Tiesneša ētika. Komunikācijas ētikas dimensija: nodotās informācijas skaidrība
Prof. Dr.iur. Sanita Osipova
Satversmes tiesas tiesnese
Referāts nolasīts Tiesnešu konferencē
Rīgā 2016. gada 13. maijā
Ja pieņemam, ka konkrēta juridiskā temata aktualitāte tiek vērtēta pēc tā, cik daudz zinātnisku publikāciju – rakstu, disertāciju un monogrāfiju – šim tematam ir veltīts, tad varētu domāt, ka ar tiesneša ētiku un pat jurista ētiku vispār vismaz Latvijā nekādu problēmu nav. Zinātnisko publikāciju vakuums rada šķietami nomierinošu iespaidu, ka vismaz šajā jomā mūsu valstī viss ir kārtībā.
Savukārt, papētot prakses materiālus, redzama apgriezti proporcionāla aina, jo ir saņemtas iedzīvotāju sūdzības par faktiskiem vai šķietamiem tiesneša ētikas pārkāpumiem un pietiekami aktīvi darbojas arī Tiesnešu ētikas komisija, disciplinārkolēģija un disciplinārtiesa. Viens secinājums ir neapstrīdams, proti, pilnīgas skaidrības par tiesneša ētikas prasībām pagaidām vēl nav, tomēr korporatīvas sadarbības ietvaros tiek veikti pasākumi, lai nepieciešamā izpratne veidotos, turklāt ne tikai tiesnešu, bet visu tiesu varai piederīgo amatpersonu vidū. To apliecina pēdējo gadu aktivitātes, tostarp vienošanās par ex parte sarunu aizliegumu un par vadlīnijām tiesu varas pārstāvju komunikācijai ar plašsaziņas līdzekļiem. Vēlos atzīmēt, ka neapšaubāmi laba zīme ir daudzu Latvijas tiesnešu brīvprātīga vēršanās pie Ētikas komisijas ar lūgumu skaidrot konkrētas situācijas no tiesneša ētikas prasību pozīcijām. Līdz ar to veidojas tāda situācija, ka tiesneša ētikas normas un to tvērumu skaidro praktiķi, prasmīgi izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes un profesionālās ētikas avotus: gan nacionālos, gan pārnacionālos, piemēram, Bangaloras principus. Tādējādi Latvijā ir vērojama tiesu varas kā sistēmas pašsakārtošanās.
Šī situācija ir visai netipiska kontinentālajai Eiropai, kur doktrīna parasti izraisa diskusiju par tiesību normām un institūtiem, bet prakse piedāvātos risinājumus vai nu pieņem, vai noraida. Šobrīd prakse darbojas prasmīgi, bet teorijai “ir vienalga”, jo nav ne nopietnu pētījumu par praksē paveikto, ne tiesībfilozofisku diskusiju par tiesneša ētikas vērtībām. Tas, protams, ir akmens arī manā lauciņā, jo nu jau vairākus gadus es studentiem lasu lekcijas par tiesneša ētiku, bet šis mans darbs pagaidām nav rezultējies nevienā zinātniskā publikācijā.
Ļaujiet man ar šo priekšlasījumu aizsākt teorijas dialogu ar praksi, lai gan es, pati būdama tiesnese, nevaru sevi prezentēt “tīra”, neitrāla teorētiķa, “no malas” vērotāja statusā.
Temats “tiesneša ētika”, protams, nav ietilpināms vienā priekšlasījumā un pat ne vairākos vienas dienas priekšlasījumos, jo gan dažādās procesuālās tiesības (civilprocess, kriminālprocess, administratīvais process), gan niansēs atšķirīgais darbs dažādu līmeņu tiesās, gan tiesnešu profesionālās un arī sadzīviskās aktivitātes ārpus tiesas zāles un vēl daudz kas cits iezīmē plašu attiecību loku, kurā tiek piemērotas tiesneša ētikas normas. Tāpēc esmu apņēmusies šodien tikai iniciēt diskusiju par tiesnešu komunikācijas ētiku, jo tieši šo jomu pēdējo pāris gadu laikā visvairāk aktualizējuši gan paši tiesneši, gan tiesu varai piederīgās amatpersonas.
Ievadam – nedaudz teorijas par ētikas normām. Visupirms tām pievērsīsimies terminoloģiski. Spēkā ir Tiesnešu ētikas kodekss, bet tiesneši bieži tiek aicināti ievērot ne tikai tiesību, bet arī morāles normas. Tā nu mēs nonākam pie diviem jēdzieniem: ētikas normas un morāles normas. Kāda starp tiem atšķirība?
