Ultra vires principa izpratne un tā piemērošana Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos
Aija Branta
Satversmes tiesas tiesnese
Referāts nolasīts Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas konferencē (seminārā)
„Ultra vires princips konstitucionālās tiesas praksē”
Ventspilī 2007. gada 7. septembrī
Ievads
Ultra vires – šī latīniski izteiktā frāze, kas tiešā tulkojumā nozīmē “pārsniedzot pilnvaras” vai “ārpus pilnvarām” (angl. – beyond the power), kā tiesību jēdziens tiek lietots dažādos kontekstos. Sākotnēji tas parādījās korporāciju (sabiedrību) tiesībās un apzīmēja korporācijas darbību, kas neatbilda tās statūtiem. Savukārt korporācijas akts, kas neatbilda tās statūtiem, tika uzskatīts par spēkā neesošu vai atceļamu. Laikam ritot, ultra vires kā tiesību jēdziens tika pārņemts gan administratīvajās, gan arī konstitucionālajās tiesībās, tātad publiskajās tiesībās. Būtībā ultra vires doktrīnu publiskajās tiesībās jau kopš 19. gadsimta ir attīstījušas galvenokārt tiesas. Piemēram, Lielbritānijā ultra vires tiek attiecināts uz tādiem Kroņa (t.i., izpildvaras) aktiem, kas ir pretrunā ar Parlamenta pieņemtiem statūtiem (likumiem).
No konstitucionālisma viedokļa, valsts orgānu (arī iestāžu) akti, kas izdoti ultra vires, visupirms apdraud vienu no tiesiskas valsts pamatidejām – tiesiskuma jeb likuma virsvadības principu (angl. – rule of law), saskaņā ar kuru, īsi sakot, valsts tiek pārvaldīta, balstoties uz likumu un atbilstoši likuma saturam.
Viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem ir varas dalīšanas princips. Tas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās – likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā.
Latvijas tiesību sistēmā šis princips ir ietverts Satversmes 1. pantā. Šis pants noteic, ka “Latvija ir [..] demokrātiska republika”. Varas dalīšanas princips Satversmē nav minēts expresis verbis, taču tas ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas 2 noteikumos par triju valsts varu īstenojošo valsts orgānu kompetenču sadalījumu un to savstarpējo sazobi, kas veido triju varu savstarpējā līdzsvara un atsvara sistēmu.[1]
Likumdošanas varas funkcija ir vispārsaistošu normatīvo tiesību aktu izdošana, kuru mērķis ir noteikt indivīdu rīcību, lai sasniegtu konkrētus sabiedrības mērķus.[2]
Izpildvaras galvenā funkcija demokrātiskā un tiesiskā valstī ir īstenot likumdevēja izdotos normatīvos tiesību aktus.
Pirmo reizi Satversmes tiesas praksē varas dalīšanas princips tika izmantots tās 1999. gada 9. jūlija spriedumā. Satversmes tiesa definēja varas dalīšanas principu un norādīja, ka “tas ir viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem, no kura izriet tiesu varas kontrole pār likumdošanas un izpildu varu”.[3]
Arī 1999. gada 1. oktobra spriedumā Satversmes tiesa ir atsaukusies uz varas dalīšanas principu un spriedumā norādījusi, ka “varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību”. Turklāt Satversmes tiesa arī norādīja, ka “no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāievēro arī tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās”.[4]
Šajā spriedumā Satversmes tiesa faktiski noteica, ka neviena vara nevar būt absolūti neatkarīga. Un tas ir tikai loģiski, jo pretējā gadījumā nav iespējams nodrošināt varas dalīšanas principa pastāvēšanu, kas paredz arī savstarpēju varas kontroli un mijiedarbību.
Ultra vires doktrīna ir cieši saistīta ar konstitucionālo varas dalīšanas principu, no tā izrietošo kompetenču sadali valsts orgānu starpā, īstenojot kādu noteiktu valsts funkciju. Mūsdienu pasaulē ir skaidri redzams, ka Monteskjē shēma, saskaņā ar kuru katra valsts varas funkcija uzticēta noteiktam valsts varas orgānam, “tīrā veidā” nedarbojas. Valsts varas funkcijas mēdz būt vairāk vai mazāk sadalītas starp vairākiem orgāniem. No otras puses, gandrīz katrs no galvenajiem valsts varas orgāniem piedalās vairāku valsts varas funkciju realizēšanā. Valsts varas funkcionālais sadalījums nav identisks ar valsts varas institucionālo sadalījumu.[5] Tāpēc varas dalīšanas princips un tā ievērošana garantē valsts varas atzarojumu līdzsvaru, savstarpējo kontroli un varas mērenību.
To, kādā virzienā ultra vires doktrīna attīstījusies Satversmes tiesas praksē, lielā mērā ir noteikusi pašas tiesas kompetence – izvērtēt zemāka juridiskā spēka tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tāpēc tiesas izvērtēšanai ir pakļauta tieši valsts orgānu (arī iestāžu) normatīvā (jeb tiesību normatīvo aktu izdošanas) kompetence, īpaši normatīvās kompetences sadale starp likumdevēju un izpildvaru un šo aktu satura noteikšanas robežas. Satversmes tiesas praksē ir skarti arī tādi ultra vires doktrīnas aspekti, kā ultra vires izdoto tiesību normatīvo aktu tiesiskuma pārbaudes pakļautība tiesu varai, kā arī jautājums par tiesiskajām sekām, ja tiesību normatīvais akts ticis izdots ārpus kompetences.
