Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas priekšlasījums konferencē “Covid -19 ietekme uz bērniem, tiesības un atbildība”
Prof. Dr. iur. Sanita Osipova
Satversmes tiesas priekšsēdētāja
Referāts konferencē “Covid -19 ietekme uz bērniem, tiesības un atbildība”
Rīgā, 2022. gada 26. janvārī
Vecāku tiesības bērna veselības aprūpē un valsts atbildība par bērna interešu juridisko prioritāti
Kas ir bērns? Mazs cilvēks, kas bauda cilvēka cieņu un visas cilvēka tiesības, lai gan viņa tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus ir ierobežotas. Bērns ir mazaizsargāts, jo vēl nevar pats par sevi parūpēties, uzņemties atbildību par savu dzīvi, kā arī pilnībā izprast savas rīcības sekas. Viņam vēl vajadzīgs laiks un mūsu rūpes, lai pievienotos mums pieaugušo pasaulē. Bērns ir mazaizsargāts, bet taisnīga sabiedrība īpaši rūpējas par mazaizsargātām personām.
Bērns ikvienā sabiedrībā bauda papildu aizsardzību, un pienākums rūpēties par bērnu jau tradicionālā sabiedrībā citstarp ir gūlies uz visas sabiedrības pleciem. Tas nebija grūti, ja vairākas paaudzes tuvu radu dzīvoja kopā vienā lielā saimniecībā. Vēstures gaitā ir attīstījušās dažādas cilvēku kopdzīves formas, piemēram, dzimta, cilts, kaimiņu kopiena, lielā ģimene. Latviešiem bija saime. Es sīkāk neatgādināšu visas vēsturiskās cilvēku kopdzīves formas, taču gribu uzsvērt, ka mazā ģimene, kuru veido tikai laulātie un viņu nepilngadīgie bērni, ir pēdējo gadsimtu jaunievedums, kas visupirms ieviesās pilsoniskā urbānā vidē. Ģimenes jēdziens vācu, franču, angļu valodā tika formulēts tikai 17. gadsimtā. Latviešu presē jēdziens “ģimene” jeb “famīlija” parādījās 19. gadsimta otrajā pusē. Latviešu dainās vārds “ģimene” vispār nav atrodams. Dainās, kas gan arī ir pierakstītas 19. gadsimta otrajā pusē, pieminēta tikai saime. Ko dzīve saimē nozīmēja bērnam? Pavisam vienkārši – rūpes par bērna audzināšanu, labklājību un drošību bija ne tikai viņa vecāku, bet arī visas kopības atbildība. Latviešu saimē par bērnu rūpējās visupirms vecvecāki. Lielās radu kopas atbildība par bērnu vēl tagad ir spēkā, piemēram, pie Austrālijas pamatiedzīvotājiem. Ja bērna vecāki nomirst vai nevar parūpēties par savu bērnu, to dara tuvākie radinieki, visupirms pa mātes līniju.
Mazā ģimene, kas raksturīga urbānajai videi, industriālajai un postindustriālajai sabiedrībai, ieviesās līdz ar individuālu vecāku – visupirms tēva – varu pār bērniem. Uz vecāku pleciem gulstas visa atbildība par bērnu, un vienlaikus viņi bauda brīvību lemt par bērnu. Tādējādi bērns, par kuru agrāk rūpējās visa plašā saime, nonāca ekskluzīvā vecāku varā. 20. gadsimta starpkaru perioda Latvijā bērns pilnīgā vecāku varā palika līdz pilngadības sasniegšanai jeb “21 gada vecumam. Laulības laikā abi vecāki izlietoja šo varu kopīgi. Ja laulāto starpā izcēlās domstarpības, izšķīrēja balss piederēja tēvam. Ja māte pārliecinājās, ka tēva griba vai viņa rīcība par bērniem nāk pēdējiem par ļaunu, viņa varēja lūgt bāriņtiesu, lai uzaicina tēvu grozīt savu gribu vai rīcību. Ja bāriņtiesa to atrod par nepieciešamu, viņa var uzdot bērnu audzināšanu vienīgi mātei.”[1] Tātad sākotnēji bāriņtiesa pamatā šķīra vecāku savstarpējos strīdus. Ko vecāku vara nozīmēja Latvijas tautai, pēc Civillikuma spēkā stāšanās skaidroja prese: “Kamēr bērni dabū no saviem vecākiem uzturu, viņiem jāstrādā vecāku mājas darbi, bez tiesības prasīt par to kādu atlīdzību, ja vien tā viņiem nav noteikti apsolīta. Vecāku pienākums ir rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, pie kam pēc iespējas jāievēro bērnu miesas un gara spējas un tieksmes. Pret stūrgalvīgiem un nepaklausīgiem bērniem, kā to nosaka Civillikuma 185. pants, vecāki var lietot nepieciešamos labošanas līdzekļus. Ja lietotie līdzekļi paliek bez sekmēm, vecāki var griezties pie bāriņtiesas, lai tā sper stingrākus soļus. Vecāki var arī ievietot bērnus audzināšanas iestādēs. Ja vecāki nelietīgi izlieto vecāku varu un sevišķi ar bērniem slikti apietas, bāriņtiesa var iecelt bērniem aizbildni. Bāriņtiesas lēmums par vecāku varas atņemšanu apstiprināms no apgabaltiesas.”[2]
