Pieņemts spriedums lietā par kritērijiem pretendenta izslēgšanai no publiskā iepirkuma konkursa
2011. gada 3. novembrī Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2011-05-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam”.
Par vienlīdzīgām iespējām piedalīties publiskā iepirkumā un pārbaudāmiem kritērijiem pretendentu izslēgšanai no konkursa
Apstrīdētā norma
Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkts nosaka, ka pasūtītājs izslēdz kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata pretendenta piedāvājumu, ja Latvijā reģistrēta (atrodas pastāvīgā dzīvesvieta) kandidāta vai pretendenta darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi pirmajos trijos gada ceturkšņos pēdējo četru gada ceturkšņu periodā līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai ir mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju vidējiem darba ienākumiem valstī minētajā periodā attiecīgajā nozarē atbilstoši NACE 2.red. klasifikācijas divu zīmju līmenim pēc Valsts ieņēmumu dienesta apkopotajiem datiem, kas publicēti Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā internetā. Ja kandidāts vai pretendents kā nodokļu maksātājs ir reģistrēts pēdējo četru gada ceturkšņu periodā līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai, tiek ņemti vērā darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi periodā no nākamā mēneša pēc reģistrācijas mēneša līdz pieteikuma vai piedāvājuma iesniegšanas dienai.
Lietas fakti
Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja – SIA „HansaWorld Latvia” ir piedalījusies Finanšu ministrijas izsludinātajā publiskā iepirkuma konkursā un, pamatojoties uz apstrīdēto normu, tikusi izslēgta no dalības iepirkuma procedūrā.
Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam, jo nosakot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, turklāt likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fakts, ka darba devēja izmaksātā alga pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu robežu, nenozīmējot to, ka attiecīgā persona veic visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus valsts budžetā. Turklāt apstrīdētā norma ierobežojot arī tādu personu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās, kuras ir izpildījušas visas nodokļu maksājumu saistības pret valsti, tomēr atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam.
Tāpat Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 105. pantam, jo ar to noteiktais ierobežojums esot nesamērīgs un nenodrošinot leģitīmā mērķa sasniegšanu. Apstrīdētās normas mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam veicot pārbaudi uzņēmumos, attiecībā uz kuriem radušās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Pieteikuma iesniedzēja sniedz arī argumentus par apstrīdētās normas neatbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta direktīvai 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka dalībvalstis nav tiesīgas paplašināt to minētās direktīvas 45. pantā minēto gadījumu klāstu, kuros iepirkuma procedūras dalībnieks var tikt izslēgts no dalības iepirkuma procedūrā.
Tiesas secinājumi un lēmums
Par prasības apjomu attiecībā uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105.pantam
Satversmes tiesa izvērtēja, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības, un secināja, ka konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to turpmāk tiesa vērtēja vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem [15.1].
Par tiesību uz īpašumu aizskārumu
Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar “tiesībām uz īpašumu” saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt [15.2].
Līdz ar to tiesa norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējai nav aizsargājamu pamattiesību uz iespējamu peļņas gūšanu nākotnē no dalības iepirkuma procedūrā. Nedz Satversmes 105. pants, nedz Konvencijas Pirmā protokola 1. pants neparedz tiesisko aizsardzību personas iespējām nākotnē gūt peļņu, jo šāda iespēja nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu [15.2].
Ņemot vērā šos apsvērumus, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības un izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam.
Par prasības apjomu attiecībā uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 91 .pantam
Satversmes tiesa norādīja, ka no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā, jo lietā nav strīda par apstrīdētās normas neatbilstību diskriminācijas aizlieguma principam [16].
Par vienlīdzības principa saturu
Satversmes tiesas praksē jau ir nostiprināta atziņa, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats [16.1].
Par personām (personu grupām), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos un attieksmes formu pret tām
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma ir attiecināma uz visiem iespējamiem iepirkuma procedūras pretendentiem, tomēr tās piemērošanas negatīvās sekas izpaužas vienīgi attiecībā uz tiem pretendentiem, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam [17]. Šajā lietā par salīdzināmo grupu nošķiršanas kritēriju ir atzīstams pretendenta darba ņēmēju vidējais atalgojums. Līdz ar to tiesa norādīja, ka šādā situācijā ir iespējams nošķirt divas pretendentu grupas atkarībā no to darba ņēmējiem izmaksātā atalgojuma apmēra salīdzinājumā ar attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem [17].
Satversmes tiesa secināja, ka uzņēmumi, kuri piedalās iepirkuma procedūrās vai ir ieinteresēti iegūt publiskā iepirkuma līguma noslēgšanas tiesības, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, līdz ar to pretendenti, kuru darba ņēmēju vidējais atalgojums ir lielāks par apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu robežu, un pretendenti, kuru darba ņēmēju vidējais atalgojums ir mazāks par apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu robežu, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos [17].
