Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2009. gadā
Viktors Skudra
Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks
Referāts nolasīts Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas konferencē (seminārā)
„Tiesiskās paļāvības princips konstitucionālās tiesas praksē”
Daugavpilī 2010. gada 9. septembrī
Cienītās dāmas un godātie kungi, dārgie kolēģi!
Man ir liels gods un liels prieks turpināt mūsu lielisko tradīciju – analizēt Satversmes tiesas pēdējā gadā paveikto. Lai arī sākotnēji šādu referātu iecere bija informēt kaimiņvalsts kolēģus par to, kas pie mums notiek, varu droši apgalvot, ka šie pārskati ir ļoti noderīgi arī mums pašiem. Tā ir lieliska iespēja atskatīties uz jau paveikto, izvērtēt to un padomāt, ko varētu darīt labāk.
Iepriekšējos trīs pārskatus par Satversmes tiesas darbu mūsu pasākumos gatavoja viens un tas pats tiesnesis – Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Varētu teikt, šie pārskati pamazām kļuva par nerakstītu Satversmes tiesas priekšsēdētāja pienākumu. Likums paredz, ka Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks palīdz priekšsēdētājam pildīt viņa pienākumus. Šā gada jūnija beigās kolēģi dāvāja man uzticību, uzveļot plecos Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieka pienākumu nastu. Ļoti ceru, ka šo uzticību es attaisnošu gan ikdienas darbā, gan arī šajā nelielajā pārskatā.
Pirms gandrīz četriem gadiem, kad Saeima vēl tikai lēma par manu, Baloža kunga un Ķiņa kunga apstiprināšanu amatā, Satversmes tiesas 10 gadu darbībai veltītajā konferencē toreizējais tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš izteica viedokli, ka Satversmes tiesas darbību var iedalīt divos posmos: līdz 2001. gadam, kad stājās spēkā Satversmes tiesas likuma grozījumi par konstitucionālo sūdzību[1], un pēc tam. Es vēlētos turpināt šo dalījumu un runāt par trešo posmu Satversmes tiesas darbā. Manuprāt, tas aizsākās 2009. gada pirmajā pusē un iezīmēja gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas pārmaiņas. Līdztekus likumdevējs veica grozījumus arī Satversmes tiesas likumā. Proti, 2009. gada 10. decembrī tika pieņemts likums “Grozījumi Satversmes tiesas likumā” (turpmāk – Satversmes tiesas likuma grozījumi).
Savā ziņojumā es nedaudz pakavēšos pie katra no minētajiem aspektiem. Līdz ar to es runāšu ne tikai par Satversmes tiesas taisītajiem spriedumiem un tajos izteiktajām atziņām, bet nedaudz arī par aizvadīto gadu Satversmes tiesas darbā vispār.
Jau pagājušā gada pārskatā tika norādīts uz kraso Satversmes tiesai adresēto iesniegumu un pieteikumu skaita pieaugumu 2009. gada vasarā, tomēr es atgriezīšos pie šiem skaitļiem vēlreiz, jo tie uzskatāmi ilustrē apstākļus, kas noveda pie atsevišķām pārmaiņām mūsu darbā un šī darba tiesiskajā regulējumā. Lai aizvadīto posmu salīdzinātu ar iepriekšējiem gadiem, datus par Satversmes tiesā saņemtajiem dokumentiem es minēšu attiecībā uz visu 2009. gadu.
