Satversmes tiesa atzīst faktiskās sociālās apdrošināšanas iemaksas par atbilstošām Satversmei
2011. gada 19.decembrī Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2011-03-01 „Par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5. panta ceturtās daļas un 21. panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam”.
Par personas un valsts līdzvērtīgu atbildību par pensiju sistēmas ilgtspēju
Apstrīdētās normas
Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5. panta ceturtās daļa: „Persona ir sociāli apdrošināta darba negadījumu apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai un tai (par to) ir jāveic obligātās iemaksas, sākot ar dienu, kad šī persona ir ieguvusi šā panta pirmajā daļā minēto statusu, izņemot pašnodarbinātā statusu. Persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai, ja faktiski ir veiktas obligātās iemaksas.”
Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 21. panta 2.1 daļa: „Ja darba devējs nav veicis šajā likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, persona, par kuru darba devējam tās bija jāveic un kura ir sasniegusi vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, var veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai. Ministru kabinets reglamentē noteikumus, termiņus un kārtību, kādā persona veic sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai.”
Lietas fakti
Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 21. panta otro daļu darba ņēmējs iemaksas veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja iemaksu daļu.
Likums „Par sociālo nodokli”, kas bija spēkā līdz 1997. gada 31. decembrim, paredzēja pakalpojumu piešķiršanu atbilstoši faktiskajiem maksājumiem (šo principu atcēla Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109).
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 1. punkts noteic, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa ir nodoklis.
Darba likuma 71.pants nosaka darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ministru kabineta 2003. gada 16. decembra noteikumi Nr. 733 „Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nolikums,, paredz, ka aģentūra uzskaita sociālās apdrošināšanas iemaksas un sniedz par to informāciju ari fiziskajām personām.
Pieteikuma iesniedzēji – divdesmit 10. Saeimas deputāti – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.
Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka no Satversmes 1. panta izriet vairāki tiesību pamatprincipi: tiesiskās paļāvības princips, sociālas valsts princips un sociālās solidaritātes princips. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, kas paredz personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā vienīgi tad, ja faktiski ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, esot pārkāpis šos principus.
Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, sociālajai apdrošināšanai pakļauto personu tiesības nedrīkstot saistīt ar to, vai cita persona – darba devējs – ir vai nav pienācīgi pildījusi likumā noteiktos pienākumus. Tieši valstij, nevis darba ņēmējam esot pienākums nodrošināt, lai darba devējs veiktu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tāpat Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka personai esot tiesības paļauties uz to, ka visas valsts institūcijas ievēros likumus, proti, valsts institūcijas nodrošinās sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, jau iepriekš esot pieļāvis iespēju, ka darba devējs varētu nepildīt nodokļu maksāšanas pienākumu.
Pieteikuma iesniedzēji pauda uzskatu, ka, vērtējot apstrīdētās normas Satversmes 109. panta aspektā, esot jāņem vērā, ka Latvijas pensiju sistēma balstās uz apdrošināšanas principu, proti, sociālās apdrošināšanas iemaksas veido katras personas pensijas kapitālu. Līdz ar to apstrīdētās normas noteiktai personu grupai liedzot tiesības uz sociālo nodrošinājumu.
Tiesas secinājumi un lēmums
Par apjomu un kārtību, kādā Satversmes tiesa izvērtēja apstrīdētās normas
Ņemot vērā, ka izskatāmajā lietā nepastāvēja šaubas par to, vai augstāka juridiska spēka tiesību normām atbilst faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības attiecināšana uz pensiju apdrošināšanu, kā arī lietas dalībnieki juridisko argumentāciju snieguši vienīgi par Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, Satversmes tiesa izvērtēja tikai Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam [13].
Tā kā personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija ir cieši saistīta ar sociālās aizsardzības sistēmas efektīvu darbību, Satversmes tiesa visupirms vērtēja, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības attiecināšana uz pensiju apdrošināšanu atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām [13.2].
Par saistību ar iepriekšēju judikatūru
Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109, kurā tika vērtēta apstrīdētajām normām līdzīga norma, izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl sociālā realitāte un tiesisko attiecību konteksts nav mainījies [14].
Par sociālo tiesību būtības nodrošināšanu pastāvošajā pensiju sistēmā
Noskaidrojot, vai izveidotā pensiju sistēma spēj nodrošināt sociālo tiesību kodolu un vai likumdevējs pilda savu pienākumu piemērot attiecīgus pasākumus personām, kuras neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā, Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 109. pantā nav reglamentēti pensiju sistēmas noteikumi, līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos [15.3].
Tiesa norādīja, ka Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums pēc būtības paredz to, ka personai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ar apstrīdētajām normām ir mainīta sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtība attiecībā uz pensiju apdrošināšanu [15.3].
Satversmes tiesas secināja, ka, pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad apstrīdētās normas nav vērtējamas kā ierobežojums tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētās normas neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo šāda sistēma jau pastāv neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtības [15.3].
Tāpat Satversmes tiesa norādīja, ka sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas [15.3].
Par likumdevēja rīcības brīvību
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējam ir tiesības mainīt pensiju sistēmas darbības noteikumus, ja tam ir objektīvi iemesli un pienācīgs pamatojums [15.4].
