Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles ziņojums Satversmes tiesas svinīgajā sēdē
Rīgā 2019. gada 9. janvārī
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta biedra kungs, augsti godātais Augstākās tiesas priekšsēdētāja kungs, ļoti cienījamā svinīgās sēdes goda viešņa Kalnietes kundze, dāmas un kungi!
Ievads
Esam nosvinējuši Latvijas valstiskuma 100 gadu jubileju un esam sagaidījuši jauno 2019. gadu, kas ir pirmais gads Latvijas valstiskuma otrajā gadu simtā.
Dzimšanas dienu svinēšana vienmēr parāda to, ar ko dzimšanas diena tās svinētājiem asociējas, uz ko tiek likti uzsvari. Svinot Latvijas valstiskumu, centrā bija latviešu kultūra, tās sasniegumi, spēks, personības. Latviešu tauta sākotnēji izveidojās kā kultūras nācija, un tikai ar valsts nodibināšanu varēja sākties politiskās nācijas veidošanās ceļš. Taču kā pilsoniskai politiskajai nācijai Latvijas tautai vēl arvien ir neliela pieredze.
Ieejot otrajā Latvijas valstiskuma gadu simtā, Satversmes tiesa saskatīja nepieciešamību to sākt ar sava jaunā darba gada atklāšanas svinīgo sēdi. Atskats uz valsts dzimšanas dienas svinībām piesaka šodienas vēstījumu saistībā ar Satversmes tiesas lomu Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts attīstībā un Satversmes tiesas svinīgās sēdes būtību. Lai novērtētu tiesas lomu valsts attīstībā, jāatbild uz jautājumu, kas ir tiesības un kas ir Satversmes tiesa. Atbilde uz šiem jautājumiem var būt šaura un formāla. Proti, tiesības ir tas, ko likuma formā ir pieņēmis parlaments, un Satversmes tiesa kontrolē šādu likumu atbilstību valsts pamatlikumam jeb Satversmei. Šāda atbilde nav retums – un ne tikai Latvijā. Eiropā tiesību un politikas, proti, sociālo procesu nošķiršanai ir sena vēsture, un dažādas tiesību teorijas šādas tēzes pamatojumam ir sniegušas ievērojamu pienesumu. Citiem vārdiem, runa ir par plaši izplatīto uzskatu, ka politiski un juridiski jautājumi ir nošķirami un ka juristi, galvenokārt tiesa, politiskus jautājumus neskata. Starptautisko tiesību klasiķis, savulaik starptautiskās un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Džeralds Ficmoriss (Gerald Fitzmaurice) šo Eiropas tiesību tradīcijas principu formulēja precīzi: “Mēs [tiesa] neaizmirstam un neesam nejūtīgi attiecībā uz sociāliem, humanitāriem un citiem nejuridiska rakstura apstākļiem, kas raksturo lietas kontekstu, tomēr šie apstākļi pieder politiskajai videi, nevis juridiskajai videi.”[1]
Ir interesanti vērot, ka konkrētas sociālas situācijas izvērtējumam informatīvajā telpā ļoti reti tiek prasīts jurista skatījums. Šo situāciju, manuprāt, ļoti precīzi ir raksturojis Kembridžas Universitātes profesors Filips Alots (Philip Allot), kurš savulaik teica: “Ir apbrīnojami, ka sociologi un filozofi uzskata par iespējamu piedāvāt sabiedrības procesu skaidrojumu, kurā neierāda centrālo vietu likumiem. Ir apbrīnojami, ka juristi un tiesību filozofi var runāt par likumu tā, it kā tas būtu iekšēji noslēgta un no sabiedrības procesiem nošķirta sistēma.”[2] Juristi ir raduši dzīvot savā, citiem bieži nesaprotamā pasaulē. Arī Latvijā dialogs ar juristu tik vienkārši nevedas, jo pastāv viedoklis, ka jurists runā vien sev saprotamā valodā un nodarbojas ar tiesību normām, kas darbojas reālajai dzīvei paralēlā pasaulē. Tiesības, kas citstarp ir ietvertas normatīvajos aktos, ir mīkla cilvēkiem, kuri nav juristi, taču demokrātiskā tiesiskā valstī likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Vai šī nav fundamentāla pretruna? Savukārt, ko tieši ietver normatīvais akts, bieži var pateikt tikai tiesa, un Latvijas tiesiskajā sistēmā galīgais vārds pieder Satversmes tiesai – bet šādas atbildes saņemšana prasa laiku. Tikmēr dzīve turpinās.
