Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieces Irēnas Kucinas uzruna ārvalstu diplomātisko pārstāvniecību pārstāvjiem Latvijā
Irēna Kucina
Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietniece
Uzruna ārvalstu pārstāvniecību pārstāvjiem Latvijā
Rīga, 2022. gada 27. maijs
Ekselences, dāmas un kungi!
Man ir prieks tikties ar jums šajā pasākumā. Esmu izvēlējusies izcelt tās juridiskās domas, idejas un vērtības, kuras Satversmes tiesa ir attīstījusi pagājušajā gadā un kuras, manuprāt, ir pietiekami nozīmīgas, lai būtu jūsu uzmanības vērtas.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sabiedrības vērtību pamatā ir konsenss, kas ir sabiedrības domāšanas tradīciju un ētikas principu izpausme. Vienā sabiedrībā var pastāvēt dažādi pasaules uzskati un vērtību sistēmas. Tomēr ir nepieciešams vienojošu, vispārpieņemtu un konsolidējošu pamatideju kopums, uz kura var balstīt tiesības un visu sabiedrisko dzīvi nācijā, valstī vai sabiedrībā. Jo lielāks plurālisms, jo lielāka nepieciešamība pēc tolerances starp dažādiem viedokļiem un vienošanās par vispārpieņemtām vērtībām, un šo vērtību neievērošana izslēdz tolerantu attieksmi. Tādējādi Satversmes tiesa arī atzina, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā valda domu un ideju plurālisms, ir iespējams, ka vietējai un centrālajai varai var būt atšķirīgi viedokļi par vispiemērotāko un ilgtspējīgāko modeli valsts vispārējai attīstībai.
Vietējā pašvaldība ir vietējā valsts varas iestāde, ko izveidojuši attiecīgajā teritorijā dzīvojošie pilsoņi vai dažās valstīs – šīs teritorijas iedzīvotāji. Saskaņā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu vietējā pašvaldība nozīmē vietējo pašvaldību tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un pārvaldīt būtisku daļu sabiedrisko lietu, uzņemoties atbildību un rīkojoties vietējo iedzīvotāju interesēs. Pašvaldības princips, kas ietver minimālo prasību kopumu vietējās pašvaldības organizācijai demokrātiskā tiesiskā valstī, izriet no Satversmes 101. panta pirmā teikuma kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes 1. pantu.
Satversmes 101. pantā ir noteikts tiesiskais pamats vietējo pašvaldību institucionālajai pastāvēšanai un darbībai. Saskaņā ar to pašvaldības institūcija ir īpaša valsts pārvaldes vai sabiedrisko lietu pārvaldes forma – pašpārvalde, kuras augstākais orgāns – dome – ir tieši un demokrātiski leģitimēts, t. i., attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju ievēlēts. Šā panta darbības joma jāprecizē saistībā ar Eiropas vietējo pašvaldību hartu. Arī saskaņā ar Hartas 3. pantu vietējā pašvaldība ir vietējās varas tiesības un spēja likumā noteiktajās robežās regulēt un pārvaldīt būtisku daļu sabiedrisko lietu, uzņemoties atbildību un rīkojoties vietējo iedzīvotāju interesēs.
Vērtējot administratīvi teritoriālās reformas tiesiskumu, Satversmes tiesa uzsvēra, ka, ņemot vērā atbilstības doktrīnu un parlamentārās demokrātijas principus, likumdevējam ir rīcības brīvība izlemt ar administratīvi teritoriālo iedalījumu saistītus jautājumus. Likumdevējam, pieņemot ar administratīvi teritoriālo reformu saistītus lēmumus, ir jānodrošina līdzsvars starp konkrētu pašvaldību atšķirīgajām interesēm un sabiedrības kopējām interesēm, taču tam nav pienākuma izvērtēt šo lēmumu atbilstību samērīguma principam tādā nozīmē, kā tas tiek darīts, nosakot pamattiesību ierobežojumus. Tomēr reformas pamatā nevar būt tikai ekonomiski apsvērumi un finansiāls ieguvums. Tieši šādā veidā Satversmes tiesa izlemj, kurai no relatīvi konkurējošajām vērtībām – konkrētu pašvaldību lokālajām interesēm vai visas Latvijas sabiedrības kopējām nacionālajām interesēm – ir piešķirama prioritāte. Kritēriji, kas ļāva Tiesai izlemt starp vairākām konkurējošām vērtībām, bija Parlamenta lēmuma racionalitāte un pamatoti paredzamais reformas ekonomiskais pamatojums.
Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka saskaņā ar labas pārvaldības principu valstij ir pienākums pastāvīgi pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā pilnveidot valsts pārvaldi un administratīvo sistēmu, lai nodrošinātu tās iespējami efektīvu darbību. Administratīvi teritoriālās reformas mērķis, kas ir vērsts uz konstatēto trūkumu novēršanu, ir samērojams ar visas Latvijas sabiedrības kopējām interesēm. Tādējādi administratīvi teritoriālā reforma ir vērsta uz sabiedrības kopējo labumu.