I Normatīvās kompetences sadalījums
Latvijas konstitucionālajās tiesībās dominē nostādne, ka valsts orgāni (institūcijas) ir tiesīgi izdot ārējos tiesību normatīvos aktus divos gadījumos:
- ja pašā Satversmē tas ir tieši noregulēts,
- ja tas izriet no Satversmes sistēmas (Satversme “klusuciešot” to pieļauj).
Latvijas Republikas Satversme ir visai lakonisks dokuments. Tajā likumdošanai ir veltīta 5. nodaļa. Šās nodaļas 64. pants paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.
Līdz nesenam laikam – šā gada 3. maijam, kad Saeima no Satversmes izslēdza 81. pantu, normatīva kompetence bija arī Ministru kabinetam, kam ir tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku.
- Ministru kabineta normatīvā kompetence, kas tieši noteikta Satversmē
Kā jau tika minēts, līdz šā gada 3. maijam Satversmes 81. pants atļāva Ministru kabinetam izdot noteikumus, kuriem bija likuma spēks. Tomēr pantā bija noteikti arī vairāki ierobežojumi, kuri Ministru kabinetam bija jāievēro, izdodot šādus noteikumus. Tie bija gan procesuāli, gan kompetences ierobežojumi. Tie aizliedza Ministru kabinetam grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevarēja attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitu un aizņēmumu. Satversmes 81. pantā bija noteikts, ka noteikumi bija izdodami tikai tad, ja to prasa neatliekama vajadzība un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais 3 dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai.
2005. gada 16. decembra spriedumā tā sauktajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas lietā[6] Satversmes tiesa, vērtējot valdības noteikumus, ar kuriem bija grozīts likums “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”, atzina, ka tiesības, kas Ministru kabinetam piešķirtas ar Satversmes 81. pantu, ir izņēmums no Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas tiesību sadalījuma un šīs tiesības kā tādas ir interpretējamas un izmantojamas maksimāli šauri. Tāpēc Ministru kabinets nav uzskatāms par patstāvīgu likumdošanas tiesību īstenotāju (līdzās Saeimai un tautai), bet ir likumdevēja aizvietotājs, kas spēj operatīvi un efektīvi reaģēt ārkārtas situācijās. Tomēr Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka šī Ministru kabinetam piešķirtā izņēmuma kompetence rada nopietnu risku izjaukt varu līdzsvaru par labu tieši izpildvarai. Satversmes 81. pantā noteikti vairāki ierobežojumi, kas Ministru kabinetam bija jāievēro, izdodot noteikumus ar likuma spēku (tostarp procesuāli un kompetences ierobežojumi – Saeimas sesiju starplaikā, pastāvot neatliekamai vajadzībai, noteikts jautājumu loks, par kuriem šā panta kartībā valdība nav tiesīga lemt, piemēram, tiesu iekārtas un procesa likumi, budžeta tiesības ).[7]
Konkrētajā lietā Ministru kabinets nebija ievērojis divus ierobežojumus. Pirmkārt, tas bija grozījis procesa likumu.[8] Otrkārt, lietas materiālos figurēja vairāki atšķirīgi “neatliekamās vajadzības” pamatojumi. Šādi apstākļi deva pamatu Satversmes tiesai atzīt, ka Ministru kabinets bija izdevis noteikumus ar likuma spēku, nepastāvot “neatliekamai vajadzībai”.[9]
Satversmes tiesa nosprieda: tā kā Ministru kabinets ir izdevis noteikumus ar likuma spēku, pārkāpjot tam Satversmē noteiktos kompetences materiālos ierobežojumus, kā arī izdevis šādus noteikumus bez neatliekamas vajadzības, tad tas ir rīkojies ultra vires, bet attiecīgie noteikumi ir antikonstitucionāli un spēkā neesoši no to izdošanas brīža.[10]
Jau deviņdesmitajos gados speciālajā literatūrā bija vērtēta tendence valdības darbībā, kad tā, izmantojot 81. pantā piešķirtās tiesības, mēģināja uzurpēt likumdošanas varas funkciju. Īpaši jau deviņdesmito gadu vidū bija izplatīta prakse, kad likumprojekti Saeimas sesiju laikā ministrijās tika uzkrāti, lai nākamajā starpsesiju periodā tos virzītu pieņemšanai 81. panta kārtībā.[11]
To, ka Ministru kabinets visai patvaļīgi (t.i., nepastāvot tādiem ārkārtas apstākļiem, kas radītu neatliekamu vajadzību) mēdza izmantot tam Satversmes 81. pantā piešķirtās tiesības, apliecina arī šā gada notikumi, kad valdības izdarītie grozījumi divos ar valsts drošību saistītos likumos noveda pie tā, ka Valsts Prezidente pirmo reizi bija spiesta izmantot Satversmes 72. pantā paredzētās tiesības un apturēt šā likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Turklāt tika savākts pietiekams velētāju balsu skaits, lai šajā jautājumā tiktu sasaukts leģislatīvais referendums. Tikmēr Saeimā ideju par likumdošanas tiesību atņemšanu Ministru kabinetam kā likumdevēja aizvietotājam bija gatavi atbalstīt pietiekams deputātu skaits, lai 81. pants no Satversmes (ar 03.05.2007. grozījumiem) tiktu svītrots.
Tātad līdz šā gada 3. maijam Satversmē (81. pantā) expressis verbis bija noregulēta tikai viena daļa no Latvijas praksē pastāvošā tā dēvētā deleģētās likumdošanas institūta. Tikmēr absolūtais vairums Ministru kabineta noteikumu Latvijā tika un arī tagad tiek izdoti nevis Satversmes 81. panta kārtībā, bet gan tā sauktajā pārvaldes kārtībā, kad valdība nekļūst par likumdevēja (Saeimas) aizvietotāju, bet gan izdod vienīgi likumam pakārtotus normatīvos aktus, lai tajos konkretizētu (detalizētu) likuma normas, tādējādi aizpildot likumā noteiktu segmentu.