Var jau teikt, ka šai tiesību normu, procedūru, rituālu un simbolu un īpašas valodas pasaulei, kurā tiek rasta atbilde konkrētam cilvēkam viņa konkrētajā situācijā, ir margināla loma tajā, kas notiek īstajā dzīvē, kur valdība meklē kompromisus ar arodbiedrībām par saprātīgāko nodokļu sistēmu vai atalgojuma modeli, risina nacionālās drošības jautājumus, meklē līdzekļus latviešu un mazākumtautību kultūras projektu atbalstam. Tādējādi, lai arī arvien biežāk sociālajos procesos parādās sarunas par konkrētas sociālās grupas tiesībām vai tiesiskuma principu, tomēr tiesību, tiesiskās sistēmas un tiesiskas valsts principa vietas un lomas saskatīšana sabiedrības attīstības procesos vēl arvien ir ja ne margināla, tad ļoti fragmentēta. Kā tam vajadzētu būt un līdz ar to – kāds ir Satversmes tiesas svinīgās tiesas sēdes mērķis?
Sabiedrības un līdz ar to valsts attīstībā nav paralēlo (nozaru) pasauļu. Sabiedrība kopumā attīstās nepārtraukti. Šī tēze balstās pieņēmumā, ka cilvēks ir virzīts uz sevis pilnveidošanu katru dienu. Sabiedrība vienlaikus sevi pilnveido trīs dimensijās. Proti, idejās, darbībā un tiesībās, kas tiek ietvertas tiesību normās.[3] Tiesības ir brīnišķīga, cilvēka radīta ideja. Tiesiskā sistēma ļauj sabiedrībai tās vēsturiski izveidoto struktūru, institūcijas un idejas par vērtībām uzturēt tagadnē un turpināt nākotnē. Latvijai jo īpaši ir zināms tiesību spēks, jo galu galā neatkarīgas valsts ideja tika noturēta spēkā tieši juridiskos argumentos un faktu vērtējumos.
Kas ir Satversme? Tā kā cilvēks ir virzīts uz sevis pilnveidošanu, sabiedrība attīstās visu laiku. Katra sabiedrība sevi konstituē katru dienu. Latvijas tauta dibināja valsti pirms simts gadiem, bet savu viedokli un izpratni par valsti, tautu, vērtībām tā turpina veidot katru dienu. Tautas sevis konstituēšana ir nepārtrauktā attīstībā. Raiņa tēmai – mainies uz augšu – ir līdz galam vēl nenovērtēta nozīme cilvēka, sabiedrības, idejas sinerģijā. Satversme ir tiesību norma, kas radusies Latvijas tautas konstituēšanās brīdī un kas turpina nodrošināt to, ka katru dienu sabiedrības un tās katra locekļa konstituēšanās process notiek kopējās interesēs.[4] Satversmes tiesas uzdevums ir uzraudzīt, lai nepārtrauktais sabiedrības konstituēšanās process, kura gaitā idejas un darbības tiek ietērptas tiesību normās, atbilstu idejai, kas ir šī procesa pamatā, proti, ka tas ir iespējams tikai neatkarīgā demokrātiskā tiesiskā valstī. Kronvaldu Ata vārdiem runājot, “katra valsts sniedz saviem valsts locekļiem, saviem pilsoņiem gan vienam pret otru, gan pret svešiniekiem patvērumu. Tādēļ nosauksim visus likumus, visas dažādas tiesas un citas ieriktēšanas [..], pie kuriem varam pieturēties un kuri pašu valsti satur cieti kopā, par valsts satversmu”.[5]
Nav šaubu, ka ikvienā sabiedrībā pastāv dažādi viedokļi un idejas par to, kas ir kopējās intereses vai labums. Likumdošanas procesa funkcija ir atrisināt šos konfliktus un rast vienotu viedokli par kopējo labumu. Savukārt tiesa un jo īpaši Satversmes tiesa analizē atrasto kopsaucēju par kopējo sabiedrības labumu un vērtē, vai, raugoties no konkrētos apstākļos esoša konkrēta cilvēka viedokļa, šāda kopējā labuma definīcija ir saprātīga. Citiem vārdiem, tiesa vēlreiz pārliecinās, vai tiešām ir notikusi tāda dažādo viedokļu sintēze, kas vismazāk ierobežo cilvēka brīvību kā pamatvērtību demokrātiskā tiesiskā valstī un nodrošina sabiedrības ilgtspējīgu attīstību. Tieši šāda sistēma un pieeja nodrošina patvaļas un nevēlamo ietekmju izskaušanu likumdošanas procesā.