Izpētot to cilmi, varam teikt, ka “ētika” ir grieķu cilmes vārds (ethos), kas Senajā Grieķijā apzīmēja tikumus, proti, uzskatus par labo, un noteica no tiem izrietošu uzvedības modeli. Savukārt “morāle” ir latīņu cilmes vārds (no mores maiorum ), kas apzīmēja romiešu tradicionālajā sabiedrībā piemērotās paražu tiesību normas. Abi jēdzieni pēc būtības apzīmē sabiedrības priekšstatus par pareizu uzvedību un vērtībām. Tātad svešvārdi “ētika” un “morāle” ir sinonīmi.[1] Latviski mēs varētu teikt, ka abu šo svešvārdu nozīme ir “tikumība, tikumīga uzvedība”.
Tātad ar jēdzienu “tiesneša ētika” tiek saprasta tiesneša profesionālā tikumība. Tikumība ir nerakstīta, lai gan sabiedrībā valdošie uzskati par tikumību tiek atspoguļoti rakstītos avotos. Gluži kā Hansa Kelzena tiesību pamatnorma, kas ir tiesību sistēmas pamats, taču atrodas ārpus tiesību sistēmas. Tāpat arī ētikas normas, kas pastāv sabiedrības kolektīvajā apziņā, ir atskaites punkti spriešanai par uzvedības un saskarsmes kultūru.
Tikai no XVIII gadsimta filozofi sāka morāli un tiesības analizēt šķirti, saskatot atšķirības starp šo jēdzienu saturu, morāles un tiesību normām un to uzdevumiem. Tās bija valsts centralizācijas un “tiesību pozitivēšanas” sekas – proti, šai laikā tradicionālās zemes tiesības nomainīja likumdevēja izdoti kodeksi – un vienlaikus arī iemesls tam, ka tiesnešus – gluži vienkārši krietnus cilvēkus (bez izglītības cenza) – nomainīja tiesneši – profesionāļi (izglītoti juristi). Morāles un tiesību diferenciācijas pamats bija atšķirīgi, katrai normu sistēmai raksturīgi sankciju mehānismi, kā arī tiesību specifiskās funkcijas valstī, vainas nozīme tiesībās un tās pierādīšanas process.[2]
Šobrīd Rietumu zinātnē izmantoto morāles un tiesību jēdzienu izstrādē liela nozīme bijusi Imanuela Kanta ieguldījumam.[3] Kants analizēja sabiedrības dzīvi, par kritērijiem izmantojot morāli un tiesības. Viņš uzskatīja, ka visas sociālās normas ir imperatīvas, un skaidroja: “Imperatīvs ir praktiska regula, tāpēc pat nejauša rīcība ir atbilstoša tam.”[4] Imperatīvi Kanta mācībā iedalās kategoriskajā jeb morālajā imperatīvā, kas iekšēji ietekmē personu, un tehniskajā jeb nosacītajā (Kants to sauc arī par pragmatisko) imperatīvā, kas nozīmē personas rīcības ārēju ietekmēšanu ar tiesību normu palīdzību.[5] Tālāk Kanta idejas attīstīja Hēgelis 1821. gadā darbā “Tiesību filozofijas pamati” (vāc. val. –“Grundlinien der Philosophie des Recht”), kurā analizēja morāles normu transformāciju sabiedrības tikumībā (vāc. val. – Sittlichkeit).[6] Tātad, no vienas puses, XVIII un XIX gadsimta tiesību filozofi nošķīra divas sabiedrības dzīvi regulējošu sociālo normu grupas, t.i., morāli un tiesības, bet, no otras puses, pamatoja to nesaraujamo savstarpējo saistību.
Morāles normu piemērošanu ar morālu sankciju palīdzību garantē pati sabiedrība. Morāles normu regulētās attiecības nav viendabīgas, un tās var klasificēt. Teodors Geigers izšķīra trīs šādus morāles veidus jeb formas:
1. Tradicionālā morāle. Šī morāle regulē tradicionālas sabiedrības dzīvi. Tā ir grupas morāle un kā tāda var pastāvēt arī sabiedrības turpmākās attīstības pakāpēs. Tradicionālā morāle ir paražu tiesību pamats.