Ņemot vērā, ka Satversmē expressis verbis šādas Ministru kabineta tiesības nav minētas, var rasties jautājums, vai tās atbilst “Satversmes garam”?
2. Ministru kabineta normatīvā kompetence, kas izriet no Satversmes sistēmas
Jau pirmajā demokrātiskas valsts iekārtas periodā (1918-1934) Ministru kabineta tiesības izdot likumpakārtotus noteikumus bija atvasinātas no Satversmes sistēmas, tostarp no Satversmes 58. panta, kas paredz, ka Ministru kabinetam ir pakļautas visas valsts pārvaldes iestādes. Citiem vārdiem sakot, Ministru kabinetam kā augstākās administratīvās varas orgānam, pamatojoties uz “lietišķās kopsakarības” teoriju, saskaņā ar kuru, ja kādai valsts institūcijai tiek piešķirta noteikta lietišķa kompetence, tad tai, tostarp arī klusuciešot, tiek piešķirta kompetence ar pieļaujamiem un nepieciešamiem instrumentiem īstenot šo lietišķo kompetenci.[12] Latvijā līdz pat šim laikam neviens atklāti un pamatoti nav apšaubījis, ka efektīvai savu funkciju īstenošanai Ministru kabinetam ir nepieciešamas tiesības izdot vispārsaistošus noteikumus.
Tātad Latvijas juridiskajā doktrīnā ir vispāratzīts viedoklis, ka Satversmes sistēma principā pieļauj iespēju, ka ar politiskās atbildības mehānisma starpniecību demokrātiski leģitimētais Ministru kabinets var izdot likumpakārtotus noteikumus.
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantu Ministru kabinets var īstenot normatīvo funkciju un izdot noteikumus tikai divos gadījumos. Pirmais gadījums – ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro. Otrais gadījums – ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.
a) Ministru kabineta normatīvā kompetence, pastāvot likumā ietvertam īpašam (speciālam) pilnvarojumam
Šis ir speciāls pilnvarojums, kurā saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu jābūt formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem. Speciālo pilnvarojumu kā valdības noteikumu izdošanas pamatu Satversmes tiesa ir analizējusi vairākos spriedumos. Tajos iezīmējas vairāki būtiski aspekti un atziņas.
Pirmkārt, tā ir atziņa, ka pilnībā visus jautājumus likumdošanas ceļā [Saeimai] regulēt nav mērķtiecīgi, tomēr likumdevējam šie jautājumi vismaz ir jāapsver.
Otrkārt, Satversmes tiesas ieskatā par šādu apsvērumu izdarīšanu liecina pilnvarojums tādu vai citu jautājumu detalizētāk noregulēt Ministru kabineta noteikumos.
Treškārt, uz speciālo pilnvarojumu parasti norāda likuma teksts, ka attiecīgo jautājumu izlemj Ministru kabinets, vai arī, ka attiecīgo jautājumu jāizlemj Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs regulēt.
Lūk, viens no speciālā pilnvarojuma gadījumam, kad Satversmes tiesa vērtēja, vai Ministru kabinets ar saviem noteikumiem ir pārkāpis pilnvarojuma robežas. Konstitucionālas sūdzības iesniedza vairākas notiesātās personas, kas uzskatīja, ka Ministru kabinets ar saviem noteikumiem ir pārkāpis viņu pamattiesības par darbu saņemt atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu.[13] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 51. pants noteic, ka notiesātajiem par padarīto darbu maksā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Sākumā Ministru kabinets ar noteikumiem noteica, ka notiesātā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu. Vēlāk Ministru kabinets visai ievērojami samazināja notiesāto personu minimālo darba samaksu, paredzot, ka tā nedrīkst būt mazāka par 40% no tās mēneša darba algas (stundas tarifa likmes), kāda noteikta valstī. Satversmes tiesa secināja, ka Ministru kabinets jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis ultra vires, jo ir pārsniedzis speciālā pilnvarojuma robežas. Galvenais Satversmes tiesas arguments bija tas, ka minētajā likuma normā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas pilnvarojums noteikt darba samaksas apmēru notiesātajiem, jo citos gadījumos, piemēram, Darba likumā šāda satura pilnvarojums ir formulēts daudz precīzāk, t.i., noteikt minimālo darba samaksu valstī. Īpaši jāuzsver tiesas atziņa, ka “tiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošā normā.” [14]
Šajā sakarā var izdarīt divus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, nosakot robežu, ciktāl pats likumdevējs drīkst pilnvarot izdot noteikumus valdībai, nepieciešams atrast saprātīgu līdzsvaru starp diviem aspektiem – nepieciešamību saglabāt tiesiskumu (angl.- rule of law) un prasību pēc likumdošanas efektivitātes. Satversmes tiesa ir mēģinājusi ieskicēt šo robežu, atzīstot, ka efektīvākai valsts varas īstenošanai (mazāk smagnējai, laikietilpīgai) ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. “Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām.”[15] Otrkārt, Satversmes tiesa ir pateikusi, ka personas pamattiesības var tikt ierobežotas ne tikai ar Saeimas likumu, bet arī ar Ministru kabineta noteikumiem. Tomēr šādā gadījumā likumā ietvertajam Saeimas pilnvarojumam ir jābūt skaidram un precīzam.
