Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa priekšlasījums trīspusējā tikšanās ar Beļģijas un Čehijas Konstitucionālās tiesas tiesnešiem
Asoc. prof. Dr.iur. Jānis Neimanis
Satversmes tiesas tiesnesis
Satversmes tiesas sprieduma tiesiskās sekas
1. Satversmes tiesas sprieduma nolēmumi
Satversmes tiesas likuma 31. panta 10. punkts noteic, ka Satversmes tiesai sprieduma nolēmumu daļā jāsniedz atbilde uz lietas galveno jautājumu, vai apstrīdētā tiesību norma (akts) atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes 85. pants piešķir Satversmes tiesai tiesības atzīt par spēkā neesošiem likumus vai to daļas. Tā kā tiesību norma, kura ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, nav spēkā[1], tā nav vēl īpaši jāatceļ ar kādu tiesību aktu, piemēram, spriedumu, tādēļ Satversmes tiesa netaisa spriedumu par apstrīdētās tiesību normas vai akta atcelšanu. Tiesa taisa spriedumu, ar kuru to konstatē, tādēļ secināms, ka Satversmes tiesas spriedums ir konstatējošas dabas.
Atšķirībā no vispārējās jurisdikcijas tiesas civillietās vai administratīvās tiesas Satversmes tiesa netaisa spriedumu par pieteikuma “apmierināšanu” vai “noraidīšanu”. Protams, subjektīvi pieteikuma iesniedzējs tiesas spriedumu var uzlūkot kā sava pieteikuma apmierināšanu, ja tiesa pievienojusies pieteikuma iesniedzēja uzskatam par apstrīdētās tiesību normas vai akta neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.
Satversmes tiesa var konstatēt ne tikai vienas atsevišķas tiesību normas neatbilstību, bet arī visa normatīvā tiesību akta neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tas ir iespējams, ja normatīvais tiesību akts ir ticis izdots, pārkāpjot kompetenci, vai arī, ja augstāka juridiskā spēka tiesību normai neatbilstoša ir tik plaša daļa no normatīvā tiesību akta, bez kuras pastāvēšanas tiesiskais regulējums zaudētu jēgu.
Tiesa var atzīt par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai tikai daļu no apstrīdētās tiesību normas, lai gan apstrīdēta ir tās plašāka daļa vai visa norma.[2] Lai atzītu par neatbilstošu atsevišķu daļu no tiesību normas, ir jābūt iespējai šādu daļu skaidri izdalīt (nošķirt) no pārējās tiesību normas tā, lai gan spriedums būtu saprotams un piemērojams, gan arī lai tiesību norma pēc šādas “ķirurģiskas” iejaukšanās būtu turpmāk piemērojama. Tiesību normas daļas nošķiršana var tikt veikta izmantojot dažādus kritērijus. Skaidrākais kritērijs, protams, ir normas teksts. Šādu tiesību normas daļu var ikviens redzēt – atsevišķu teikumu, panta vai punkta apakšpunktu, gan arī atsevišķus vārdus teikumā, kurus tiesa nošķir.
Lietā Nr. 2011-04-01 tiesa citstarp nosprieda: “atzīt Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 7. punkta pirmā teikuma vārdus „no 2017. gada 1. janvāra”, otrā teikuma vārdus „no 2017. gada 1. janvāra” un trešā teikuma vārdus „līdz 2012. gada 1. janvārim” par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no 2012. gada 1. marta”.[3]
Tomēr tiesa nav ierobežota tiesību normas daļu raksturot arī ar citiem tiesību normas interpretācijas kritērijiem, piemēram, sistēmu un mērķi, jo tiesību normas saturs var būt plašāks par tās vārdisko tekstu. Būtiski, lai arī pati tiesa, formulējot nolēmumu daļu, ievērotu tiesiskās skaidrības un noteiktības principu.
Satversmes tiesā tika apstrīdēta norma, kas noteica, ka notiesātajiem ir tiesības uzglabāt pie sevis priekšmetus un pārtikas produktus administrācijas noteiktajā sortimentā un daudzumā saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto priekšmetu un pārtikas produktu, kas var atrasties pie notiesātajiem, sarakstu. Saraksts noteica, ka pie notiesātajiem var atrasties iestādes veikalā iegādātie produkti. Satversmes tiesa izskatīja lietu un formulēja, ka apstrīdēts ir pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums, lai gan apstrīdētās normas tekstā tas nebija tieši noteikts, bet bija izsecināms no regulējuma sistēmas kopumā. Tiesa šādu aizliegumu atzina par spēkā neesošu.[4]
Paplašinot prasījumu, tiesa var atzīt par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai plašāku regulējumu pat, ja pieteikumā apstrīdēta tikai daļa no tā. Tā pamatā ir nepieciešamība ar Satversmes tiesas spriedumu nodrošināt efektīvu personas tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi. Paplašināšana iespējama, ieverot citas tiesību normas, kuras nav apstrīdētas, ja tās ir cieši saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, un to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanā.[5]
Augstākā tiesa apstrīdēja likuma “Par nodokļiem un nodevām” normu, kas bija savulaik piemērota administratīvajā lietā un kas ierobežoja nodokļu administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu ne biežāk kā vienu reizi trijos gados. Satversmes tiesa konstatēja, ka lietas izskatīšanas laikā spēkā esošā norma ierobežo nodokļu administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu ne biežāk kā vienu reizi gadā un šīs normas pamatā ir tie paši likumdevēja apsvērumi, kādi izteikti pie apstrīdētās normas, tādēļ atzina arī lietas izskatīšanas laikā spēkā esošo normu par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai.[6]
Ģenerālprokurors apstrīdēja Ministru kabineta normas, kas noteica finansiāli atbalstāmās kvotas biodīzeļdegvielas ražošanai konkrētiem komersantiem. Tiesa konstatēja, ka arī citiem komersantiem Ministru kabinets nevarēja noteikt konkrētas kvotas, tādēļ efektivitātes (procesuālās ekonomijas) labad spriedumu attiecināja uz visiem komersantiem.[7]
Gadījumā, ja neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai veido tiesiskā regulējuma neesība, lai gan valstij ir pienākums šādu regulējumu noteikt, tiesa taisa spriedumu, ar kuru konstatē pastāvošo noregulējumu, ciktāl tas satur nepilnību, par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Šādi nolēmumi faktiski ir aicinājuma spriedumi, ar kuriem Satversmes tiesa norāda likumdevējam uz nepieciešamību, kas izriet no Satversmes, ieviest noregulējumu.
