Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles runa Slovēnijas konstitūcijas pieņemšanas gadadienas svinībās
Cilvēka cieņa tehnoloģiju virzītā pasaulē:
Konstitucionālo tiesu loma
Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja
Profesore, Ph.D. (Cantab.), Ineta Ziemele
Slovēnijas Republikas prezident, Nacionālās asamblejas priekšsēdētāj, Augstākās tiesas priekšsēdētāj, ES Tiesas tiesnesi, Cilvēktiesību ombud, tieslietu ministr, ekselences, dāmas un kungi!
Zelo sem vesela, da sem danes tukaj z vami!
Esmu šodien ļoti pagodināta, ka varu būt kopā ar jums un svinēt Slovēnijas Republikas Konstitūcijas dienu. Es vēlētos pateikties tiesas priekšsēdētājam Dr. Rajko Knezam par laipno ielūgumu un iespēju teikt šo uzrunu Slovēnijas Konstitucionālās tiesas svinīgajā pasākumā. Starp mūsu tiesām ir izveidojušās tuvas un sirsnīgas attiecības. Šīs attiecības ir neatņemama Eiropas konstitucionālo tiesu dialoga daļa. Mūsu tiesām ir kopīgas vērtības, un tās saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem.
Vai mēs esam gatavi šiem izaicinājumiem? Es šodien izvērsīšu domu, ka, pirmkārt, mūsu tiesām ir jābūt gatavām ārējiem izaicinājumiem, tādiem kā jaunās tehnoloģijas un to ietekme uz pamatvērtībām un principiem. Otrkārt, tām ir arī jāapzinās ļoti reālie un praktiskie instrumenti, kas ir to rīcībā, lai atbildētu uz šiem jaunajiem izaicinājumiem.
Mūsu liberālās pasaules pašā kodolā ir ielikta kāda ārkārtēja vērtība – ikviena cilvēka cieņa. Vai esam droši, ka šī cieņa arī turpmāk būs mūsu kopējo vērtību kodolā tajā, ko es vēlētos nosaukt par postliberālo, tehnoloģiju virzīto pasauli? Šajā ziņā privātums ir būtisks cilvēka cieņas aspekts. Tas ir neatņemams ikvienas personas pašnoteikšanās elements, pašnoteikšanās, kas, cita starpā, virza cilvēces attīstību. Ja tehnoloģijas mazina mūsu privātumu vai liek mums domāt, ka tas ir kaut kas novecojis, vai tas neietekmē arī personas pašnoteikšanos? Vai mēs aizvien tās kontrolējam? Iespējams, ka apkārtējā pasaule zina par mums vairāk, nekā mēs paši zinām par sevi. Kādam citam var būt zināmi mūsu privātie dati tādā līmenī, ka, pirmkārt, tas izvirza jautājumu par mūsu tiesību uz privātumu un, beigu beigās, cilvēka cieņas iespējamību. Tāpēc mums sev jāvaicā – kāda ir patiesā konstitucionālo tiesu loma ikreiz, kad cilvēka cieņa sastopas ar jauniem izaicinājumiem?
Kad 1991. gada 23. decembrī Slovēnijas Republikas Nacionālā asambleja pieņēma Slovēnijas Republikas Konstitūciju, tas nozīmēja jaunu Slovēnijas tautas un valstiskuma sākumu.
Līdzīgi arī Latvijā – pāreja uz pilnīgu neatkarību, kuru zaudējām 1940. gadā, tika pabeigta 1991. gada 21. augustā. Latvija pilnībā atjaunoja savu 1922. gada Satversmi, un drīzumā mēs svinēsim savas konstitūcijas simtgadi. Kopš tā laika mūsu valstis ir stiprinājušas demokrātiskos procesus un tiesiskumu. Pāreja no sociālistiskām vai totalitārām sabiedrībām uz demokrātiskām nav bijusi viegla, un konstitucionālajām tiesām ir bijusi svarīga un stabilizējoša loma mūsu sabiedrībās.