2. Dogmatiskā morāle, kas izriet no reliģijas un dod pilnīgu priekšstatu par labo un ļauno. Šī morāle reglamentē sabiedrības dzīves pamatlikumus. Kristīgās sabiedrības galvenās normas ir 10 baušļi, kas formulēti Bībeles Vecajā Derībā. Dogmatiskā morāle rada deduktīvu vērtību sistēmu.[7] Kants rakstīja, ka visas reliģijas formālu sociālo pienākumu cēloni saskata dievišķajā gribā. Cilvēkiem šo pienākumu un morāles jēga nav jāsaprot, jo Dievs kā augstāka kategorija nav cilvēka prātam izprotams.[8]
3. Autonomā sirdsapziņas morāle jeb subjektīvā morāle, kas izriet no paša indivīda, nevis no grupas, pie kuras viņš pieder, vai no baznīcas.[9] Tieši autonomā sirdsapziņas morāle regulē indivīdu attiecības postmodernajā sabiedrībā.
Pirmās divas morāles formas ir drošs tiesību pamats, jo tās normatīvi vieno sabiedrību, turpretī subjektīvā morāle – līdz ar mūsdienās nostiprināto un pamattiesībās garantēto indivīda brīvību izvēlēties savu pasaules uzskatu un ticību – sabiedrību zināmā mērā šķeļ. Sabiedrībā veidojas pasaules uzskatu un subjektīvo morāles normu plurālisms. Izzūdot ciešām sociālajām apvienībām (lielā ģimene, lauku kopiena, baznīcas draudze u.c.), kas kontrolēja savu locekļu uzvedību un piemēroja tiem iedarbīgas morālās sankcijas, tiesībām ir jāuzņemas sabiedrības apvienošanas funkcija, tāpēc tiesību nozīme mūsdienu sabiedrībā pieaug. Tiesības garantē tradīciju un sabiedrības locekļu kopīgās morāles normu realizāciju. Kants rakstīja: “Likums ar nepieciešamo spaidu palīdzību saskaņo viena indivīda brīvību ar ikviena brīvību uz vispārējās brīvības principa pamata.”[10]
Šajās tendencēs iekļaujas arī profesionālās ētikas normu pozitivēšana jeb pierakstīšana profesionālās ētikas kodeksos. Šī tendence globāli izplatās kopš XX gadsimta pēdējā ceturkšņa. Pierakstīšana un kodificēšana nemaina ētikas normu spēku, taču palīdz personai orientēties ētikas prasībās un tās ievērot. Nepieciešamība vispārzināmās profesionālās ētikas normas pierakstīt un apkopot, manuprāt, ir saistīta ar jaunu karjeras veidošanas modeli, kas balstīts uz kandidātu izglītības un pieredzes cenziem. Iepriekš, lai ieņemtu vadošu amatu jebkurā sistēmā, darbs tajā bija jāsāk “no pašas apakšas”, t.i., no zemākajiem amatiem, un darba gaitā jāapgūst normas, saskaņā ar kurām attiecīgā sistēma darbojas, tostarp ētikas normas. Taču tagad – ar likumdevēja noteiktām plašajām iespējām, kā arī atbilstošu izglītību un karjeru ārpus tiesu sistēmas – ir iespējams uzreiz “ielēkt”, piemēram, Augstākās tiesas tiesneša krēslā, pat ja iepriekš ne diena nav nostrādāta tiesu sistēmā: ne par tiesneša palīgu, ne pirmās instances tiesnesi utt. Tādējādi mūsdienās gudram un godīgam juristam ir iespējams kļūt par senatoru vēl pirms tam, kad viņš praksē no kolēģiem apguvis jebkādus tiesneša ētikas pamatus. Šo tiesneša darba pamatu apgūšanu tiesā, mācoties no vairāk pieredzējušiem kolēģiem, vācu zinātnieki sauc par tiesneša socializāciju.[11]
Tiesneša ētikas normu kodificēšana un skaidrošana, tās piemērojot, ļauj tiesnešiem veidot vienotu izpratni par katru no šīm normām. Ētikas normas ir saistības, kuras uzņemas viss tiesnešu korpuss pašierobežojoties. Tas ir īpaši svarīgi, ja šī ētika ir saistoša varas pozīcijās esošiem profesionāļiem. Tā tas ir arī ar tiesnešiem. Turklāt arī sabiedrībai veidojas pārliecība par to, ka tiesneši ievēro stingru pašierobežošanos. No pašu tiesnešu vienotas izpratnes par tiesneša ētikas prasībām izriet vienveidīga tiesnešu uzvedība, kas savukārt ir papildu garants tādai personu pamattiesībai kā vienlīdzība likuma un tiesas priekšā.
