Norma, kas paredz pārejas periodu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai, neatbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam
Satversmes tiesa 2021. gada 5. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-30-01 “Par Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam”.
Apstrīdētās normas
- Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) pārejas noteikumu 2. punkts (turpmāk – apstrīdētā norma):
“Privātpersona, kurai saskaņā ar šo likumu ir tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzinājumu, kurš tai nodarīts ar iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesisku vai nepamatotu rīcību līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un par kura atlīdzināšanu nav ierosināta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā, iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu iesniedz sešu mēnešu laikā no kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža.”
Augstāka juridiska spēka normas
- Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pants:
“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”
- Satversmes 92. panta trešais teikums:
“Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.”
Lietas fakti
Satversmes tiesā lieta ierosināta pēc Personas F konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Atlīdzināšanas likumu vērsās Tieslietu ministrijā, lūdzot atlīdzināt nemantisko kaitējumu. Tomēr, lemjot par minēto iesniegumu, Tieslietu ministrija to atteicās izskatīt. Pieteikuma iesniedzējs pārsūdzēja Tieslietu ministrijas lēmumu tiesā, taču tiesvedība attiecīgajā administratīvajā lietā noslēdzās ar viņam nelabvēlīgu nolēmumu, kas citstarp pamatots ar apstrīdēto normu, norādot, ka nav ievērots apstrīdētajā normā ietvertais nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš.
Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, paredzēja personas tiesības pieprasīt atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā desmit gadu laikā no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža. Savukārt apstrīdētā norma šo termiņu būtiski samazinot. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ierobežojot personai Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un pārkāpjot Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu.
Tiesas secinājumi
Par prasījuma precizēšanu
Satversmes tiesa atzina, ka izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam, ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. Vienlaikus Satversmes tiesa atzina, ka šo izvērtējumu veiks attiecībā uz ikvienu personu, kurai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. [10.2., 10.3.]
Par Satversmes 1. pantu kopsakarā ar 92. panta trešo teikumu
Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā pamatjautājums ir šāds – vai personai, kurai tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu radušās likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) spēkā esības laikā un ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma stāšanās spēkā, tiek nodrošināta tiesiskās paļāvības principam atbilstoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Tādējādi tiesiskās paļāvības princips izskatāmajā lietā ir cieši saistīts ar personas tiesībām uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam to kopsakarā. [11.3.]
Par to, kā vērtējama apstrīdētās normas satversmība
Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertajām tiesībām uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, Satversmes tiesai bija jānoskaidro, pirmkārt, vai personai bija radusies tiesiskā paļāvība uz tiesību prasīt atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma saglabāšanu vai īstenošanu un, otrkārt, vai likumdevējs ir nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību uz to, ka tā varēs prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, un sabiedrības interesēm. [12.]
Par to, ka Pieteikuma iesniedzējam bija radusies tiesiskā paļāvība
Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzējam bija radusies likumīga, pamatota un saprātīga, Zaudējumu atlīdzināšanas likuma regulējumā balstīta tiesiskā paļāvība uz to, ka viņam būs tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu atbilstoši Civillikumā noteiktajam noilguma regulējumam. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma tiesiskais regulējums bija pietiekami noteikts un nemainīgs, lai Pieteikuma iesniedzējs varētu tam uzticēties. [13.]
Par to, vai likumdevējs ir nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru
Lai izvērtētu, vai likumdevējs ir nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību uz iespēju īstenot savas tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu noteiktā laikā un sabiedrības interesēm, Satversmes tiesai bija jāizvērtē, pirmkārt, kāds bija likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, otrkārt, vai likumdevējs, izvērtējot apstrīdētās normas ietekmi uz jau ievadītajām tiesiskajām attiecībām, ir paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, nodrošinot personas tiesību uz atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma aizsardzību. [14.]
Par to, kāds bija likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību pārejas noteikumu noteikšanā, ar apstrīdēto normu pēc būtības ir mēģinājis saglabāt un paredzēt tiesisko aizsardzību to personu tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības bija radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā, bet ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs nolūkā nodrošināt tiesisko stabilitāti ir apstrīdētajā normā noteicis pārejas periodu, kādā persona var īstenot savas tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. [15.]