Kādā citā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets, reglamentējot jautājumus, kas valdības ieskatā likumā bija noregulēti neskaidri, savu normatīvo kompetenci bija izlietojis neatbilstoši likuma saturam (jēgai).[16] Proti, valdība, atsaucoties uz to, ka Korupcijas novēršanas likums precīzi nenosaka, kādā veidā valsts amatpersonām, aizpildot ienākumu deklarācijas, jānorāda bezskaidrās naudas uzkrājumi, ar saviem noteikumiem nosakot deklarācijas iesniegšanas kārtību, tajos ietvēra sašaurinātu jēdziena “bezskaidras naudas uzkrājumi” interpretāciju. Tā rezultātā valsts amatpersonas savās deklarācijās kādu laiku varēja norādīt vienīgi bezskaidras naudas uzkrājumu vietu, bet ne to summu. Satversmes tiesa, reaģējot uz valdības aizbildināšanos par neskaidro likuma regulējumu, norādīja, ka pastāvot šādai neskaidrībai, Ministru kabinets varēja izmantot tam Satversmes 63. pantā paredzētās tiesības un iesniegt Saeimā attiecīgu priekšlikumu par grozījumiem Korupcijas novēršanas likumā (ko tas nebija darījis). Kaut arī šajā lietā Satversmes tiesa nav detalizētāk analizējusi normatīvās funkcijas sadali starp Saeimu un valdību, tomēr no sprieduma konteksta redzams, ka Ministru kabinets, interpretējot likuma normu, tam piešķirtās pilnvaras ir izlietojis prettiesiski.
Uz jautājumu, vai Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir jārealizē vienīgi pašam, vai arī tas kāda jautājuma izlemšanu drīkst nodot citai valsts pārvaldes institūcijai, Satversmes tiesa ir sniegusi atbildi vairākās lietās. Jau vienā no savām pirmajām lietām[17] Satversmes tiesa, atsaucoties arī uz Latvijas pirmskara laika tiesību doktrīnu, ļoti lakoniski norādīja, ka Ministru kabinetam bija tiesības un pienākums, ievērojot likuma pilnvarojumu, noteikt attiecīgo kārtību (īpašuma nodokļa ieskaitīšanai noteiktā fondā), bet tam nebija tiesību deleģēt šīs kārtības noteikšanu kādam citam, jo likums Ministru kabinetam šādas tiesības neparedzēja. Savukārt tā sauktajā Cukurbiešu lietā[18] bija runa par cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanas kārtību cukurbiešu audzētājiem. Ministru kabinets, pamatojoties uz tam doto speciālo pilnvarojumu, ar saviem noteikumiem cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanu katram cukurbiešu audzētājam deleģēja zemkopības ministram. Satversmes tiesa secināja, ka Ministru kabinets būtībā ir pārsniedzis savas pilnvaras, jo ar saviem noteikumiem tas pilnvaroja zemkopības ministru izdot ne tikai administratīvu aktu un noteikt piegādes apjomus konkrētam cukurbiešu audzētājam, bet faktiski arī cukurbiešu piegādes apjomu noteikšanas kārtību, jo bez tās nebija iespējama attiecīgā administratīvā akta izdošana. Spriedumā gan nav tieši minēts, ka Ministru kabineta rīkojies ultra vires, tomēr ir norādīts, ka šādā veidā Ministru kabinets nav ievērojis Satversmes 1. pantā ietverto likumības (jeb tiesiskuma) principu. Taču tas ļauj secināt, ka Satversmes tiesas ieskatā, Ministru kabinets šajā gadījumā, deleģējot sev doto pilnvarojumu tālāk, ir pārsniedzis savu kompetenci.
b) Ministru kabineta normatīvā kompetence, ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts
Šis Ministru kabineta noteikumu izdošanas pamatojums, kas noteikts Ministru kabineta iekārtas likumā, būtībā ir jaunievedums, un ir ietverts likumā tikai 1993. gadā. Satversmes praksē (pirmās brīvvalsts laikā) kā noteikumu izdošanas pamatojums tas nebija atzīts. Speciālajā literatūrā uzsvērts, ka valdības pilnvarojums šajā gadījumā ir šaubīgs un atgādina padomju laika praksi.[19]
Satversmes tiesa šo jautājumu vērtēja vienā no 2000. gada spriedumiem, kad Ministru kabinets bija noteicis vairākus ierobežojumus augļu, ogu un dārzeņu tirdzniecībai tirgos.[20] Iztulkojot attiecīgo Ministru kabineta iekārtas likuma normu, Satversmes tiesa atzina, ka – šī norma nav izprotama tā, ka Ministru kabinets ir tiesīgs izdot noteikumus par jebkuru jautājumu, ja vien tas ar likumu nav noregulēts. Ir jāņem vērā Satversmes sistēma. Tāpēc Ministru kabinets nevar izdot noteikumus par jautājumiem, kas ietilpst vienīgi likumdevēja kompetencē. To, ka lietā apstrīdētais Ministru kabineta regulējums ir Saeimas kompetencē, Satversmes tiesa secināja, pirmkārt, no Saeimas rīcības ( tā nebija atcēlusi Augstākās padomes lēmumu par kārtību Latvijas tirgos), otrkārt, no noteikumu satura. Noteikumi paredzēja komercdarbības ierobežojumus, ko saskaņā ar Komerclikumu drīkst noteikt tikai ar likumu vai pamatojoties uz likumu. Satversmes tiesas ieskatā šādu ierobežojumu noteikšanai Ministru kabinetam bija nepieciešams speciāls likuma pilnvarojums. Tādējādi Satversmes tiesa šo otro Ministru kabineta noteikumu izdošanas pamatojumu lielā mērā tika pielīdzinājusi pirmajam, pasakot, ka šādus noteikumus var izdot, lai palīdzētu dzīvē īstenot likumus. “Līdz ar to vārdi “ar likumu nav noregulēts” saprotami tā, ka jautājums ar likumu nav noregulēts līdz galam un tas prasa detalizētāku reglamentāciju. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst ietvert tajos tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā”.[21] Šāda Satversmes tiesas interpretācija ļauj secināt, ka apskatāmais pilnvarojums uzskatāms par Satversmes sistēmai atbilstošu vienīgi tiktāl, ciktāl Ministru kabinets, uz tā pamatojoties, nesāk regulēt jautājumus, kuri var būt vienīgi likumdevēja kompetencē un kamēr valdības pieņemtās normas saturiski var uzskatīt par likuma īstenošanas palīglīdzekļiem.
