Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanitas Osipovas runa Turaidas muzejrezervātā gadskārtējā konferencē

09.11.2018.

Prof.,Dr.iur. Sanita Osipova
Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece

“Tiesu sistēmas izveide Latvijas Republikā starpkaru posmā.”

Ikviena sabiedrība savai pašorganizācijai izmanto tiesības.  “Kur sabiedrība, tur arī tiesības”, teica senie romieši. Var teikt, ka tiesības ir sabiedrības dzīves normatīvā kārtība. Tiesības ir kultūras fenomens, ko līdz ar pārējo kultūru rada pati sabiedrība. Tāpēc dažādas kultūrās veidojas atšķirīgas tiesību sistēmas. Katra no tām ir piemērota konkrētās sabiedrības locekļu nacionālai identitātei un vēsturiskai pieredzei, kas ietekmējusi citastarp arī juridisko kultūru. Tātad tiesības ir būtiskas visai sabiedrībai, jo tās pauž visiem saistošus uzvedības standartus un nosaka tiesības un brīvības ikvienai personai. Cilvēki savu dzīvi plāno, tāpēc tiesībām ir jābūt pietiekami stabilām, lai harmonizētu sabiedrības dzīvi ilgtermiņā.

Savukārt tiesību īstenošana, sociālā miera un kārtības nodrošināšana un taisnīguma atjaunošana, gadījumos, kad tiek pārkāptas tiesību normas, ir tiesas kompetencē. Neviena sabiedrība nav iedomājama, bez institūcijas, kas spriež tiesu. Tiesu iekārtas izveidošana un likumīga darbība ir viens no nepieciešamiem priekšnoteikumiem, lai pastāvētu jebkāda valsts. Arī Latvijas Republikā jau no valsts dibināšanas pirmsākumiem tika veidota tiesu sistēma. Latvijas tiesu sistēmas kā neatkarīga valsts orgāna ģenēzes laiks de iure aptver posmu no valsts dibināšanas līdz Satversmes pieņemšanai. De facto tas ir ievērojami ilgāks, jo Satversmes spēkā stāšanās diemžēl negarantēja, ka nekavējoties tiek īstenotas Satversmes prasības attiecībā uz tiesu varu. 1918.-1922. gadā tika likti normatīvi pamati tiesu sistēmas organizācijai un darbībai, kuri netika būtiski mainīti līdz II pasaules karam, un lielā mērā tika pārņemti, atjaunojot valsti XX gs. beigās.

Latvijas Republiku dibinot, Tautas Padome izstrādāja Politisko Platformu, ko pieņēma 1918. gada 18. novembrī Padomes dibināšanas sapulces laikā. Šī Politiskā Platforma kopā ar 1918. gada 18. novembra uzsaukumu „Latvijas pilsoņiem!” tiek uzskatīta par Latvijas Republikas pirmo pagaidu konstitūciju. Nevienā no šiem dokumentiem nav minēta tiesu iekārta, tomēr to realizācija nav iedomājam bez tiesu pastāvēšanas, jo Politiskā platforma runā par „pilsoniskām brīvībām”, par „cittautiešu tiesībām”, vēlēšanām un citiem procesiem, kas nav realizējami bez tiesu pastāvēšanas. Latvijas valsti dibinot, tika veidota „republika uz demokrātiskiem pamatiem”, tāpēc tajā noteikti bija jāiedzīvina modernās parlamentārisma, varas dalīšanas un tiesiskas valsts idejas. Kas ir varas dalīšana? Tā nav politiķu plēšanās par krēsliem parlamentā vai amatiem valdībā, bet konstitucionāls princips, kurā mērķis ir garantēt ikvienas personas brīvības un pasargāt no valsts varas patvaļas. Lai sasniegtu šo mērķi, tiek nodalītas valsts varas funkcijas: likumdošana, likumu pildīšana un tiesāšana, veidojot atsevišķas institūcijas katras funkcijas īstenošanai. Ja runājam pavisam vienkārši: Katrs valsts varas īstenotājs dara savu darbu, un neviens nedrīkst sēdēt uz diviem krēsliem jeb strādāt divos varas atzaros. Tāpat nav pieļaujama iespēja vienai varai diktēt otrai, kā tai darīt savu darbu vai prettiesiski iejaukties tās darbā.