Satversmes tiesā tika apstrīdēta norma, kas noteica, ka notiesāto sarakste ar ANO institūcijām, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, Tiesībsarga biroju, prokuratūru, tiesu, kā arī notiesātā ārvalsts pilsoņa sarakste ar savas valsts vai tās valsts diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību, kura pilnvarota pārstāvēt viņa intereses, tiek segta no brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka norma neatbilst Satversmes 92. pantam, jo neparedz apmaksāt no brīvības atņemšanas iestādes līdzekļiem ar brīvības atņemšanu notiesāto personu saraksti ar citām institūcijām, piemēram, Tieslietu ministriju, Ieslodzījuma vietu pārvaldi, Juridiskās palīdzības administrāciju. Satversmes tiesa atzina šādu regulējumu, kas neparedz apmaksāt no valsts līdzekļiem iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu un juridiskās palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu tiem notiesātajiem, kuriem nav līdzekļu, par valsts pienākuma, kas izriet no Satversmes 92. panta, pārkāpumu un noteica pienākumu likumdevējam to novērst.[8]
Satversmes tiesā tika apstrīdēta norma, kas noteica, ka apcietinātajiem ir tiesības uz stundu ilgu tikšanos ne retāk kā reizi mēnesī ar radiniekiem vai citām personām izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Tiesa atzina šīs normas vārdus „stundu ilgu”, ciktāl tie noteic īslaicīgās tikšanās maksimālo laiku, un „izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē”, ciktāl tie neparedz apstākļu individuālu izvērtēšanu, par neatbilstošiem Satversmes 96. pantam.[9]
Tiesa var arī konstatēt apstrīdētās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Ņemot vērā, ka Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa par saistošu atzīst arī sprieduma secinājumu daļu, tiesa to var izmantot, lai modificētu tradicionālo sprieduma nolēmumu daļas modeli. Tas noder gadījumos, kad tiesa taisa tādu spriedumu, ar kuru tā atzīst apstrīdēto normu par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, vienlaikus sniedzot augstāka juridiskā spēka tiesību normai atbilstību nodrošinošu apstrīdētās normas satura interpretāciju sprieduma secinājumu daļā.[10] Tādējādi tiek novērsta apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu.
Lietā Nr. 2004-16-01 tiesa secināja, ka administratīvā tiesa nepareizi interpretē apstrīdēto normu, tādēļ sniedza savu skatījumu par apstrīdētās normas saturu un atzina tādu par atbilstošu Satversmei.
Normas interpretāciju tiesa ir noteikusi arī sprieduma nolēmumu daļā.
Lietā Nr. 2005-17-01 tiesa nosprieda, ka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 74. panta pirmajā daļā ietvertais termins „vēstules” ir jātulko sašaurināti – kā „vēstules privātpersonām”.[11]
Tiesas sniegtā normas interpretācija nedrīkst novest pie tāda regulējuma pastāvēšanas, kuru apstrīdētās normas izdevējs nemaz nav vēlējies tam piešķirt vai kurš nonāk pretrunā ar citām tiesību normām (sistēmu).
Lietā Nr. 2017-25-01 tiesa secināja, ka apstrīdētā norma šobrīd ir interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus, un atzina šādu normu par atbilstošu Satversmei, lai gan tas nonāk pretrunā ar tiesību normas skaidru tekstu un sistēmu, ko apstrīdētā norma veidoja ar citām normām.[12]
Lietā Nr. 2017-33-03 tiesa neievēroja, ka tās sniegtās normas interpretācijas rezultātā, ja persona vēršas ar prasījumu administratīvā kārtībā, tad tiesību norma piešķir tiesības saņemt noteiktu kompensāciju, bet, ja persona prasījumu piesaka civiltiesiskā kārtībā, tad vispārējās jurisdikcijas tiesu sniegtās normas interpretācijas rezultātā personai subjektīvās prasījuma tiesības nemaz netiek atzītas. Tas atklāj tiesību sistēmai atbilstošas tiesību normas interpretācijas deficītu.