Tomēr jāatzīst, ka ne uz visiem jautājumiem līdzšinējā tiesas prakse ir devusi skaidras atbildes. Piemēram, kuri ir tie jautājumi, par kuriem tiesīgs lemt vienīgi pats likumdevējs? No vienas puses, Satversmes tiesa ir pateikusi, ka likumdevējam pašam jāizšķir tikai svarīgākie sabiedrības dzīves jautājumi[22] un šajā ziņā Satversmes tiesas secinājumi zināmā mērā sakrīt ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas radīto būtisko interešu teoriju.[23] Taču, no otras puses, norobežošanas kritērijus līdz šim vēl nav izdevies skaidri formulēt. Tā, savulaik, izskatot lietu, kas saistīta ar privatizācijas jautājumiem, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka “lai izlemtu (..) to, kā kompetencē ir privatizācijas procesa noregulēšana, veidojot jaunu ekonomisko sistēmu Latvijas Republikā, jāņem vērā jautājuma svarīgums, kas rada nepieciešamību noregulēt to likumdošanas ceļā. Satversmes tiesa atzīst, ka šis jautājums [kad par maksāšanas līdzekli privatizācijas procesā atzītas arī investīcijas, kas tādējādi samazināja objekta izpirkuma maksu, kaut arī likums šādu līdzekli expressis verbis neparedzēja] ir likumdevēja kompetencē.[24] Tādējādi var teikt, ka aplūkojamais pamatojums valdības noteikumu izdošanai visdrīzāk var tikt izmantots, lai aizpildītu kādu likuma robu, kad to pieļauj paša likuma pamatprincipi un mērķi.
Tātad Satversme “klusuciešot” pieļauj Ministru kabinetam izdot noteikumus pārvaldes kārtībā. Tas ir saprotams, jo valdības kā izpildvaras funkcijas, citastarp, nozīmē arī parlamenta pieņemto likumu īstenošanu dzīvē. Šādam regulējumam visbiežāk ir izteikts izpildu raksturs, kaut gan tam, nenoliedzami, ir arī normatīvs saturs, jo reglamentētās procedūras ir saistošas gan iestādēm, gan arī personām. Lai Ministru kabineta noteikumi būtu konstitucionāli, tiem saturiski ir jāatbilst attiecīgajam likumam. Citiem vārdiem sakot, ja Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, valdība ir pārsniegusi savu normatīvo kompetenci un ir ietiekusies likumdevēja darbības jomā, tātad rīkojusies ultra vires.
Vērtējot Satversmes tiesas praksi, redzams, ka tiesa par ļoti svarīgu uzdevumu ir uzskatījusi noformulēt Satversmes pamatidejas, tostarp iezīmēt parlamenta un valdības normatīvās kompetences robežas, tādējādi norādot uz minēto valsts orgānu pienākumu neiejaukties otra darbības sfērā (varas dalīšanas princips).
Rezumējot Satversmes tiesas prakses apskatu, var teikt, ka valdība savu normatīvo kompetenci visbiežāk ir pārsniegusi, ja tā var teikt, visai apslēptā veidā. Proti, izdodot noteikumus, pamatojoties uz likuma normu, kurā ietvertais pilnvarojums nav skaidri un precīzi formulēts (īpaši, ja regulējums saistīts ar pamattiesību ierobežojumiem), detalizētāk regulējot likumā ietvertās materiālās normas ar noteikumiem tās iztulkotas sašaurināti (vai paplašināti), vai arī, pastāvot likuma “robam” (“ja attiecīgais jautājums ar likumu nav regulēts”) reglamentējot svarīgu sabiedriskās dzīves jautājumu, kas tā nozīmīguma dēļ var būt vienīgi likumdevēja kompetencē.
c) valsts iestāžu normatīvā kompetence
Vēsturiski veidojies tā, ka Satversmes tiesa ir skatījusi lietas ne vien par ārējo, bet arī iekšējo tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Satversmes tiesa ir atzinusi: ārējās tiesību normas var izdot tikai tam pilnvarots publiskās varas subjekts (t.i., Ministru kabinets), citas valsts pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos aktus.[25] Šādā sakarā gribu minēt, tā saukto Valsts nekustamā īpašuma aģentūras lietu, kad aģentūra savā iekšējā normatīvajā aktā bija ietvērusi pēc būtības ārējās tiesību normas un tādējādi pārkāpusi statūtos noteikto kompetenci (nolikums tika atzīts par aktu ultra vires). Satversmes tiesas izvērtēšanā ir bijuši arī tieslietu ministra izdoti Pagaidu noteikumi un Ieslodzījumu pārvaldes izdota instrukcija, kas regulēja iepriekšējā apcietinājumā esošo personu statusu.[26] Satversmes tiesa uzsvēra, ka ieslodzīto personu pamattiesības ir ierobežojamas tikai ar likumu vai uz tā pamata. Taču iekšējie normatīvie akti nevar būt pietiekams pamats, lai noteiktu pamattiesību ierobežojumus, tāpēc apstrīdētie akti atzīti par izdotiem ultra vires.