Ar ko tiesneša ētika atšķiras no sabiedrības kopējās ētikas? Ar augstākām prasībām! Latiņa ir pacelta augstāk divu šādu iemeslu dēļ:
1. Tieši tiesneši ir tie, kurus valsts, tātad visa sabiedrība, pilnvaro garantēt pārējiem sabiedrības locekļiem tiesībās balstītu taisnīgumu. Tātad tiesnešiem ir nepieciešama dziļa un kompleksa izpratne par vērtībām un pareizu uzvedību un pašiem ar savu uzvedību šī izpratne arī jāapliecina. Tiesnesis sabiedrībā iemieso “tiesību ideju”, jo tikai caur tiesu, proti, ar konkrētu cilvēku ‒ tiesnešu – starpniecību, persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Jau romieši definēja: “Tiesības ir zinātne (māksla) par labo un taisnīgo.”[12] Tātad tiesnesis ir zinātnieks vai mākslinieks, kura uzdevums ir labumu un taisnīgumu īstenot. Šo izpratni nevar apgūt tikai teorētiski, tā nāk kopā ar dzīves pieredzi. Tāpēc es atbalstu vecuma un nodarbošanās cenzu sistēmu, kura attiecībā uz tiesnešiem izveidota Latvijā gluži tāpat kā lielākajā daļā citu valstu. Tāpat kā bērns, augot un stiepjoties garumā, maina savu skatupunktu un redzējumu uz pasauli, jo mainās viņa augums un līdz ar to arī visas pasaules mērogs viņa skatījumā, arī jurists ar savām “grāmatu zināšanām”, sākot praktisku darbu, uzzina, ka teorētiski vienīgā pareizā atbilde praksē reizēm var izrādīties pilnīgi aplama un nepiemērojama. Sociālo kompetenci cilvēks iegūst, tikai dzīvojot sabiedrībā. Turklāt to iegūt var ne jau katrs, bet tikai tāds cilvēks, kuram piemīt empātija jeb spēja “iejusties cita cilvēka ādā”. Ar to vien, ka tiesnesis ir gudrs cilvēks un profesionāls jurists, ir par maz – tiesnesim jābūt dzīvesgudram, pat viedam cilvēkam. Atsevišķs jautājums, protams, ir tas, kā valsts novērtē tiesneša profesionālo un cilvēcisko kvalitāti, ņemot vērā gan tiesnesim ar tiesību normām valsts noteiktos ierobežojumus, gan tiesnešu pašierobežojumus, ko paredz ētikas standarti, un kā valsts tiesnesi atalgo. Šis jautājums ir saistīts gan ar algu, gan valsts apbalvojumiem, taču diemžēl nav šīsdienas jautājums.
2. Augstās tiesnešu ētikas prasības ir saistītas ar lielo varu savu amata pienākumu ietvaros lemt par citu cilvēku dzīvi. Šāda vara tiesnešiem ir piešķirta līdz ar attiecīgajām tiesībām. Tātad te ir saskatāma gan varas dimensija, kas izriet no tiesneša amata pilnvarām lemt par citu cilvēku mantu, brīvību, privāto dzīvi, gan arī tiesneša neatkarības dimensija, kas ietver mehānismus, kuri tiesnesi aizsargā pret kriminālo un administratīvo atbildību, kā arī ārējām ietekmēm, tostarp sabiedrības ietekmi. Lai valstī garantētu neitrālu un objektīvu jeb taisnīgu tiesu, tiesnesis ir savā ziņā it kā atsvešināts no sabiedrības, “pacelts virs un ārpus” prasībām, kas attiecas uz citiem sabiedrības locekļiem. Katrs amats, kuru cilvēks pilda ilgstoši, atstāj savas sekas, kas var izpausties arī kā zināma personības deformācija. Vācieši to sauc par Fachidiotismus (franču val. – idiotisme du métier) – tā ir tāda cilvēkam piemītoša īpatnība, ka viņš visu, kas notiek, aplūko no sava profesionālā skatu punkta. Tiesneša personības galvenais apdraudējums ir tas, ka tiesnesim vienmēr ir taisnība, tiesnesim vienmēr pieder gala vārds! Ar laiku tiesnesim var veidoties tāda pārliecība, ka tiešām “es esmu vieds cilvēks”, kurš labāk zina, kas citiem ir nepieciešams, gluži kā Dievs vai pater familias. Šāda pārliecība un tiesnesim uzticētā vara kopumā var veidot sociālu bīstamu savienojumu. Tāpēc ir svarīgi, lai pārējie līdzīgie (citi tiesneši) uzmanīgi sekotu tam, kā ikviens no mums ievēro tiesneša ētikas normas.