Turklāt jauna interpretācija rada jautājumus par to, kāda tam būs ietekme uz to tiesisko attiecību apspriešanu, kas radušās, grozījušās vai izbeigušās pirms Satversmes tiesas sniegtās interpretācijas. Ja Satversmes tiesa sniedz tiesību normas interpretāciju, kas atšķiras no tās, kādu to pieņēmusi sabiedrība un tiesību piemērotāji iepriekš[13], šāda tiesas sprieduma tiesisko seku ietekme uz jau ievadītām tiesiskām attiecībām kļūst problemātiska, un tās būtu jānoregulē pašā spriedumā.
Tiesa var arī taisīt spriedumu, ar kuru atzīst apstrīdēto normu par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, vienlaikus sprieduma secinājumu daļā norādot uz nepieciešamību likumdevējam nākotnē pārskatīt apstrīdēto normu, pārbaudīt tās nepieciešamību mainīgajos sabiedriskās dzīves apstākļos[14], vai ieteicot jaunu regulējumu. Tā tiesa ievēro likumdevēja politisko lēmumu pieņemšanas procesu, bet brīdina par turpmākās attīstības konsekvencēm un iespējamību, ka citos apstākļos tiesa apstrīdēto normu varētu atzīt arī par neatbilstošu.
Iepriekšminētās atziņas attiecināmas arī uz konstitucionālo valsts varas orgānu (vai to daļu) strīdus izšķirošiem spriedumiem. Arī šajos gadījumos Satversmes tiesa pieturas pie tā paša sprieduma stila, t.i., tiesa tikai konstatē, vai izdotais akts atbilst Satversmei un likumiem un, ja neatbilst, tad noteic, ar kuru brīdi apstrīdētais akts tiek atzīts par spēkā neesošu. Tiesa aktu neatceļ vai neuzliek pienākumu aktu izdot vai veikt darbību. Taču tas nenozīmē, ka konstitucionālajiem valsts varas orgāniem (to daļām) nebūtu jāveic nepieciešamās darbības, kādas izriet no Satversmes tiesas konstatējuma. Atbilstoši tiesiskas valsts principam Satversmes tiesas konstatējums, ka akts ir neatbilstošs augstāka juridiskā spēka tiesību normām, pieprasa no lietas dalībniekiem ipso iure veikt pasākumus, lai novērstu akta prettiesiskuma sekas.
2.Tiesas sprieduma ex tunc ietekme un tās modificēšana
Gadījumā, ja Satversmes tiesa nospriedusi, ka norma (akts) neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31.panta 11. punktu tai tiesas spriedumā ir jānorāda brīdis, ar kuru apstrīdētā tiesību norma (akts) zaudē spēku.
Vispārīgi tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu nozīmē, ka jau no sākuma (ex tunc) tā juridiski nekad nav pastāvējusi un faktiski bijusi spēkā tikai deklaratīvi. Tiesību norma nav spēkā no agrākā brīža, kad tā radījusi pretrunu ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu. Ja apstrīdētā zemāka juridiskā spēka tiesību norma pieņemta jau augstāka juridiskā spēka tiesību normas darbības laikā, apstrīdētā zemāka juridiskā spēka tiesību norma nekad nav bijusi juridiski spēkā. Ja augstāka juridiskā spēka tiesību norma stājās spēkā vēlāk nekā apstrīdētā zemāka juridiskā spēka tiesību norma, kura jau tobrīd darbojās, apstrīdētā zemāka juridiskā spēka tiesību norma nav spēkā no brīža, kad stājās spēkā augstāka juridiskā spēka tiesību norma.
Tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu noliedz tās tiesiskās sekas, kādas tiesību norma radījusi tās deklaratīvās spēkā esības laikā. Tādējādi šīs konsekvences loģiskās sekas ir tādas, ka šajā laikā uz spēkā neesošās tiesību normas pamata izdotie tiesību akti ir jāatceļ, to radītās tiesiskās sekas jāpārskata, bet faktiskās rīcības sekas jānovērš. Likumi neierobežo ilgstoši spēkā esošas tiesību normas atbilstības pārbaudi augstāka juridiskā spēka normai, tādēļ tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu atstāj ļoti būtisku ietekmi uz visu tiesību sistēmu un sabiedrības dzīvi. Tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu pagātnē var radīt jaunas konstitucionāli tiesiskas problēmas. Pamatā pagātnes notikumus nevar padarīt par nebijušiem, var mēģināt tikai kompensēt to sekas vai mainīt notikumu gaitu nākotnē. Tādēļ Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa sprieduma ex tunc tiesisko seku ietekmi pārceļ uz vēlāku brīdi – Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas brīdi. Pārsvarā gadījumu Satversmes tiesa arī izvēlas atzīt tiesību normu par neatbilstošu Satversmei no sprieduma pasludināšanas brīža, ja nav īpašu apsvērumu.[15]
Vienlaikus Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa pieļauj Satversmes tiesai pašai noteikt sava sprieduma tiesisko seku ietekmi, lai, ievērojot katras konkrētās lietas apstākļus, līdzsvarotu prasības pēc taisnīguma ar tiesiskās drošības un noteiktības interesēm. Līdzsvarojot prasības pēc taisnīguma ar tiesiskās drošības un noteiktības interesēm katrā konkrētā lietā, Satversmes tiesa pamatā tomēr piešķir prioritāti tiesiskās drošības un noteiktības interesēm, taču prakse nav vienveidīga un stabilu kritēriju vadīta. Ir arī norādīts, ka atbilstoši vienlīdzības principam tiesai, nosakot sava sprieduma tiesisko seku ietekmi, tomēr būtu jāseko tās judikatūrai citās līdzīgās lietās.[16]
Tiesa var atzīt apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu no kāda brīža nākotnē pēc sprieduma pasludināšanas, ja atzīst, ka nepieciešams dot laiku likumdevējam pieņemt labāku regulējumu vai atrast labāku tiesisko interešu izvērtējumu.[17] Parasti šādas lietas ir saistītas ar tādiem tiesību risinājumiem, kuros nepieciešama likumdevēja politiska izšķiršanās, pienācīga sagatavošanās sava lēmuma finansiālajām sekām vai arī jāizdara plašākas izmaiņas kādā tiesību sistēmas daļā, kas attaisno antikonstitucionālas normas spēkā esamību vēl uz kādu laiku.
