Satversmes tiesa ierosina lietu par Kredītiestāžu likuma normām, kas regulē lēmumu par sanācijas piemērošanu kredītiestādē
2012. gada 8. martā Satversmes tiesas 1. kolēģija ierosināja lietu „Par Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” [1].
Apstrīdētās normas
Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pieņem administrators. Lēmums par sanācijas piemērošanu un sanācijas plāns stājas spēkā pēc tā apstiprināšanas Finanšu un kapitāla tirgus komisijā un kreditoru sapulcē. Kredītiestādes sanāciju vada administrators saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un kreditoru sapulces pieņemtu un apstiprinātu sanācijas plānu.
Savukārt Kredītiestāžu likuma 179. panta otrā daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pēc administratora, kreditoru sapulces vai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pieteikuma var atcelt tiesa, ja šāda lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības ietekmē.
Lietas fakti
2011. gada 13. decembrī Rīgas apgabaltiesa pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pieteikuma ierosināja akciju sabiedrības „Latvijas Krājbanka” maksātnespējas lietu.
Maksātnespējas procesa ietvaros maksātnespējas procesa administratoram esot iesniegti vairāki kredītiestādes sanācijas priekšlikumi, kas ir noraidīti.
Pieteikuma iesniedzēji – Santa Anča, Jevgēnija Dimpere, Ina Inkēna un Raimonds Pauls – norāda, ka sanācijas mērķis ir atjaunot kredītiestādes maksātspēju un apmierināt visus likumīgos kreditoru prasījumus. Savukārt bankrota procedūras gadījumā pamatmērķis ir šos kreditoru prasījumus apmierināt „pēc iespējas pilnīgāk”. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, kredītiestādes kreditoru intereses efektīvāk un pilnīgāk var aizsargāt tieši sanācijas procesa ietvaros. Sanācijas piemērošana un no tās izrietošā maksātspējas atjaunošana ir primārais mērķis kredītiestādes maksātnespējas iestāšanās gadījumā. Kredītiestāžu likuma 179. panta regulējums, kas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas negatīva lēmuma gadījumā liedz kreditoru sapulcei patstāvīgi lemt par sanācijas piemērošanas lietderību, ierobežo kreditoru likumiskās intereses, tai skaitā kreditoru tiesības lemt ar viņu īpašumu saistītus jautājumus. Tāpēc minētā norma esot pretrunā ar Satversmes 105. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
No Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas normas izriet, ka tiesas kontrole pār lēmuma tiesiskumu, kas pieņemts attiecībā uz kredītiestādes sanāciju, var tikt īstenota vienīgi gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par sanācijas piemērošanu. Turklāt lēmumu iespējams pārsūdzēt tikai gadījumos, kad šāds lēmums ir pieņemts viltus, spaidu vai maldības ietekmē. Līdz ar to lēmuma, ar kuru nolemts sanāciju nepiemērot, pārsūdzības iespēja kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta. Šāds regulējums neatbilstot Satversmes 92. panta pirmajai daļai
Tiesas procedūra
Saeima ir uzaicināta līdz 2012. gada 8. maijam iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Lietas sagatavošanas termiņš ir 2012. gada 8. augusts.
——–
[1] Latvijas Republikas Satversmes 92. pants: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”, savukārt 105. pants nosaka, ka „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”
Relīze PDF formātā: 2012-07-01 PR par ierosināšanu
Saistītā lieta: 2012-07-01