Konstitūcija ir valstiskuma mugurkauls. Tā sakoncentrē tautas gribu, lai tai būtu sava valsts. Šī griba un lojalitāte valstij ir jāuztur, jākopj un jārealizē ik dienu. Mūsu tiesām konstitūcija ir ikdienas rīks un daļa no tautas ticības savai valstij uzturēšanas procesa.
Cilvēka cieņa – izaicinājumi tehnoloģiju virzītajā pasaulē
21. gadsimts atnesis izpratni par to, ka tehnoloģija, it īpaši – digitālā tehnoloģija, ne tikai paver jaunas iespējas indivīdiem un sabiedrībām, bet arī, kā tiek uzskatīts, sapludina robežas starp uzvedību un jēdzieniem, ko esam attīstījuši kā demokrātiskas sabiedrības 20. gadsimtā, un pat apšauba tos.[1]
Tiek apšaubīts liberālisms, kas 20. gadsimta laikā nostiprinājās kā viena no vadošajām ideoloģijām demokrātiskajā pasaulē. Jaunās tehnoloģijas, it īpaši – internets, ir sekmējušas, ja ne izraisījušas šīs pārmaiņas. Tika cerēts, ka internets kļūs par jauno sabiedrisko vietu, kur varēs satikties visi viedokļi, tomēr šodien algoritmu virzītie sociālie tīkli un citi faktori ievieto mūs burbuļos, galu galā nepieļaujot caurskatāmu un visietverošu diskusiju.[2]
Internets izvirzījis priekšplānā moderno sabiedrību dalībnieku plurālisma pastāvēšanu, kā arī to, ka valsts vairs nav visietekmīgākā starp tiem. Es vēlētos uzsvērt – kamēr cilvēku sabiedrība uzskata valsti par vispiemērotāko tās organizācijas formu, valstij ir jāpiemērojas, cita starpā, tam, kā mainījusies cilvēku saziņa. Ir svarīgi atcerēties, ka vēsturiski tas mērķis, kāpēc valsti izvēlējās kā vispiemērotāko cilvēku organizācijas veidu, bija veidot tādu mehānismu, kas vislabāk nodrošinātu katra cilvēka iekšējās patības labāku realizēšanos. Cilvēktiesību pamatvērtības, tādas kā cilvēka cieņa un līdztiesība, tika definētas tieši tāpēc, ka tās atklāja cilvēka dabu tajā ziņā, ka mēs visi vēlamies attīstīties kā personības, gūt piepildījumu un sasniegumus. Tas var notikt tad, ja tiek aizsargāta cilvēka cieņa un vienlīdzīgas iespējas.
Divas nesen skatītas Satversmes tiesas lietas parāda, ka cilvēka cieņas princips nav nekāda fantasmagoriska kategorija, bet ka tās piemērošana var būt visnotaļ praktiska. Satversmē noteikts, ka „Valsts aizsargā cilvēka cieņu un godu. [..]”.[3] Satversmes ievadā noteikts, ka „Latvija kā demokrātiska, tiesiska [..] valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību [..].”[4] Vienā no lietām cilvēka cieņa tika apskatīta tiesību dzīvot labvēlīgā vidē kontekstā.[5] Patiesi, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē primāri aizsargā personas iespēju dzīvot tādā vidē, kurā tā var funkcionēt un attīstīties cilvēka cieņai atbilstošā veidā. Citā lietā tiesa atsaucās uz cilvēka cieņu kā vienu no vispārcilvēciskajām vērtībām, kuras ir Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā.[6] Šajā lietā tiesa lēma, ka cilvēka cieņa ir jāaizsargā arī pēc personas nāves.
Mēs to uzskatījām par atkārtotu apliecinājumu, ka cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā, tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan šo tiesību normu piemērotājiem ir jārespektē cilvēka cieņa.[7] Latvijas tiesa konstatēja, ka demokrātija un cilvēka cieņa ir savstarpēji atkarīgas un viena otru nostiprinošas vērtības.[8]
Kā šim principam vajadzētu darboties jaunajā vidē, kas strauji attīstās un kurā tehnoloģiju radītās iespējas piedāvā indivīdiem, valdībām un uzņēmumiem vākt un analizēt personu datus? Analītiskās sistēmas apkopo informāciju par mūsu personiskajām izvēlēm, ieradumiem, interesēm un intīmām detaļām.