Lietās, kuras tiek ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības, ir būtiski, lai lietas rezultātā tiktu efektīvi aizsargātas personas pamattiesības, tādēļ šeit Satversmes tiesa atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskāruma brīža.[18]
Savukārt lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesa pamatā atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža vai normas pieņemšanas brīža:
attiecībā uz individuālu personu, kuru skartu šīs tiesību normas piemērošana attiecīgajā civil-/administratīvajā vai krimināllietā[19] vai
attiecībā uz personām līdzīgās civil-/administratīvajās vai krimināllietās, bet kurās tiesvedības process vēl nav noslēdzies.[20] Arī šeit tiesību normas spēkā neesības brīdis tiek noteikts, lai aizsargātu personas, kura vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā vai administratīvajā tiesā, tiesības.
Neatkarīgi no konstitucionālās kontroles veida Satversmes tiesa nav kavēta piešķirt tiesas spriedumam atpakaļvērstu ietekmi. Pamatā tie ir gadījumi, kad tiesa konstatē, ka apstrīdētā tiesību norma bijusi izdota, acīmredzami pārkāpjot likumā noteikto pilnvarojumu jeb ultra vires, un arī tikai tad, ja nav īpašu apsvērumu, kādēļ apstrīdētās normas radītā tiesiskā noteiktība un stabilitāte būtu kādu noteiktu laiku vēl aizsargājama.[21] Attiecībā uz tiesību normām, kuras tiesa atzinusi par izdotām, pārkāpjot izdevēja kompetenci vai pieļaujot būtiskus procedūras pārkāpumus, tiesa lietojusi trīs pieejas: atzīt normu par spēkā neesošu no izdošanas brīža, atzīt normu par spēkā neesošu no tiesas sprieduma publicēšanas brīža vai atzīt normu par spēkā neesošu no kāda brīža nākotnē.[22]
Secinājums, ka tiesību norma pieņemta ultra vires, automātiski vēl nenozīmē, ka Satversmes tiesai tiesību norma jāatzīst par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža. Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi ultra virespieņemtu tiesību normu par spēku zaudējušu no kāda brīža nākotnē. Tiesa savus secinājumus ir pamatojusi ar dažādiem argumentiem. Piemēram, tiesa ir atzinusi par būtisku to, ka apstrīdētās tiesību normas kopumā bija vērstas uz personu pamattiesību un drošības aizsardzību, un stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār neviens akts attiecīgo jomu neregulētu, būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei.[23] Citā lietā tiesa secināja, ka, atzīstot likumdevēja pilnvarojumam neatbilstošu regulējumu par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža, personas tiktu nostādītas nelabvēlīgā situācijā, kā arī atvēlams laiks augstāka juridiskā spēka tiesību normām atbilstoša regulējuma izstrādāšanai un izdošanai.[24] Tāpat tiesa ir ievērojusi, ka apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku uzliktu būtisku administratīvu un finansiālu slogu.[25] Pati tiesa ir norādījusi, ka lemjot par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu, tai ir iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku:
neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu[26];
neapdraudētu tiesisko stabilitāti un noteiktību[27];
pārmēru neapdraudētu valsts vai pašvaldību budžetu un līdz ar to arī plašas sabiedrības tiesību un interešu aizskārumu[28].
Tādēļ arī Satversmes tiesa nekad nav atzinusi tiesību normu par spēkā neesošu ex tunc, ja apstrīdētā norma regulējusi privāttiesiskas attiecības, izņemot lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības un tikai lai aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses vai kurās tiesvedības process nav noslēdzies.[29] Tomēr pavisam nesen lietā, kas tika ierosināta pēc privātpersonas konstitucionālās sūdzības, tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu ex tunc, lai gan tā regulēja arī jau pagātnē izbeigušās privāttiesiskās attiecības.[30]
Lietas dalībnieka izteiktajam lūgumam par tiesas sprieduma tiesisko seku noteikšanu nevajadzētu saistīt Satversmes tiesu. Tomēr, kā rāda Satversmes tiesas prakse, pat konstitucionālās sūdzības iesniedzēja, kas vērsies tiesā savu pamattiesību aizsardzībai, klusēšana šajā jautājumā ir radījusi viņam negatīvas sekas, t.i., Satversmes tiesas nolēmums viņa notikušo pamattiesību aizskārumu nenovērsa. Tiesas ieskatā, viņam pašam bija jālūdz atzīt tiesību normu par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža.[31] Līdzīgi arī tiesas pieteikuma gadījumā Satversmes tiesa nav ievērojusi, ka tiesas pieteikuma mērķis ir bijis aizsargāt konkrētā pieteicēja tiesības administratīvajā lietā. Tādējādi, lai arī Satversmes tiesa atzina piemērojamo normu par neatbilstošu, tomēr par spēkā neesošu – tikai no brīža nākotnē; tiesa spriedumā vispār neaplūkoja jautājumu, kā tas sekmēs personas tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā lietā.[32] Tāda Satversmes tiesas prakse nav atbalstāma, jo tad zūd tiesas nozīme pamattiesību aizsardzībā.
