Pasludināts spriedums lietā par transportlīdzekļu izņemšanu administratīvo pārkāpumu gadījumos
2013. gada 24. oktobrī Satversmes tiesa ir pasludinājusi spriedumu lietā Nr. 2012-23-01 „Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam”.
Transportlīdzekļa paturēšana glabāšanā līdz naudas soda samaksai gadījumos, kad administratīvo pārkāpumu nav izdarījis transportlīdzekļa īpašnieks, nesamērīgi ierobežo īpašuma tiesības
Apstrīdētā norma
Sākotnēji lietā bija apstrīdēta visa LAPK 257. panta pirmā daļa, kas regulē mantu un dokumentu izņemšanu administratīvo pārkāpumu procesā. Atbilstoši tiesas sēdē noskaidrotajam spriedumā prasījums precizēts un izvērtēts LAPK 257. panta pirmās daļas otrā teikuma teksts kvadrātiekavās – „ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei”, ciktāl tas attiecas uz tāda transportlīdzekļa izņemšanu un nodošanu glabāšanā, kura īpašnieks vai reģistrācijas apliecībā norādītais turētājs nav persona, kas izdarījusi šo pārkāpumu. [11.1]
Augstākā juridiska spēka norma
Satversmes 105. pants: „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.” Spriedumā vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. [15.1]
Lietas fakti
Pieteikuma iesniedzēja Liene Vegnere savu Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu saskata apstāklī, ka viņai piederošais transportlīdzeklis, kas izņemts saistībā ar citas personas izdarītu administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē, pamatojoties uz apstrīdēto normu Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā tiek paturēts līdz pārkāpumu izdarījušajai personai uzliktā naudas soda samaksai. Proti, tiesa lēmumu konkrētajā administratīvo pārkāpumu lietā pieņēmusi 2012. gada 14. jūnijā, bet pie administratīvās atbildības sauktā persona naudas sodu nav samaksājusi. Līdz ar to pieteikuma iesniedzēja nevar atgūt savu transportlīdzekli.
Satversmes tiesas secinājumi
Par apstrīdētajā normā paredzēto tiesisko seku raksturu
Izvērtējot lietā iesaistīto personu izteiktos viedokļus par apstrīdētajā normā paredzēto tiesisko seku raksturu, Satversmes tiesa secināja, ka transportlīdzekļa īpašniekam paredzētās nelabvēlīgās sekas nav nedz administratīvā, nedz civiltiesiskā, nedz arī cita veida atbildība un var iestāties neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir vai nav ar pietiekamu rūpību pildījis viņam noteiktos pienākumus. Proti, apstrīdētajā normā paredzēto nelabvēlīgo seku iestāšanās un to ilgums ir atkarīgs nevis no transportlīdzekļa īpašnieka, bet no citas personas rīcības [13.].
Par tiesvedības turpināšanu
Izvērtējot Saeimas lūgumu izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar subsidiaritātes principa pārkāpumu, Satversmes tiesa norādīja, ka pieteikuma iesniedzējam, lai ievērotu šo principu, ir jāizsmeļ reālās un efektīvās iespējas aizsargāt savas aizskartās pamattiesības [14.]. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēja, vai šajā gadījumā iespējas aizsargāt savas pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir reālas un efektīvas.
Tiesa citastarp ņēma vērā šādus argumentus:
- Izskatot lietu par administratīvo pārkāpumu, kas izdarīts ar citai personai piederošu transportlīdzekli, tiesai nav noteikts pienākums uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējas rīcībā nebija tādu tiesību aizsardzības līdzekļu, kas Satversmes tiesas praksē tiek uzskatīti par Satversmes tiesas likuma 19.2pantā paredzētajām iespējām aizstāvēt savas pamattiesības [14.1.]
