Kolēģijas 2014. gada 7.aprīļa lēmums (pieteikums Nr. 47/2014)
LĒMUMS
PAR ATTEIKŠANOS IEROSINĀT LIETU
Rīgā 2014. gada 7. aprīlī
Satversmes tiesas 2. kolēģija šādā sastāvā: kolēģijas priekšsēdētājs Uldis Ķinis, tiesneši Kaspars Balodis un Kristīne Krūma,
kolēģijas sēdē izskatījusi Satversmes tiesā saņemto [..] (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) pieteikumu par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 47/2014),
konstatēja:
1. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt Satversmes tiesas likuma 20. panta astoto daļu (turpmāk – apstrīdētā norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1., 89., 91. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.
2. Apstrīdētā norma paredz, ka lēmums par lietas ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzams.
3. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 20. panta piektajai daļai, lemjot par to, vai uz saņemtā pieteikuma pamata lieta ir ierosināma, kolēģija izvērtē, vai:
1) lieta ir piekritīga Satversmes tiesai;
2) iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt pieteikumu;
3) pieteikums atbilst Satversmes tiesas likuma 18. un 19.2 panta prasībām;
4) pieteikums nav iesniegts par jau izspriestu prasījumu;
5) pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums vai faktisko apstākļu izklāsts pēc būtības ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto pieteikumu, par kuru lēmusi kolēģija.
4. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu prasījums izvērtēt likuma normas atbilstību Satversmei ir piekritīgs Satversmes tiesai.
5. Satversmes tiesas likums noteic, ka personas pieteikums Satversmes tiesai ir atzīstams par konstitucionālo sūdzību un lieta ierosināma tad, ja tas atbilst prasībām, kas noteiktas šā likuma 18. un 19.2pantā.
5.1. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa prasa, lai pastāvētu pamatota iespējamība, ka apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju.
Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs 2013. gada 29. augustā Satversmes tiesā iesniedza pieteikumu par lietas ierosināšanu. Satversmes tiesas 1. kolēģija 2013. gada 20. septembrī pieņēma lēmumu, ar kuru attiecās ierosināt lietu pēc minētā pieteikuma. Saskaņā ar apstrīdēto normu Satversmes tiesas kolēģijas lēmums nav pārsūdzams.
Līdz ar to apstrīdētā norma ir skārusi Pieteikuma iesniedzēja tiesības un pieteikums atbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas prasībām.
5.2. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa paredz, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem vai arī tādu nav.
Izskatāmajā gadījumā secināms, ka nepastāv vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, jo minētais Satversmes tiesas lēmums nav pārsūdzams.
Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrais teikums noteic: ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža.
Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otro teikumu šajā gadījumā termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai skaitāms no brīža, kad tika pieņemts Satversmes tiesas kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, proti, 2013. gada 20. septembris.
Pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2014. gada 19. martā. Tādējādi minētais sešu mēnešu termiņš ir ievērots un pieteikums atbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas un ceturtās daļas otrā teikuma prasībām.
5.3. No Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta un 19.2 panta sestās daļas 1. punkta izriet, ka pieteikumā nepieciešams juridiski pamatot katras apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību katrai pieteikumā norādītajai augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Turklāt pieteikumā jāpamato, ka tieši šī neatbilstība izraisa pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu.
Par pieteikuma juridisko pamatojumu Satversmes tiesas likuma izpratnē ir uzskatāma tiesību normu satura analīze, paskaidrojumi, kādā veidā apstrīdētā norma ierobežo pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, apstrīdētās normas pieņemšanas procedūras tiesiskuma izvērtējums, kā arī pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa un samērīguma izvērtējums.
5.4. Pieteikumā nav pamatots tas, kādas pamattiesības Pieteikuma iesniedzējam izriet no Satversmes 1. un 89. panta.
Līdz ar to pieteikums šajā daļā neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta sestās daļas 1. punkta prasībām.
5.5. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam.
Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti, bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips – pirmajā teikumā, un diskriminācijas aizlieguma princips – otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu).
Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Izvērtējot kādas normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot, pirmkārt, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu).
Pieteikumā nav norādīts, kuras personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētās normas pret šīm personu grupām paredz atšķirīgu attieksmi, kā arī tas, kādēļ iespējamajai atšķirīgajai attieksmei nebūtu objektīva un saprātīga pamata.
Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma principa būtība ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu).
Pieteikumā nav pamatots tas, ka apstrīdētā norma, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, būtu ierobežojusi Satversmes 91. pantā paredzētās Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības.
Līdz ar to pieteikums šajā daļā neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām.
5.6. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo aizliegums pārsūdzēt Satversmes tiesas kolēģijas lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu būtiski aizskarot Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu.
Tomēr pieteikumā nav vērtēts tas, vai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību iespējamais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kartībā pieņemtu likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam.
Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtajā tiesību normā ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:
pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 17. punktu un 2010. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-08-01 16. punktu).
Pieteikumā šāds pamatojums nav ietverts.
Līdz ar to pieteikums šajā daļā neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām.
Ņemot vērā konstatēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 2. kolēģija
nolēma:
atteikties ierosināt lietu pēc [..] pieteikuma (pieteikums Nr. 47/2014).
Lēmums nav pārsūdzams.
Satversmes tiesas 2. kolēģijas priekšsēdētājs U. Ķinis
Lēmums PDF formātā: Lemums_par_pieteikumu_Nr._2014_47