Apstrīdētās tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai neatjauno iepriekš spēkā esošās tiesību normas, kuru apstrīdētā norma aizstājusi, darbību. Taču, tā kā Satversmes tiesa var izlemt par tiesas sprieduma tiesiskajām sekām, tā var izlemt arī par tiesiskā regulējuma piemērošanu laikā, kamēr apstrīdētā tiesību norma nav spēkā. Kā vienu no risinājumiem, atsaucoties uz citu valstu konstitucionālo tiesu praksi, Satversmes tiesa ir pieļāvusi, ka tās tiesības ietvert spriedumā arī citus nolēmumus piešķir tai arī iespēju atzīt, ka juridisko spēku atgūst vai turpmāk piemērojamas tās tiesību normas, kas tikušas grozītas ar tādu apstrīdēto aktu, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tiesa šādu pieeju ir attaisnojusi ar apsvērumu, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkstētu radīt tiesiskā noregulējuma trūkumu, kas savukārt var novest pie tā, ka privātpersonām rodas jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi.[33] Šāds lēmums paliek spēkā līdz brīdim, kad attiecīgo jautājumu likumdevējs noregulē vēlreiz.[34]
3. Tiesas sprieduma saistošais raksturs
Satversmes tiesas spriedumam ir daudzpusēja ietekme. Vispirms tam kā ikvienam tiesas spriedumam ir procesuāli tiesiskas sekas – Satversmes tiesas spriedumam ir likuma spēks un tas nav pārsūdzams. Sprieduma procesuāli tiesiskās sekas ir priekšnoteikums sprieduma materiāli tiesiskajām sekām.
Tiesas sprieduma materiāli tiesiskās sekas nozīmē, ka tiesvedības process par to pašu priekšmetu, par kuru jau taisīts tiesas spriedums, nav pieļaujams. Visbeidzot, no tiesiskās vienlīdzības un tiesiskās drošības principa izriet prasība arī Satversmes tiesai sekot saviem iepriekš taisītajiem spriedumiem.
Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad Satversmes tiesas spriedums pārsniedz individuālās lietas robežas, kurā tas taisīts, un turpmāk ietekmē ne tikai konkrētās lietas dalībniekus, bet visplašākajā mērā – gan likumdevēju, gan valsts pārvaldi, gan ikvienu tiesību piemērotāju, kā arī visu sabiedrību. Satversmes tiesas spriedums būtiski atšķiras no citu tiesu spriedumiem ar to, ka tā saturam ir visplašākā ietekme gan uz tiesību iekārtu, gan arī uz tiesību piemērošanu.
Satversmes tiesas sprieduma vispārsaistošais (erga omnes) raksturs pamatojams ar apsvērumu, ka tiesas konstatējums par tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai ir objektīva rakstura, t.i., tas ir neatkarīgs no konkrētās lietas dalībnieku argumentiem un aptver arī tos lietas dalībniekus, kuri šādā procesā nav piedalījušies un kuru argumenti Satversmes tiesas procesā nav izskanējuši. Tādējādi tiesas spriedums ir saistošs ne tikai subjektīvā ziņā, t.i., tiem, kas lietā piedalījušies, bet objektīvi visai sabiedrībai un publiskajām institūcijām.
Satversmes tiesas rīcības sēžu, kolēģiju, tiesnešu individuālajos lēmumos sniegtajai tiesību normu interpretācijai nav visiem saistoša rakstura. Tiesas kolēģijas uzskats par tiesībām lēmumā, ar kuru atteikts ierosināt lietu, nav šķērslis iesniegt jaunu pieteikumu tajā pašā jautājumā. Cita tiesas kolēģija var nonākt pie citāda uzskata par tiesībām. Šādā gadījumā tiesas kolēģijai būtu jānodod pieteikums izlemšanai tiesas rīcības sēdē. Vienlaikus tiesas rīcības sēžu lēmumi un kolēģiju lēmumi veido tiesas judikatūru gan neregulētu procesuālo jautājumu risinājumā, gan arī pieteikumu pieļaujamības kritēriju konkretizācijā.
3.1. Sprieduma saistošā rakstura priekšmets
Ar jēdzienu “spriedums” Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajā daļā visupirms apzīmēta tiesas sprieduma nolēmumu daļa. Tiesas sprieduma obligātais raksturs nozīmē, ka tiesas sprieduma nolēmumu daļai ir likuma obligātais spēks.[35] Tomēr Satversmes tiesas likuma 32. panta otrās daļas formulējums par obligātu atzīst ne tikai nolēmumu daļu, bet arī secinājumu daļu, kurā ietverta tiesību normu interpretācija. Šāda prasība noteikta, jo sprieduma secinājumu daļa ir nolēmumu daļas pamatojums.