Par to, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam, nosakot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, ir vispusīgi un pilnvērtīgi jāapsver visu konkrētās tiesību normas tvērumā ietilpstošo personu situācija, izvērtējot personām jau esošo tiesību apjomu un nodrošinot šīm personām efektīvu tiesisko aizsardzību vai arī pamatojot, kāpēc šāda aizsardzība nav jānodrošina. [16.]
Apstrīdētā norma pieļauj gadījumus, kad atkarībā no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža, personai pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās var būt atvēlēts laiks no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem, lai tā pārplānotu savu rīcību uz jauno tiesisko regulējumu. Turklāt jāņem vērā, ka ir iespējamas arī tādas situācijas, kad nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīdi persona subjektīvi nemaz nevar ietekmēt. [16.]
No likumdošanas materiāliem un apstrīdētās normas satura neizriet, ka likumdevējs attiecībā uz nemantisko kaitējumu būtu vērtējis, cik ilgam vajadzētu būt tādam saprātīgam pārejas periodam, lai persona varētu savu rīcību pārplānot no 10 gadu termiņa uz daudz īsāku laiku. [16.]
Pārejas regulējuma jēgai un taisnīguma principam pretēja ir tāda situācija, ka personai, kurai radušās tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saskaņā ar iepriekš spēkā bijušu regulējumu, pārejas periods tiek noteikts patvaļīgi, proti, šo tiesību izmantošanas termiņš ir padarīts atkarīgs no tādiem apstākļiem, kurus šī persona faktiski nevar ietekmēt. Atkarībā no kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža šā termiņa ilgums var būt atšķirīgs – sākot no vienas dienas, ko nevar uzskatīt par saprātīgu periodu, kurā personai būtu iespējams pārplānot savu rīcību atbilstoši jaunajai tiesiskajai kārtībai, līdz nepilniem sešiem mēnešiem. [16.]
Tādējādi apstrīdētās normas tvērumā ietilpstošajām personām netiek nodrošinātas vienlīdzīgas savu tiesību aizsardzības iespējas. [16.]
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, nosakot periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, nav vispusīgi un pilnvērtīgi pārliecinājies par apstrīdētās normas ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. [16.]
Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92. panta trešajam teikumam neatbilst tāda situācija, ka personas tiesiskais stāvoklis bez īpaša pamatojuma vai izvērtējuma tiek pasliktināts, tai nenodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi liedzot īstenot tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saprātīgā pārejas periodā. Šāda situācija nav attaisnojama ar sabiedrības interesi nodrošināt tiesisko stabilitāti. [16.]
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu tad, ja tā tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un 92. panta trešajam teikumam. [16.]
Par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma attiecībā uz ikvienu personu, kura vērsusies lēmējiestādē, bet kurai, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums ir atteikts, jo ir nokavēts termiņš prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, ja tā tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, zaudē spēku no tās spēkā stāšanās brīža. [17.]
Vienlaikus Satversmes tiesa noteica, ka, lai nodrošinātu Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzību un 92. panta trešajā teikumā ietvertās personu tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, apstrīdētā norma ir jāpiemēro atbilstoši Atlīdzināšanas likuma sistēmai, nosakot, ka iepriekš minētajām personām bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sešus mēnešus pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. [17.]
Satversmes tiesa nosprieda:
- Atzīt Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2. punktu, ciktāl tas noteic tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam un spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža attiecībā uz personām, kurām nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms šā likuma spēkā stāšanās, kuras vērsušās lēmējiestādē un kurām ir atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu, jo ir nokavēts termiņš.
- Attiecībā uz personām, kurām nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, kuras vērsušās lēmējiestādē un kurām ir atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu, jo ir nokavēts termiņš, Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2. punkts, ciktāl tas noteic tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, ir piemērojams, nosakot, ka šīm personām bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.
Relīze PDF formātā pieejama šeit.
Saistītā lieta: 2020-30-01