Demokrātiskā tiesiskā valstī varas dalīšanas princips noteic, kā sabiedrība kopā un ikviens cilvēks atsevišķi attīstās un pilnveidojas, radot idejas un tās īstenojot šo darbību atbalstošā un sekmējošā tiesiskā ietvarā. Varas dalīšanas principa būtība ir trīs valsts varas atzaru harmoniska sadarbība, savstarpēja kontrole un ierobežošana, kā arī varas mērenība.[6] Tā mērķis ir nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību.[7] Proti, tikai demokrātijai raksturīgais varas līdzsvara un atsvara mehānisms vispilnvērtīgāk paver iespējas aktīvai cilvēka darbībai un radošumam.[8]
Tādējādi no katra cilvēka un visas sabiedrības attīstības un valsts efektīvas funkcionēšanas viedokļa būtiski ir tas, lai visi varas atzari pienācīgi veiktu savas funkcijas, lai neviens no tiem nepārkāptu savas kompetences robežas un lai katrs izrādītu pienācīgu cieņu pret pārējiem varas atzariem un respektētu to leģitīmās darbības jomu. Tiesu vara aizstāv taisnīgumu kā vienu no tiesiskas valsts pamatvērtībām un darbojas visas sabiedrības interesēs.[9]
Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējas sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas stiprināšana, kuras centrā ir cilvēka brīvība. Savstarpējās sadarbības īstenošanas formas ir cieņpilns dialogs un komunikācija starp valsts varas atzariem. Komunicēt nozīmē padarīt kaut ko par kopēju, proti, nodot informāciju vai zināšanas no viena otram tik rūpīgā veidā, cik vien tas ir iespējams. Dialogā personas necenšas padarīt par kopējām noteiktas idejas vai sev zināmu informāciju. Drīzāk dialogā tā dalībnieki rada kaut ko kopēju, proti, rada kaut ko jaunu. Savukārt komunikācija var novest pie kaut kā jauna radīšanas tikai tad, ja ir spēja vienam otrā ieklausīties bez aizspriedumiem un bez centieniem ietekmēt.[10]
Satversmes tiesā pirmoreiz notiek svinīgā tiesas sēde, ar kuru tiek atklāts jaunais Satversmes tiesas darba gads. Šī sēde ir varas atzaru dialoga forma, kuru piedāvā Satversmes tiesa, valstij pārkāpjot otrā gadu simta slieksni. Eiropas Cilvēktiesību tiesas jaunā darba gada atklāšanā tās priekšsēdētājs Gido Raimondi (Guido Raimondi) savulaik atzina, ka “Eiropa ir tā pasaules daļa, kurā ir izveidoti demokrātijas spēles noteikumi un kur šo noteikumu ievērošanu garantē konstitucionālās un augstākās tiesas”. Latvijā Satversmes tiesa garantē to, ka katra iedzīvotāja un visas sabiedrības nepārtrauktajā sevis konstituēšanas procesā tiek respektēti izvēlētās demokrātijas spēles noteikumi. Proti, attīstība notiek tiesiskā ietvarā atbilstoši tiesiskuma principam.
Tiesiskums ir viens no Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas republikas virsprincipiem.
Ievērojot tiesību, Satversmes un Satversmes tiesas lomu nepārtrauktajā sabiedrības attīstībā, šīs svinīgās tiesas sēdes pamatuzdevums ir atskatīties uz pērn Satversmes tiesā izskatītajām lietām un atzīmēt dažas tiesas atziņas, kas ir būtiskas demokrātijas stiprināšanā Latvijā. Satversmes tiesas sniegtā informācija ir vispārsvarīga, jo, kā iepriekš tika uzsvērts, tiesā lemtais veido daļu no tiesībām Latvijā, uz kuru pamata risināsies sociālie procesi nākotnē.