Tiesas sprieduma secinājumu daļu veido dažāda rakstura argumenti un atšķirīga dziļuma argumentācija. To savstarpēja norobežošana nav vienkārša, lai arī tiesa pati ar izteiksmes stilu cenšas nošķirt galvenos tiesas sprieduma argumentus (ratio decidendi) no blakus argumentiem, kam nav izšķirošas nozīmes (obiter dicta). Parasti tiesa blakus argumentus izklāsta sprieduma beigu daļā pirms saviem apsvērumiem par tiesas sprieduma nolēmumu daļas sekām. Vispārinātu kritēriju izveide ir apgrūtināta; katrs tiesas spriedums ir aplūkojams individuāli.
Lai arī Satversmes tiesas likuma 32. panta otrās daļas formulējums ir plašāks, tomēr obiter dicta argumentus nevar uzskatīt par obligāti saistošiem. To nosaka šo argumentu tikai pakārtotais raksturs tiesas sprieduma nolēmumu daļai.
3.2. Sprieduma saistošais rakstura adresāti
Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.
Tiesas sprieduma galvenais adresāts ir likumdevējs.
Tiesas sprieduma adresāts ir arī vispārējās jurisdikcijas tiesa un administratīvā tiesa. Vispirms – Satversmes tiesas spriedumos sniegtās atziņas nākotnē ir autoritatīvs palīgavots tiesu spriedumu argumentācijas veidošanā.
Satversmes tiesas spriedumam, ar kuru apstrīdētā tiesību norma tiek atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai var būt nozīme tiesvedības procesos vispārējās jurisdikcijas tiesā un administratīvajā tiesā, kā arī administratīvajā procesā iestādē. Pirmkārt, uzsāktā tiesvedības procesā vai administratīvajā procesā iestādē spriedums var tūlītēji mainīt procesuālo tiesību saturu. Otrkārt, spriedums var ietekmēt prasījumu izskatīšanu pēc satura, piemēram, prasījumus par labvēlīga administratīvā akta izdošanu vai faktiskās rīcības veikšanu, kā arī var ietekmēt nodarījuma kvalifikāciju par noziedzīgu. Tomēr lielākoties jautājumus rada Satversmes tiesas spriedumu ietekme uz jau tiesiski izšķirtiem strīdiem. Satversmes tiesas spriedums var kalpot par pamatu lietas jaunai izskatīšanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Lietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nerada jebkurš Satversmes tiesas spriedums, bet tikai tāds, kuram noteikts atpakaļvērsts spēks, turklāt tikai tad, ja spriedumā tas attiecināts uz konkrēto personu, identificējamu personu loku vai vērsts uz visiem.[36]
Lietā Nr. 2014-06-03 kā ilustratīvu piemēru var minēt Satversmes tiesas lietu par obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas atlīdzības limitiem, kurā bija apvienotas– -vairākas lietas par vienu un to pašu Ministru kabineta noteikumu normu. Turklāt apvienotajā lietā viena lieta bija ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, bet pārējās divas – pēc Augstākās tiesas pieteikumiem. Konstatējot līdzīgas problēmas vairākās apstrīdēto noteikumu normās, atpakaļvērsts spēks tika noteikts tikai konstitucionālās sūdzības iesniedzējam, kurš vienīgais to var izmantot kā jaunatklātu apstākli procesa atsākšanai, bet attiecībā uz citām personām atsevišķu normu atpakaļvērstais spēks tika aprobežots ar jau uzsāktajām tiesvedībām (lietas, kuras vēl nav izspriestas), bet attiecībā uz citām personām un citām attiecīgo Ministru kabineta noteikumu normām nodibināto tiesisko attiecību revidēšanai netika dots tiesisks pamats,12lai arī cik diskutabli kādā lietā tas kādam varētu likties.
Tas, kā pēc Satversmes tiesas sprieduma var vērsties ar tiesību aizsardzības līdzekļiem uz pagātnē juridisko spēku ieguvušiem vispārējās jurisdikcijas tiesas vai administratīvās tiesas nolēmumiem un arī administratīvajiem aktiem, ir atkarīgs no attiecīgā procesuālā regulējuma.
Satversmes tiesas spriedumam nav tiešas ietekmes uz pagātnē juridisko spēku ieguvušiem tiesu nolēmumiem un administratīvajiem aktiem. Personai savu tiesību aizsardzībai ir jārīkojas, iesniedzot noteiktā procesuālā kārtībā iesniegumu.
Civillietās Civilprocesa likuma 479. panta piektais punkts atzīst par jaunatklātu apstākli un pamatu pieteikuma par civillietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiesā, ja civillietas izspriešanā piemērotā tiesību norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Tomēr, lai varētu atjaunot civillietas izskatīšanu, būtiski, vai civillietas izspriešanā piemērotā tiesību norma ne tikai atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet arī par spēkā neesošu laikā, kad norma tikusi piemērota ar vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu civillietā. Ja norma nav atzīta par spēkā neesošu laikā, kad tā tikusi piemērota civillietā, Satversmes tiesas spriedums nebūs jaunatklāts apstāklis un pamats civillietas jaunai izskatīšanai. Par spēkā neesošu pasludinātai tiesību normai jābūt piemērotai tiesas nolēmumā, t.i., uz tās tieša vai pastarpināta pamata radītas tiesiskās sekas. Tiesību normas piemērošanas brīdis ir tiesas nolēmuma pasludināšanas brīdis.