Politiskā Platforma iezīmēja Latvijas varas struktūras, nosakot pagaidu likumdevēju un valdību, kas darbosies laikā līdz Satversmes sapulces sasaukšanai: Latvijas Tautas Padomi un Pagaidu valdību, taču pagaidu tiesu institūcijas un tiesāšanas kārtība ar šo dokumentu netika noteiktas. Tas tika izdarīts 3 nedēļas vēlāk ar Latvijas Tautas padomes 1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību. Pagaidu nolikums paredzēja, ka „Latvijas tiesas darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kas bija spēkā līdz 1917. gada 24. oktobrim.” Kontinuitāti ar iepriekš mūsu teritorijā spēkā bijušajām tiesībām vēl vairāk nostiprināja Latvijas Republikas Tautas padomes 1919. gada 5. decembra likums “Par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā”, kas noteica, ka arī turpmāk spēku saglabās tās Krievijas impērijas tiesības, kas bija bijušas spēkā Latvijas teritorijā, ciktāl tās netika grozītas ar jauniem Latvijas likumiem vai nebija pretrunā tiem. Tiesu iestādes tika pārņemtas no vācu okupācijas pārvaldes un nodotas Latvijas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Tātad pagaidu likumdevējs un valdība tika izveidoti no jauna un nekavējoties, bet attiecībā uz tiesu iekārtu un procesu tika saglabātas iepriekšējās iestādes un kārtība.

Tādejādi Latvijā tika saglabāta Krievijas impērijā XIX gs. otrā pusē tiesu reformas ietveros izveidotā tiesu sistēma. Šī tiesu sistēma tika veidota par pamatu ņemot Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra likumu Учреждение судебных установлений (XIX gs. beigās Andreja Stērstes latviski tulkots kā Tiesu ustavi, vēlāk kā Tiesu iekārtas likums). 1889. gada 9. jūlija likums par tiesu reformu Baltijas guberņās pārveidoja vietējo tiesu iekārtu pēc Krievijas parauga. Tiesu ustavi palika spēkā Latvijas Republikā ar grozījumiem un papildinājumiem, kas tajos bija veikti līdz 1917. gada 24. oktobrim.

Vai jaunā Latvijas Republika saglabāja specifisku “nogrimušas impērijas” tiesu sistēmu? Aleksandra II valsts pārvaldes un tiesu sistēmas reformas bija daļa no impērijas centralizācijas, rusifikācijas un ekonomisko uzplaukumu veicināšanas politikas. Visupirms 1860. gadā tika izveidota Krievijas impērijas valsts banka, tad 1862. gadā tika veikta finanšu kontroles reforma. Tikai pēc tam 1864. gadā ar Tiesu ustaviem tika veidota moderna eiropeiska tiesu sistēma. Impērijā tika ieviesti tiesu pristavi (Судебный пристав) jeb zvērināti tiesu izpildītāji, kā arī zvērināta advokāta institūts (Прися́жный пове́ренный) un moderna prokuratūra, bet 1866. gada 14. aprīļa Nolikumu par notariātu izveidoja Krievijā latīņu tipa notariātu. Tātad tiesu reformas ietvaros tika izveidota ne tikai tiesu sistēma, bet arī visi taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamie atbalsta punkti: tiesu varas amatpersonas, zemesgrāmata, valsts banka. Ar tiesu reformu Krievijā tika izveidota tiesiska valsts, atbilstoši šī jēdziena XIX gs. izpratnei. Neviens no minētajiem konceptiem un institūtiem nebija Krievijas jaunievedums. Ar šo reformu impērija iekļāvās kontinentālajā Eiropā kopš XIX gs. sākuma notiekošajos tiesvedības modernizācijas procesos, ieviešot t.s. franču tipa “trīspakāpju tiesu” sistēmu ar tai piederīgajiem tiesu varas amatiem. Reforma bija būtisks solis arī profesionālas tiesas izveidei, jo līdz tam liela daļa impērijas tiesnešu, prokuroru un advokātu bija krietni, inteliģenti cilvēki, taču bez juridiskās izglītības. Tādējādi tiesu iekārtas reformas sekas bija modernu, tiesiskas valsts prasībām atbilstošu tiesu varas institūciju un procesa pamatu ieviešana impērijā, t.sk., arī Latvijas teritorijā. Tomēr XIX gs. otrā pusē daudzi Francijas jaunievedumi vairs nebija gluži jaunievedumi, jo, kopš to ieviešanas gadsimta sākumā – tie bija praksē parādījuši savas stiprās un arī vājās puses un zināmā mērā, kā rakstīja krievu juristi XIX gs. beigās, pat novecojuši. Tāpēc Krievijas tiesu reformas gaitā franču idejas tika ieviestas, pētot to darbību Francijā, vienlaikus analizējot jaunākos risinājumus, kas bija veidoti citās valstīs, ieviešot franču tiesu modeli. Turklāt franču tiesu sistēmu un procesuālos likumus raksturoja spilgti izteikta tiesu neatkarība no izpildvaras un liberālisms, jo īpaši civilprocesā. Krievija reformas laikā  bija absolūtā monarhija, kurā tik radikāli risinājumi nederēja. Tāpēc, strādājot pie reformas likumiem, pamatā tika izmantoti XIX gs. vidū tapušie Austrijas un Bavārijas likumi, kuri, lai gan bija ieviesuši franču jaunievedumus tiesu sistēmā, taču tie bija pielāgoti monarhijas vajadzībām, ierobežojot tiesu neatkarību no izpildvaras.

