Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas uzruna Valsts prezidenta Gustava Zemgala 150 gadu jubilejai veltītajā konferencē
Prof. Dr. iur. Sanita Osipova
Satversmes tiesas priekšsēdētāja
Uzruna Valsts prezidenta Gustava Zemgala 150 gadu jubilejai veltītajā konferencē
Rīgā, 2021. gada 12. augustā
Valstis dzimst un dzīvo visupirms cilvēku galvās un sirdīs. Nācijas valstsgriba veidojas kolektīvajā domā. Katrā paaudzē ir cilvēki, kas veido un kopj kopīgo domu par nācijas labāku dzīvi, tās ideāliem un mērķiem un iestājas par nācijas pamatiem. Katrā paaudzē ir valstsvīri un valstssievas, kas ar saviem vārdiem un darbiem lielā mērā ievirza nācijas nākotni, kopīgos centienus un kopīgo gribu.
Gustavs Zemgals bija Latvijas valsts dibināšanas jeb valstsgribas īstenošanas, iedzīvināšanas laika valstsvīrs. Latvija tika dibināta kā parlamentāra demokrātija, ticot ikviena cilvēka nozīmei un vērtībai, kā arī tam, ka zinoši cilvēki, izglītota tauta, krietnu cilvēku vadīta, īstenos sapni par labklājīgu Latviju, kur ikviens jutīsies piederīgs un droši, bet vienlaikus būs gatavs uzņemties atbildību par savu valsti un līdzpilsoņiem.
Gatavojoties šodienas pasākumam, es centos dziļāk izprast tos ideālus, kas iedvesmoja valsts dibinātājus, un tos ceļus, kādos viņi centās šos ideālus sasniegt.
Es lasīju publikācijas, kas iznākušas XX gs. sākumā, un mani pārsteidza tā vienprātība, ar kādu mūsu nācijas valstsgribas kopēji tolaik uzrunāja tautu. Tika teiktas runas, kas publicētas presē, un izdotas neskaitāmas grāmatas – lielākoties lētu brošūru formā, lai grāmatas cena nebūtu šķērslis ikvienam, citstarp trūcīgam cilvēkam, uzzināt būtiskāko par to, kas ir Latvijas nācijas vērtības, kas vispār ir sabiedrība, valsts, tiesības un kāds ir cilvēka dzīves uzdevums modernā sabiedrībā. Tālaika valsts darbinieki vadījās pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma: “Tēvzemes mīlestība nav vis lieka galvas gudrība. Māciet ļaudīm, kā pienākas, grāmatas lasīt, un tēvzemes mīlestība radīsies pati no sevis.”
Nācija tika uzrunāta ar cieņu, piemēram, Aspazija to sauca par inteliģento publiku, Aleksandrs Dauge, aicinot pievērsties “visādam gara, dvēseles un dzīves krietnumam”, uzrunāja “valstiskas kultūras cilvēkus”, bet Zemgals par nāciju runāja kā par “demokrātijas draugiem”. Kā mēs šodien uzrunājam tautu, un vai mūsu uzrunas ceļ cilvēku apziņu?
Tolaik valsts darbinieku uzrunas aizsniedza nāciju, jo minētās grāmatas par valsts un sabiedrības pamatiem bija atrodamas daudzu jo daudzu Latvijas ģimeņu grāmatplauktos. Ne tikai to cilvēku mājās, kurus pierasts dēvēt par inteliģentiem, bet arī zemnieku sētās un strādnieku dzīvokļos. Šodien vēlos atgādināt sapni par ideālo Latviju – mūsu gaismas pili, kuru tautas apziņā būvēja Gustavs Zemgals un viņa laikabiedri un kuras tapšanu viņš ar visu savu darbību sekmēja. Viņi kalpoja idejai – veidot un kopt Latvijā kultūras tautu, kas saskaņā dzīvo demokrātiskā, tiesiskā, nacionālā valstī.
Viņi ticēja tautai un tautas gara spēkam. Aspazija tolaik rakstīja: “Mūsu tauta ir maza un attīstības spējīga vairāk kā jebkura. Domāju, ka mazā tauta un lielais gars ātrāk vienosies un straujāk ies savu gaitu uz priekšu lielajā, visus aptverošajā cilvēcībā.” Bet visspilgtāk izteiktu tālaika ideju atradu Aleksandra Dauges grāmatā “Kultūras ceļi”: “Tāpat augstas sociālas kultūras cilvēks drošiem instinktiem nojauš, kas sabiedriski labs un pareizs, kas sociālās dzīves ritumu neaiztur, bet dara to dzīvu, spēcīgu un auglīgu. Tāds nekad un nekur neveicinās šaursirdīgu, sociālās kopdzīves organisko saskaņu jaucošu separātismu, bet katrā gadījumā pratīs, spēs un labprāt gribēs savas intereses un tieksmes saskaņot ar vispārības dabiski taisnīgām prasībām[..], arvienu modrai esot viņa sociālai sirdsapziņai. [..] Lai valsts savu dzīves kārtošanas, saskaņošanas un apvienošanas uzdevumu varētu pildīt, tās pilsoņiem pašiem jābūt gribai un stiprai tieksmei uz iekšķīgi saskaņotu kopdzīvi un nemaldināmai un nesalaužamai vienības apziņai. Valstiskas kultūras cilvēkiem tāda skaidra sajūta ir, un tā izpaužas viņu dzīvē un darbos. Viņi nav spējīgi darīt kaut ko tādu, kas paasinātu pretišķības tautas klēpī, kas bez vajadzības izsauktu konfliktus, kas nelaikā un nevietā provocētu savstarpējo naidu.”
Tas ir gars, kas tika likts mūsu valsts pamatos, – demokrātiska, cilvēcīga, kulturāla, savstarpējā saskaņā dzīvojoša Latvijas nācija. Mēs to esam mantojuši līdz ar atbildību par savu nāciju un pienākumu šo garu kopt un audzēt, stiprinot demokrātijas tradīcijas mūsu nācijas apziņā.
Tāpēc aicinu – runāsim ar tautu, kopjot kopīgo valstsgribu, un ar savu piemēru vedīsim nāciju pretim tiem ideāliem, kurus valsts pamatos ielika valsts dibinātāji un ar visu savu mūžu apliecināja Gustavs Zemgals.