Kaut gan mūsu sabiedrības daudz iegūst no tehnoloģiskajiem rīkiem, tomēr tie vienlaikus arī rada aizvien jaunas ievainojamības. Kibertelpa, kura ir nehierarhiska sistēma bez skaidriem kontroles punktiem, rada platformu, kurā hakeri un analītiskās sistēmas bauda tiesības uz privātumu daudz lielākā mērā nekā mēs, jo tie ir anonīmi. Tas ir fakts, ka mūsu sabiedrības un sociālā uzvedība ir viegli manipulējamas. Francijas Conseil d’Etat [Valsts padome] norādījusi: „Lielākie izaicinājumi izriet no fakta, ka digitālajām tehnoloģijām ir raksturīga ambivalence tajā ziņā, ka tās rada jaunas telpas un kanālus, kuros indivīdiem un institūcijām realizēt savas brīvības. Pretstatā populāram uzskatam un atšķirībā no citu veidu tehnoloģijām, šo ambivalenci nevar noreducēt uz vienkāršu izšķirošanos starp noderīgu un kaitīgu pielietojumu. Digitālās tehnoloģijas nav paklausīgas sistēmas [..].”[9]
Manuprāt 20. gadsimta klasiskajā liberālajā skatījumā privātuma vērtība bija neatņemams cilvēka cieņas elements. Tas bija daļa no personas pašnoteikšanās, kas, cita starpā, virza cilvēces attīstību. Vai postliberālajā, tehnoloģiju virzītajā pasaulē mēs vēl aizvien esam savas iekšējās patības saimnieki? Mūsu datus izmantojošajā algoritmu pasaulē rodas jautājumi par tiesību uz privātumu mainīto tvērumu, un nebūtu nepamatoti paraudzīties uz izmaiņām cilvēka cieņas jēdzienā.
Ir vispāratzīts, ka likumi mainās atbilstoši izmaiņām digitālajās tehnoloģijās. Tomēr mums jāatrod pareizais līdzsvars starp cilvēktiesībām, no vienas puses, un, no otras puses, jaunajām digitālajām inovācijām. „Taču šīs pašas tehnoloģijas izvirza jautājumus, vai pareizi ir atsevišķi juridiski jēdzieni, kas tapuši pirms to parādīšanās, kā arī par valsts iestādēm pieejamo instrumentu efektivitāti.”[10]
Tādējādi esmu nonākusi pie konstitucionālo tiesu lomas un tiesiskuma principa īpašās nozīmības nepārtrauktu pārmaiņu laikos. Es izvirzu domu, ka konstitucionālo tiesu loma kļūst vēl svarīgāka. Apskatīšu tikai dažus no aspektiem. Pirmkārt, spēcīgas tiesas kā demokrātisko vērtību apdraudējumu novēršanas līdzeklis, un, otrkārt, caurskatāmas tiesas kā svarīgi līdzekļi, lai atgūtu demokrātiskās vērtības un valsts kā cilvēku organizācijas veida svarīgumu.
Tiesu varas (un konstitucionālo tiesu) loma
Aizsardzības kontekstā atturēšanu definē kā kāda atrunāšanu no uzbrukuma, liekot tam noticēt, ka uzbrukums izmaksās dārgi, jo aizsardzības puse spēs reaģēt, kā arī tam, ka nepieciešamības gadījumā tā reaģēs.
Arī konstitucionālajām tiesām ir zināma atturēšanas funkcija. Nodrošinot tiesiskumu un demokrātiskās vērtības tajā ziņā, ka konstitucionālajām tiesām vajadzēs pievērsties likumiem, kas cenšas atspoguļot mainīgās sociālās attiecībās tehnoloģiju virzītā pasaulē, tiesu loma ir atturēt tehnoloģiju izmantošanas radīto apdraudējumu mūsu tiesībām uz privātumu un brīvajai gribai. Arī tiesas ir dalībnieki, kas veido nacionālās un starptautiskās vides, radot caurskatāmas sistēmas, kas definē to, kas ir un kas nav pieņemams demokrātiskā sabiedrībā.
