Satversmes tiesa izbeidz tiesvedību lietā par pensijas pārrēķināšanu gadījumos, kad personai pensiju piešķīrusi arī cita valsts
2016. gada 21. oktobrī Satversmes tiesa ir pieņēmusi lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-03-01 “Par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam”.
Apstrīdētā norma
Apstrīdētā likuma “Par valsts pensijām” norma nosaka: „Ja personai ir piešķirta citas valsts pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā, piešķirot vai pārrēķinot Latvijas pensiju, Latvijas pensija pārrēķināma vai tās izmaksāšana pārtraucama, šos periodus izslēdzot, ja regulā Nr. 883/2004 vai Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.”
Augstāka juridiska spēka normas
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme):
1. pants: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”
91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
105. pants: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”
109. pants: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.”
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc diviem, kopumā 30 privātpersonu, pieteikumiem. Pieteikumu iesniedzēji ir bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) militārpersonas, kuras pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās saņēma gan Latvijas Republikas piešķirto vecuma pensiju, gan Krievijas Federācijas piešķirto izdienas pensiju kā bijušās PSRS militārpersonas. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārrēķinājusi Pieteikumu iesniedzējiem izmaksājamās pensijas, samazinot vecuma pensijas apmēru vai arī pilnībā pārtraucot tās izmaksu.
Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Satversmes 105. pantā nostiprinātās īpašuma tiesības un 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu garantē viņiem tiesības turpināt saņemt piešķirto Latvijas Republikas vecuma pensiju sākotnējā apmērā un viņiem bija pamats paļauties uz to, ka piešķirtās pensijas apmērs saglabāsies un tās izmaksa netiks pārtraukta.
Pieteikumu iesniedzēji ir pauduši viedokli, ka, neskatoties uz to, ka noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības nodrošināšana, – to varot sasniegt arī ar citiem, pieteikumu iesniedzējus mazāk aizskarošiem līdzekļiem.
Tiesas secinājumi un lēmums
Apstrīdētajā normā ir lietots termins “cita valsts”, un tādējādi tā attiecināma uz jebkuras valsts piešķirtajām pensijām. Tomēr lietā esošie materiāli liecina, ka apstrīdētās normas izstrāde un pieņemšana bijusi cieši saistīta tieši ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas piešķirtajām pensijām par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu. Turklāt visi Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas piešķirtās militārās pensijas saņēmēji, kuriem, pamatojoties uz apstrīdēto normu, pārrēķināta Latvijas piešķirtā vecuma pensija vai arī tās izmaksa pārtraukta pilnībā.
Apstrīdētās normas atbilstība Satversmei vērtēta kopsakarā ar valstu saistībām, ko nosaka 1994. gada 24. novembrī apstiprinātais starptautiskais līgums “Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību” (turpmāk – Vienošanās).
Satversmes tiesa secināja, ka, noslēdzot Vienošanos, Latvijas Republika un Krievijas Federācija ir risinājušas jautājumus par Latvijas teritorijā dzīvojošo bijušo PSRS militārpersonu sociālo nodrošinājumu[1]. Krievijas Federācija ir uzņēmusies atbildību par bijušo PSRS militāro pensionāru sociālo nodrošinājumu atbilstoši Krievijas Federācijā spēkā esošajiem tiesību aktiem. Savukārt, lai ikviena persona Latvijas teritorijā varētu realizēt savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijas Republika ir noslēgusi Vienošanos ar Krievijas Federāciju. Tādējādi secināms, ka apstrīdētā norma neaizskar Satversmē noteiktās tiesības uz sociālā nodrošinājuma minimumu.
Satversmes tiesa secināja, ka pieteikumu iesniedzējiem nekad nav bijis subjektīvu tiesību par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu vienlaikus saņemt vairāku valstu piešķirtas pensijas. Šādas tiesības neizriet no Vienošanās nosacījumiem, un tās neaizsargā arī Satversmes 109. pants. Tādējādi arī dubulto sociālās apdrošināšanas periodu izslēgšana no personas sociālās apdrošināšanas stāža un tam sekojošā pensijas pārrēķināšana nerada personas pamattiesību ierobežojumu.
Kā atzinusi Satversmes tiesa[2], Satversmes 105. pants attiecībā uz pensijām personai nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants, tādējādi, ja nav konstatējams Satversmes 109. pantā nostiprināto pamattiesību ierobežojums, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētā norma ierobežotu arī Satversmes 105. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu.
Tā kā tiesību normas nekad nav paredzējušas personai subjektīvas tiesības par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu saņemt pensiju no vairākām valstīm, pieteikumu iesniedzējiem nevarēja izveidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka šāda situācija agrāk vai vēlāk netiks novērsta. Tas apstāklis, ka pieteikumu iesniedzēji pretēji Vienošanās nosacījumiem vairākus gadus par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu saņēma pensiju no divām valstīm, nerada aizsargājamu tiesisko paļāvību. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas pieņemšana nav pretrunā arī ar tiesiskās paļāvības principu.
Vērtējot iespējamo vienlīdzības principa aizskārumu, Satversmes tiesa atzina, ka vienlīdzības princips neprasa nodrošināt kādai personu grupai tiesības saņemt divas pensijas par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tieši pretēji, šādu tiesību piešķiršana kādai personu grupai to nostādītu labvēlīgākā situācijā nekā citus pensionārus un tādējādi radītu vienlīdzības principa pārkāpumu.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma nerada Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu, un atzina, ka tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.
Satversmes tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Lēmums ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/01/2016-03-01_Lemums_izbeigsana.pdf
[1] Vienošanās 7. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz: “Militārajiem pensionāriem pensijas neapliek ar nodokļiem un izmaksā Latvijas Republikas banku iestādes nacionālajā valūtā no Krievijas Federācijas līdzekļiem saskaņā ar nosacījumiem un normām, kas noteiktas Krievijas Federācijā.”
[2] Piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktā.
Relīze PDF formātā: 2016-03-01_PR_par_izbeigšanu
Saistītā lieta: 2016-03-01