II Ultra vires izdoto tiesību normatīvo aktu tiesiskuma pārbaudes pakļautība tiesu varai
Deviņdesmito gadu pašā nogalē Satversmes tiesai nācās atbildēt uz jautājumu, vai valstī var būt kāda valstiska institūcija, kuras darbības izvērtējums nav pakļauts tiesai? Valsts nekustamā īpašuma aģentūras lietā, minētā aģentūra, būdama valsts nekustamā īpašuma pārvaldītāja un darbodamās uzņēmējsabiedrības formā, izdeva nolikumu par kārtību, kādā tiek izīrēti brīvie dzīvokļi tās pārvaldīšanā esošajos namīpašumos. Nolikums regulēja jautājumus, kas nav atrodami nevienā īres tiesiskās attiecības regulējošā normatīvajā aktā. Tajā, piemēram, bija noteikts, ka brīvie dzīvokļi ar apgrūtinājumiem izīrējami personām, kas apņemas šos apgrūtinājumus novērst par saviem līdzekļiem. Aģentūras pozīcija bija šāda: lietas izskatīšana neietilpst Satversmes tiesas kompetencē, jo aģentūra kā uzņēmējsabiedrība nav uzskatāma par Ministru kabinetam pakļautu institūciju un tāpēc nolikums “pēc definīcijas” nevarot būt normatīvs akts, bet gan privāttiesisks gribas izteikums (uzaicinājums izteikt priekšlikumu noslēgt līgumu, kas noformēts dokumenta veidā un apstiprināts ar aģentūras valdes lēmumu). Šajā lietā ļoti skaidri atklājās viena no problēmām, kas bija plaši izplatīta valsts pārvaldē deviņdesmitajos gados, kad valsts pārvalde pakāpeniski atteicās no tai neraksturīgām saimnieciskajām funkcijām. Proti, ministriju pārziņā, reorganizējot valsts pārvaldes iestādes, “parādījās” liels skaits valsts uzņēmējsabiedrību, kurām bija duāls raksturs – tās darbojās kā privāto tiesību subjekts, kas tomēr bija piesaistīts noteiktai valsts pārvaldes jomai. Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka aģentūras izdotais nolikums satur ārējās tiesību normas. Satversmes tiesa atzina, ka, ņemot vērā varas dalīšanas principu, “ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses.”[27] Tāpēc Satversmes tiesas likumu nedrīkst iztulkot tā, ka ministriju pārziņā esošo institūciju normatīvie akti tiktu atstāti bez jebkādas tiesu kontroles. Satversmes tiesa secināja, ka tiktāl, ciktāl aģentūras darbība ir saistīta ar normatīvu aktu izdošanu, tās rīcība ir piekritīga Satversmes tiesas izvērtēšanai.
III Tiesiskās sekas, ja tiesību normatīvais akts izdots ārpus kompetences
Vai šādi akti vienmēr ir atzīstami par spēkā neesošiem no to izdošanas brīža? Līdzšinējā Satversmes tiesas prakse uz šo jautājumu nav devusi viennozīmīgu atbildi. Spriedumos sastopami trīs dažādi risinājumi.
Pirmais, kuru var uzskatīt par klasisku tiesas nolēmumu: ultra vires akts ir prettiesisks un spēkā neesošs no izdošanas brīža. Piemēram, Valsts nekustamā īpašuma aģentūras lietā Satversmes tiesa atzina: ārējās tiesību normas var izdot tikai tam pilnvarots publiskās varas subjekts (t.i., Ministru kabinets), citas valsts pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos aktus. “Tā kā Aģentūra Nolikumu izdevusi, pārkāpjot savu kompetenci, tas nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas un tādēļ atzīstams par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža.”[28] Arī Nacionālās bibliotēkas lietā Satversmes tiesa ņēma vērā, ka “ (..) tās uzdevums ir novērst Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu, kas radies, piemērojot apstrīdētās normas. Tas iespējams vienīgi atzīstot šīs normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža.”[29]
Otrs risinājums, kad tiesa vadās no Satversmes tiesas likumā ietvertās vispārīgās normas, saskaņā ar kuru par neatbilstošu atzītā norma ir spēkā neesoša no sprieduma publicēšanas brīža. Šādā gadījumā spriedumā neatbilstošās normas spēka zaudēšanas brīdis īpaši netiek motivēts.
Trešais risinājums, kad tiesa aktu ir atzinusi par ultra vires, tomēr tas vēl ir paturēts spēkā. Satversmes tiesa ņēma vērā, ka ultra vires akti – Pagaidu noteikumi un instrukcija, kas noteica ieslodzīto personu statusu, ir vērsti uz kārtības noteikšanu izmeklēšanas cietumos. “Stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār neviens akts šo jomu neregulētu, būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei kā pašreizējais. Būtu pieļaujams, ka apstrīdētais akts, kaut arī pēc formas izdots ultra vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā KPK 76. panta attiecīgās normas un tajās paredzētie Ministru kabineta noteikumi. Tomēr šis laiks nevar pārsniegt 2003. gada 1. maiju. Apstrīdēto normu palikšana spēkā pēc šā termiņa būtu pretrunā visupirms jau ar Satversmes 64. pantu (..).”[30]
Līdz ar to var secināt, ka, nosakot, kādas ir ultra vires aktu tiesiskās sekas, Satversmes tiesa galvenokārt ir vadījusies no Satversmes tiesas likumā nostiprinātā pamatnoteikuma par neatbilstošo normu spēka zaudēšanas brīdi., bet mazāk pieturējusies pie ultra vires doktrīnas klasiskās izpratnes.