Arī atjaunojot pārstrādāto Civillikuma ģimenes tiesību daļu 1993. gadā, šie koncepti būtībā netika mainīti. Atjaunojot Latvijas Civillikuma ģimenes tiesību daļu, likumdevēja mērķis bija pēc iespējas saglabāt šā likuma 1937. gada redakciju un tomēr mainīt vecāku varas saturu atbilstoši sabiedrībā notikušajām pārmaiņām. Rezultātā, atjaunojot 1937. gada Civillikumu, vecāku varas saturs tika sajaukts ar konceptuāli atšķirīgiem jaunievedumiem, kas bija veidoti uz grozījumu autoru pieredzes, proti, padomju tiesību pamata.[3]
Attīstoties pamattiesībām un cilvēktiesībām, tostarp bērna tiesībām, Rietumeiropā 20. gadsimta gaitā tradicionālā konstrukcija, saskaņā ar kuru bērns atrodas vecāku varā, tika nomainīta. Vecāku vara tika transformēta vecāku aizgādības tiesībās. Latvijā tas tika paveikts tieši pirms 20 gadiem, ar 2002. gada 12. decembra grozījumiem, kas arhaisko romiešu tiesību institūtu „vecāku vara pār bērnu” aizstāja ar aizgādības tiesībām, proti, „tiesībām un pienākumu rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās”. Vienlaikus bērns ieguva tiesības “vērsties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki noteikuši viņam nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās”.
Kas tad pieprasīja vecāku varu aizstāt ar aizgādības tiesībām? Gluži vienkārši bija mainījusies izpratne par bērna tiesību aizsardzību, vecāku un bērnu attiecībām, valsts pienākumiem pret bērnu un ģimenēm ar bērniem. Šīs izmaiņas skaidri iezīmējās 20. gadsimta pēdējā ceturksnī, kad Rietumu valstīs par prioritāru tika izvirzīts bērna vislabāko interešu princips. Proti, Rietumeiropas tiesību sistēmā bērnu tiesību kritērijs – bērna intereses – ir parādījies relatīvi nesen. Tas tika formulēts, konkretizējot ANO 1959. gada Bērnu tiesību deklarācijas 2. principu. Šī deklarācija noteica, ka bērns bauda cilvēka cieņu un viņam pienākas īpaša aizsardzība. Turklāt sākotnējais šaurais jēdziens “bērna labklājība” ar laiku ir evolucionējis un transformējies bērna vislabāko interešu principā, kas vēlāk tika iestrādāts 1989. gada Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantā. Tomēr primārais ar bērna vislabākajām interesēm saistītais apsvērums saskatāms arī citos minētās konvencijas pantos, kur noteikts pienākums apsvērt atsevišķu bērnu vislabākās intereses konkrētās situācijās, piemēram, saistībā ar bērna šķiršanu no vecākiem, vecāku atbildību, adopciju, bērna brīvības ierobežošanu utt.
Bērna intereses ir īpaši uzsvērtas arī vairākos citos starptautiskos dokumentos, piemēram, Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem preambulā un ANO Ģenerālās Asamblejas 1979. gada Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 5. pantā. Arī Cilvēktiesību komiteja Vispārējos komentāros par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām interpretāciju vairākkārt atsaukusies uz to, ka bērnu intereses ir „primāras” vecāku šķiršanās gadījumā.
Eiropas Savienības ietvaros bērna interešu jēdziens parādās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā, Padomes 2003. gada 27. novembra regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu preambulas 12. apsvērumā, kā arī 15. un 23. pantā.