Sabiedrībā var veidoties (un, manuprāt, ar mediju paustās informācijas palīdzību jau apzināti vai neapzināti tiek veidots) priekšstats, ka ”tiesnešiem likumi nav rakstīti”. Tas ir skumji un nepatiesi, jo īstenība ir diametrāli pretēja – likumdevējs, piešķirot tiesnešiem amata neatkarību, ir strikti viņus ierobežojis, citastarp arī pamattiesībās: tiesnešiem ir liegta dalība politiskajās partijās, ir strikti noteiktas ar tiesneša darbu savienojamas nodarbošanās, ir ierobežotas vai apgrūtinātas citas tiesnešu aktivitātes ārpus tiesas. Turklāt vēl tiesneši paši sevi ir stingri ierobežojuši ar profesionālās ētikas prasībām. Kā lai izskaidro patiesību par tiesu un tās darbību sabiedrībai un abām pārējām varām, kuras acīmredzami neizprot reālo situāciju? Te tad arī mēs nonākam līdz tiesas komunikācijai ar sabiedrību un šīs komunikācijas ētiskajām robežām.
Lai runātu par komunikācijas ētiku, kas ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā un ne tikai tiesu varas sakarā, visupirms jādefinē jēdziens “komunikācija”. Kopš XX gadsimta otrās puses komunikācija ir kļuvusi par sociālo zinātņu galveno objektu, kura pētīšanai tiek ieviestas aizvien jaunas un jaunas metodes: kontentanalīze, diskursa metode, topika metode[13]. Komunikācija ir informācijas jeb ziņu aprite starp sabiedrības locekļiem un viens no sabiedrības pastāvēšanas priekšnosacījumiem. Mēs niansēti komunicējam verbāli, ar žestiem, zīmēm, intonācijām un citādi. Komunikācijas veidi, jēdzieni un to saturs ir katras atsevišķās kultūras produkts, kas ārpus šīs kultūras nav saprotams. Pat apguvuši svešvalodu, mēs ne vienmēr saprotam, kas ir tajā izteikto joku vai divdomību “sāls”. Valoda ir tikai viens no komunikācijas līdzekļiem, bet tās nozīme ir būtiska. Daži filozofi uzskata, ka pat pie vienas un tās pašas kultūras piederīgu cilvēku starpā nav iespējama tāda komunikācija, ka partneri viens otru pilnībā saprastu, jo katrs cilvēks, lietojot konkrētus jēdzienus, tajos ietver savu pieredzi, savas personības un ķermeņa īpatnības un savu pasaules uzskatu. Mūsu izziņas process ir atkarīgs no valodas; izzināto mēs pa īstam apjēdzam tikai tad, kad esam to formulējuši jēdzienos. Piemēram, jautājot: “Vai kafija ir karsta?”, es gribu zināt, vai kafija nav verdoša, t.i., tik karsta, ka to vēl nevar dzert, īpaši tad, ja esmu “jutīga” pret karstu ēdienu un dzērienu tāpēc, ka nupat apmeklēju zobārstu. Savukārt mans sarunbiedrs, atbildot: “Kafija ir karsta”, grib pateikt: kafija vēl ir karsta un garšīga, dzer droši! Viņam garšo tikai karsta kafija, un viņš nekad neapdedzina mēli! Sadzīviskā līmenī par komunikācijas neiespējamību vienā valodas un kultūras telpā runā, piemēram, Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”. Valodas lietojums ir atkarīgs no mūsu izpratnes par attiecīgajiem jēdzieniem un tā, ko otrs cenšas mums pateikt. Mūsu izpratne par jēdzieniem var būt maldīga, novecojusi, nepilnīga. Piemēram, “kādā krāsā ir bērs zirgs?” Reti kurš no mums zina, ka tas ir brūns ar melnām krēpēm…
Tiesa, pildot savu misiju, faktiski darbojas tikai komunikācijas nišā: saņem personas prasību un tai pievienotos dokumentus, uzklausa lieciniekus, piemēro tiesību normas, taisa spriedumu. Tā visa ir komunikācija, informācijas aprite. Nekā cita nozīmīga, izņemot komunikāciju, tiesas darbā vispār nav! Tiesas darbs ir komunikācija: starp valsti un personu, starpniecība komunikācijā starp personām, kas pašas nav spējīgas sarunāties, komunikācija starp tiesas sastāva locekļiem, starp tiesnesi un viņa palīgu, starp tiesnesi un… Tātad tiesneša vai tiesas komunikācijai ir ļoti daudz dimensiju un visās šajās dimensijās ir svarīgi panākt, lai iesaistītie cilvēki saprastu nododamo informāciju pēc iespējas precīzi, bez izkropļojumiem. Tā ir gandrīz vai “neiespējamā misija”, jo daļa komunikatoru ir speciāli sagatavoti profesionāļi ar lielu pieredzi, bet citiem nav ne jausmas par “valodu, kurā runā tiesa”.
