Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa raksts par taisnīguma nozīmi tiesas spriešanā
Konferencē “Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā” sociologa Arņa Kaktiņa prezentētajā pētījumā par uzticēšanos tiesu sistēmai interesi raisīja dati par tiesneša taisnīguma izjūtas lomu tiesas spriešanā. 57% no aptaujātajiem tiesnešiem norādīja, ka lietas izsprieduši pēc likuma, pat ja iekšējā taisnīguma izjūta diktēja ko citu, 23% tiesnešu norādīja, ka viņiem ir grūti atbildēt, savukārt 21% aptaujāto atzina, ka lietas izsprieduši, galvenokārt balstoties uz iekšējā taisnīguma izjūtu, pat ja likums paredzēja ko citu.
Saistībā ar minēto informāciju turpinājumā sniegšu dažas tēzes par taisnīguma nozīmi lietu izspriešanā.
Visupirms jāatzīmē, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Tiesnešu neatkarība ir nepieciešama tiesiskuma nosargāšanai sabiedrības un valsts interesēs,[1] bet padotība vienīgi likumam nozīmē tiesnešu padotību ne vien Saeimas pieņemtajiem likumiem, bet gan visam spēkā esošajam tiesību kopumam, tostarp vispārējiem tiesību principiem.
Ne mazāk svarīgi ir uzsvērt, ka tiesnešu padotība likumam Satversmes 83. panta izpratnē nozīmē arī to, ka tiesnesis ir saistīts ar juridisko metodoloģiju. Tieši juridiskā metodoloģija ir pamatkritērijs, lai vērtētu, vai spriedums ir juridiski pareizs vai nepareizs.[2]
Satversmes tiesa, skaidrojot juridiskās metodoloģijas nozīmi tiesību piemērošanas procesā, norādījusi, ka Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana nozīmē arī pareizās tiesību normas atrašanu, tās atbilstošu interpretāciju, judikatūras izmantošanu u. c.[3] Tomēr ar to tiesību normas piemērošanas process vēl nebeidzas. Tiesību piemērotājam vēl ir jākonkretizē tiesību piemērošanas tiesiskās sekas. Šo izšķiroši nozīmīgo aspektu Satversmes tiesa ir uzsvērusi vairākos savos spriedumos, norādot, ka tiesību piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir tiesisko seku konkretizēšana un šajā posmā tiesību piemērotāja pienākums ir apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās, kuras sasniedz tiesību mērķi – taisnīgumu.[4] Tātad mūsu valsts pamatlikums, kas balstās uz tiesiskuma principu un paredz taisnīgas tiesas garantijas, pieprasa, lai normatīvie tiesību akti, kā arī to piemērošanas process atbilstu taisnīgumam.
Nonākot līdz šādam secinājumam, ir vērts atcerēties tiesneša zvēresta/svinīgā solījuma saturu, kurā teikts, ka tiesa tiks spriesta stingrā saskaņā ar Satversmi un likumiem. Tas būtībā nozīmē, ka tiesnesis ir zvērējis/solījis ikvienā lietā izvēlēties tādas tiesību normas piemērošanas tiesiskās sekas, kas nodrošina taisnīgumu.
Lai precīzāk būtu izprotams tiesisko seku konkretizēšanas uzdevums, nepieciešams pievērsties jautājumam, kas tiesībās tiek saprasts ar jēdzienu “taisnīgums”. Jo īpaši tādēļ, ka nereti varam dzirdēt tēzi, ka taisnība mums katram ir sava un tā ir tikai sociāli filozofiska kategorija vai sociāls princips.[5]
Viens no ievērojamākajiem Latvijas juristiem profesors Vasilijs Sinaiskis rakstā “Taisnības princips Latvijas civiltiesībās” norādījis uz nepieciešamību nodalīt subjektīvo taisnību no objektīvās, atzīmējot, ka tieši pēdējai ir nozīme tiesībās. Definējot objektīvo taisnību, profesors norādījis: “Taisnība ir kaut kas visiem acīmredzams, pamatots uz cilvēku veselo saprātu un tāpēc viņiem piemītošs, patstāvīgs, uz visiem attiecināms, tāpēc visu cilvēku aizstāvēts kā sabiedrības dzīves princips (..).”[6]
Tiesību piemērošana un taisnīguma nodrošināšana ir uzticēta profesionāliem tiesnešiem. Tiesneša kvalifikācija ir svarīga pienācīgas tiesas spriešanas garantija,[7] tāpēc par tiesnesi ir aicinātas strādāt profesionālas, zinošas, nobriedušas un sociāli kompetentas personas,[8]tādā veidā prezumējot, ka tiesnesim jābūt spējīgam noteikt, kas mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā konkrētajās tiesiskajās attiecībās atbilst objektīvajam taisnīgumam.