Nacionālajā mērogā bērna intereses tiek aizsargātas ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmo un otro daļu, Civillikumu, piemēram, tā 182. pantu. Līdzīgi arī Bāriņtiesu likumā uzsvērts, ka noteicošais bāriņtiesas darbības princips ir prioritāri nodrošināt bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. No minētā tiesiskā regulējuma var secināt, ka jēdziens „bērna intereses” tiek lietots starptautiskā mērogā, kā arī Eiropas Savienības un nacionālajos tiesību aktos. Kopš 1959. gada ir radīts tik daudz normatīvo aktu, kurus par sev saistošiem atzīst arī Latvija! Vai mums šodien ir skaidrs, kas ir bērna interesēs, kur iestājas vecāku un kur – valsts atbildība par konkrēto bērnu? Nebūt ne, un ne tikai Latvijā. Bērna tiesības nav izolētas, jo tiek īstenotas visupirms ģimenē, kas bauda privātuma tiesības, un tās īsteno vecāki, kuri bauda brīvību izvēlēties, kā tieši audzināt savu bērnu.
Bērna interešu īstenošana visupirms ir saistīta ar stingru tiesiskas procedūras ievērošanu. Proti, visos gadījumos, kad tiek pieņemts lēmums, kas varētu skart bērnu, tiesību normas piemērotājam jāapsver iespējamās negatīvās un pozitīvās sekas, kā arī šā lēmuma iespējamā ietekme uz bērnu. Lemšanā par bērnu nedrīkst dominēt vecāku intereses. Bērni nav vecāku dzīves piepildītāji, vecāku sapņu īstenotāji. Bērniem nav pienākuma labot vecāku pieļautās kļūdas vai dzīvot tādu dzīvi, kādu vecāki nevarēja atļauties. To reizēm ir grūti izprast. Mēs no sirds vēlam saviem bērniem vislabāko, taču tas “vislabākais” ir balstīts mūsu vērtību sistēmā: pareizā skola, pareizie draugi, pareizā veselības aprūpe, pareizie pulciņi. Ir tik daudzas izvēles, kas ikviena bērna dzīvē ir jāizdara viņa vecākiem. Tās, protams, ietekmē bērna nākotni. Bet vai mūsu nākotnes skatījums sakrīt ar bērna sapņiem? Bērns grib nodarboties ar sportu, bet mēs viņu sūtām mūzikas skolā, jo uzskatām, ka sports kropļo veselību. Man bērnībā nepirka riteni, jo vecāmāte teica, ka meitenēm, kas brauc ar riteni, kājas nav smukas, kļūst resnas un muskuļotas. Par savu pirmo vasarā pēc 7. klases nopelnīto algu gribēju pirkt riteni, bet pārdomāju. Tā jau bija mana izvēle. Ar savu tagadējo prātu es saprotu, ka šaurajā dzīvoklī ritenim nebija vietas… Un kā lai sabalansē visu bērnu intereses ģimenē, kur aug vairāki bērni, bet rocība neļauj piepildīt ikviena bērna sapņus par hokeju, ģitāras vai klavieru spēli, jāšanas sportu vai citiem dārgiem vaļaspriekiem?
Bērna intereses ietver tādus aspektus kā katra atsevišķā bērna viedokļa nozīme; pieņemtā lēmuma īstermiņa un ilgtermiņa sekas tieši šā bērna dzīvē, kuras ir saistītas ar viņa veselību, interesēm, apdāvinātību kādā konkrētā jomā, emocionālo pieķeršanos cilvēkiem vai dzīvniekiem, vietai utt. Tāpēc bērna interešu interpretācija, ko veic valsts, ietver pienākumu izvērtēt trīs pamata sastāvdaļas: diskriminācijas nepieļaušana, maksimāla labklājība, proti, bērnam un viņa attīstībai labākais risinājums, kā arī bērna līdzdalība.