Tomēr, pirms es iztirzāju grūtības, ar kurām mēs saskārāmies, gribu uzsvērt, ka kopumā man ir prieks par notikušo. Manuprāt, Satversmes tiesa zināmā mērā bija pati savas veiksmes upuris. Neraugoties uz atsevišķu personu kritiku par atsevišķiem spriedumiem, kopumā Satversmes tiesa jau no sava darba pirmsākumiem bauda lielu sabiedrības uzticību. Valstij grūtajā brīdī, kad parlamentam nācās pieņemt sarežģītos un personām nelabvēlīgos tā saucamos „krīzes likumus”, Satversmes tiesa kļuva par kaut ko līdzīgu zibens novedējam, kam nācās uztvert gan nepamatotas, gan diemžēl arī pamatotas negatīvās emocijas no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem un grupām. Vēlāk līdzīgus lēmumus nācās pieņemt arī citām valstīm. Piemēram, Grieķijā, tas noveda pie plašiem protestiem un grautiņiem. Latvijā cilvēki, manuprāt, rīkojās daudz konstruktīvāk: viņi rakstīja Satversmes tiesai. Viņi tai uzticējās. Uzticējās pirms tā saucamajiem “krīzes spriedumiem”, un uzticas arī pēc tam.
Ja man būtu jānosauc vienu, vissvarīgāko skaitli, kas raksturo Satversmes tiesas darbu aizvadītajā laika posmā, tad es gribētu citēt ziņu aģentūras LETA 2010. gada 28. februārī izplatīto informāciju:
“Vislielākais skaits Latvijas pilsoņu, 70%, uzticas Satversmes tiesai”[2].
Manuprāt, šis ir daiļrunīgākais novērtējums Satversmes tiesas darba kvalitātei.
Turpinājumā ne mazāk daiļrunīga statistika par tiesas darba kvantitāti aizvadītajā posmā, ko galvenokārt ietekmēja tieši fizisko personu iesniegtie dokumenti.
Kā zināms, 2001. gada jūlijā personas (fiziskas un arī juridiskas personas) ieguva tiesības vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālajām sūdzībām. 2001.-2008. gadā ik gadus Satversmes tiesa saņēma[3] apmēram 300 vēstules (iesniegumus un pieteikumus kopā) no fiziskajām personām. Vismazāk 2006. gadā – 224, visvairāk 2003. gadā – 450.
2009. gadā no fiziskajām personām saņemto dokumentu skaits desmitkāršojās! Tika saņemti kopumā 4030 dokumenti . Turklāt šis skaitlis vēl neilustrē patieso personu aktivitāti, jo viena no iezīmēm pagājušajā vasarā un rudenī saņemtajiem dokumentiem bija tā, ka nereti vienu un to pašu iesniegumu vai pieteikumu parakstīja vairākas personas, vai pat ļoti liels skaits personu. Piemēram, kādu pieteikumu[4] par vecāku pabalsta apmēru bija parakstījušas vairāk kā 300 personas, kādu pieteikumu par pensijas apmēru bija parakstījušas 108 personas[5], kādu citu – pat vairāk kā 1400 personu[6].
Absolūtais vairākums no iesniegtajiem dokumentiem –vairāk kā 3 ar pusi tūkstoši (3578) – nesasniedza prasību minimumu, kas nepieciešams to kvalificēšanai par pieteikumiem, tomēr nebija maza arī tā daļa, kas šīm prasībām atbilda. Kolēģijām tika nodoti 452 no fiziskām personām saņemti pieteikumi. Tas bija apmēram 3 reizes vairāk nekā iepriekšējos gados, kad fizisko personu pieteikumu skaits svārstījās no 104 līdz 185 pieteikumiem gadā.
2010. gadā tik krasa aktivitāte vairs nav vērojama, tomēr mēs no fiziskām personām vēl arvien saņemam vairāk dokumentu nekā 2008. gadā un pirms tam. 2010. gada pirmajos septiņos mēnešos no fiziskām personām saņemti 418 dokumenti, 203 no tiem kvalificēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai kolēģijās. Tātad jau pirmajos septiņos mēnešos no fiziskām personām ir saņemts vairāk pieteikumu nekā 2001.-2008.gadā vesela gada laikā.
Tā kā līdztekus fiziskām personām pieteikumus iesniedz vēl arī citi likumā paredzētie subjekti, darba apjoms Satversmes tiesas kolēģijās aizvadītajā periodā ir bijis ļoti ievērojams – lai neteiktu vairāk.