Lai konstatētu, vai likumdevēja rīcības brīvības apjoms, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, atbilst Satversmes normām un principiem, Satversmes tiesa izvērtēja, vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību, kā arī vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli atbildīgas valsts princips [15.4].
Par pensiju sistēmas darbības principiem
Vērtējot principus, uz kādiem balstīta Latvijā pastāvošā pensiju sistēma, Satversmes tiesa secināja – tā kā otrais un trešais pensiju līmenis prasa personas līdzdarbību pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad atbildība par pienācīgu pensijas apmēru jāuzņemas arī pašai personai [16].
Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka pensiju reformas rezultātā Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt pensiju un citu sociālo pakalpojumu pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā līdzdarbojusies. Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām. Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un nodrošināta to mijiedarbība [16.2].
Aplūkojot Latvijā izveidotās pensiju sistēmas darbības pamatprincipus, Satversmes tiesa secināja, ka pensiju sistēma citastarp ietver arī personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un savas pensijas apmēru. Tātad pensiju sistēma balstās uz to, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt pensiju sistēmai ir raksturīgs tāds aspekts kā personas līdzdarbība visā nodarbinātības periodā. Tādējādi no pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem izriet tas, ka likumdevējs ir tiesīgs prasīt personu līdzdarbību pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā [16.2].
Līdz ar to tiesa norādīja, ka persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja tā līdzdarbojusies pensiju sistēmā. Tādā gadījumā valsts vecuma pensijas apmērs ir proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām [16.2].
Par likumdevēja rīcības tiesiskumu, mainot pensiju sistēmas darbības noteikumus
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas pienācīgā procesuālā kārtībā, papildus gan vēršot Saeimas uzmanību uz to, ka būtisku atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes protokolā liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu un lēmumiem [18].
Tāpat tiesa vērtēja, ka, lai arī apstrīdētajās normās ietvertais regulējums pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvaru, situācija speciālajā budžetā prasīja neatliekamu rīcību un nepieciešamību izstrādāt regulējumu, kas būtu vērsts uz šā budžeta finansiālās ilgtspējas nodrošināšanu [18].
Par apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam
Tā kā apstrīdētās normas tika pieņemtas 2010. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī, faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība tika attiecināta uz nākotnē veicamām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Līdz art to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neietekmē tās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas bija veiktas saskaņā ar deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, un tādējādi normatīvā regulējuma grozījumi nenoved pie privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās [21].
Tāpat Tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas neuzliek personai jaunus pienākumus. Personai nav pienākuma regulāri pieprasīt informāciju par to, vai darba devējs pienācīgi veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo tās ir personas tiesības. Līdz ar to likumdevējam šajā gadījumā nebija jānosaka pārejas periods, lai personas varētu pielāgoties jaunajai kārtībai [21].
Satversmes tiesa uzskatīja, ka apstrīdētās normas neskar tiesiskās paļāvības principu, tādēļ neatrada par nepieciešamu izvērtēt to atbilstību šim principam [21].
Par likumdevēja pienākumu nodrošināt speciālā budžeta finansiālo ilgtspēju
Satversmes tiesa konstatēja, ka speciālā budžeta finansiālo ilgtspēju apdraud vairākas problēmas, kurām vēl joprojām nav rasts pienācīgs risinājums un vērsa likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību to rast. Likumdevēja pārmērīgā vilcināšanās izlemt, kādā veidā tiks nodrošināta speciālā budžeta finansiālā ilgtspēja, tiesasprāt, rada sabiedrības interešu un pamattiesību pārkāpšanas risku. Pasākumi, ar kādiem īstermiņā var sakārtot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, nenovērš speciālā budžeta finansiālo problēmu cēloņus. Pārdomātas un sabalansētas ilgtermiņa politikas trūkums, kā arī adekvātu un ekonomiski pamatotu pasākumu neesamība liecina par to, ka pensiju sistēmas un sociālā budžeta pastāvēšana var tikt apdraudēta [22].
Satversmes tiesa norādīja, ka pensiju sistēmas darbībai jāvieš sabiedrībā pārliecība par to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Tikai tad persona varēs pieņemt līdzsvarotus un saprātīgus lēmumus par savas pensijas nodrošināšanu. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir pienākums nodrošināt, lai ikviena persona un visa sabiedrība būtu pienācīgi un savlaicīgi informēta par pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem [22].
Par apstrīdēto normu atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam
Satversmes tiesa secināja, ka faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst no Satversmes izrietošajiem principiem, proti, nodrošina to, ka personas pensijas apmērs būs taisnīgs – proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām – un atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla veidošanā. Vienlaikus tiek nodrošināta pensiju sistēmas ilgtspēja, jo nākamajām paaudzēm ir tiesības uz pensiju atbilstoši faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir ievērojis no Satversmes izrietošos principus un rīkojies savas rīcības brīvības ietvaros [24].
Līdz ar to tiesa secināja, ka faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts principam un tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam [24].