Ņemot vērā, ka apstrīdētā norma kalpo kā kritērijs pretendentu izslēgšanai no dalības iepirkuma procedūrā, komersanti, kuru darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi ir lielāki par apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu robežu, var turpināt dalību iepirkuma procedūrā, savukārt tie pretendenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, zaudē tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrā. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos [18].
Par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi
Izvērtējot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, pirmām kārtām ir vēlējies izslēgt pretendentus, kuri pilnībā nepilda nodokļu maksāšanas saistības, no turpmākas dalības iepirkuma procedūrā. Turklāt apstrīdētā norma stimulē uzņēmējus maksāt nodokļus, kā arī nodrošina godīgu konkurenci iepirkuma procedūras pretendentu vidū [19].
Līdz ar to par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi tiesa uzskatīja sabiedrības labklājības veicināšana un citu personu tiesību aizsardzība, kas izpaužas kā nodokļus nepilnīgi maksājošo pretendentu izslēgšana no dalības iepirkuma procedūrā, pilnvērtīgas nodokļu iekasēšanas sekmēšana un godīgas iepirkuma procedūras pretendentu konkurences nodrošināšana [19].
Par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pretendenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam kritērijam un izvairās no nodokļu nomaksas, tiek izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās. Šādā gadījumā tiek sasniegts apstrīdētās normas leģitīmais mērķis, jo tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus neiegūst tādi pretendenti, kuri izvairās no nodokļu nomaksas. Tādējādi tiek aizsargāta arī godīga konkurence pretendentu vidū, jo piedalīties iepirkuma procedūrā var vienīgi tādi pretendenti, par kuru nodokļu saistību izpildi nepastāv šaubas. Līdz ar to likumdevēja izraudzīto leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar apstrīdētajā normā ietvertajiem līdzekļiem [21.1].
Vērtējot, vai apstrīdētā norma sasniedz savu leģitīmo mērķi, kopsakarā ar apstrīdētās normas piemērošanas praksi, tiesa secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu personu tiesības, kuras ir izpildījušas visas nodokļu nomaksas saistības, bet vienlaikus tā nenodrošina iespēju izslēgt visus tos pretendentus, kuri nemaksā valstij nodokļus pilnā apmērā, jo ne uz visiem ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais izslēgšanas kritērijs [21.2].
Praksē pastāv dažādi iemesli, kuru dēļ pretendents var atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, kaut arī tas ir godprātīgi veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir vērsts vienīgi uz tādu pretendentu tiesību ierobežošanu, kuri nav pilnībā izpildījuši nodokļu nomaksas saistības. Līdz ar to tiesa secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri ir izpildījuši visas nodokļu maksāšanas saistības pret valsti, bet neierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri šīs saistības pilnībā nav izpildījuši [21.2].
Analizējot Eiropas Savienības Tiesas praksi par pretendentu izslēgšanas kritēriju tiesiskumu, Satversmes tiesa secināja, ka pretendentu izslēgšana uz neapstrīdamas prezumpcijas pamata nav pieļaujama. [21.2].
Satversmes tiesa atzina, apstrīdētās normas trūkumi izriet no tās stingri formālās piemērošanas kārtības, kurā normas piemērotājam nav jāpārliecinās par aizdomu pamatotību par pretendenta nodokļu saistību izpildi, kā arī pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu parādu pret valsti [22.2].
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējam ir jāizvēlas saudzējošāki līdzekļi apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanai [22.2]. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.
Satversmes tiesa norādīja, ka, lai nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir jāizvēlas vai nu tādi līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru dalībnieku tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrās, vai arī jānoteic tāda tiesiskā kārtība, kurā pretendents var pierādīt, ka tas ir veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Tādējādi likumdevējam saglabājas rīcības brīvība, izvēloties apstrīdētās normas sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās [23].
Satversmes tiesa atzina Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punktu, ciktāl tas ierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru kandidātu un pretendentu tiesības, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.
Par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku
Lai sniegtu likumdevējam iespēja pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu, paredzot mehānismu, kas nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un neaizskartu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības, par piemērotākais risinājums šajā lietā Satversmes tiesa uzskatīja normas atzīšanu par spēkā neesošu ar brīdi nākotnē. Satversmes tiesa nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012. gada 1. martā [24].
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā dienā, kad tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Sprieduma teksts ir pieejams arī Satversmes tiesas mājas lapā.
Relīze PDF formātā: 2011-05-01 PR par spriedumu
Saistītā lieta: 2015-05-01