Paturot prātā sacīto par taisnīguma izpratni, ir lietderīgi atgriezties pie jau pieminētās tiesību normas piemērošanas tiesisko seku konkretizēšanas, kas pēc būtības nozīmē to, ka tiesnesim pēc sprieduma projekta tēžu sagatavošanas visupirms sev ir jāuzdod jautājums – kādas tiesiskās sekas radīs mans spriedums un vai tās atbildīs taisnīgumam? Lai tuvāk paskaidrotu tiesisko seku konkretizēšanas nozīmi, aplūkošu dažus piemērus, kad pati lietā piemērojamā tiesību norma liedza nonākt līdz taisnīgam risinājumam, kā arī gadījumu, kurā lietas apstākļu juridiskais novērtējums, iespējams, taisnīgumu nenodrošināja.
Piemēram, pēc ceļu satiksmes negadījuma, kurā bojā gāja abi kāda bērna vecāki, apdrošināšanas kompānija, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem,[9] izmaksāja bērnam apdrošināšanas atlīdzību nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam – 200 latus. Bērna aizbildne cēla prasību pret apdrošināšanas kompāniju par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pirmās instances, kā arī apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, kas pēc būtības nozīmē to, ka tiesa ir atzinusi par taisnīgām tādas sava sprieduma tiesiskās sekas, kurās abu apgādnieku zaudēšanas gadījumā persona ir tiesīga saņemt no apdrošinātāja atlīdzību nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam vien 200 latu apmērā. Šajā gadījumā varētu argumentēt, ka tiesnesim nebija iespējams ar savu spriedumu noteikt citādas tiesiskās sekas, jo strīda izskatīšanas brīdī Ministru kabineta noteikumi spēkā esošajā redakcijā precīzi noteica, kāda summa apdrošinātājam ir jāizmaksā nemantiskā kaitējuma atlīdzībai. Tomēr šāds arguments ir kritiski vērtējams un pārskatāms.
Satversmes tiesa savā judikatūrā konsekventi ir uzsvērusi tēzi, ka par taisnīgu nevar tikt uzskatīts tāds likums, kas nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības.[10] Tādējādi gadījumā, kad lietā piemērojamā tiesību norma, izmantojot visas tiesību normas interpretācijas metodes, noved pie rezultāta, kas tiesneša ieskatā ir netaisnīgs, jo neatbilst Satversmē noteiktajām pamattiesībām, tiesnesim ir nevis jātaisa normatīvajam aktam formāli atbilstošs spriedums, bet gan ar tiesiskiem līdzekļiem jāietekmē šādas tiesību normas spēkā esība. Proti, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmās daļas 1. punktam un attiecīgā procesuālā likuma noteikumiem tiesnesim ir jāaptur tiesvedība lietā un jāiesniedz pieteikums Satversmes tiesā. Piemērā par apdrošināšanas atlīdzību 200 latu apmērā Augstākās tiesas Civillietu departaments pamanīja lietā piemērojamās tiesību normas netaisnīgumu (neatbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam) un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā,[11] lai izvērtētu piemērojamās normas satversmību.
Satversmes tiesa apstrīdēto normu atzina par neatbilstošu Satversmes 92. pantam,[12] un vispārējās jurisdikcijas tiesa varēja turpināt izskatīt konkrēto civillietu, bet jau ar citu normatīvo pamatu. Tādējādi lietā piemērojamās normas satversmības pārbaudes mehānisms ir viens no tiesiskajiem līdzekļiem, kā vispārējās jurisdikcijas un administratīvās tiesas spēj panākt taisnīgu risinājumu lietā, pat ja piemērojamais normatīvais akts to liedz. Normatīvā akta netaisnīguma atpazīšana un attiecīgās tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu stiprina tiesiskumu, kā arī vairo valsts varas avota uzticēšanos tiesu varai.
Otrs piemērs attiecas uz piemērojamās tiesību normas interpretāciju. Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka gadījumā, kad tiesību normu iespējams interpretēt dažādi, jāizvēlas tā interpretācija, kura nodrošina pamattiesību aizsardzību augstākā līmenī.[13] Kā zīmīgu var minēt tiesu praksi līgumsoda institūta piemērošanā. Civillikuma 1717. pants kopsakarā ar 1716. un 1587. pantu tika iztulkots tādējādi, ka līgumsoda apmērs netika aprobežots ar zaudējumu lielumu un tas varēja pārsniegt pamatsummas apmēru.
