Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa priekšlasījums Ukrainas konstitucionālās tiesas konferencē par valsts drošības un cilvēktiesību balansu, kā arī konstitucionālo tiesu lomu šī balansa saglabāšanā
Dr.iur. Jānis Neimanis,
Satversmes tiesas tiesnesis
Vispārējās jurisdikcijas tiesas un administratīvās tiesas nozīme, stiprinot personas pamattiesību aizsardzību
Personu visaptveroša tiesību aizsardzība un tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāte ir izšķiroša nacionālajai drošībai. Ja personām nav nodrošināta tiesību aizsardzība vai tā ir neefektīva, personas nevar justies droši nedz par savu dzīvi, nedz īpašumu, nedz citām savām interesēm. Tas tiešā veidā atsaucas arī uz valsts nacionālo drošību un stabilitāti.
Kontinentālās Eiropas tiesību lokā pieteikums vai prasība vispārējās jurisdikcijas tiesā vai administratīvajā tiesā ir uzskatāms par centrālo tiesību aizsardzības līdzekli aizskarto pamattiesību aizsardzībai. Savukārt konstitucionālā sūdzība uzskatāma tikai par subsidiāru jeb pakārtotu tiesību aizsardzības līdzekli aizskarto pamattiesību aizsardzībai. Tādēļ īpašu nozīmi individuālo tiesību aizsardzības mehānismā iegūst vispārējās jurisdikcijas tiesas vai administratīvās tiesas tiesneša loma un tiesnesim pieejamais procesuālo līdzekļu klāsts efektīvas tiesvedības vešanai un taisnīga sprieduma taisīšanai.
Saskaņā ar ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts konstitūciju tiesu varai jābūt nodalītai no likumdevējvaras un izpildvaras; tiesnesim jābūt neatkarīgam un padotam vienīgi likumam un tiesībām. Padotība likumam un tiesībām nozīmē padotību tiesību normām. Taču tiesnesis nevar būt padots tiesību normām, kuras nav spēkā. Tiesību normas, kuras ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir spēkā neesošas jau no sākta gala. Izspriežot lietu un piemērojot tiesības, tiesnesis nedrīkst piemērot spēkā neesošas tiesības un piešķirt tām tiesiskas sekas, tādēļ viņam ir pienākums ikreiz pārbaudīt piemērojamo tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, t.sk., konstitūcijai.
Pārbaudot piemērojamo tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, t.sk. konstitūcijai, ikvienam tiesnesim ir pienākums konkretizēt un definēt tiesību normu saturu, tiesiskā sastāva un tiesisko seku pazīmes. Tiesnesim var nākties strādāt ne tikai ar valdības noteikumiem, bet arī likumiem un pat konstitūciju. Tas nozīmē, ka tiesnesim var būt pienākums arī interpretēt un definēt konstitūcijas normu saturu.
Noteicot piemērojamo tiesību normu saturu, tiesnesis nevar atteikties piemērot konstitūciju tieši. Konstitūcijas normas, lai arī ir ar augstāku abstrakcijas pakāpi, tomēr ir piemērojamo tiesību daļa. Turklāt konstitūcijas normas var radīt tiešas tiesiskas sekas individuālā gadījumā, ne tikai personas strīdā ar valsti, bet arī civiltiesiskā strīdā. Ja tiesnesis atbilstošā situācijā, kurā viņam būtu jāpiemēro konstitūcijas normas, atsakās tās piemērot, tad viņš rīkojas obstruktīvi un pārkāpj tiesiskas valsts principu.
Tiesību piemērošanas procesā tiesnesis var konstatēt, ka piemērojamās tiesību normas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai vai pārkāpj pamattiesības. Tādēļ principiālu nozīmi iegūst mehānisms, kādā tiesnesis rīkojas šādā situācijā. Vairumā Eiropas valstu tiesnesim ir piešķirtas tiesības līdz sprieduma taisīšanai apturēt tiesvedību lietā un iesniegt pieteikumu konstitucionālajā tiesā, lai konstitucionālā tiesa pārbaudītu tiesneša uzskatu par tiesību normu neatbilstību.
”Centralizējot” tiesību normu atbilstības pārbaudi konstitucionālajā tiesā, tiek novērsta iespēja, ka dažādas tiesas dažādi vērtē vienas un tās pašas normas atbilstību vai neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.[1] Konstitucionālā tiesa var sniegt skaidrību un tiesisku noteiktību strīdus jautājumā par tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Ar tiesas pieteikuma institūtu tiek stiprināta konstitucionālās tiesas kompetence vienīgajai atzīt par spēkā neesošiem likumus. Taču tas neatņem tiesām tiesības un pienākumu pašām patstāvīgi piemērot tiesības un jo īpaši konstitūciju, kā arī tos iztulkot. Ikvienai tiesai ir pienākums piemērojamo likumu iztulkot atbilstoši tiesību sistēmai (augstāka juridiskā spēka tiesību normām un konstitūcijai). Tiesas nav tiesīgas, atsaucoties uz tiesas pieteikuma institūtu, atteikties no šādas tiesību normu iztulkošanas metodoloģijas izmantošanas.
