Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas uzruna konferences “Efektīva un ētiska tiesas sēdes vadīšana” atklāšanā
Rīgā 2018. gada 21. maijā
Dāmas un kungi!
Šajā skaistajā, saulainajā, draudzīgajā dienā, kad mēs visi esam satikušies vienā zālē, lai runātu par ļoti svarīgām lietām, savā īsajā uzrunā es gribu veikt divas atkāpes: vēsturisku un salīdzinošu.
“Taisnīgums ir augstākais tikums,” ir teicis Aristotelis, un, kopš cilvēce dzīvo kulturālā sabiedrībā, šai sabiedrībai ir tiesa. Vēsturiski tiesai gadu tūkstošiem ilgi ir bijis palīgs – reliģija. Proti, ikviens tiesas process līdz pat 18. gs. vienlaikus bija ne tikai sociāls process, bet arī sakrāls process. Tiesnešiem nāca palīgā orākuli, zvēresti, priesteri, dievu piesaukšana. Tāpēc tiesas autoritāte bija ne tikai tiesneša kā cilvēka autoritāte. Visa reliģiskā sistēma garantēja to, ka tiesa ir taisnīga un tiesnesim ir autoritāte. Un ziniet, kad Jūs piedalāties nevis vienkārši tiesas procesā, bet Jūs piedalāties taisnīguma rituālā, jo šāds reliģijas balstīts tiesas process ir rituāls, mugura ikvienam tiesas procesa dalībniekam ir taisnāka, jo tie ir ielikti stingros rāmjos. Tāpēc ideja, ka tiesnesis varētu atkāpties no ētikas prasībām, vispār prātā neienāk.
Problēmas sākās tai brīdī, kad sākās reliģijas un valsts nodalīšana. 18. gs. beigās Francija pirmā nodalīja valsti no baznīcas, veidojot laicīgu tiesas procesu. Pēkšņi izrādījās, ka tiesneši spriež tiesu nevis Dieva un valdnieka vārdā, bet gan tautas vārdā. Un kā saglabāt šo tiesas autoritāti un tiesneša stāju procesā arī tad, kad mēs spriežam tiesu tautas vārdā? Un ko sāka darīt valstis? Tās sāka celt tiesu pilis. Cita citu pārspējot, 19. gs. valstis sāka celt tiesu pilis, un viens no Ulmaņa pirmajiem darbiem viņa īsajā valdīšanas laikā biju uzcelt arī saviem tiesnešiem tiesu pili. Tad tiesneši ir pilī, darbojas kā uz postamenta. Viņiem apkārt ir kristāla gaismekļi kā templī. Turklāt tiesnešiem ir ļoti skaisti, masīvi galdi un krēsli, kas atrodas uz postamenta. Tiesas process, kas tiek spriests tiesas pilī, joprojām ir sakrāls process – tikai tautas vārdā. Dieviņa vairs klāt nav, bet mēs strādājam pilī – taisnīguma svētnīcā. Jūs apskatāties uz Eiropas Savienības Tiesu. Tur centrālā zāle viennozīmīgi izskatās kā baznīca. Tā gan ir modernā arhitektūra, bet Jums prātā neienāk, ka tiesas procesā kaut kas noies šķērsām, jo Jūs esat nonākuši baznīcā.
Taču līdz ar plašāku personas tiesību uz taisnīgu tiesu iedzīvināšanu tiesas spriešana kļūst par konveijeru. Cilvēki tiesājas, iegūstot arvien plašākas tiesības tiesāties. Un ko mēs darām? Mēs taisām tiesas spriešanai šos te mazos putnu būrīšus tiesas zāles betona mājās, kurās vairs nekas no ārpuses neiztaisno tiesneša mugurkaulu, kur ir palicis pliks tiesnesis, kuram vienam pašam ir jāiemieso cienīgums, godīgums, ētiskums. Viņš ir palicis viens pats ar tiem, kas viņa priekšā taisās strīdēties. Un es nesaku, ka viņš ir gluži kā gaiļu cīņu tiesnesis. Kas viņam ir palicis? Viņam ir palikusi mantija, viņam ir palikusi amata zīme, āmurītis. Un tad mēs nonākam pie tā, ka ir palicis tiesnesis viens ar savu autoritāti. Tiesnesim pašam ir jāaizpilda visa tiesas zāle ar autoritāti, radot uzticēšanos tiesai un cieņu pret tiesu. Ar to, kā viņš vada tiesas sēdi, viņam ir jāpārliecina sabiedrība, ka te dzimst taisnīgums. Kas pēc būtības ir tiesas process? Tiesas process ir virzība no haosa uz kārtību, no netaisnīguma un taisnīgumu.
Un te es nonāku pie savas otras līdzības. Tiesnesis ir vadītājs. Lai tiktu pie autovadītāja tiesībām, ir jāapgūst virkne prasmju un zināšanu. Turklāt ar katru gadu tas kļūst arvien sarežģītāk. Bet dažādā veidā gandrīz katrs, kas ļoti vēlas kļūt par autovadītāju, tiek pie autovadītāja tiesībām. Vienīgais izņēmums – ja nu galīgi veselība neļauj. Tāpēc pieļauju: ja cilvēks ļoti mērķtiecīgi ietu uz to, lai iegūtu tiesības būt tiesnesim un vadīt tiesas procesu, mobilizētu visus iekšējos spēkus, viņš tiktu pie pirmās instances tiesneša amata.
Autovadītāja tiesības ir dabūjuši visi, ievērojot stingras prasības, bet tad Jūs skatāties, kā kurš brauc. Kāds brauc par lēnu, kāds nesavalda stūri, kāds aizmieg pie stūres, agresīvo braucēju mūsu kultūrā ir ļoti daudz. Jūs domājat, ka agresīvie braucēji darba vietā neuzvedas agresīvi? Tas ir mūsu kultūrā. Vai agresīvie braucēji ir arī “agresīvi” tiesneši? Fundamentāli mainīt tiesas zāles kultūru ir ļoti grūti, jo tas nozīmē mainīt visu mūsu savstarpējo attiecību kultūru. Es nerunāju par to, ka tiesnešiem ir jāiziet kaut kādas kvalifikācijas pārbaudes, bet nav jāiziet veselības pārbaudes kā autovadītājam reizi desmit gados. Varbūt tam tiesnesim, kas vada tiesas sēdi, vajadzētu biezas brilles, lai viņš vispār varētu ieraudzīt, kas tajā tiesas sēdē notiek.
Tāpat ir papildu kursi, lai ikvienu braucēju padarītu par normālu ceļu satiksmes dalībnieku. Es tā arī uztveru šo semināru, kā kursus tiesas procesa dalībniekiem, lai mēs visi kļūtu par civilizētas, augstas ētikas cilvēkiem, kas to ievēro arī tiesas procesa ietvaros. Un te nepietiek tikai ar tiesnešiem. Te mums ir vajadzīgi visi procesa dalībnieki, kuri vienlīdz ciena tiesu kā procesu. Tiesas procesā piedalās ne tikai tiesnesis, bet arī pārējie: puses, viņu pārstāvji, prokurori un advokāti. Tiesas procesā piedalās visi, un pa visiem kopā, es domāju, mēs padarīsim tiesas procesu gaitu Latvijā mums pašiem patīkamāku.
Lai mums izdodas!