Būtiska nozīme bērna labklājībā ir viņa veselībai, jo tas ir bērna interesēs – augt par harmonisku, veselu un laimīgu personību. Bērna veselība ir atkarīga no daudziem faktoriem, par kuriem lemt ir iespēja tieši vecākiem. Minēšu tikai dažus no tiem: uzturs, veselības aprūpe, dzīvesveids – kustīgs vai mazkustīgs –, emocionālā, psihiskā veselība, kas šobrīd ir īpaši aktuāla. Te saduras vairākas pamattiesības. No vienas puses – bērna vecāku tiesības bez valsts iejaukšanās baudīt privāto dzīvi. Tas ietver arī tiesības pieņemt lēmumus par sava bērna audzināšanu. Šajā svaru kausā, kas sargā vecāku brīvības, ir arī vecāku apziņas un reliģijas brīvība, kas būtiski ietekmē pārliecību, kurai atbilstoši viņi veido savu un sava bērna dzīvi. No otras puses – bērna tiesības uz to, ka valsts aizsargās viņa veselību un, protams, arī viņa tiesības uz dzīvību, ko var apdraudēt pat bērna tuvinieki. Tā mēs nonākam pie galvenā jautājuma: kas pieņem lēmumu par bērna ārstēšanu vai slimību profilaksi, ja vecāki savam bērnam izvēlas tādu veselības aprūpes veidu, kas būtiski atšķiras no šobrīd zinātnē par pareizu atzītā? Ko darīt vecmāmiņai, kura redz, ka jaunā māmiņa vegāne vai svaigēdāja baro mazuli atbilstoši saviem priekšstatiem par pareizu uzturu, un kura pamana, ka bērns aizvien vairāk sāk līdzināties badacietējiem, kādus redzam fotogrāfijās no posta un bada skartiem pasaules nostūriem?
Sabiedrība jautājumos par pareizu dzīvi ir sašķēlusies. Tas man kļuva skaidrs jau 2018. gadā, t. i., pirms pandēmijas, kad bioētikas jomā veikta pētījuma rezultātā nonācu pie atziņas, ka sabiedrībā valda divi viedokļi.
Daļa sabiedrības pārstāv “dabiskas dzīves kultu”, proti, viss, kas notiek dabiski, ir labi. Šī “atpakaļ pie dabas” kulta ēnas puse ir atteikšanās no jau paaudžu paaudzēs pieņemtiem un izmantotiem zinātnes sasniegumiem, tādējādi apdraudot personas un sabiedrības drošību un labklājību vai pat personas dzīvību un veselību. Šobrīd kā “dabiskas dzīves kulta” izpausmes varētu minēt, piemēram, vecāku atteikšanos potēt savus bērnus un dažādas no šāda lēmuma izrietošas epidēmijas (difterija, masalas, masaliņas utt.), visai plašu atgriešanos pie mājdzemdībām, kas dažos gadījumos var novest pie jaundzimušā dzīvības un veselības apdraudējuma, izvēli ārstēties tikai ar homeopātiskām metodēm utt.
Cita daļa sabiedrības piekopj “tiesību kultu” – pamatā nodarbojas ar to, kā ar bioētiku saistītos jautājumus varētu atrisināt juridiski, proti, stimulējot, atļaujot vai ierobežojot kādas konkrētas zinātnes un pētījumu jomas tālāko attīstību, zinātnes sasniegumu ieviešanu, izmantošanu ražošanā utt. Lai panāktu vēlamos rezultātus, ieinteresētās sabiedrības grupas vai atsevišķi indivīdi izdara spiedienu uz likumdevēju ar petīciju, demonstrāciju vai pat “ekoterorisma” palīdzību. Piemēram, lai mazinātu bērnu aptaukošanās risku un jaunā paaudze būtu veselīga, tiek pārskatīti principi, pēc kuriem līdz šim tika ēdināti bērni skolās, bērnudārzos, bērnunamos, utt. Rezultātā bērnunama audzēknim var tikt liegta dzimšanas dienas torte, jo tās sastāvdaļas taču neatbilst veselīga ēdiena etalonam! Daļa “tiesību kulta” piekritēju darbojas politiskajās partijās un kandidē uz ievēlēšanu parlamentā. Ievēlēšanas gadījumā viņi ietekmē likumdevēja darbību nevis pastarpināti, bet nu jau tieši. Līdz ar to dažkārt sabiedrībai un arī nākamajām paaudzēm var tikt diktēti tādi noteikumi, kuru iespējamās konsekvences sabiedrības dzīvē un ietekme uz sabiedrības turpmāko attīstību nav pietiekami apsvērtas. Tā savulaik demokrātiskās valstīs bērna labākas dzīves vārdā bērni tika izņemti no iezemiešu ģimenēm un audzināti internātos Kanādā un Austrālijā. Vēl vairākās paaudzēs pēc šiem notikumiem tie joprojām negatīvi ietekmē sabiedrības dzīvi.