Krievijas impērijas tiesu iekārtas likums Latvijas Republikā tika grozīts un papildināts un saglabāja spēku visu starpkaru posmu. To piemērojot praksē, kā tiesību papildavoti tika izmantotas Krievijas impērijas judikatūra jeb Senāta spriedumi un zinātniskā doktrīna.

Likums noteica, ka „tiesu vara pieder miertiesnešiem, apgabaltiesām, tiesu palātai un senātam, kā augstākai kasācijas tiesai.” Taču, piemērojot Latvijai, Krievijas impērijas tiesu iekārtu, lielvalsts tiesu iekārta tika „saspiesta” vienas bijušās provinces līmenī, un kasācija no Pēterburgas tika pārcelta uz Rīgu. Rīgā izveidojās divas augstākās tiesas ar atšķirīgu kompetenci – augstākā apelācijas instance tiesu palāta un kasācijas instance senāts. Latvijā tika izveidota trīs instanču tiesu sistēma, bet to veidoja četrpakāpju tiesu sistēma. Šāda kārtība, daļēji bija saglabājusies vēl XXI gs. sākumā.

„Franču tipa tiesu iekārta” ir organizēta pēc teritoriālā principa, jo tā paredzēta pilsoniskai sabiedrībai, kurā valda personu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, neskatoties uz personas izcelšanos. Tātad to nevarēja pilnībā pārņemt Krievijas impērijā, kas nebija likvidējusi kārtu sistēmu. Tāpēc paralēli jaunajām tiesām impērijā joprojām darbojās arī tiesu iestādes noteiktai kārtai piederīgajiem, piemēram, zemniekiem šādas bija pagasta tiesas un zemnieku virstiesa. Šīs tiesu iestādes regulēja speciāli likumi, nevis Tiesu iekārtas likums. Taču arī Tiesu iekārtas likums daudzos pantos tika runāts par kārtām. Piemēram, kārtas cenzs Tiesu iekārtas likumos bija noteikts zvērinātajiem.  Likuma 81. punkts skaidri noteica, ka „zvērinātie tiek vēlēti no visām kārtām no vietējo iedzīvotāju vidus.”

Latvijā, kura jau kopš dibināšanas veidoja līdztiesīgu personu sabiedrību, tomēr neieviesa tīru pilsoniskai sabiedrībai raksturīgu tiesu sistēmu, bet gan pielāgoja jaunai valstij atsevišķus kārtu sabiedrības tiesu orgānus, piemēram, pagasttiesas un bāriņtiesas. Piemēram, atjaunojot “feodālo” pagasta tiesu institūtu, tika sašaurināta lietu piekritība tām.