Tātad kopumā 2009. gadā kolēģijām nodoti 475 pieteikumi.
Tos iesnieguši:
fiziskas personas – kā jau minēts 452;
juridiskas personas – 10 (jāpiebilst, ka tikpat pieteikumu no juridiskām personām bija saņemts arī 2008. gadā);
Saeimas deputāti 2009. gadā nebija īpaši aktīvi un iesniedza 6 pieteikumus (piemēram, 2002. un 2000. gadā no Saeimas deputātiem bija saņemts vairāk pieteikumu – attiecīgi 10 un 9);
tiesas 2009. gadā iesniedza 5 pieteikumus, bet pašvaldības – 2 pieteikumus.
Interesanti, ka savu pirmo pieteikumu Satversmes tiesas vēsturē 2009. gadā iesniedza Latvijas Valsts prezidents. Pēc šī pieteikuma tika ierosināta lieta[7], kas ir jau arī izspriesta.
Šajā lietā apstrīdētās normas skāra iepirkuma procedūras pārkāpumu iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību. Tās noteica zināmos gadījumos nodrošinājuma samaksu kā priekšnoteikumu, lai iesniegtu Iepirkumu uzraudzības birojam iesniegumu par pārkāpumiem. Satversmes tiesa secināja, ka Valsts prezidenta argumenti ir pamatoti. Apstrīdētajā pantā paredzētais tiesību ierobežojums, lai arī bija noteikts leģitīma mērķa labad, nebija piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai un līdz ar to neatbilda samērīguma prasībām. Satversmes tiesa atzina Publisko iepirkumu likuma 83.2 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. pantam un spēkā neesošu no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Turpinājumā atgriezīšos pie statistikas par pieteikumiem.
2010. gada pirmajos septiņos mēnešos kolēģijām kopumā nodoti 275 pieteikumi:
kā jau minēts, 203 pieteikumi saņemti no fiziskām personām,
20 pieteikumi no juridiskām personām;
7 pieteikumus iesniegušas tiesas;
2 pieteikumus – Saeimas deputāti un Valsts kontroles padome,
bet vienu pieteikumu – Latvijas Republikas Tiesībsargs.
Tiesībsargs ir iesniedzis savu pirmo pieteikumu[8]. Viņa institucionālais priekštecis – Valsts cilvēktiesību birojs – savulaik iesniedza vidēji 2-3 pieteikumus gadā. Pieņemot Tiesībsarga likumu, tajā tika iestrādātas speciālas procedūras prasības, kas Tiesībsargam jāizpilda pirms pieteikuma iesniegšanas. Iespējams, tieši tādēļ no Tiesībsarga iepriekšējo divu gadu laikā netika saņemts neviens pieteikums, neraugoties uz to, ka šo amatu pilda daudziem no Jums labi pazīstamais bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks Romāns Apsītis. Par pirmo viņa iesniegto pieteikumu Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, taču tā vēl nav izskatīta. Tiesībsargs apstrīd Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma normas, kas noteic prasības Valsts policijas īslaicīgas aizturēšanas vietām. Apstrīdētās normas paredz, ka kamerā ierīko ūdensvadam pieslēgtu sanitāro mezglu, kas no pārējās telpas ir norobežots ar sienu, kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus. Tiesībsargs norāda, ka likumā paredzētais norobežojums nenodrošinot pietiekamu privātumu ieslodzītajam, proti, persona, kas apmeklē sanitāro mezglu, ir redzama citām kamerā esošām personām. Tiesībsargs uzskata, ka šādi īslaicīgas aizturēšanas apstākļi uzskatāmi par cilvēka cieņu aizskarošiem.
Neraugoties uz to, vai par pieteikumu lieta tiek ierosināta vai nē, katrs pieteikums tiesnešiem, kas to izskata, nozīmē nopietnu darbu. Manuprāt, darbs, ko Satversmes tiesas kolēģijas padara tieši pieteikuma ierosināšanas stadijā, pēdējo gadu laikā ir kvalitatīvi mainījies.