Statistika
Satversmes tiesa šorīt publicēja pārskatu par savu darbu 2018. gadā. Pārskats ilustrē gan to, kas ir aktuāls Latvijas sabiedrības attīstības procesā, gan to, cik uzticīgi Satversmei ar saviem lēmumiem šo procesu ir virzījis likumdevējs, izpildu vara un pašvaldības. Pārskatā ietverta detalizēta informācija ne tikai par Satversmes tiesas darba kvalitatīvajiem rādītājiem, bet arī kvantitatīvajiem rādītājiem, kurus atspoguļo statistika.
Lai sniegtu ļoti lakonisku ieskatu Satversmes tiesas darba kvantitatīvajos rādītājos, varu norādīt, ka 2018. gadā salīdzinājumā ar 2017. gadu par 13 % ir pieaudzis Satversmes tiesas pieņemto spriedumu skaits, savukārt izvērtēto tiesību normu (aktu) skaits ir palicis nemainīgs. Proti, vērtēta 30 tiesību normu satversmība. Pērn tiesa par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām atzina 18 tiesību normas (aktus), un kopsummā tiesa savu vērtējumu pēc būtības tai uzdotajos jautājumos ir paudusi uz 568 lappusēm.
Tiesiskuma aspekti
Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts princips nosaka vadlīnijas gan likumdošanas procesam, gan likuma saturam, deleģējumam, pamattiesību ierobežojumam, pamattiesību efektīvai aizsardzībai un citos jautājumos. Nav tādu jautājumu, attiecībā uz kuriem tiesiskuma princips neuzliktu noteiktus kvalitātes kritērijus.
Likumdošanas process
Satversmes tiesai pēdējos gados vairākkārt ir nācies vērtēt likumdošanas procesa kvalitāti. Piemēram, izskatītajās lietās par solidaritātes nodokli[11] Satversmes tiesa analizēja likumprojekta iekļaušanu valsts budžeta likumu pavadošo likumu paketē, likumprojekta apspriešanu, kā arī likumdevēja rīcības brīvību nodokļu politikas jomā. Savukārt pagājušajā gadā izskatītajā lietā par piespiedu nomu[12] tika aplūkots likumdevēja pienākums pienācīgi izvērtēt un pamatot personai noteikto pamattiesību ierobežojumu, kā arī ievērot Satversmes tiesas iepriekš paustās atziņas.
Lietā par piespiedu nomu Satversmes tiesa atzina, ka procesam, kurā tiek pieņemts personas pamattiesības ierobežojošs normatīvais akts, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības tikusi rūpīgi izsvērta. Tādējādi likumdošanas procesam ne tikai jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām.
Kā uzsvēra Satversmes tiesa, ja likumdevējs atkārtoti iecerējis noteikt tādu pamattiesību ierobežojumu, kura satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, tad šim ierobežojumam jābūt paša likumdevēja pienācīgi izvērtētam un pamatotam. Tomēr Saeima nebija pienācīgi izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma ietekmi uz zemes īpašnieku stāvokli un pamatojusi to, ka iecerētais risinājums atbilst Satversmes tiesas judikatūrai. Līdz ar to tika atzīts, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes 105. pantam.
Satversmes tiesa ir bieži pievērsusies likumdevēja rīcības brīvībai. Šo jautājumu Satversmes tiesa pērn vērtēja vairākas nodokļu lietās.
Nodokļi
Attiecībā uz nodokļiem un budžetu Satversmes tiesai ir divi uzdevumi. Pirmkārt, tā skaidro Satversmes normu un vispārējo tiesību principu saturu, kas attiecas uz valsts un pašvaldību budžetu. Otrkārt, tiesa pārbauda, vai likumdevējs un pašvaldības ir ievērojušas tiem piešķirtās rīcības brīvības robežas nodokļu tiesību jomā.
Aizvadītajā gadā Satversmes tiesa šajā jomā ir taisījusi četrus spriedumus, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli un nekustamā īpašuma nodokli. Divās lietās Satversmes tiesa vērtēja ne tikai uzlikto nodokļu atbilstību Satversmei, bet arī Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam.
Gan likumdevējam, gan arī pašvaldībām Satversmes tiesa atzīst plašu rīcības brīvību nodokļu noteikšanā ar nosacījumu, ka tiek ievērots pienākums izveidot tādu nodokļu sistēmu, kas ir vērsta uz valsts ilgtspējīgu attīstību, jo tikai šāda sistēma spēj nodrošināt sabiedrības labklājību. Nodoklis nedrīkst būt nesamērīgs un nepamatots attiecībā uz īpašumu, un tam jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un personas tiesībām uz īpašumu.