Tā kā Latvijas valsts tika dibināta nemierīgā laikā, visā valstī līdz 1921. gada otrai pusei bija spēkā karastāvoklis un darbojās kara tiesas, kuras skatīja gan militārpersonu, gan civilpersonu krimināllietas. Kara tiesas Latvijā darbojās saskaņā Krievijas kara likuma kopojuma (Свод военных постановлений) VI daļas „Tiesu reglamenti” 24. grāmatu „ Kara tiesu reglaments”. 1921. gada 15. augustā gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot pierobežas zonu, karastāvokli nomainīja pastiprinātas apsardzības stāvoklis. Kara tiesās vēl neizskatītās lietas tika nodotas miertiesām. Taču arī pastiprinātas apsardzības stāvoklī iekšlietu ministram bija paredzētas tiesības atsevišķas lietas virzīt iztiesāšanai kara tiesā.

Eiropā, tai skaitā arī Krievijas impērijā, bez trīspakāpju vispārējo tiesu sistēmas tika apsvērta ideja veidot arī speciālās kompetences tiesas. Par modernu XX gs. sākumā tika atzīts ieviest administratīvo procesu un veidot administratīvās tiesas. Arī Latvijā 1921. gada 4. martā tika pieņemts likums „Par administratīvām tiesām”, taču nosaukums bija maldinošs, jo minētais likums regulēja administratīvo procesu un paredzēja, ka administratīvo tiesvedību veic nevis speciālas administratīvās tiesas, bet gan vispārējās kompetences tiesas. Lai gan Saeima prezentēja jauno Administratīvo tiesu likumu kā savas tiesību jaunrades produktu, tomēr nozares speciālisti tajā atpazina Krievijas Pagaidu valdības 1917. gadā izstrādāto likumu. (Положение о судах по административным делам от 30 мая 1917 года). Krievijas pagaidu valdības izstrādātajā likumā administratīvā justīcija tika integrēta vispārējās justīcijas tiesās, jo likumprojekta autori sekoja angļu modelim. Atšķirībā no Krievijas vispārējo tiesu iekārtas, zemesgrāmatu un notariāta regulējuma, kurus Latvijas juristi praktiķi un zinātnieki atzina par labiem un moderniem esam, šis likums tika kritizēts. Tā tiesību zinātņu profesors Vladimirs Bukovskis rakstīja: „Vispirms jāpiezīmē, ka pretēji Saeimā izteiktajām domām, mūsu administratīvā tiesa nebūt nav Latvijas likumdošanas produkts: tai par pamatu ir ņemts krievu Kerenska laika likums. Toreiz likumdošanas aparāts bez šaubām strādāja ātri, bet slikti. Minētajā likumā tika ieviesti ļoti niecīgi grozījumi, pieņemot Latvijas likumu. Nav brīnums, ka slikta mašīna sāka slikti strādāt..” Tātad, lai gan Latvijā tika ieviests modernais un tiesiskā valstī nepieciešamais administratīvais process, visai drīz pēc tā iedibināšanas sāka domāt un strādāt pie tā reformēšanas. Galvenā problēma bija civilās un administratīvās jurisdikcijas nošķiršana. Paradokss: Krievijas Pagaidu valdības likums, kurš kara un vēlāk revolūcijas dēļ tā arī netika ieviests Krievijā, ar dažām korekcijām stājās spēkā Latvijas Republikā.

Vai šajā posmā, proti, pirms Satversmes pieņemšanas, tiesu vara jau bija neatkarīga no izpildvaras? Uz šo jautājumu var atbildēt, pētot miertiesnešu iecelšanas kārtību. „Miertiesnešus ieceļ ministru kabinets no tieslietu ministra priekšā liktiem kandidātiem.” Tātad tiesu varu veidoja izpildvara, turklāt „iestājoties tiesu resora dienestā, miertiesneši dod svinīgu solījumu uz 1920. gada 31. marta likuma par civildienestu 13. panta vispārēja pamata.” Tiesneši tika uztverti kā valsts dienestā esošas personas, kuras nav nodalītas no izpildvaras. Tieslietu ministra pēc Tiesu iekārtas likumiem vienlaikus bija arī virsprokurors, proti, ministrs -politiska persona, uzraudzīja likumību valstī…. Vai tādā modelī var būt runa par objektivitāti lietu sagatavošanā tiesai un valsts apsūdzībā un prokurora neatkarību? Tiesu spriežot, tiesneši formāli bija neatkarīgi, bet tiesnešu iecelšana amatā, karjeras virzība un pat ietekme uz lietu sadali un virzību atradās izpildvaras kontrolē. Kā jau teicu, Krievijas impērijā varas dalīšana netika īstenota, tātad, par neatkarīgu tiesu varu pirms Satversmes pieņemšanas runāt nevar.