Savulaik, kad 2001. gadā Satversmes tiesa sāka ierosināt lietas pēc konstitucionālajām sūdzībām, lielākais vairums no Satversmes pamattiesību daļas normām vēl nebija interpretēts. Savu doktrīnu par šīm normām Satversmes tiesa veidoja pamazām, no lietas uz lietu. Šobrīd Latvijas juristu rīcībā ir vairāk nekā pusotrs simts Satversmes tiesas spriedumu, kuros atrodams plašs atziņu klāsts par Satversmes interpretāciju. Ar latviešu mentalitātei raksturīgo čaklumu pieteikumu iesniedzēji studē šo materiālu un izmanto to, rakstot savas konstitucionālās sūdzības. Konstitucionālās sūdzības ir kļuvušas ievērojami apjomīgākas un daudz labāk pamatotas.
Kā zināms, Satversmes tiesas likuma 20. panta sestā daļa paredz, ka kolēģija var atteikties ierosināt lietu arī gadījumos, kad sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai. Lai piemērotu šo normu iepriekšminētajos apstākļos, darba apjoms kolēģijās ir kvantitatīvi un kvalitatīvi mainījies. Nepietiek ar pieteikuma izlasīšanu. Prasījuma izredzes tikt apmierinātam ir jāizvērtē kopsakarā ar jau esošo Satversmes tiesas judikatūru. Rezultātā darba apjoms kolēģijās palielinās, pamatojums, kas tiek iestrādāts lēmumos par atteikšanos ierosināt lietu, kļūst arvien izvērstāks un apjomīgāks.
Jau 2001. gadā, apkopojot tikai četru mēnešu pieredzi attiecībā uz konstitucionālo sūdzību[9], tika minēts, ka nav izslēgti tādi gadījumi, kuros kolēģijas par līdzīgiem pieteikumiem varētu pieņemt atšķirīgus lēmumus, izlemjot konstitucionālās sūdzības “likteni” tikai ar divu tiesnešu balsīm. Tagad likumdevējs šādu situāciju ir novērsis, Satversmes tiesas likuma grozījumos paredzot, ka gadījumos, kad kāds kolēģijas loceklis balso pret lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu un viņam ir motivēti iebildumi, pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu nodod rīcības sēdei pilnā tiesas sastāvā. Jāpiezīmē, ka pagaidām gan šo normu vēl nav bijis vajadzības izmantot.
Lai arī kolēģijās paveiktā darba apjoms un nozīmība arvien pieaug, nevar noliegt, ka svarīgākais Satversmes tiesas darba posms ir un paliek ierosināto lietu sagatavošana, izskatīšana un nolēmumu taisīšana.
Izskatot 2009. gadā saņemtos pieteikumus, Satversmes tiesas kolēģijas ir ierosinājušas 117 lietas, 108 no šīm lietām ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām (gan fizisku, gan arī juridisku personu pieteikumiem). Šāds ierosināto lietu skaits ir absolūts „rekords” Satversmes tiesas vēsturē, jo pirms tam gadā parasti tika ierosinātas 21-26 lietas. Izņēmums bija 2006. un 2008. gads, kad tika ierosināts tobrīd „rekordliels” lietu skaits – attiecīgi 43 un 48 lietas. 2009. gadā ierosināto lietu skaits arī šo iepriekšējo „rekordu” pārsniedza vairāk kā divas reizes.
Taču jāņem vērā, ka lietu skaits 2009. gadā (tāpat kā 2006. un 2008. gadā) ievērojami pārsniedza to prasījumu skaitu, par kuriem lietas bija ierosinātas. Proti, ¾ no 2009. gadā ierosinātajām lietām bija par identiem vai līdzīgiem prasījumiem un netika izspriestas kā patstāvīgas lietas. 81 lieta tika apvienota ar kādu citu lietu, bet 3 lietas izbeigtas saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktu, proti, sakarā ar to, ka prasījumi tikuši izspriesti, izskatot citu lietu.