Viens no hibrīdkara elementiem ir sabiedrības ietekmēšana, lai tā neticētu un neuzticētos savām svarīgākajām institūcijām. Konstitucionālo tiesu uzdevums ir saglabāt uzticēšanos tiesiskumā balstītai valstij, kritiski aizstāvot pilsoņu tiesības. Mums ir pienākums stiprināt demokrātiskās vērtības mūsu sabiedrībā, tādējādi paaugstinot sabiedrības uzticēšanos valstij un tādā veidā dodot savu ieguldījumu sociālajai izturētspējai, kas ir atturēšana caur noliegumu. Tas arī ir līdzeklis pret draudu populistiskiem risinājumiem vai vienkārši pret nedrošību, ko rada mūsu sabiedrību dinamiskā evolūcija. Ja cilvēki netic, ka tiesiskās sistēmas strādā viņu labā, tiem ir mazāka izturētspēja. Izturētspēja ir ilgtermiņa projekts nākotnes ievainojamību pārvarēšanai. Tātad mums jāizpilda savi mājasdarbi un vēl vairāk jāstiprina mūsu sabiedrības, nosakot robežas ar skaidriem noteikumiem un tiesiskām reakcijām. Es jau minēju, ka tiesības mainās līdz ar tehnoloģiju attīstību. Tomēr iespējams, ka likumdošanas process atpaliek. Tāpēc tiesnešiem jāaizpilda šie robi, jau atkal interpretējot konstitūcijās noteiktās vērtības jaunos apstākļos.
Jūsu ekselence Slovēnijas Republikas prezident, dārgie kolēģi! Tiesu varas loma, stiprinot demokrātiju kopumā un uzticēšanos tiesiskumā balstītai valstij, strauji palielinās. Savos spriedumos par ikmēneša ienākumu publiskajā sektorā publicēšanu, kā arī spriedumā par regulētu zemes nomu Satversmes tiesa ir nostiprinājusi principu, ka likumdošanas procesam, kurā veidojas jauns līdzsvars vai tiek ierobežotas indivīda pamattiesības, jābūt tādam, lai sabiedrība būtu pārliecināta, ka likumdevēja izvēlētais risinājums ir labākais iespējamais kompromiss demokrātijā. Citiem vārdiem sakot, likumiem jābūt likumīgiem. Tiem jāveido pārliecība sabiedrībā, ka nepieciešamība ierobežot kādas pamattiesības tikusi rūpīgi izvērtēta. Tādējādi likumdošanas procesam jāatbilst ne tikai formālajām prasībām attiecībā uz likuma pieņemšanu, bet arī jāsekmē pilsoņu uzticēšanās valstij un tiesībām.[11]
Ir teikts, ka tiesneši nevis pasludina viedokli par tiesību jautājumiem, bet atklāj vērtības. Attiecībā uz konstitucionālajām tiesām tas lielā mērā ir patiesi. Atzīšana, ka augstākās tiesas formulē vērtības, ierobežo politisko varu un pat apsteidz to, kad tiek izteikts arguments, ka konkrētu lēmumu nevajadzētu pieņemt, baidoties no konstitucionālās tiesas sprieduma, tas viss ir daļa no funkcionējoša tiesiskuma un savstarpējo svaru un atsvaru sistēmas varas atzaru attiecībās mūsdienās.[12]
Raudzīšanās uz tiesnešiem un tiesu varu šādā plašākā kontekstā neizbēgami uzliek paaugstinātu atbildību uz tiesnešu pleciem un arī prasa noteikt stingrākas garantijas šim amatam.[13]
Sabiedrībai ir jāpieņem tiesnešu atklāto vērtību saturs kā savējais, jeb, citiem vārdiem sakot, kā vērtības, kas netiek uzspiestas sabiedrībai no ārpuses vai no augšas. Ikvienā sabiedrībā un kultūrā noteiktā laika posmā ir pastāvīgas centrālās vērtības, vispārējās normas un pamatuzskati, kurus sabiedrības vairākums neapšauba. Tā dēvētā diskursīvās justīcas teorija postulē, ka pareizais risinājums izriet no dialoga. Ja sabiedrība nespēj saprast tiesības, tad notiek atsvešināšanās no tiesībām.[14]
Tāpēc Satversmes tiesa iesaistās dialogā ar plašiem sabiedrības segmentiem vismaz divos virzienos. Pirmkārt, tā pievērš uzmanību savu spriedumu un tajos iekļautās argumentācijas kvalitātei, jo panākt to, ka sabiedrība atzīst noteiktas vērtības kā savējās, var tikai ar izpratnes palīdzību. Otrkārt, Satversmes tiesa iesaistās vietējā un starptautiskā publiskajā diskursā, lai sekmētu sabiedrības izpratni par konstitucionāliem jautājumiem. Es apgalvotu, ka arī konstitucionālo tiesu sistemātiski un ilgstoši centieni uzturēt dialogu ar sabiedrību par konstitucionālām vērtībām un to, kā tās ietekmē mainīgi apstākļi un sociālās attiecības, sekmē to, ka sabiedrības vērtības attīstās un sabiedrība tās pieņem.