Rīcības brīvībā ietilpst arī tiesības noteikt atšķirīgas nodokļa likmes, ja vien tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām augstāka juridiska spēka tiesību normām. Likumdevēja izšķiršanās par to, kādi jauni nodokļi būtu nepieciešami un no kādiem atteikties, ir lietderības jautājums, ko tiesa nevērtē. Tomēr, nosakot likmes, ir jāievēro Satversme, Eiropas Savienības tiesības un vispārējie tiesību principi. Tādējādi Satversmes tiesa pērn norādīja, ka nav pieļaujams noteikt citādu nodokļa likmi tikai un vienīgi personas ārvalsts pilsonības dēļ. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi uzņemošajā dalībvalstī, proti, Latvijā.
Citā lietā Satversmes tiesa atzina, ka kritērijs – vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrītošo telpu platība – ir pašvaldības izšķiršanās par konkrētam nekustamā īpašuma nodokļa objektam piemērojamā nodokļa aprēķināšanas principu un šāda izšķiršanās var būt pamatota gan ar tiesiskiem, gan lietderības apsvērumiem. Tomēr pašvaldības noteiktajam nodokļa aprēķināšanas principam ir jābūt saprātīgi izskaidrojamam un apstrīdētajai normai pašai par sevi jāatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. [13]
Pašvaldības
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mērķus un uzdevumus, kas tiek izvirzīti mūsdienu sabiedrībai, var sasniegt, vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij un pašvaldībām. Līdz ar to Satversmes normās lietotais jēdziens “valsts” nav interpretējams šauri, bet tas aptver arī pašvaldības.
Pamatojies uz pašvaldības iesniegtajiem pieteikumiem, Satversmes tiesa kopumā ir pieņēmusi 10 spriedumus un piecus lēmumus par tiesvedības izbeigšanu lietā. Šāds Satversmes tiesas nolēmumu skaits, kas 22 gados pieņemti uz pašvaldību pieteikumu pamata, vērtējams kā salīdzinoši neliels.
Vienlaikus 2018. gadā Satversmes tiesas darbā būtiska loma bijusi jautājumam par vietējo pašvaldību izdoto tiesību aktu satversmību. Proti, no Satversmes tiesas 2018. gadā pieņemtajiem 17 spriedumiem četros spriedumos tiesa vērtēja pašvaldību izdotus tiesību aktus.
Spriedumi lietās Nr. 2017-28-0306 un Nr. 2017-35-03 skāra jautājumus par pašvaldības pieņemtajiem saistošajiem noteikumiem nekustamā īpašuma nodokļa jomā. Savukārt spriedumi lietās Nr. 2017-32-05 un Nr.2018-07-05 tika pieņemti, pamatojoties uz pašvaldību domju pieteikumiem, kuros tika lūgts izvērtēt tādu Ministru kabineta pilnvarotā ministra rīkojumu tiesiskumu, ar kuriem apturēta pašvaldības domes pieņemto lēmumu darbība.
Lietā Nr. 2017-32-05 Satversmes tiesa pirmoreiz atzina, ka Ministru kabineta pilnvarotā ministra rīkojums, ar kuru apturēta pašvaldības domes pieņemtā lēmuma darbība, ir prettiesisks. Proti, tiesa secināja, ka šis rīkojums ticis izdots ultra vires, jo apturētais domes lēmums uzskatāms par individuālo tiesību aktu, kuru ministram nav tiesību apturēt.
Šajā lietā izceļama Satversmes 101. panta interpretācija. Tiesa atzina, ka pašvaldības domes un deputātu savstarpējie strīdi nav risināmi hierarhiski augstākā iestādē. Ja pašvaldība vai tās orgāni savā darbībā pārkāpj deputāta subjektīvās publiskās tiesības, pašvaldības domes deputāta subjektīvo publisko tiesību iespējamā aizskāruma pārbaude uz deputāta pieteikuma pamata ir jāveic administratīvajai tiesai.