Runājot par komunikācijas ētiku, es izlaidīšu daudzus būtiskus jautājumus, uz kuriem jau sākusi atbildēt Tiesnešu ētikas komisija savos skaidrojumos par komunikācijas “profesionāli emocionālo pusi”, proti, par to, ka tiesneša komunikācijai ar procesa dalībniekiem, tiesas darbiniekiem un kolēģiem jābūt cieņpilnai. Par to, ka šajā komunikācijā tiesnesis nedrīkst atļauties ironiju, ņirgāšanos, lamāšanos un balss pacelšanu. Paradokss ir tāds, ka visbiežāk procesa dalībnieki sūdzas par šādiem tiesneša pārkāpumiem, lai gan šajā ziņā lielākie “cietēji” ir tiesu darbinieki, kuri zināmā mērā ir padoti tiesnešiem, mēdz trāpīties viņiem pa rokai un izbaudīt pārslogota, smagi strādājoša un noguruša cilvēka personības ēnas pusi. Visi zina, ka tā gadās, bet tikai dažos visai retos gadījumos ir ierosinātas disciplinārlietas vai sniegti ētikas normu skaidrojumi. Kā varu spriest no publikācijām, tad runa ir bijusi par regulāru šāda stila komunikāciju ar darbiniekiem, papildus kurai norādīts arī uz citiem ētikas un likuma normu pārkāpumiem. Taču te nav par ko diskutēt, tas ir pats par sevi saprotams: tiesnesim ir jāievēro viens un tas pats augstais komunikācijas ētikas standarts gan tiesas zālē, gan komunicējot ar kolēģiem un padotajiem. Ja padotais ir jāsoda, tad dariet to ar cieņu. Tāpēc pie šā temata es vairs nekavēšos.
Es gribētu runāt par komunikāciju kā informācijas apriti pēc satura. Ko tiesa saka? Cik skaidri saka?
1. Te es iezīmētu pirmo tiesai izvirzāmo komunikācijas ētikas prasību: nodot informāciju tā, lai adresāts saprastu, ko tiesa grib! Tas nebūt nav vienkārši, jo tiesa nevar sākt rakstīt spriedumus un citus dokumentus sadzīviskā sarunvalodā. Tiesai ir jāievēro likumdevēja “diktētā” valoda, kurā rakstīti likumi. Turklāt tiesību jēdzieni, kurus savos tekstos lieto tiesa, ietver nozīmi, kas ir apjomīga un var pat ievērojami atšķirties no konkrētā jēdziena sadzīviskās nozīmes. Spilgts piemērs: ja tiesnesis kriminālprocesā skata lietu “bez pierādījumu pārbaudes”, tad jurists saprot, ka runa ir par procesuālu kārtību, turpretim sabiedrība to uztver kā paviršību, jo tai šķiet, ka kaut kas ļoti būtisks procesā netiek izdarīts. Ko darīt? Rakstot tekstus, ievērot elementāru loģiku, lai būtu skaidri saprotamas prasības, ko tiesa izvirza, un darbības, kas sekos. Neapvainojieties, bet mēs visi esam grafomāni. Arī man pašai, vēlāk pārlasot savus tekstus, ne vienmēr ir pilnīgi skaidra doma, ko esmu iešifrējusi kaut kad iepriekš pierakstītos vārdos. Piemērs no dzīves: pēc nodarbības pie manis pienāk otrā gada students (kas jau ir jurists kādā firmā!) ar vēstuli, kuru firma saņēmusi no tiesas, un lūdz paskaidrot, ko tad īsti tiesa grib. Es lepni ķeros pie papīra lapas un… “aplaužos”. Arī es ar visu savu sagatavotību un pieredzi nesaprotu, ko tiesa grib no firmas. Vēstulei ir divi adresāti un teksta vidū frāze “otrajam adresātam nosūtīt… [dokumentu]”. Es nesaprotu to pašu, ko nesaprot students un viņa firma: vai pirmais adresāts sūta otrajam adresātam prasīto dokumentu, vai arī otrais adresāts šo dokumentu sūta tiesai. Mans “viedais” padoms studentam bija šāds: zvanīt uz konkrētās tiesas kanceleju un lūgt paskaidrojumu…
Dokumentiem, kas nonāk pie “ārpustiesas adresāta” (cilvēka bez juridiskās izglītības), ir jābūt formulētiem skaidri un nepārprotami. Jo īpaši sprieduma nolēmumu daļai vienmēr jābūt tādai, lai adresātam viss būtu skaidrs! Tiesas nolēmums cilvēkam ir jāsaprot bez profesionāla jurista paskaidrojumiem.