Dāmas un kungi! Neatkarīgas nācijas veido neatkarīgi prāti. Idejas rada un piemēro neatkarīgi cilvēki. Tāpēc valstij ir jānodrošina vide personīgas radošas neatkarības izaugsmei. Personiskā pašizpausme raisa radošumu, rada jaunas idejas un nostiprina sabiedrību un valsti. Valstij savukārt ir jānodrošina, lai radošu ideju plūsma būtu mūžīga. Tādējādi valstij ir jāsaglabā cilvēka cieņa tādā veidā, kas nenomāc mūsu individuālās iekšējās patības. Vienlīdz lielā mērā šis ir arī tiesu varas uzdevums. Pašreizējā pasaule prasa visu valsts varas atzaru lielāku iesaisti.
Slovēniju un Latviju neuztver kā lielākās valstis. Rainis, viens no dižākajiem latviešu dzejniekiem, pirms vairāk nekā simts gadiem teicis: „Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”. Mans jautājums ir – cik liela ir mūsu griba un cik liels ir mūsu radošums zinātnes un tehnoloģiju laikmetā, lai saglabātu arī mūsu demokrātisko sabiedrību pamattiesības un vērtības?
Valstij jāturpina skaidrot sava un līdzdalības demokrātijas nozīmība, kā arī nepārtrauktā varas dalīšanas nozīmība, lai nodrošinātu labāku katra indivīda pašrealizāciju.[15] Ir tikai taisnīgi teikt, ka mūsu tautām ir kopēja un spēcīga izpratne par valsts nozīmību tautai un katram tās loceklim. Laikā, kad saskaramies ar tik dažādiem motivētājfaktoriem, ir vēlreiz jāapliecina uzticēšanās mūsu sasniegtajam, tāpēc viens no labākajiem turpmākajiem ceļiem ir tiesiskums un caurskatāma un komunikatīva tiesu vara.
Dāmas un kungi, liels paldies jums par uzmanību!
[1] Ziemele I. Redeeming Democracy in a Post-Liberal Technology Driven World. Speech at the 14th Congress of the Association of the European Public Law SIPE. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/
[2] Ibid.
[3] Latvijas Republikas Satversmes 95. pants.
[4] Latvijas Republikas Satversmes ievada ceturtā rindkopa.
[5] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punkts.
[6] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11. punkts.
[7]Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.1. punkts.
[8] Turpat.
[9] Fundamental Rights in the Digital Age: 2014 Annual Report. Conseil d’Etat, 2014, p 33.
[10] Turpat, p 33.
[11] Ziemele I. Address to the Representatives of the Diplomatic Missions in Latvia. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/
[12] Ziemele I. Speech at the Conference Celebrating 25th Anniversary of the Constitutional Court of Belarus. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/
[13] Turpat.
[14] Turpat.
[15] Ziemele I. Redeeming Democracy in a Post-Liberal Technology Driven World. Speech at the 14th Congress of the Association of the European Public Law SIPE. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/