1920. līdz 1922. gadā tika izstrādāta Latvijas Republikas konstitūcija – Satversme. Tās uzbūvē vispirms atsevišķā nodaļā tiek izdalīti vispārējie noteikumi, kas nosaka valsts formu un simbolus, tad seko nodaļas, kurās regulēti valsts konstitucionālie orgāni un to kompetence. Satversmes VI nodaļa ir veltīta konstitucionālajam orgānam tiesai, nosakot tiesas neatkarības garantijas:

“83. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
84. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Tiesnešus pret viņu gribu var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kura sasniegšanu tiesneši atstāj savu amatu.”

Ja 83. pants Satversmes sapulcē tika pieņemts bez debatēm, tad 84. pants tika pieņemts karstu debašu rezultātā. Viens no iebildumiem bija par tiesnešu pilnvaru termiņu. Gan 2., gan 3. lasījumā sociāldemokrāti izteica priekšlikumus iecelt tiesnešus tikai uz 6 gadiem. Šo priekšlikumu atbalstot, deputāts Kārlis Dzelzītis (jurists) minēja, pirmkārt, ne visiem tiesnešiem ir augstākā juridiskā izglītība, un tāpēc jādomā par iespēju vēlāk šos tiesnešus aizstāt, otrkārt, sešu gadu laikā tiesnesis apliecināšot savas spējas spriest taisnīgu tiesu, tāpēc šādi „atbilstoši” tiesneši vēlāk varēšot saglabāt savu amatu visu mūžu. Uz to referents Jānis Purgalis (jurists) atbildēja, ka tiesnešu neatceļamība ir tiesu neatkarības galvenā garantija. Purgalis minēja, ka atkārtota tiesneša vērtēšana parlamentā var novest pie tā, ka savu pilnvaru laikā tiesnesis spriežot lietas skatīsies, vai tās neskar kādas politiskās partijas intereses un neietekmēs viņa atkārtotu apstiprināšanu amatā. Tāpēc šāda apstiprināšana uz termiņu esot noraidāma, jo tā apdraudot tiesneša neatkarību un līdz ar to arī taisnīgu tiesu. Tika izteikti arī priekšlikumi veidot tautas vēlētu miertiesnešu institūtu, taču tos Satversmes sapulce pārliecinoši noraidīja. Satversmē 85. pantā tika iestrādāta arī tiesu varas saite ar tautu, proti, zvērināto tiesa. Šī saite ir svarīga, jo demokrātijā tieši tautas ir visas varas avots un ikvienai no valsts varām ir nepieciešama leģitimācija jeb pilnvarojums no tautas.

Tātad Satversme noteica tiesnešu apstiprināšanu Saeimā, tā stiprinot tiesu varas neatkarību. Taču izpildvaras kompetencē pēc Tiesu iekārtas likumiem saglabājās tiesības atlasīt tiesnešu amata kandidātus, pielaist pie amata pienākumu pildīšanas, virzīt uz apstiprināšanu Saeimā…. Turklāt, kā liecina Tieslietu Ministrijas Vēstnesī publicētās ziņas arī turpmāk par tiesnešu karjeras virzību lēma Ministru kabinets. Arī par tiesneša atbrīvošanu no amata pēc paša vēlēšanās lēmumu pieņēma izpildvara, nevis likumdevējs. Proti, ne viss Satversmē paredzētais tika īstenots dzīvē. Piemēram ne visi tiesneši, kas jau darbojās vai tika no jauna iecelti, tika virzīti apstiprināšanai Saeimā. Vēl 1929. gadā tiesnešu biedrība vērsās ar iesniegumu Saeimā, lai visi tiesneši nekavējoties tiktu virzīti apstiprināšanai Saeimā, jo citādi uz viņiem neattiecās Satversmē garantētās tiesības, piemēram, neatceļamība un padotība tikai likumam.