Taču, ciktāl runa ir par juridisko analīzi, normu piemērošanas metodoloģiju, argumentāciju, pierādījumu vērtēšanu, tad juridiskā metode ir tā, kas nosaka savu specifisko sprieduma uzbūves loģiku un valodu. Vai tiesai ir jāskaidro savi nolēmumi, lai ikviens saprastu, ka tas, ko nolēmusi tiesa, ir vienīgā pareizā atbilde attiecīgajā kāzusā? To es formulētu kā otro šodien aplūkojamo jautājumu: proti,
2. otrais ētikas jautājums, kas attiecas uz tiesas komunikāciju ar sabiedrību, ir šāds: kādā formā tiesa skaidro savus lēmumus? Un – vai tiesa vispār skaidro savus lēmumus? Agrāk, kamēr tiesa bija sakrāla un tiesas spriešanā tika piesaukta Dieva līdzdalība, nebija nekādu problēmu ar sprieduma leģitimāciju un nebija arī nekādas vajadzības spriedumu skaidrot. Tiesas spriedums tradicionālajā sabiedrībā iemiesoja augstāko dievišķo taisnīgumu, kas varēja un drīkstēja būt cilvēkiem nesaprotams. Tagad situācija ir pavisam citāda. Demokrātiskā valstī, kur tiesa darbojas valsts – tātad visas sabiedrības – vārdā un tiesību sistēmas ietvaros, sabiedrībā, kurā faktiski nav analfabētu, ikkatrs var izlasīt tiesību normas, pēc tam arī tiesas spriedumu, meklēt tajā “atbilstības-neatbilstības” un apšaubīt tā likumību un pamatotību. Visi ir izglītoti, visi ir gudri, visiem ir tiesības uz savu viedokli, kā arī tiesības savu viedokli paust. Tiesa tiek kritizēta, turklāt nevis tāpēc, ka strādātu slikti, bet gan tāpēc, ka sabiedrība un pat citi varas atzari gluži vienkārši nesaprot, kā tiesa strādā. Vai tiesai ir jāskaidro savi nolēmumi, tos no juridiski korektiem formulējumiem pārtulkojot “cilvēku valodā”?
Pasaulē ir divi viedokļi par to, kā tiesa komunicē ar sabiedrību, un no tiem vairāk izplatītais ir šāds – “tiesa runā ar saviem nolēmumiem”. Tiesas nolēmumam, ja tas ir korekti, loģiski un izsmeļoši uzrakstīts, jābūt pietiekami skaidram, lai ikviena labu vispārējo izglītību ieguvusi persona spētu saprast argumentus, kas šo nolēmumu pamato. Tieši tādēļ tiesas no īsiem un kodolīgiem nolēmumiem ir pārgājušas uz izvērstiem un argumentētiem nolēmumiem. Tie nav papildus jāskaidro, jo tie ir pilnīgi! Turklāt no otrā viedokļa par tiesas komunikāciju ar sabiedrību, atbilstoši kuram tiesnesis skaidro sabiedrībai tiesas nolēmumu, manuprāt, izriet vesela virkne problēmu. Vai tiesnesis var sabiedrībai uztveres skaidrības labad paust arī tādas atziņas, kuras tiesa “apspriežu istabā” ir apsvērusi, bet nav ierakstījusi nolēmuma argumentos? Kurš tiesnesis ir tiesīgs skaidrot sabiedrībai kolektīvā tiesas sastāvā pieņemtu nolēmumu, ja ikviens tā tekstā ierakstītais teikums ir kopdarbs un varbūt pat kompromiss, kas panākts starp dažādi domājošiem tiesnešiem? Vai tiesnesis, kuram nolēmuma izstrādes gaitā ir bijušas šaubas, tajās dalās ar sabiedrību?