Gan Latvijas, gan citu valstu tiesas un starptautiskās tiesas bieži ir skatījušas ar bērna tiesībām saistītas lietas, tostarp tādas, kas skar bērna veselību, un vērtējušas, ciktāl vecāku tiesības izvēlēties, kā audzināms, barojams, izglītojams un kādai reliģijai pievēršams viņu bērns, kā arī izvēlēties viņa veselības aprūpes veidu atbilst bērna labākajām interesēm. Vai nepilngadīgam Jehovas liecinieku ticības pārstāvim pret vecāku un viņa paša gribu drīkst pārliet asinis, lai glābtu viņa dzīvību? Pareizās atbildes nav, jo arī bērns, it īpaši pusaudzis, bauda apziņas un reliģijas brīvību. Pēdējos gados aizvien biežāk valstīm ir nācies un nākas iejaukties ģimenes privātajā dzīvē, lai aizsargātu bērnus. Piemēri, ko tagad minēšu, gan ir saistīti nevis ar pašlaik tik aktuālo jautājumu par bērnu potēšanu, bet gan ar bērna uzturu. Kanādā 2015. gadā divgadīgs bērniņš nomira tāpēc, ka vecāki, savas pārliecības par pareiziem ēšanas paradumiem vadīti, nedeva viņam pilnvērtīgu uzturu, – šie vecāki tika notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 30 mēnešiem. Austrālijā 2019. gadā vecākiem atņēma bērnu, jo arī viņi, savas pārliecības par pareiziem ēšanas paradumiem vadīti, tam nebija devuši pilnvērtīgu uzturu. Divus gadus vecās meitenītes svars bija vien nepilni pieci kilogrami, un viņa nebija spējīga nedz patstāvīgi pārvietoties, nedz runāt, viņas kaulu struktūra bija tik trausla, ka bērns varēja gūt nopietnus ievainojumus pat no tā, ka tiek paņemts rokās. Pārtikušās valstīs, materiāli nodrošinātās ģimenēs bērni mirst bada nāvē! Tas ir šī laika paradokss.
Persona savā privātajā jeb ģimenes dzīvē, tostarp vecāku un bērnu attiecībās, bauda brīvību, proti, tai jābūt tiesiski aizsargātai no valsts nepamatotas iejaukšanās. Taču šī brīvība nav absolūta, jo to ierobežo visupirms bērna labākās intereses. Valstij, tāpat kā iejaucoties ikvienā no personas brīvībām, arī iejaucoties bērnu un vecāku attiecībās, vecāku izvēlē attiecībā uz to, kas notiks ar viņu bērnu, ir jāievēro samērīguma princips un jāizvērtē, citstarp pamatojoties uz ekspertu viedokļiem, kas konkrētajā gadījumā ir nepieciešams konkrētajam bērnam.
Bērns ir nevis tiesību objekts, bet gan tiesību subjekts, kura tiesības viņa nepilngadības dēļ īsteno citas personas. Bērns tāpat kā ikviena persona tiesiskā demokrātiskā valstī ir vērtība, persona, kas bauda cilvēka cieņu. Tāpēc valstij ir jādara viss iespējamais, lai sekmētu bērna attīstību un – visupirms – lai pasargātu ikvienu bērnu no visiem iespējamiem apdraudējumiem.
Secinājums
Valstij ir pienākums lemt par bērna tiesībām, līdzsvarojot viņa vecāku tiesības, visupirms tiesības uz privāto dzīvi un apziņas, reliģijas brīvību, ar bērna tiesībām uz privāto dzīvi un brīvību un vienlaikus ņemot vērā tādas vērtības kā bērna veselība un dzīvība. Tas ir iespējams tikai tad, ja valstī ir izveidota efektīva bērnu tiesību aizsardzības sistēma, kurā strādā profesionāli, atbildīgi cilvēki, un viņu ierosinātos lēmumus saprātīgā laika periodā apstiprina tiesa. Latvijā ir izveidota bērnu tiesību aizsardzības normatīvā bāze, taču vēl jāpilnveido šo tiesību īstenošanas procedūras un institūcijas.
[1] Z.P. Vecāku vara un tiesības./ Kurzemes Vārds. 13.07.1938., Nr. 154, 3. lpp.
[2] Turpat.
[3] Plašāk sk.: Pēlmane, L. Vecāku varas institūta transformācija vecāku aizgādības tiesībās./Jurista Vārds. –20.07.2010., Nr. 29 (624). Pieejams: http://www.juristavards.lv