2010. gada pirmajos septiņos mēnešos situācija ir diametrāli pretēja. Līdz 15. augustam, tātad 32 nedēļās, jau ir ierosinātas 60 lietas. Tikai apmēram ¼ no šīm lietām ir apvienotas vai varētu tikt apvienotas. Līdz ar to pastāv ļoti liela iespējamība, ka nākošajā mūsu tikšanās reizē būs jārunā par nākamo “rekordu”, proti, pieņemto spriedumu skaita ziņā. Ja lietu skaits turpinās pieaugt šādā veidā arī turpmāk, to, kas mūs sagaida nākamajā darba posmā, ilustrē ļoti vienkāršs aprēķins. 32 nedēļas un vairāk kā 40 lietas ar atšķirīgiem prasījumiem. Tas nozīmē, ka nepietiek, ja katru nedēļu, neņemot vērā nekādus svētkus vai atvaļinājumus, uzsāk pa vienai lietai, proti, vienlaikus strādā pie 4 nolēmumiem. To nolēmumu skaits, kurus sagatavo vienlaikus, turpmāk būs vēl vairāk jāpalielina…
Ar zināmu lepnumu varu atzīmēt, ka ar 2009. gadā ierosinātajām lietām Satversmes tiesa ir veiksmīgi tikusi galā likumā noteiktajos termiņos. Kā jau minēju, no 117 ierosinātajām lietām 81 lieta tika apvienota. 12 lietas, savukārt, noslēgtas ar lēmumu par lietas izbeigšanu, 23 lietās taisīti spriedumi, un tikai viena lieta vēl gaida izskatīšanu. Taču šo vienu lietu zināmā atsver tas, ka spriedums jau ir taisīts arī vienā 2010. gadā ierosinātā lietā.
Tātad, no vienas puses, ar lielo lietu skaitu 2009. gadā Satversmes tiesa ir tikusi galā veiksmīgi, lai arī nostrādāto virsstundu skaits ir bijis ievērojams. No otras puses, lielais lietu skaits un lielais atsevišķu pieteikumu iesniedzēju skaits ir aktualizējis vairākas procesuālas problēmas, kuras risinātas arī jau minētajos Satversmes tiesas likuma grozījumos.
Iepriekš Satversmes tiesas likums paredzēja, ka, ierosinot lietu, termiņš atbildes raksta iesniegšanai nosakāms ne mazāks kā viens mēnesis, pēc ierosināšanas lieta sagatavojama triju mēnešu laikā, bet īpaši sarežģītās lietās šo termiņu var pagarināt vēl par diviem mēnešiem. Ņemot vērā iepriekš minēto lietu apjomu, šie termiņi vairs nevarēja nodrošināt kvalitatīvu atbildes rakstu un lietas sagatavošanu. Jaunās realitātes tika ņemtas vērā, kad Saeima pieņēma Satversmes tiesas likuma grozījumus. Redakcijā, kādā Satversmes tiesas likums ir spēkā no šā gada 1. janvāra, ir paredzēts, ka laiks atbildes raksta iesniegšanai nosakāms ne mazāks kā 2 mēneši, bet lieta sagatavojama izskatīšanai piecu mēnešu laikā. Īpaši sarežģītās lietās šo termiņu var pagarināt par diviem mēnešiem.
Satversmes tiesa judikatūru laika posmā no 2009. septembra līdz 2010. gada septembrim veido 25 spriedumi. Kā jau minēju, 23 no tiem taisīti 2009. gadā ierosinātajās lietās, viens – šajā gadā ierosinātajā lietā un viens – 2008. gadā ierosinātā lietā.
24 spriedumos vērtēts prasījums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes normām, bet vienā spriedumā – Eiropas vietējo pašvaldību Hartai.
Absolūtajā vairākumā lietu – 22 gadījumos – vērtēta likuma atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām, divās lietās apstrīdētās normas bija izdevis Ministru kabinets, un tikai vienā gadījumā – pašvaldība (arī zināms “rekords”).