Lai gan izpildvarai bija ievērojama ietekme tiesu varas veidošanā gan atlasot tiesnešu kandidātus, gan lemjot par tiesnešu karjeru un tiesnešu atbrīvošanu no amata pienākumiem, taču vienlaikus juridiski tika veidota tiesu varas vienotība un neatkarība, nosakot, ka tiešā uzraudzība pār tiesnešiem pieder viņu apgabala apgabaltiesai, bet augstākā uzraudzība pār visiem miertiesnešiem pieder senāta kasācijas departamentiem. Tomēr no otras puses visas tiesas joprojām atradās tiešā tieslietu ministra pārraudzībā, kurš personīgi bija atbildīgs tām. „Vispārējā uzraudzība par visām tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām valstī piekrīt tieslietu ministram kā ģenerālprokuroram. Viņam ir tiesības pieprasīt no tiesu resora amatpersonām, lai tās sniedz viņam vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus rakstiski, bet vajadzības gadījumos arī personīgi.” Skatot jautājumu, vai 1922. gadā līdz ar konstitūcijas pieņemšanu, kas de iure paredzēja neatkarīgu tiesu varu un tiesnešu padotību vienīgi likumam, tiesneši ir ieguvuši reālu neatkarību no izpildvaras, var secināt, ka valdības un tieslietu ministra ietekme uz tiesām joprojām bija liela. Tieslietu ministrs varēja kontrolēt lietu virzību tiesās, tieši ietekmēt katra atsevišķa tiesneša karjeru, un viņa kā ģenerālprokurors pakļautībā atradās prokuratūra. Tādejādi arī pēc Satversmes pieņemšanas Latvijā netika būtiski mainīta 1864. gadā Krievijā monarhijai ar izpildvaras dominanti izveidotā sistēma.

Arī turpmāk aktuāli bija strīdi par to, kā stiprināt tiesu neatkarību. 1923. gadā likumdevējā bija plašas debates par amatu savienošanas ierobežojumiem tiesnešiem. Gustavs Zemgalis referēja par komisijā izskatītiem grozījumiem un papildinājumiem Likumā par tiesu iekārtu, uzsverot, ka „Izņemot divus jautājumus, par kuriem komisijā bija lielākas debates, un proti, par tiesu resora darbinieku amatu savienošanu ar citu algotu valsts vai pašvaldības amatu, un par liecinieku zvēresta formulu. Citi pārgrozījumi ievērojamas domu starpības neizsauca.” Rezultātā tika noteikts: „Miertiesnešu amatu, kas prasa patstāvīgu nodarbošanos un nepārtrauktu atrašanos iecirknī, nevar savienot ar citu amatu valsts vai sabiedriskā dienestā, izņemto tikai goda amatus vietējās labdarības un mācību iestādēs.”  Šis regulējums, ļāva darboties Latvijas Universitātē kā profesoriem un apmācīt jaunos juristu senatoriem Augustam Lēberam (1865-1948)  un Vladimiram Bukovskim. Vienlaicīgi ar šo normu uz laiku, kā izņēmums tika noteikts: 246. pantu papildināt ar sekošu piezīmi (vēlākās grozījumu redakcijās līdzīgs teksts atrodams 171. pantā):

“Piezīme: Tiesu resora darbiniekiem, to starpā arī miertiesnešiem, pagaidām atļauts ieņemt citus algotus vai nealgotus amatus valsts pārvaldības vai pašvaldības iestādēs, ja tam piekrīt, attiecībā uz tiesnešiem—tiesas kopsapulce (senātā—apvienotā sapulce) un tieslietu ministrs un, attiecībā uz pārējām amata personām — tieslietu ministrs.” Šis pants tika apstiprināts bez debatēm, lai gan tas klaji pārkāpa tiesiskas valsts prasību pēc varas dalīšanas, jo īpaši tiesas neitralitātes. Varas dalīšanas pamatu un Satversmes pārkāpums tika attaisnots ar “pagaidām atļauts” un ministra atļauju. Tas deva iespēju turpmākajās Saeimās strādāt tiesnešiem, neapturot savas tiesneša pilnvaras.