Pašaizsargājoša demokrātija
Būtiskas atziņas par pašaizsargājošos demokrātiju un nacionālo drošību Satversmes tiesa izteica lietā Nr. 2017-25-01. Tajā tika vērtēts aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās Latvijas Komunistiskajā partijā vai citās pret Latvijas demokrātisko valsts iekārtu vērstās organizācijās. Pirmkārt, tiesa atzina, ka personai nav tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās, ja tā pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies pret Latvijas demokrātisko valsts iekārtu vērstās organizācijās un ar savu rīcību apdraudējusi un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Otrkārt, tiesa secināja, ka personas tiesību un brīvību efektīva īstenošana vislabāk ir iespējama demokrātijas apstākļos. Tomēr personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Tādējādi valstij var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti. Turklāt valstiskā un demokrātiskā apziņa Latvijas sabiedrībā vēl nav pietiekami nostiprinājusies – demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu. Treškārt, tiesa norādīja, ka, vērtējot tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās ierobežojumu katrā konkrētā gadījumā, jāņem vērā gan valsts iekšējie, gan ārējie apdraudējumi.
Dialogs Eiropas tiesiskajā telpā
Tiesas svinīgā sēde notiek laikā, kurā uzdodam jautājumus par to, kā mūsu sabiedrības tiek galā ar globalizācijas radītajiem izaicinājumiem. ASV Augstākās tiesas tiesnese Sandra Deja Okonora (Sandra Day O’Connor) raksta: “Domājot par globālajām pārmaiņām, [..] es domāju par lego klučiem, jo [..] valsts spēja nodrošināt jēgpilnu demokrātiju ilgtermiņā ir atkarīga no tās pamatiem. Ja politiskā sistēma ir uzlikta uz nestabila pamata, tā spiediena rezultātā sašūposies un izjuks kā smiltis.”[14] Tiesnese Okonora par vienu no svarīgākajiem demokrātijas pamatiem uzskatīja izglītotus pilsoņus. Izglītotam pilsonim jābūt pieejamai informācijai par valsts tiesisko sistēmu un tās attīstības tendencēm.
Taču globālo pārmaiņu neatņemama sastāvdaļa ir ne tikai dialoga ar pilsoni pastiprināšana. Šīs pārmaiņas sniedz papildu iespējas profesionālam dialogam. Globālās pārmaiņas nosaka nepieciešamību pēc dažādām dialoga formām vienas sabiedrības ietvaros un starp sabiedrībām. Arī 2018. gadā Satversmes tiesa aktīvi iesaistījās dialogā ar Latvijas tiesām, citu Eiropas Savienības dalībvalstu konstitucionālajām tiesām, kā arī Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Satversmes tiesas tiesneši oficiālā vizītē apmeklēja Francijas Valsts padomi, Francijas Konstitucionālo padomi un Kasācijas tiesu, kā arī Vācijas Federālo Konstitucionālo tiesu.
Tiešo dialogu ar citām tiesām pērn visvairāk veicināja Satversmes tiesas rīkotā starptautiskā konference “Konstitucionālo tiesu loma globalizētajā pasaulē 21. gadsimtā”, kas norisinājās maijā un bija lielākais Latvijas simtgadei veltītais starptautiskais juridiskās nozares pasākums Latvijā. Konferenci apmeklēja konstitucionālo jurisdikciju pārstāvji no 25 valstīm, tostarp Itālijas, Francijas, Vācijas un Spānijas. Konferencē piedalījās arī pārstāvji no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī – EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī – ECT).
Tiesu dialoga ietvaros pieaug tiesu atziņu savstarpējā izmantošana. Satversmes tiesa regulāri piemēro un izmanto ECT un EST atziņas un iet vēl tālāk, jo to nosaka Latvijas sabiedrības attīstības process. Vairāk nekā trešajā daļā no 2018. gadā pieņemtajiem spriedumiem Satversmes tiesa atsaucās uz ECT judikatūru un vairākos no tiem norādīja, ka pamattiesību aizsardzības standarts Latvijā konkrētās jomās ir augstāks par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijā noteikto. Savukārt ECT 2018. gadā divos nolēmumos uzrunāja Satversmes tiesu. Pirmkārt, 2018. gada 22. maija lēmumā lietā “Soročinskis v. Latvia”[15] ECT norādīja, ka Satversmes tiesa noteiktos gadījumos būtu uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, kas jāizmanto pirms vēršanās ECT. Otrkārt, 2018. gada 4. septembra lēmumā lietā “Kvasņevskis and others v. Latvia”[16] ECT atsaucās uz Satversmes tiesas judikatūru “īres griestu” lietās.[17] Globalizācijas kontekstā cieņa pret Satversmes tiesas viedokli ir ļoti svarīga, bet arī Satversmes tiesai jāturpina strādāt, lai šo cieņu noturētu.