Par atbildību par pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu
Satversmes tiesa norādīja, ka, no vienas puses, likumdevējam ir pienākums uzturēt pensiju sistēmu administratīvā līmenī, proti, nodrošināt to, ka normatīvie akti paredz personai reālu iespēju uzkrāt pensijas kapitālu. Taču, no otras puses, likumdevējam ir pienākums radīt piespiedu mehānismu nodokļu iekasēšanai, lai mazinātu darba ņēmēju sociālās aizsargātības līmeņa nepamatotu mazināšanu, darba devējam neievērojot normatīvos aktus. Tādējādi atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju [25].
Satversmes tiesas secināja, ka apstrīdētās normas nedz atceļ darba devēja konstitucionālo pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvo likumdevēju no konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad personai ir tiesības pieprasīt, lai darba devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās apdrošināšanas iemaksas [25].
Par personai paredzēto tiesību īstenošanas mehānisma efektivitāti
Normatīvajos aktos personai ir noteiktas vairākas iespējas, kā saņemt informāciju par darba devēja veiktajām sociālajām iemaksām – no darba devēja, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, kā arī tiešsaistē portālā www.latvija.lv.
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka, tā kā persona informāciju par to, vai darba devējs faktiski veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, var pārbaudīt un pievērst darba devēja vai valsts institūciju uzmanību tam, ka likumā noteiktais pienākums nav pienācīgi izpildīts, tā ir nodrošināta efektīva iespēja saņemt informāciju par to, vai darba devējs ir pienācīgi veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas [27].
Šajā sakarā gan tiesa norādīja, ka personai ir tiesības, nevis pienākums sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Tomēr personai ir jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana varētu ietekmēt tai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru [27].
Personas tiesības ierosināt darba devēja maksātnespējas procesu Satversmes tiesa atzina par neefektīvu mehānismu, jo tam nav nedz noteikta vienkāršota kārtība, nedz darba ņēmējs ir atbrīvots no depozīta iemaksas, iesniedzot prasību. Turklāt maksātnespējas procesa ierosināšana, ja darba devējs nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas, varētu būtiski apdraudēt saimniecisko darbību [30].
Par valsts piespiedu mehānismu likumā noteikto sociālo iemaksu iekasēšanai
Izvērtējot Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju par piedziņas darba rezultātiem 2011. gada desmit mēnešos valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu jomā, kā arī informatīvajā ziņojumā „Par faktiski veikto valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu pensiju apdrošināšanai ietekmi uz personu sociālo nodrošinājumu” ietverto statistiku, tiesa secināja, ka valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas [28].
Par personas tiesībām veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pēc pensijas vecuma sasniegšanas
Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļu, kas paredz, ka persona, sasniedzot pensijas vecumu, ir tiesīga veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, ja darba devējs tās nav veicis, Satversmes tiesa atzina par dispozitīvu. Proti, persona var izvēlēties, vai tā veiks vai neveiks sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras darba devējs nav veicis. Tātad tikai pati persona, izvērtējot visus apstākļus, var pieņemt ekonomiski pamatotu lēmumu par nepieciešamību papildināt savu pensijas kapitālu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras darba devējs nav veicis un valsts institūcijas vēl nav iekasējušas. Šī norma neuzliek personai pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo persona var arī gaidīt, līdz valsts institūcijas piedzīs no darba devēja tā neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas [31].
Pēc Satversmes tiesas ieskata, Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa ir personai labvēlīga, jo paredz tai iespēju ietekmēt sava pensijas kapitāla apmēru gadījumā, kad darba devējs sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veicis likumā noteiktajā kārtībā [31].
Satversmes tiesa norādīja, ka Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa ir vērtējama kā viens no elementiem, kas nodrošina personas iespējas efektīvi līdzdarboties sava pensijas kapitāla uzkrāšanā. Turklāt visi minētie mehānismi aplūkojami kompleksi, proti, persona var sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai un tādējādi pārbaudīt, vai darba devējs pienācīgi pilda likumā noteiktos pienākumus. Ja persona konstatē, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas, tā var vērsties valsts institūcijās, kuru pienākums ir novērst normatīvo aktu neievērošanu. Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā ietvertais regulējums uzskatāms par pēdējo līdzekli adekvāta pensijas apmēra nodrošināšanai. Turklāt tas ir pagaidu līdzeklis, jo personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek atmaksātas, tiklīdz Valsts ieņēmumu dienests tās piedzinis no darba devēja. Tomēr tiesa norādīja, ka personai nav pienākuma izmantot Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā ietverto regulējumu [31].
Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums un 21. panta 2.1 daļa, tiesasprāt, pēc būtības neskar jautājumu par likumdevēja konstitucionālo pienākumu pienācīgā kārtā iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir veicis pasākumus pensiju sistēmas stabilizēšanai un izveidojis pienācīgu mehānismu šīs kārtības īstenošanai, turklāt personām ir paredzēta iespēja līdzdarboties sava pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā.
Satversmes tiesa atzina likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5. panta ceturtās daļas otro teikumu un 21. panta 2.1 daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Sprieduma teksts ir pieejams arī Satversmes tiesas mājas lapā.
Relīze PDF formātā: 2011-03-01 PR par spriedumu
Saistītā lieta: 2011-03-01