Atgriežoties pie Satversmes VI nodaļas, kurā ir 5 panti. No tiem: 82. pantā tika noteikta pilsoņu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, 83. pantā – tiesnešu neatkarības un pakļautības tikai likumam princips, 84. pantā – tiesnešu apstiprināšanas kārtība Saeimā un neatceļamības no amata princips, bet 86. pantā noteikts princips, ka tiesu spriež vienīgi likumīga tiesa. Apkopojot šo informāciju, secināms, ka Satversmē netika iekļauta tiesu sistēmas uzbūve. Precīzāk, Satversme negrozīja jau pastāvošo vispārējo tiesu iekārtu. Turpretim Satversmē tika iekļauti izņēmumi, proti 85. pants noteica, ka Latvijā uz speciāla likuma pamata pastāv zvērināto tiesa, kas garantē tautas pārstāvju piedalīšanos tiesas spriešanā. Saskaņā ar Satversmi tiesnešus amatā apstiprina tautas pilnvarotā Saeima, bet sevišķi svarīgās lietās bija paredzēts, ka darbosies zvērināto tiesa. Tomēr zvērināto tiesai Latvijā nav labvēlīgs liktenis: divas reizes likumdevējs bija paredzējis ieviest Latvijā zvērināto tiesu –Satversmē un vēlāk, atjaunojot valstiskumu, 1992. gadā Likumā par tiesu varu, taču abas reizes zvērināto tiesa tā arī netika izveidota. Vēsturiski Latvijā, izņemot Vitebskas guberņai piederīgo Latgali, zvērināto tiesa nedarbojās arī laikā, kamēr tās teritorija piederēja Krievijai, kurā zvērināto tiesa tika izveidota. 1918. gadā pieņemtais „Pagaidu nolikums par tiesām…”, paredzēja zvērināto tiesu apgabaltiesas līmenī, izskatot smagas krimināllietas. Tāpēc tieslietu ministrs Edvins Magnuss Tautas Padomei 1919. gada 7. oktobrī iesniedza likumprojektu par zvērināto tiesu ieviešanu Latvijā, piemērojot Krievijas tiesu iekārtas likuma 81. līdz 109. pantu. Tautas Padomes juridiskā un likumprojektu komisija šo projektu izskatīja un ar grozījumiem 1920. gada 20. janvārī iesniedza Tautas Padomes plēnumam. Šis projekts tika iekļauts 29. janvāra sēdes dienas kārtībā, taču pēc Zemnieku savienības, Demokrātu savienības un Republikāņu partijas priekšlikuma tas ticis noņemts no dienas kārtības, jo Tautas Padomes locekļi atzina projektu par nepilnīgu. Satversmes sapulce bija pārņēmusi šo likumprojektu no Tautas Padomes, un 1921. gada 8. martā Satversmes Sapulce bez plašām debatēm lēma par projekta atdošanu atpakaļ valdībai, uzlabošanai, nenosakot valdībai termiņu šī darba veikšanai. Taču viennozīmīgi Satversmes Sapulce vēlējās izveidot Latvijā zvērināto tiesu, ko apliecina tās iekļaušana Satversmē. Taču tā netika izveidota ne tiesu sistēmas ģenēzes laikā 1918.-1922. gads, ne arī vēlāk. Bet 1996.gada 5.jūnijā 85. pants tika pilnībā grozīts. No Satversmes tika izņemts regulējums zvērināto tiesai un iekļauts regulējums Satversmes tiesai. Ja tā var teikt, Satversmes tiesa stājās zvērināto tiesas vietā.

Otrs ekstraordināra tiesa, kura nostiprināta Satversmē, ir 86. pantā noteiktā kara tiesa. Kara tiesas, kā jau minēts, šajā laikā darbojās saskaņā ar 1869. gada Krievijas kara likuma kopojuma VI daļas „Tiesu reglamenti” 24. grāmatu „ Kara tiesu reglaments”.