IV Tiesiskās problēmas, kas saistītas ar zemāka juridiskā spēka tiesību normu konstitucionalitātes pārbaudi
Visbeidzot vēlos pieskarties būtībā arī kompetences problēmai, kas aktualizējusies īpaši pēdējā laikā, sakarā ar to, ka Satversmes tiesā arvien biežāk nākas izskatīt lietas par pašvaldības teritorijas plānojumiem. Latvijas īpatnība ir tā, ka teritorijas plānojumu saistošās daļas tiek pieņemtas kā pašvaldības saistošie noteikumi (ārējs normatīvs akts) un tādēļ to konstitucionalitātes pārbaude ir pakļauta Satversmes tiesai. Taču Satversmes tiesa jau atzinusi, ka “(..) atsevišķas vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma daļas pēc rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas ietverošiem tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu piemērošanas aktiem.”[31] Šo problēmu uzskatāmi parāda, tā sauktā Garkalnes lieta, kurā spriedums tika pieņemts 2007. gada 8. februāri.[32] Garkalnes pagasta pašvaldība teritorijas plānojumā paredzēja perspektīvā apbūvēt Lielajam Baltezeram piegulošās applūstošās teritorijas. Satversmes tiesa atzina, ka pašvaldība, paredzot applūstošo teritoriju apbūvi, ir nepareizi tulkojusi Aizsargjoslu likuma normu, kas saskaņā ar Satversmes tiesas veikto normas interpretāciju, šādu apbūvi nepieļauj. Rezultātā pašvaldības teritorijas plānojuma daļa, kas paredzēja applūstošo teritoriju apbūvi, tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 115. pantam (kas paredz valsts pienākumus vides aizsardzībā) un spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža.
Diemžēl līdzīga situācija ir vērojama arī daudzās citās Latvijas pašvaldībās, kuras, izstrādājot savus teritorijas plānojumus, attiecīgo Aizsargjoslu likuma normu arī iztulkojušas un piemērojušas nepareizi.
Iedvesmojušies no tā, ka Garkalnes iedzīvotāji “uzvarēja” savu pašvaldību, tagad Satversmes tiesā ar konstitucionālajām sūdzībām vēršas arī citu pašvaldību iedzīvotāji, turklāt būtībā par to pašu – applūstošo teritoriju apbūvi. No vienas puses, Satversmes tiesa tādu attīstības risinājumu, kas paredz applūstošo teritoriju apbūvi, jau reiz ir atzinusi par antikonstitucionālu, taču, no otras puses, šobrīd vienīgais efektīvais iedzīvotāju tiesību aizsardzības līdzeklis ir konstitucionālā sūdzība. Tāpēc, lai līdzīgā situācijā panāktu līdzīgu rezultātu, cilvēki ir spiesti vērsties Satversmes tiesā, cerot, ka tā prettiesiskās plānojuma daļas atzīs par spēkā neesošām.
Šī situācija norāda uz nepieciešamību neatliekami rast risinājumu. Risinājums var būt kompetences pārdale starp Satversmes tiesu un administratīvajām tiesām, nododot šādas lietas pēdējām. Risinājums varētu būt arī likumā īpaši noregulēta pašvaldību rīcība, pēc šāda konceptuāla Satversmes tiesas sprieduma, uzliekot par pienākumu tai katrai pašai “sakārtot” savu saimniecību. Tādā gadījumā būtu risināms arī jautājums par kontroles mehānismu.
Nobeigums
Noslēdzot savu referātu, gribu uzsvērt, ka Satversmes tiesas līdzšinējā prakse ir apliecinājusi, ka tiesa visumā sekmīgi ir pildījusi savu “konstitūcijas sargsuņa” funkciju. Tā ir uzraudzījusi, lai dažādas valsts institūcijas nerīkotos ārpus savas normatīvās kompetences, savā darbībā ievērotu gan tiesiskuma, gan arī varas dalīšanas principu. Tomēr šobrīd ir pienācis laiks likumdevējam parūpēties par to, lai Satversmes tiesa 18 nepārvērstos par spriedumu konveijeru līdzīgās lietās, vērtējot pašvaldības saistošo noteikumu tiesiskumu.
[1] Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta spriedums lietā nr.04-07(99): Par Ministru kabineta 1999.gada 30.novembra lēmuma “Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “WINDAU” Bauskas koģenerācijas stacijā ieguldīto ārvalstu investīciju aqizsardzību”(protokols nr.67, 38.paragrāfs) 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, Ministru kabineta iekārtas likuma 3.nodaļai, likuma “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā” 1.panta pirmajai daļai, Enerģētikaslikuma 41.pantam, likuma “par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 8.panta pirmajai un ceturtajai daļai un likuma “Par akciju sabiedrībām” 49.pantam”, 2.punkts.
[2] Braun J. Einfuhrung in die Rechtswissenschaft. 2. Aufl. Tubingen: Mohr Siebeck, 2001, S.355, ff.
[3] Satversmes tiesas spriedums lietā nr.04-03(99) “Par valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra” “Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras pārvaldīšanā esošajos namīpašumos” atbilstību likuma “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 2., 10. un 11.pantam, likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantam un likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 4.punktam”.