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta apkopojumā “Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā” ir minēti piemēri, kuros ar tiesas spriedumu ir piedzīti līgumsodi, kas pārsniedz parāda pamatsummu.[14]Tādējādi tiesas par taisnīgām atzina tādas sava sprieduma tiesiskās sekas, kurās kreditors ir tiesīgs saņemt, bet parādniekam ir pienākums maksāt līgumsodu, kas pārsniedz pamatparāda apmēru. Šāds taisnīguma status quo līgumsoda piedziņas lietās pastāvēja līdz brīdim, kad Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments savos spriedumos norādīja uz nepieciešamību interpretēt iepriekš minētās Civillikuma normas kopsakarā ar vairākiem vispārējiem tiesību principiem – gan labas ticības principu, gan arī samērīguma principu.[15]Augstākās tiesas argumentācija, pamatojot savus secinājumus ar vispārējiem tiesību principiem, cita starpā nozīmē, ka tiesību piemērotāja uzdevums ir spēt aiz formālā likuma teksta saskatīt demokrātiskas tiesiskas valsts aizsargātās vērtības un principus.
Tā kā vispārējie tiesību principi kalpo par leģitimitātes kritēriju gan likumdevēja pieņemtajām tiesību normām, gan šo normu interpretācijai, vispārējo tiesību principu piemērošana sekmē likuma formālā teksta iztulkošanu atbilstoši taisnīguma prasībām.[16]
Tādējādi tiesību normu interpretācija, kas veikta atbilstoši tiesību metodoloģijas noteikumiem, ir vēl viens veids, kā tiesnesis par sava sprieduma izvēlētajām tiesiskajām sekām var teikt, ka tās ir vērstas uz taisnīguma nodibināšanu.
Nākamais piemērs attiecas uz lietas apstākļu juridiskā novērtējuma nozīmi taisnīga risinājuma panākšanā.
Maksātnespējas likuma 42. pants redakcijā, kas bija spēkā uz attiecīgā ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk – ĀTAP) pieteikuma iesniegšanas dienu, noteica, ka ĀTAP pasākumu plāns ir jāsaskaņo ar nodrošinātajiem kreditoriem, kuru galvenie prasījumi veido vairāk nekā divas trešdaļas no kopējās nodrošināto kreditoru galveno prasījumu summas. Minētā norma, manuprāt, paredz saprātīgu risinājumu attiecīgā aizsardzības procesa efektīvai īstenošanai. Tomēr konkrēts piemērs apliecina, ka, pamatojoties uz komercķīlas līgumu, kas reģistrēts vien deviņas dienas pirms ĀTAP pasākumu plāna sagatavošanas, ārzonā reģistrēts uzņēmums viens pats var iegūt nepieciešamās vairāk nekā divas trešdaļas nodrošināto kreditoru balsu. Turklāt saskaņā ar komercķīlas līgumu kā vienīgais nodrošinājums iespaidīgajai prasījuma summai 8 245 524,22 lati var kalpot vien 1955. gada izlaiduma transportlīdzeklis GAZ M20.
Sniedzot minēto apstākļu juridisko vērtējumu tādā aspektā, vai konkrētās saistības ir pamats atzīt par reālām, izšķirošai lomai būtu jābūt tādiem faktoriem kā tiesneša profesionālās zināšanas, pieredze, tiesneša sabiedrisko procesu izpratne, viņa redzesloks un pilsoniskā stāja.[17] Proti, tieši tiem būtu jāveido atbildes saturs uz jautājumu, vai ierastai darījumu praksei atbilst situācija, kurā komersants ir gatavs aizdot tik iespaidīgu naudas summu pret tik niecīgu nodrošinājumu. Katrs pats, balstoties uz savu pieredzi, zināšanām u. c. faktoriem, varam novērtēt iepriekš minētos apstākļus un pārbaudīt sava secinājuma atbilstību profesora Vasilija Sinaiska dotajam skaidrojumam par taisnības izpratni.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka, veicot lietas apstākļu juridisko novērtējumu, pārdomātai argumentācijai ir būtiska nozīme gan konkrētās lietas taisnīgā izspriešanā, gan arī tiesiskuma stiprināšanā un atbilstošas tiesiskās kultūras veidošanā valstī. Gadījums ar ārzonas kompāniju un komercķīlu – 1955. gada izlaiduma transportlīdzekli GAZ M20 – 8 245 524,22 latu prasījuma nodrošināšanai nepalika bez žurnālistu uzmanības un izraisīja sabiedrībā zināmu ažiotāžu. Kumulējoties līdzīgiem gadījumiem, sabiedrība “rada spiedienu” uz likumdevēju, ka ir nepieciešams “sakārtot likumus”. Tā dēvētā likumu plūdu problēma cita starpā apstiprina, ka likumdevējs “padodas” sabiedrības spiedienam un cenšas kazuistiski regulēt problemātiskos tiesisko attiecību aspektus. Taču tieši kazuistisks normatīvais regulējums tiesību sistēmu ierauj sava veida noslēgta riņķa dancī. Pārcirst šo riņķi ir sarežģīti, jo arvien atradīsies “radoši”, izdomas bagāti “tiesību pārzinātāji”, kuri pārliecinās, ka tiesiskais regulējums konkrētajā gadījumā ir izprotams arvien citādāk, nekā tas bija iecerēts, un riņķa dancis turpināsies no jauna.