Tiesas pieteikuma mērķis ir nodrošināt iespēju tiesai tikai noteiktā kārtībā atteikties no padotības likumiem, kurus tiesa uzskata par neatbilstošiem augstāka juridiskā spēka tiesību normām, saglabājot padotību tiesībām.
Ukrainā saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 10.pantu, Administratīvā procesa kodeksa 6.pantu, Komerclietu procesa kodeksa 11.pantu, ja tiesa secina, ka likums vai cits tiesību akts ir pretrunā ar Ukrainas Konstitūciju, tiesa nepiemēro šādu likumu vai citu tiesību aktu un piemēro Ukrainas Konstitūcijas normas tieši. Šādā gadījumā pēc lēmuma pieņemšanas tiesa vēršas Augstākajā tiesā, lai Augstākā tiesa izlemtu par pieteikuma iesniegšanu Ukrainas Konstitucionālajai tiesai par likuma vai cita tiesību akta konstitucionalitāti. Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu un tiesneša statusu” 36.pantu Augstākā tiesa iesniedz pieteikumu Ukrainas Konstitucionālajai tiesai par likumu un citu tiesību aktu atbilstību konstitūcijai, kā arī Ukrainas konstitūcijas oficiālo interpretāciju. Šādu pieteikumu saskaņā ar likuma 46.pantu apstiprina Augstākās tiesas plēnums.
Tātad Ukraina ir centralizējusi tiesneša tiesības iesniegt pieteikumu Konstitucionālajai tiesai, nododot tās vienīgi Augstākajai tiesai, tiesas plēnumam.
No vienas puses, vispārējās jurisdikcijas tiesas vai administratīvās tiesas tiesnesis ir aicināts patstāvīgi izlemt tiesību normu kolīziju un piemērot konstitūcijas normas tieši.
No otras puses, šāds centralizēts modelis uzrāda virkni trūkumu:
1) Augstākā tiesa, plēnums tiek noslogoti ar jautājumiem, kurus varētu izlemt patstāvīgi zemākas instances tiesa (tiesnesis); jautājuma nodošana Augstākās tiesas plēnumam ir vēl diskutablāka, ja uzskatu par tiesību normas neatbilstību pauž atsevišķs Augstākās tiesas sastāvs, izskatot lietu;
2) lai izlemtu, vai iesniegt pieteikumu par tiesību normas konstitucionalitāti, tiesnesim jāiedziļinās lietas faktiskajos apstākļos un piemērojamās tiesību normās; lai izlemtu tiesneša iesniegumu, Augstākā tiesai lieta faktiski jāizspriež no jauna;
3) Augstākās tiesas un tiesneša viedokļu atšķirība par normas konstitucionalitātes jautājumu gadījumā, ja Augstākā tiesa atsakās iesniegt pieteikumu konstitucionālajā tiesā, neatrisina problēmu, jo nav izskanējis Konstitucionālās tiesas gala vārds;
4) lūgums Augstākajai tiesai iesniegt pieteikumu Konstitucionālajai tiesai tiek iesniegts, kad tiesnesis jau taisījis gala spriedumu lietā; tas rada divējādus signālus lietas dalībniekiem, t.i., norāda, ka lietā vēl ir diskutabla neatrisināta tiesiska problēma, kura varētu mainīt lietas iznākumu;
5) noteiktā procedūra psiholoģiskā ziņā visticamāk liek tiesnesim atteikties no Augstākās tiesas uzrunāšanas, jo viņš baidītos no Augstākās tiesas tiesnešu viedokļa par risināmo problēmu, baidītos riskēt kļūt smieklīgs. Piemēram, Latvijā, pieteikumus konstitucionālajai tiesai visvairāk ir iesniegusi tieši Augstākā tiesa.
Es domāju, ka tiesneša neatkarība lietas izskatīšanā būtu veicināma, dodot tiesības ikvienam tiesnesim tieši iesniegt pieteikumu Konstitucionālajā tiesā un pārbaudīt savu uzskatu par tiesību normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tā Konstitucionālajā tiesā nonāktu arī ļoti interesanti tiesību jautājumi, bet personu individuālo tiesību aizsardzība tiktu būtiski stiprināta jau sākot ar tiesvedību pirmās instances tiesā.
[1] Endziņš A. Par tiesas pieteikumu Satversmes tiesā. Latvijas Vēstnesis Jurista vārds, 2002. 10. septembris, Nr. 18