Satversmes tiesa 2018. gadā noslēdza pirmo lietu tiesas pastāvēšanas vēsturē, kurā bija jāizmanto prejudiciālā nolēmuma procedūra Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesa saņēma Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. augusta prejudiciālo nolēmumu lietā C‑120/17, ar kuru ir atbildēts uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem lietā Nr. 2016-04-03 par lauksaimnieku priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta izmaksas pārtraukšanu tā saņēmēja mantiniekiem. Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Eiropas Savienības tiesību akti (Padomes regulas Nr. 1257/99 10.–12. pants) liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu. Vienlaikus tiesa norādīja, ka lietā Nr. 2016‑04‑03 apstrīdētā norma ir radījusi šā atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantiniekiem tiesisko paļāvību.[18]
Noslēgums
Pēdējo gadu sociālie procesi rietumu kultūrtelpai piederošajās sabiedrībās norāda uz to, ka tiesiskuma nostiprināšana ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad. Tā ir pamatā tam, lai cilvēkos sekmētu uzticēšanos valstij un tās institūcijām. Brīvība bez efektīva tiesiskuma rāmja ilgtermiņā nenodrošina vienlīdzīgu sabiedrības attīstību, tādējādi pakļaujot valsti dažādiem riskiem. Nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt absolūtai valsts prioritātei. Satversmes tiesa jau šobrīd ir sniegusi daudz skaidrojumu tiesiskuma ievaram, kurā ir veicami valsts attīstībai prioritārie darbi. Savlaicīga un efektīva Satversmes tiesas atziņu izmantošana politikas procesā liecinātu par nākamā tiesiskuma līmeņa sasniegšanu valstī.
Satversmes tiesa raugās uz valsts un sabiedrības attīstības procesu kompleksi un uzskata komunikāciju un dialogu par ļoti svarīgu šajā procesā. Tādēļ tiesa uzrunāja Eiropas Parlamenta deputāti, bijušo Eiropas komisāri un Latvijas ārlietu ministri, mākslas zinātnieci, kas 2018.gadā tika apbalvota ar Trumena-Reigana Brīvības medaļu, Sandru Kalnieti sniegt uzrunu tiesas svinīgajā sēdē un no sava skatupunkta paraudzīties uz Latviju kā demokrātisku tiesisku valsti. Mums ir patiess prieks, ka Kalnietes kundze ir mūs pagodinājusi ar savu klātbūtni šajā sēdē, kura, mēs caram, aizsāk jaunu, bet īpaši nozīmīgu tradīciju Latvijā.
[1] Joint Dissenting Opinion of Judges Fitzmaurice and Spender, South West Africa Cases (Preliminary Objections) [1962] I.C.J. Reports 466.
[2] Allot P. The Heath of Nations. Society and Law beyond the State (CUP, 2002), p. 36.
[3] Par šo ideju skat. turpat., 79. lpp.
[4] Skat. tālāk Allot, op.cit., 80. lpp.
[5] Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 17. lpp.
[6] Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedums lietā Nr. 2001-09-01.
[7] Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punkts.
[8] Ziemele I. Brīvība un zināšanas kā priekšnoteikums iedvesmošanai. Runa radošo industriju konferencē “Subject: Creativity” Cēsīs 2018. gada 2. novembrī. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=Ci5aEPz6ZIk
[9] Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punkts.
[10] Bohm D. On Dialogue. London: Routledge, 2004, pp. 2–3.
[11] Sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra spriedumu lietā Nr. 2016-14-01 par fiziskajām personām noteikto solidaritātes nodokli un Satversmes tiesas 2017. gada 16. novembra spriedumu lietā Nr. 2016-16-01 par juridiskajām personām noteikto solidaritātes nodokli.
[12] Sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01.
[13] Sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra spriedumu lietā Nr. 2017-35-03.
[14] O’Connor S. D. The Majesty of the Law. Reflections of a Supreme Court Justice (Arizona, 2003), p. 274.
[15] Pieteikuma Nr. 21698/08.
[16] Pieteikuma Nr. 50853/06.
[17] Lēmuma 54. punkts.
[18] Sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. augusta spriedumu lietā C 120/17 “Administratīvā rajona tiesa pret Ministru kabinetu”.