Tāpēc es tomēr uzsvaru liktu uz to pieeju, ka tiesa ar sabiedrību komunicē galvenokārt caur saviem nolēmumiem. Turklāt citādi domājošiem tiesnešiem dažās tiesās ir iespēja paust savu viedokli atsevišķajās domās. Ko tad īsti tiesai ar saviem nolēmumiem vajag sabiedrībai izskaidrot?– To, ka attiecīgais nolēmums ir likumīgs un tātad arī taisnīgs!
Atgriežoties pie komunikācijas… Komunikācija noris, ja notiek ziņu aprite, apmaiņa. Tātad, lai varētu runāt par komunikācijas procesu, ir vajadzīgas vismaz divas tajā iesaistītas personas. Tiesa nevar komunicēt ar abstraktu sabiedrību. Tas nozīmētu komunicēt ar sienu, ar neko, ar nekurieni. Tiesas un sabiedrības komunikācijas problēmas netiks atrisinātas, ja šo komunikāciju uzlabot centīsies tikai tiesa. Tiesas sniegtā informācija tiek izkropļota, ja to tālāk sabiedrībai nodod nesagatavoti informācijas nesēji un galu galā attiecīgo informāciju (jau izkropļotā veidā) saņem nesagatavoti adresāti. Preses relīzes, protams, ir viens no iespējamiem risinājumiem, bet arī tās tiek rakstītas juridiski korektā valodā. Tātad dažādi sagatavoti lasītāji tās var izlasīt atšķirīgi. Nepietiek ar to, ka tiesnešiem tiek lasītas lekcijas, skaidrotas komunikācijas robežas, metodes un ētika. Nepieciešams sagatavot arī citus komunikācijas procesa dalībniekus, visupirms jau žurnālistus. Šeit man ir praktisks priekšlikums: Tiesnešu mācību centrs varētu sagatavot lekciju kursu žurnālistiem, kas specializējas tiesas procesu komentēšanā. Tādējādi, manuprāt, tiktu ievērojami uzlabota informācijas plūsmas kvalitāte un sekmēta tiesas un sabiedrības komunikācija.
[1] Šādu viedokli pauž arī Dr. phil. Skaidrīte Lasmane, kura ir specializējusies un publicē pētījumus ētikas, filozofijas vēstures, komunikācijas jomā. Sk., piemēram: Lasmane, S. Priekšvārds: kā lietot antoloģiju? Grām.: Rietumeiropas morāles filozofija. Antoloģija. Skaidrītes Lasmanes sakārtojums. Rīga: LU, 2006, 10. lpp.
[2] Luhmann, N. Legitimation durch Verfahren. Neuwied und Berlin: Luchterhand, 1969. − S.145.
[3] Nozīmīgs ir 1767.gadā publicētais Kanta darbs „Methaphysik der Sitten“.
[4] „Der Imperativ ist eine praktische Regel, wodurch an sich zufällige Handlung notwendig gemacht wird.“ Kant, I. Methaphysik der Sitten. Hamburg: Felix Meiner, 1959. − S.24.
[5] Kant, I. Methaphysik der Sitten. Hamburg: Felix Meiner, 1959. − S.36−38.
[6] Hegel, G.W.F. Grundlinien der Philosophie des Rechts. Hamburg: Felix Meiner, 1955. − S.139−141.
[7] Geiger, T. Arbeiten zur Soziologie. Neuwied und Berlin: Luchterhand, 1962. − S.393−395.
[8] Kant, I. Methaphysik der Sitten. Hamburg: Felix Meiner, 1959. − S.353.
[9] Geiger, T. Arbeiten zur Soziologie. Neuwied und Berlin: Luchterhand, 1962. − S.393−395.
[10] „Das Gesetz eines mit jedermanns Freiheit notwendig zusammenstimmenden wechelseitigen Zwanges unter dem Prinzip der allgemeinen Freicheit,“ Kant, I. Methaphysik der Sitten. Hamburg: Felix Meiner,1959. – S.37.
[11] Izcila grāmata par tiesu darbu, tiesnešu iecelšanu un darbību un tiesas darba organizācijas piemēriem, kurā jo īpaši uzsvērta tiesas pašpārvalde kā tiesas darbības neatkarības garants, ir: Wittreck, F. Die Verwaltung der Dritten Gewalt. Tuebingen: Mohr Siebeck, 2006.
[12] “Ius est ars boni et aequi” – Publius Iuventus Celsus.
[13] Topika metodi Latvijā aktualizē Gatis Bārdiņš grāmatā “Dialoga loma tiesas spriešanā”. Rīga: Tiesu Namu aģentūra, 2016.