- Saeimas argumentu, ka šī situācija esot netipisks gadījums, kurā tiesa varētu nepiemērot imperatīvi formulēto apstrīdēto normu, Satversmes tiesa atzina par nepamatotu. Proti, saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju 2012. gadā no 4210 fiksētajiem pārkāpumiem, kas izdarīti, vadot transportlīdzekli reibumā, tikai 1428 jeb 34 procentos gadījumu pārkāpumus izdarījušie transportlīdzekļu vadītāji vienlaikus bija arī to īpašnieki [14.2.].
- Saeimas norādītās personas tiesības vērsties tiesā, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu, nav uzskatāmas par tiesību sistēmā tieši un nepārprotami paredzētu tiesību aizsardzības līdzekli [14.4.].
Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka pieteikuma iesniedzējas rīcībā nebija tādu reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes tiesas likumā noteikto prasību izpildei. Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu tika noraidīts.
Par pamattiesību ierobežojumu
Satversmes tiesa un lietā iesaistītās personas bija vienisprātis, ka apstrīdētā norma liedz īpašniekam tiesības lietot savu transportlīdzekli pēc sava ieskata un tādējādi tā paredz transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. [15.2] Īpašuma tiesības var ierobežot, bet jāvērtē, vai šis ierobežojums ir attaisnojams, proti: 1) vai tas ir noteikts ar likumu; 2) vai tam ir leģitīms mērķis un 3) vai tas ir samērīgs [16.].
Par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma sekmē to, lai pārkāpuma izdarītājs atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē, citu transportlīdzekļu vadītāji atturētos no pārkāpumu izdarīšanas, kā arī motivē transportlīdzekļa īpašnieku, kas savu transportlīdzekli nodevis citai personai, kura izdarījusi pārkāpumu, un citu transportlīdzekļu īpašniekus rūpīgāk izvēlēties personas, kurām transportlīdzekli uzticēt. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības drošība [18.4].
Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis, ciktāl tas ir panākt vienīgi to, lai valsts budžetā tiktu iemaksāta noteikta naudas summa saistībā ar izdarīto administratīvo pārkāpumu, bet ne to, lai sodu samaksātu tieši šā pārkāpuma izdarīšanā vainīgā persona, nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. [19.1.1]
Par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu
Izvērtējot alternatīvu līdzekļu esamību leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa norādīja, ka, ciktāl pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir transportlīdzekļu īpašnieku disciplinēšana, nodrošinot to, ka viņi izpilda savus pienākumus un ar nepieciešamo rūpību izvēlas, kam transportlīdzekli var uzticēt, bet kam – ne, pastāv alternatīvs līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. Proti, tiesību normās var paredzēt transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteikto pienākumu neizpildi. Pašlaik šāda administratīvā atbildība nav paredzēta pat gadījumos, kad īpašnieks nodevis transportlīdzekli vadīšanai personai, kura atrodas apreibinošo vielu ietekmē vai kurai nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību [19.2.3.].
Izvērtējot vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, Satversmes tiesa citastarp ņēma vērā gan to, ka personai nelabvēlīgas sekas iestājas nevis sakarā ar pašas šīs personas, bet gan ar citas personas izdarītiem tiesību pārkāpumiem, gan arī to, ka nav paredzēts pienācīgs process tiesā vai citi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas atsevišķām personu grupām varētu mazināt šo seku smagumu. [19.3]
Proti, apstrīdētās normas īstenošanai nav paredzēta procedūra, kuras ietvaros varētu uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku un izvērtēt, vai netiešie zaudējumi, kas rodas, ja transportlīdzeklis tiek paturēts glabāšanā, nav daudzkārt lielāki par vainīgajam transportlīdzekļa vadītājam noteikto sodu. Tāpat nav paredzēta procedūra, kurā varētu uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku, izvērtēt situācijas, kad transportlīdzekļa nepieejamība var būtiski ierobežot to personu tiesības, kuru vajadzības ar konkrētā transportlīdzekļa palīdzību tiek apmierinātas, un izvērtēt šo seku samērojamību ar labumu, ko sabiedrība gūst no transportlīdzekļa paturēšanas glabāšanā.