Pozitīvi vērtējama dažādu nozaru ekspertu iesaistīšanās reformas sagatavošanā. Tas ļauj vispusīgāk novērtēt reformas iespējamo ietekmi un nodrošina likumdevējam labāku izpratni par pieņemamo lēmumu būtību. Tomēr, lemjot par administratīvi teritoriālo iedalījumu, likumdevējam ir jālīdzsvaro pašvaldību individuālās intereses ar sabiedrības kopējām interesēm, kā arī jānodrošina ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izveide. Likumdevēja pienākums ir politiskajā procesā izlemt, kuriem apsvērumiem būtu jādod priekšroka. Lai gan reformas izstrādes procesā būtu jāņem vērā ekspertu atzinumi, tie nevar aizstāt Parlamenta tiesības izvēlēties piemērotāko risinājumu, ja vien tas ir balstīts uz racionāliem apsvērumiem. Vienlaikus Satversmes tiesa uzskatīja, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskuma princips ietver arī prasību, lai likumdevējs reformas pamatā esošos kritērijus piemērotu vienādi visām pašvaldībām, vienlaikus racionāli pamatojot jebkuru izņēmumu.
Satversmes tiesa savā praksē jau iepriekš ir atzinusi, ka no Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatnormas izriet, ka cilvēka cieņa ir valsts konstitucionālā vērtība. Tajā pašā laikā pašnoteikšanās brīvība ir cilvēka cienīgas dzīves priekšnoteikums, jo cilvēks var pilnībā īstenot savu potenciālu tikai tad, ja valsts respektē viņa brīvību. Pēdējos gados Satversmes tiesa savos nolēmumos īpašu uzmanību ir pievērsusi cilvēka cieņas jēdziena un ar to cieši saistītā indivīda pašnoteikšanās brīvības jēdziena attīstībai. Manas prezentācijas mērķis ir iepazīstināt jūs tikai ar dažām lietām, kuras pagājušajā gadā izskatīja Satversmes tiesa un kuru ietvaros Tiesa precizēja šo konstitucionālo vērtību tvērumu.
Vispirms es vēlētos pieminēt lietu par Stambulas konvencijas konstitucionalitāti. Jānorāda, ka šajā lietā Satversmes tiesa nevērtēja, vai Latvijai ir jāratificē Stambulas konvencija, jo tas bija likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesa pievērsās jautājumam par to, vai Stambulas konvencijas noteikumi par īpašu pasākumu īstenošanu, lai aizsargātu sievietes no vardarbības, ir saderīgi ar Satversmi. Demokrātiska tiesiska valsts, kuras pamatā ir cilvēka cieņas aizsardzība kā konstitucionāla vērtība , nav savienojama ar uzskatu, ka būtu pieļaujama vardarbība pret jebkuru sabiedrības grupu.
Lietā par Stambulas konvencijas konstitucionalitāti Satversmes tiesa pirmo reizi skaidroja valsts pienākuma aizsargāt personas pret vardarbību saturu. Precizējot Satversmes 93., 95. un 111. pantu, Tiesa uzsvēra, ka šo noteikumu darbības jomā ietilpst valsts pienākums aizsargāt visas personas no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un nežēlīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām – gan vīriešiem, gan sievietēm. Vienlaikus Satversmes tiesa konstatēja, ka Latvijā joprojām pastāv vardarbība dzimuma dēļ, kas visbiežāk skar sievietes. Tādējādi Latvijā pastāv apstākļi, kas ļauj noteikt atšķirīgu attieksmi pret sievietēm, lai novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību un nodrošinātu dzimumu līdztiesību de facto.
Satversmes tiesa norādīja, ka valsts pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas prakses, kas balstīta uz priekšstatu par sieviešu mazvērtību, izskaušanu pats par sevi neietekmē valsts pienākumu aizsargāt ģimeni. Cita starpā, atsaucoties uz cilvēka cieņas principu, Satversmes tiesa atkārtoja to, ko tā jau ir norādījusi savā judikatūrā, proti, ka likumdevējam ir jānodrošina katras ģimenes kā kolektīvās sociālās vienības aizsardzība. Tomēr Stambulas konvencijā ietvertie pienākumi kopumā ir vērsti uz indivīdu – sieviešu – aizsardzību pret vardarbību un neuzliek par pienākumu pieņemt vai īstenot kādu konkrētu laulības vai ģimenes formu.
Lietā par Stambulas konvencijas konstitucionalitāti tiesa arī atzina, ka personas tiesības uz saviem uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, darbībām un īpašībām, kas, viņuprāt, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst Satversmes 99. panta izklāstā. Vienlaikus tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums veikt plašus un visaptverošus pasākumus, lai mazinātu sabiedrības iecietību pret vardarbību un izskaidrotu vardarbības sekas visām personām. Jo īpaši valstij ir pienākums sniegt saprātīgam un izglītotam indivīdam informāciju par vardarbību un to veicinošiem faktoriem, lai novērstu šādu vardarbību. Pats fakts, ka šāda informācija tiek piedāvāta indivīdiem, nenozīmē, ka viņiem ir obligāti jāievēro noteikti uzskati.