Minētās problēmas risināšanas atslēgas vārdi ir gan “kvalitatīvs likumdošanas process”, gan arī “pieredzējis, profesionāls, zinošs, sociāli kompetents, vieds tiesnesis”. Likumu pieņemšana un sabiedrībai nozīmīgu attiecību tiesiska noregulēšana, nepārprotami, ir likumdevēja uzdevums. Tomēr jāņem vērā, ka likums tiek pieņemts, lai to ievērotu, tāpēc likumdevējam būtu jānoregulē tiesisko attiecību tipiskās situācijas, likuma tekstā pietiekami skaidri atklājot tās vērtības, principus un intereses, kuras ar attiecīgo normatīvo aktu ir paredzēts aizsargāt. Savukārt tiesnesim, piemērojot normatīvo regulējumu konkrētajās tiesiskajās attiecībās, kā tas jau norādīts iepriekš, ar savu profesionalitāti ir jāspēj aiz likuma formālā teksta atpazīt aizsargātās vērtības, principus un intereses. Un gadījumā, ja praksē nāksies saskarties ar netipisku situāciju, tiesnesis to risinās, balstoties uz tiesību sistēmā jau iekļautajām vērtībām un principiem, nepakļaujoties šķietami tiesiskiem argumentiem.
Minētais būtībā nozīmē, ka tiesneša profesionalitāte, viņa personības briedums un inteliģence ir faktori, kas ietekmē gan tiesību normas interpretāciju, gan faktisko apstākļu juridiskā novērtējuma rezultātu un līdz ar to arī noteikta tiesiskuma līmeņa nodrošināšanu valstī.
[1] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-11-01.
[2] Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens Nr. 1/20.
[3] Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra spriedums lietā Nr. 2004-16-01.
[4] Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01, kā arī 2010. gada 8. jūnija lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-115-01.
[5] Bitāns A. Taisnības apziņa, nosakot kompensāciju par nemantisku aizskārumu. Jurista Vārds, 2003.gada 8. jūlijs, Nr. 25/26 (283/284).
[6] Sinaiskis V. Taisnības princips Latvijas civiltiesībās. Jurists, Nr. 7/8, 1937.
[7] Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr. 2007-03-01.
[8] Satversmes tiesas 2017. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. 2016-31-01.
[9] Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 17. maija noteikumu Nr. 331 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 7. punktam redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada 21. maija līdz 2013. gada 31. decembrim, apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām apgādnieka nāves dēļ bija 100 lati.
[10] Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr. 2006-28-01.
[11] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2013. gada 18. decembra lēmums lietā Nr. C04330607 (SKC-3/2013).
[12] Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. 2014-06-03.
[13] Satversmes tiesas 2011. gada 8. marta lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03.
[14] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta apkopojums “Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā”, 2013. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas(Aplūkots 03.04.2018.).
[15] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta apkopojums “Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā”, 2013. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas(Aplūkots 03.04.2018.).
[16] Laviņš A. Tiesnešu tiesības Latvijas tiesību sistēmā. Maģistra darbs. Latvijas Universitāte, Rīga, 2002 (nav publicēts).
[17] Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedums lietā Nr. 2002-06-01.
15.05.2018. raksta paplašinājums publicēts žurnālā “Jurista Vārds” 15.maija numurā.
Atsauce: Laviņš A. Pārdomas par Satversmes prasībām tiesnesim. Jurista Vārds, 15.05.2018., Nr. 20 (1026), 26.-31.lpp.:
http://www.juristavards.lv/doc/272713-pardomas-par-bsatversmes-prasibam-tiesnesimb/
21.05.2018. raksts publicēts portālā “Delfi”:
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/aldis-lavins-par-taisniguma-nozimi-tiesas-spriesana.d?id=50047187