Tiesa atzina, ka sabiedrības ieguvums ir neliels, tikmēr indivīdam var rasties būtiskas nelabvēlīgas sekas. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un attiecīgi Satversmes 105. pantam.
Par spēka zaudēšanu un Satversmes tiesas sprieduma izpildi
Lemjot par brīdi, ar kuru augstāka juridiskā spēka tiesību normai neatbilstoša apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir bijusi spēkā daudzus gadus, un nav iespējams padarīt par nebijušu tādu situāciju, ka transportlīdzekļi Nodrošinājuma valsts aģentūrā tika glabāti un pēc tam atdoti to īpašniekiem vai arī īpašnieki no tiem atteicās un transportlīdzekļi tika realizēti vai iznīcināti. Līdz ar to apstrīdēto normu nav iespējams atzīt par spēku zaudējušu ar tās spēkā stāšanās dienu.
Tomēr vienīgā iespēja aizsargāt pieteikuma iesniedzējas pamattiesības un līdz ar to sasniegt pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātās lietas galveno mērķi ir apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju no Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmuma pieņemšanas dienas, tas ir, no 2012. gada 14. jūnija.
Vienādos un salīdzināmos apstākļos ar pieteikuma iesniedzēju atrodas tie transportlīdzekļu īpašnieki, kuru transportlīdzekļi izņemti sakarā ar citas personas izdarītu pārkāpumu, attiecībā uz šiem transportlīdzekļiem jau ir pieņemts tiesas lēmums par to atdošanu īpašniekam pēc administratīvā naudas soda samaksas, bet minētie transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā vēl arvien atrodas Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā. Līdz ar to arī attiecībā uz šīm personām apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no dienas, kad tiesa pieņēmusi attiecīgo lēmumu, ka transportlīdzeklis atdodams tā īpašniekam tikai pēc administratīvā naudas soda samaksas.
Satversmes tiesas sprieduma izpilde nebūtu efektīva, radītu papildu slodzi vispārējās jurisdikcijas tiesām un aizkavētu transportlīdzekļu īpašnieku iespēju atgūt savus transportlīdzekļus, ja Satversmes tiesa nenoteiktu tā izpildes kārtību. Līdz ar to Satversmes tiesa noteica, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra, ja saņemts iesniegums par transportlīdzekļa atdošanu īpašniekam, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumu, izvērtē, vai apstrīdētā norma attiecībā uz konkrētu transportlīdzekļa īpašnieku ir zaudējusi spēku vai ne.
Satversmes tiesas nolēmums
Satversmes tiesa nosprieda:
1. Atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas otrā teikuma vārdus „[ja izdarīts administratīvais pārkāpums, kas paredzēts šā kodeksa 149.4 panta septītajā daļā, 149.5 panta piektajā daļā vai 149.15 pantā (izņemot sestajā daļā paredzēto pārkāpumu) līdz piemērotā naudas soda izpildei]”:
1) attiecībā uz Lieni Vegneri par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no 2012. gada 14. jūnija;
2) attiecībā uz citiem transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, un kuru transportlīdzekļi šā sprieduma publicēšanas dienā atrodas Nodrošinājuma valsts aģentūras glabāšanā, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no dienas, kad pieņemts lēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma lietā;
3) attiecībā uz citiem transportlīdzekļu īpašniekiem (transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem), kuri nav izdarījuši administratīvo pārkāpumu, par kuru piemērots naudas sods, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas.
2. Noteikt šādu Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtību: Nodrošinājuma valsts aģentūra, pamatojoties uz šo spriedumu, tās glabāšanā esošos transportlīdzekļus šā sprieduma nolēmumu daļas 1. punkta 1. un 2. apakšpunktā minētajiem transportlīdzekļu īpašniekiem un transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajiem turētājiem pēc to pieprasījuma atdod neatkarīgi no piemērotā naudas soda izpildes.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā. Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājas lapā.
Relīze PDF formātā: 2012-23-01_PR_par_spriedumu
Saistītā lieta: 2012-23-01