Tātad Satversme būtiski nemainīja valstī jau izveidoto, pārņemto no Krievijas impērijas un pārveidoto atbilstoši vietējām vajadzībām tiesu sistēmu. Satversme tikai ietvēra tiesas darbības principus un tiesas neatkarības garantijas, taču tās netika iedzīvinātas, jo demokrātiskajā posmā tika pārkāpts varas dalīšanas princips, gan ļaujot tiesnešiem darboties citos amatos, gan izpildvarai saglabājot savu ietekmi uz tiesu.

Arī 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā tiesu sistēma netika mainīta un spēku saglabāja Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību. Taču šajā posmā bija apturēta Satversmes darbība, nedarbojās parlaments kā likumdevējs, nebija varas dalīšanas, tāpēc nevar runāt par neatkarīgas tiesu varas pastāvēšanu. Tā laika Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis rakstīja: „Ja Monteskje pie valsts kuģa stūres vēlējās redzēt darbojamies trīs spēkus — likumdošanas, izpildu un tiesu varu, tad
mūsu dienās šos spēkus vēlamies redzēt nesaskaldītus.” Autoritārās Latvijas politikas uzstādījums bija latviešu nacionālo vērtību stiprināšana. Tas skāra arī tiesas, kurām tieslietu ministra H. Apsītis izvirzīja prasības izveidot „latviskas tiesības” un „latviskas tiesas”. Tiesas, nu jau tiesas spriešanas līmenī, centās ietekmēt gan Tieslietu ministrs un ministrijas ierēdņi, gan pats valsts vadonis – Ministru prezidents. Ministrs H. Apsītis 1938. gadā noteica politiskus uzstādījumus tiesnešiem: ”Nācijas ideāli pauž vispārības labumu un valsts stiprumu. Tautas fiziskie un garīgie spēki, pār kuriem valsts tura modras acis, tiek novadīti šajā virzienā. Tiem viens mērķis — kalpošana mūsu valsts idejai, mūsu Latvijai. Un tālāk — katrs labs, krietns un godīgs darbs, darbs, kas nāk no skaidras sirds un sekmē jaunos ideālus, ir arī politisks darbs, ir nodarbība ar politiku. Vai ar šādu politiku arī tiesnesim nav pa ceļam? Šķiet, ka no šādas politikas tiesnesis nedrīkstētu atrauties, un tādēļ mierīgi varētu atzīt, ka arī viņš nodarbojas ar politiku.” Tālāk tekstā tiek izteikta doma, kuru var uztvert arī kā draudus nelojāliem tiesnešiem: „Amatpersona, kas negrib saredzēt nosprausto ceļu valsts vadībā, kas nespēj aptvert spraustos mērķus un centienus, kuri atplaiksnās ikvienā likumā un sevišķi labi atstarojas likumu kopskatījumā, tā arī nevarēs būt īsts likumu tulks un piemērotājs. Šķiet, tā nevarēs būt arī taisns tiesnesis, jo šāda tiesneša domu gājiens būs cits, viņam trūks iekšēja virziena; viņš īstenībā būs svešinieks un garīgs tukšinieks…. Negaidīsim, lai sāk spriest tiesu par tiesu!” Tie nebija tukši draudi, tāpēc ka autoritārās valsts valdība atcēla no amatiem veselu virkni tiesnešu.

Kopsavilkums:

1.Latvijas Republikā jau no valsts dibināšanas pirmsākumiem tika veidota neatkarīga tiesu vara. Latvijas tiesu sistēmas ģenēzes laiks aptver posmu no valsts dibināšanas 1918. gadā līdz Satversmes pieņemšanai 1922. gadā. Šajā laikā tika likti pamati tiesu sistēmas organizācijai un darbībai, kas būtiski netika mainīti līdz pat II pasaules karam un daļēji tika pārņemti, atjaunojot valsti XX gs. beigās.

2.Satversme bija gudrāka par tautu, kas to radīja un īstenoja starpkaru periodā. Tā nosaka visu nepieciešamo, lai Latvijas būtu tiesiska valsts, kurā tiek aizsargātas ikvienas personas tiesības un brīvības, ko savukārt aizsargā taisnīga tiesa.

Paldies, par uzmanību!