Tiesības iesniegt pieteikumu

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. pantu, ievērojot likumā noteikto kompetenci, tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā ir:

1) Valsts prezidentam;
2) Saeimai;
3) ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātiem;
4) Ministru kabinetam;
5) ģenerālprokuroram;
6) Valsts kontroles padomei;
7) pašvaldības domei;
8) tiesībsargam;
9) tiesai;
10) zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim;
11) personai;
12) Tieslietu padomei.

Konstitucionālo sūdzību jeb pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka ar likumu vai citu normatīvo aktu ir aizskartas viņas Latvijas Republikas Satversmē ietvertās pamattiesības*.

Iesniedzot konstitucionālo sūdzību, jāņem vērā, ka tā ir galējais pamattiesību aizsardzības līdzeklis. Pirms vēršanās Satversmes tiesā personai savas tiesības jācenšas aizstāvēt, izmantojot vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Piemēram, ja personas tiesības ir aizskārusi kāda iestāde, vispirms ir jāiesniedz sūdzība augstākā iestādē. Ja tās lēmums neapmierina, var vērsties pirmās instances tiesā (rajona vai pilsētas tiesā), kuras nolēmumu var pārsūdzēt apelācijas instances tiesā (apgabaltiesā). Šīs tiesas nolēmumu parasti var pārsūdzēt kasācijas instances tiesā (Augstākajā tiesā). Ja arī Augstākās tiesas nolēmums neapmierina un problēmas pamatā ir likuma neatbilstība Satversmei, persona var vērsties Satversmes tiesā.

Satversmes tiesā nevar pārsūdzēt tiesu nolēmumus – nedz spriedumus, nedz lēmumus. Proti, Satversmes tiesa nelemj par to, vai konkrētā civillieta, krimināllieta vai administratīvā lieta ir izskatīta pareizi. Satversmes tiesa atšķirībā no citām tiesām ir “likumu tiesa”. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa pārbauda, vai likums nav pretrunā Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Piemēram, ja Augstākā tiesa nolēmumu pamatojusi ar tādu likuma normu, kuru persona uzskata par neatbilstošu Satversmei, tad persona var lūgt Satversmes tiesu atzīt minēto normu par spēkā neesošu. Ja Satversmes tiesa atzīs normu par spēkā neesošu, tad persona varēs vērsties Augstākajā tiesā ar pieteikumu par lietas izskatīšanu no jauna.

Konstitucionālā sūdzība Satversmes tiesai ir jāiesniedz sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas (piemēram, Augstākās tiesas) nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža.

Sūdzība Satversmes tiesā ir jāiesniedz rakstveidā. Tajā jānorāda sūdzības iesniedzējs, institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu vai normu, lietas faktisko apstākļu izklāsts, sūdzības juridiskais pamatojums, kā arī prasījums Satversmes tiesai.

Konstitucionālajā sūdzībā nepieciešams ietvert juridisko pamatojumu. Juridiskā pamatojuma ietvaros jāsniedz argumenti par to, ka apstrīdētā norma aizskar sūdzības iesniedzēja pamattiesības. Ir jāpamato arī tas, ka ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī tādu nav. Par pieteikuma juridisko pamatojumu ir uzskatāma tiesību normu satura analīze, paskaidrojumi, kādā veidā apstrīdētā norma ierobežo pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, apstrīdēto normu pieņemšanas procedūras tiesiskuma izvērtējums, kā arī pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa un samērīguma izvērtējums. Ja juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai, Satversmes tiesa var atteikties ierosināt lietu.

Konstitucionālo sūdzību var iesniegt Satversmes tiesas kancelejā Jura Alunāna ielā 1, Rīgā, LV-1010 vai nosūtot pa pastu uz minēto adresi. Satversmes tiesas kancelejas tālrunis ir +371 67210274.

Vienlaikus jāņem vērā, ka Satversmes tiesa nesniedz juridiskas konsultācijas par konstitucionālās sūdzības noformēšanu un juridisko pamatojumu.

Aicinām Jūs apskatīt Satversmes tiesas sagatavoto informatīvo materiālu “Ieteikumi konstitucionālās sūdzības sagatavošanai”.


*Personas pamattiesības ir noteiktas Satversmes 8. nodaļā. Tās citastarp ir tiesības uz dzīvību, tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, tiesības uz vārda brīvību, tiesības apvienoties sabiedriskajās organizācijās, tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības, tiesības uz īpašumu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas un bezdarba gadījumā u.c.