Līdzīgi kā civillietās, arī Administratīvā procesa likuma 353. panta 5. punkts atzīst par jaunatklātu apstākli un pamatu pieteikuma par administratīvās lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiesā, ja administratīvās lietas izspriešanā piemērotā tiesību norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Ja lietas izspriešanā nav tikusi piemērota tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai, tas nav atzīstams par jaunatklātu apstākli.[37]
Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 4. punkts atzīst par jaunatklātu apstākli kriminālprocesa atjaunošanai, ja taisīts Satversmes tiesas spriedums, no kura izriet ne tikai apstrīdētās normas, kas piemērota kriminālprocesā, neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai (tostarp Satversmei), bet arī apstrīdētās normas citāda interpretācija, kuru sniegusi Satversmes tiesa, nekā tā, uz kuras pamata stājies spēkā nolēmums kriminālprocesā.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.23 panta 6. punkts atzīst par jaunatklātu apstākli un pamatu pieteikuma par administratīvā pārkāpuma lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiesā, ja administratīvā pārkāpuma lietas izspriešanā piemērotā tiesību norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Lai arī punkta tekstā lietots jēdziens “izspriešanā”, kas norāda, ka likums pieļauj administratīvā pārkāpuma lietas, kura izspriesta tiesā ar tiesas spriedumu, jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tomēr pēc mērķa un citu normu sistēmas[38] secināms, ka tas pats regulējums attiecas arī uz iestādē izlemtu administratīvā pārkāpuma lietu.
Ja Satversmes tiesas spriedumam nav tiešas ietekmes uz tiesu nolēmumiem un administratīvajiem aktiem, tad vēl jo vairāk tam nav tiešas ietekmes uz šādu lēmumu izpildi. Lai panāktu lēmuma izpildes izbeigšanu, vispirms personai ir jāpanāk izpildei nodotā nolēmuma atcelšana.[39]
Tiesas sprieduma adresāts ir arī valsts pārvalde. Neapstrīdamus administratīvos aktus iestāde var pārskatīt Administratīvā procesa likuma 87– 88. pantā noteiktajos gadījumos un kārtībā.
Pēc Satversmes tiesas sprieduma, ar kuru apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai un spēkā neesošu, iestādei nav pienākuma pārskatīt visus administratīvos aktus, kas izdoti uz apstrīdētās normas pamata. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 87. pantu, ja administratīvais akts kļuvis neapstrīdams, administratīvo procesu iestādē var uzsākt no jauna uz iesnieguma pamata. Satversmes tiesas spriedums, ar kuru apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, var būt par tiesisko apstākļu izmaiņu elementu, kā rezultātā iestāde nu var izdot privātpersonas prasīto administratīvo aktu, izdot labvēlīgāku administratīvo aktu vai arī kalpot par iemeslu iepriekš izdota administratīvā akta prettiesiskumam un atcelšanai.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 88. panta pirmo punktu iestādei ir pienākums uzsākt administratīvo procesu no jauna tajā pašā lietā tikai tad, ja tas nepieciešams, lai izpildītu šajā lietā pieņemtu Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru piemērotā tiesību norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.
Pret apstrīdamiem administratīvajiem aktiem privātpersona var iesniegt apstrīdēšanas iesniegumu.
Tiesas sprieduma adresāts ir arī sabiedrība, juridiskās un fiziskās personas.
3.3. Sprieduma saistošā rakstura ilgums
Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa neierobežo tiesas sprieduma secinājumu daļā sniegtās tiesību normas interpretācijas saistošo raksturu laikā, taču tas var radīt tiesību sistēmas un tiesību izpratnes sastinguma risku. Tādēļ jāizšķir vairāki gadījumi, kad likumdevējam vai tiesību piemērotājam nav vairs jāseko Satversmes tiesas sniegtajai normas interpretācijai.
Pirmkārt, ja Satversmes tiesa savos jaunākajos spriedumos ir grozījusi savu judikatūru un mainījusi viedokli par tiesību normas saturu. Satversmes tiesa ir tiesīga atkāpties no savām iepriekš izteiktajām atziņām, nonākot pie labākas un ar tiesību sistēmu saderīgākas atziņas. Satversmes tiesas judikatūra nav sastingusi, bet tā attīstās un tajā iespējamas modifikācijas. Ja tiesa maina savu judikatūru, tiesai uz to tieši būtu jānorāda spriedumā.
Otrkārt, Satversmes tiesas spriedums neaizliedz likumdevējam izdot jaunus likumus vai grozīt esošos, tādējādi veicot nepieciešamos uzlabojumus visā tiesību sistēmā. Satversmes tiesas tiesības atzīt par spēkā neesošiem likumus nekādi nemazina demokrātiski leģitimēta likumdevēja kompetenci likumus izdot. Ja tiesību norma atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai būtisku likumdošanas procesuālu pārkāpumu dēļ, likumdevējam nav liegts izdot šādu tiesību normu no jauna, ievērojot tiesas spriedumā norādīto. Likumdevējs gan nevarētu izdot tieši tāda paša satura tiesību normu no jauna, kuru nesen Satversmes tiesa atzinusi par nesaderīgu ar tiesību sistēmu, jo tad tā vienkārši būtu Satversmes tiesas sprieduma nepildīšana un tiesas autoritātes apšaubīšana.[40] Taču, ja likumdevējs grozījis tiesas spriedumā interpretēto tiesību normu vai tiesību sistēmas daļu, kurā tā atradusies, un tiesas iepriekš sniegtā normas interpretācija vairs nav savienojama ar šiem grozījumiem, tad atkāpe no tās ir loģiska nepieciešamība.