Cilvēka cieņas princips tika uzsvērts arī lietā par aizliegumu personai, kas notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, kurš saistīts ar vardarbību vai vardarbības draudiem, būt par bērna aizbildni uz mūžu neatkarīgi no individuālajiem apstākļiem. Konkretizējot valsts pienākumu saturu bez vecāku gādības palikuša bērna aprūpē, Satversmes tiesa norādīja uz pienākumu nekavējoties nodrošināt katram bez ģimenes aprūpes palikušam bērnam alternatīvu aprūpi atbilstoši bērna vislabākajām interesēm, pēc iespējas nodrošinot bērna palikšanu ģimenes vidē. Tiesa uzsvēra, ka valsts pienākums ir nodrošināt, lai alternatīvā aprūpe visā tās laikā atbilstu bērna interesēm, veicinot katra bez vecāku gādības palikuša bērna cilvēciskās cieņas ievērošanu.
Šajā gadījumā likumdevējs, nosakot aizliegumu personai, kas notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, kurš saistīts ar vardarbību, kļūt par aizbildni uz mūžu, nav ņēmis vērā nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt, ka bērns paliek ģimeniskā vai pazīstamā vidē. Likumdevējs arī nav ņēmis vērā, kā apstrīdētajos noteikumos paredzētais aizliegums ietekmē to de facto ģimeņu aizsardzību, kas izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā. Satversmes tiesa uzsvēra, ka ir nepieciešams veikt individuālu katra atsevišķā gadījuma izvērtējumu, pēc iespējas noskaidrojot bērna viedokli un tādējādi veicinot katra bez vecāku gādības palikušā bērna cilvēciskās cieņas ievērošanu.
Visbeidzot, es vēlētos pievērsties lietai par azartspēļu ierobežojumiem Covid-19 pandēmijas kontekstā, kurā Tiesa precizēja personas pašnoteikšanās brīvības apjomu un no tās izrietošās valsts tiesības un pienākumus. Lieta attiecās uz azartspēļu organizētāju īpašuma tiesību ierobežojumu, kas izrietēja no likumdevēja noteiktā aizlieguma spēlēt gan azartspēles uz vietas, gan interaktīvās azartspēles ārkārtas situācijā saistībā ar Covid-19 izplatīšanos.
Vērtējot azartspēļu uz vietas ierobežojumu, Satversmes tiesa atzina, ka demokrātiskas tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnoteikums ir katra indivīda spēja pašam ierobežot savu egoistisko brīvību un rīkoties atbildīgi. Ārkārtas situācijā, kas saistīta ar vīrusa izplatīšanos, būtu sagaidāms, ka cilvēki izvērtēs nepieciešamību apmeklēt noteiktas izklaides vietas un socializēties. Tomēr, ja cilvēkam ir nosliece uz azartspēlēm vai ir izveidojusies azartspēļu atkarība, viņš vairs nespēj objektīvi novērtēt savu vēlmi apmeklēt spēļu zāli un šīs vēlmes sekas. Ņemot vērā Covid-19 izplatības apmērus un bīstamību, kā arī apstrīdēto noteikumu pieņemšanas laikā konstatēto vīrusa izplatības veidu, tiesa secināja, ka azartspēļu ierobežojums uz vietas bija nepieciešams, samērīgs un tādējādi atbilstošs Satversmei.
Attiecībā uz interaktīvo azartspēļu ierobežojumiem tiesa norādīja, ka ir svarīgi ņemt vērā laiku, kad tika pieņemti apstrīdētie noteikumi. Īpaši ar ārkārtas stāvokli saistītās pārmaiņas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, kurām bija gan psiholoģiska, gan materiāla ietekme, varēja mudināt cilvēkus pievērsties azartspēlēm vai spēlēt vairāk nekā iepriekš. Tāpēc likumdevējam, iespējams, ir bijusi likumīga vēlme noteikt ierobežojumus, pamatojoties uz piesardzības principu, lai novērstu iespējamu kaitējumu sabiedrībai vai sabiedrības daļai. Tomēr Tiesa uzsvēra, ka demokrātiskā tiesiskā valstī indivīda pašnoteikšanās brīvībai ir visaugstākā vērtība. Šī brīvība attiecas uz jebkuru cilvēka izvēli, ja vien tā neapdraud citu cilvēku tiesības, konstitucionālo kārtību vai citas sabiedrībai būtiskas intereses. Likumdevējam ir jārespektē indivīdu izvēles brīvība un jāuzticas viņu spējai novērtēt šādas brīvības īstenošanas sekas, ja vien tās skar tikai indivīdu. Tiesa konstatēja, ka konkrētajā lietā nebija tādu apstākļu, kas liktu valstij iejaukties saistībā ar interaktīvajām azartspēlēm. Tiesa arī uzsvēra, ka Parlaments vispār nav izvērtējis interaktīvo azartspēļu ierobežojuma alternatīvas. Tādējādi šis ierobežojums tika atzīts par nesamērīgu un antikonstitucionālu.
Ekselences, dāmas un kungi!
Esmu pateicīga par iespēju iepazīstināt jūs ar Satversmes tiesas juridiskajām domām, idejām un vērtībām.
Paldies par jūsu uzmanību!