[4] Satversmes tiesas spriedums lietā nr.03-05(99) “Par Saeimas 1999. gada 29. aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1. punkta un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57. pantam un citiem likumiem” 1. punkts.
[5] Egils Levits. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie pamati. Likums un Tiesības, 2002, Nr.9, 263.lpp.
[6] Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 “Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra noteikumu Nr. 17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam”.
[7] turpat, 12.,13.punkts
[8] turpat, 16.punkts
[9] turpat, 18., 19.punkts
[10] turpat, 14.punkts
[11] Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Ministru kabinets (Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai “Ministru kabinets”), 1998, 148. lpp.)
[12] Egils Levits. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie pamati. Likums un Tiesības, 2002, Nr.9, 267.lpp.
[13] Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 “„Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 „Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam”
[14] Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 “„Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 „Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam” , 10.punkts
[15] turpat, 7.punkts
[16] Spriedums lietā Nr.04-02 (97) “Ministru kabineta 1997.gada 2.aprīļa noteikumu Nr.118 “Grozījumi Ministru kabineta 1996.gada30.jūlija noteikumos Nr.275 “valsts amatpersonu deklarāciju iesniedšanas kārtība’” 3.punkta atbilstība Korupcijas novēršanas likuma 23. un 24.pantam”
[17] Spriedums lietā Nr. 04-04(97) “Par Ministru kabineta 1997.gada 16.septembra noteikumu nr.322 “Noteikumi par īpašuma nodokļa ieņēmumu daļas ieskaitīšanu pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā 1997.gadā” atbilstību likumam “Par Budžetu un finansu vadību”, 2.punkts
[18] Spriedums lietā Nr.2001-09-01 “Par Ministru kabineta 2001. gada 27. februāra noteikumu Nr. 92 “Cukurbiešu piegādes apjomu noteikšanas kārtība cukurbiešu audzētājiem” 2.1. punkta daļā par cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanu, pamatojoties uz cukurbiešu audzētājam 2000. gadā noteikto cukurbiešu piegādes apjomu, atbilstību Satversmes 91. pantam”
[19] Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Ministru kabinets (Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai “Ministru kabinets”, 1998, 150.-151. lpp.
[20] Spriedums lietā Nr.2000-07-0409 “”Par Ministru kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 “Grozījumi Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos “Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos”” 1.1. punkta atbilstību likuma “Par uzņēmējdarbību” 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un “Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību” (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma “Par Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm” 3. panta otrajai daļai”.
[21] Spriedums lietā Nr.2000-07-0409 “”Par Ministru kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 “Grozījumi Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos “Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos”” 1.1. punkta atbilstību likuma “Par uzņēmējdarbību” 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un “Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību” (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma “Par Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm” 3. panta otrajai daļai”, 5.punkts 22
[22] Spriedums lietā Nr.2005-03-0306 ” „Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 „Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 „Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam”, 7.punkts
[23] Saskaņā ar šo teoriju būtisks ir tas, kas ir būtisks, lai varētu īstenot pamattiesības. Sk. Francs Jozefs Paine. Vācijas Vispārīgas administratīvas tiesības. R.: Tiesu namu aģentūra, 2002, 46.lpp.
[24] Spriedums lietā Nr. 04-05(97) “Par Finansu ministrijas 1993.gada 30.aprīlī apstiprinātā nr.047./475. un Ekonomisko reformu ministrijas 1993.gada 4.maijā apstiprinātā nr.34-1.1.-187. kopīgā skaidrojuma “Par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā” un Ekonomikas ministrijas 1993.gada 28.decembra skaidrojumu nr. 3-31.1-231 “Par kārtību, kādā piemērojams Finansu ministrijas un Ekonomisko reformu ministrijas kopīgais skaidrojums “Par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā”” atbilstību likumam “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību”, likumam “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” un citiem likumiem.” 4.punkts
[25] Spriedums lietā Nr. 04-03(99) “”Par valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra” “Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras pārvaldīšanā esošajos namīpašumos” atbilstību likuma “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 2., 10. un 11.pantam, likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantam un likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 4.punktam” 4.punkts
[26] Spriedums lietā Nr.2002-04-03 “Par “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un 68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam”
[27] Spriedums lietā Nr. 04-03(99) “Par valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamā īpašuma aģentūra” “Nolikuma par kārtību, kādā izīrējami brīvie dzīvokļi Valsts nekustamā īpašuma aģentūras pārvaldīšanā esošajos namīpašumos” atbilstību likuma “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 2., 10. un 11.pantam, likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantam un likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 4.punktam” Secinājumu daļas 1.punkts
[28] turpat, 6.punkts
[29] Spriedums lietā Nr. 2005-12-0103 “Par Ministru kabineta 2005. gada 11. janvāra noteikumu Nr. 17 “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” un 2005. gada 9. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam”, 25.punkts
[30] Spriedums lietā Nr.2002-04-03 “Par “Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu” 59.1.6., 66. un 68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam”, Secinājumu daļas 3.punkts
[31] Spriedums lietā Nr. “Par Limbažu pilsētas domes 2006. gada 25. janvāra saistošo noteikumu Nr. 4 “Limbažu pilsētas teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” plānojuma, ar kuru zemes gabals Cēsu ielā 24 iekļauts Limbažu pilsētas teritorijas izmantošanas un nekustamo īpašumu lietošanas mērķu grupas dabas pamatnes teritorijas vai brīvās izbūves teritorijas mežaparku un parku teritorijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam”, 8.1.punkts
[32] Spriedums lietā Nr. “Par Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļas, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 115. pantam”.