Treškārt, ilgākā laika gaitā sabiedrībā var notikt strukturālas un fundamentālas izmaiņas izpratnē par sociālajām attiecībām, vērtībām vai tiesībām, kas var pieprasīt citādu skatījumu uz iepriekš sniegtu skaidrojumu par tiesību normas saturu (arī tad, ja tajā nav veikti grozījumi). Sociālo attiecību pārmaiņu dēļ tiesību norma, kas reiz bijusi atbilstoša Satversmei, var tāda vairs nebūt, un otrādi – norma, kas nav bijusi atbilstoša Satversmei, var tomēr tikt attaisnota (lai gan šādi gadījumi ir retāki).
Nereti uz vajadzību pārskatīt tiesību normas saturu vai to, ka tiesību normas saturs pēc noteikta laika var nonākt pretrunā ar Satversmi, norāda tieši arī pati Satversmes tiesa.
Lietā Nr. 2011-17-03 tiesa nosprieda atzīt Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 113. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada 1. novembra, ja Ministru kabinets nepārvērtē nesēju un iekārtu saraksta atbilstību autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.[41]
Atkāpšanās no tiesas spriedumā sniegtās normas interpretācijas nevar notikt patvaļīgi, bet tikai noteiktā procesuālā kārtībā, t.i., uz jauna pieteikuma pamata ļaujot tiesai izteikties no jauna. Veicot tiesību normas atbilstības pārbaudi, tiesai norma vienmēr samēro ne tikai ar saviem iepriekš izteiktajiem secinājumiem, bet ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tostarp, Satversmi. Tiesas iepriekš izteiktās atziņas var tikt izmantotas tikai kā tiesību palīgavots, lai pastiprinātu savu argumentu pārliecinošo un stabilo raksturu.
________________________________________________________________________________________________
[1] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: Aut.izd., 2004., 61.lpp., 160.p.
[2] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2010-08-01
[3] Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 nolēmumu daļas 1. punkts
[4] Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-15-03 secinājumu daļas 1. punkts
[5] Sk. arī grāmatas nodaļu “Dispozitivitātes princips”
[6] Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. 2007-23-01
[7] Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2008–01–03
[8] Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija spriedums lietā Nr. 2007-24-01
[9] Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-42-01
[10] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra spriedumu lietā Nr. 2004-16-01 vai Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-25-01
[11] Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 nolēmumu daļas 2. punkts
[12] Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. 2017-25-01 un Satversmes tiesas tiesneša J.Neimaņa 2018. gada 12. jūlija atsevišķās domas lietā Nr. 2017-25-01
[13] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01
[14] Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 31.5. punkts un tajā minētā judikatūra
[15] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-18-01, 2016. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-22-01
[16] Sk. Satversmes tiesas tiesneša A.Laviņa 2016. gada 15. marta atsevišķās domas lietā Nr. 2015-11-03
[17] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01, 2018. gada 15. maija spriedumu lietā Nr. 2017-15-01, 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2017. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. 2016-31-01, 2017. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. 2016-06-01, 2016. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2015-19-01, 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-18-01, 2016. gada 12. maija spriedumu lietā Nr. 2015-14-0103
[18] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 16. punktu
[19] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 22. punktu vai 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.3. punktu
[20] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 23. punktu vai 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 22. punktu
[21] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 19. punktu, Satversmes tiesas 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 18. punktu, 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 18. punktu, 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17. punktu
[22] Branta A. Ultra vires principa izpratne un tā piemērošana Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos. Grām. Ultra vires doktrīna konstitucionālo tiesu praksē. Lietas ierosināšana Satversmes tiesā. Satversmes tiesas 2007.gada konferences materiālu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 81.-83. lpp.
[23] Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts
[24] Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 20. punkts; Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 19. punkts
[25] Satversmes tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 16. punkts
[26] Sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu, Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu un tajā minēto judikatūru
[27] Sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 22. punktu un tajā minēto judikatūru
[28] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 15. punktu
[29] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 23. punktu un 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 25. punktu
[30] Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 20.2. punkts
[31] Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 20. punkts
[32] Satversmes tiesas 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01 18. punkts
[33] Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punkts; Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 13. punkts; Satversmes tiesas 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 15. punkts; Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 22. punkts
[34] Pastars E. Satversmes tiesas sprieduma nolēmumu daļas izpratne un piemērošanas problēmas. Jurista vārds, 2016. 16. februāris, Nr. 7
[35] Sal. likuma “Par tiesu varu” 16. panta ceturto daļu
[36] E.Pastars piemin lietu Nr.2014-06-03, kurā Satversmes tiesa taisīja ļoti diferencētu nolēmumu daļu, atzīstot apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu laikā un pret personām: sk. Pastars E. Satversmes tiesas sprieduma nolēmumu daļas izpratne un piemērošanas problēmas. Jurista vārds, 2016. 16. februāris, Nr. 7, kā arī Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 25. punktu
[37] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 19. jūlija lēmums lietā Nr. SJA-10 // Jurista vārds, 2005. 6. decembris, Nr. 46
[38] Sk. sal. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.24 panta pirmās daļas 1. punktu
[39] Sk. Civilprocesa likuma 563. panta pirmās daļas 5. punktu
[40] Sal. arī Pastars E. Satversmes tiesas sprieduma nolēmumu daļas izpratne un piemērošanas problēmas. Jurista vārds, 2016. 16. februāris, Nr. 7
[41] Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija spriedums lietā Nr. 2011-17-03