No šiem 25 spriedumiem tikai 8 spriedumos – tātad mazāk kā 1/3 gadījumu – Satversmes tiesa ir varējusi secināt, ka visas apstrīdētās normas atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām.
Trīs spriedumos secināts, ka apstrīdētās normas daļēji atbilst vai atbilst pie zināmiem nosacījumiem.
Savukārt absolūtajā vairākumā gadījumu – 14 spriedumos – secināts, ka viena vai vairākas lietā apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmei.
Laika posmā no 2009. septembra līdz 2010. gada septembrim, Satversmes tiesa taisījusi 11 lēmumus par tiesvedības izbeigšanu lietā. Četri no šiem lēmumiem satur svarīgas atziņas par Satversmes vai likumu normu interpretāciju. Piemēram, taisot šādu lēmumu lietā par maksātnespējas administratoram no valsts līdzekļiem izmaksājamās atlīdzības samazināšanu, Satversmes tiesa veica plašu tiesību uz īpašumu analīzi, rezultātā secinot, ka konkrētajā lietā pieteikuma iesniedzējam nepastāv tiesību uz īpašumu aizskārums un līdz ar to nav iespējama lietas izskatīšana pēc konstitucionālās sūdzības[10].
Gan tēmu, gan apjoma ziņā aizvadītajā periodā, protams, dominēja tā saucamās “krīzes lietas”. Ja skatāmies pēc ierosināto lietu skaita, šīs lietas veido absolūto vairākumu. No 2009. gadā ierosinātajām lietām pie šīs grupas varētu pieskaitīt vairāk kā 100 (vairāk kā 5/6 no 117 lietām). 2010. gadā šo lietu īpatsvars ir sarucis, tomēr aptver vairāk kā pusi no ierosināto lietu skaita.
Ja skatāmies pēc aizvadītajā gadā pieņemtā spriedumu skaita, tad pie “krīzes spriedumiem” varam pieskaitīt aptuveni trešo daļu (9 no 25).
Tomēr arī pašas “krīzes lietas” var sadalīt vairākās daļās.
Pirmkārt, lietas, kas saistītas ar izmaksu samazināšanu no valsts budžeta, jeb, tā teikt, “krīzes lietas pēc būtības”.
Aizvadītajā gadā šādās lietās taisīti pieci spriedumi attiecībā uz pensiju apmēru[11], divi spriedumi par tiesnešu darba samaksu[12], viens spriedums attiecībā uz vecāku pabalsta apmēru[13] un viens spriedums attiecībā uz ieslodzīto personu uztura normām[14]. Vairākumā gadījumu – 6 spriedumos no minētajiem 9 – konstatēta apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei. Pie šīm lietām es pakavēšos sīkāk nedaudz vēlāk.
2010. gadā ir ierosinātas un gaida savu izskatīšanu vēl daudzas interesantas lietas šajā jomā. Piemēram, vairākas lietas, kas saistītas ar izmaksājamo atlīdzību personām sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām gadījumos, kad šīm personām ir tiesības saņemt arī valsts pensiju[15], vairākas lietas par no Uzturlīdzekļu garantijas fonda izmaksājamo līdzekļu apmēra samazināšanu[16] (Uzturlīdzekļu garantiju fonds izmaksā uzturlīdzekļus bērniem, kurus apgādā tikai viens no vecākiem, gadījumos, ja otrs vecāks nepilda tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu).
Otrā lietu grupa ir, tēlaini izsakoties, “lietas uz krīzes fona”, proti, lietas par regulējumu, kas bijis spēkā jau iepriekš, bet ar kuru saistītās problēmas aktualizējušās ekonomiskās krīzes apstākļos. Šeit galvenokārt minamas lietas par civilprocesā paredzēto regulējumu attiecībā uz saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas kārtību un par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Šīs lietas Satversmes tiesas praksē citastarp ir aktualizējušas arī jautājumu par pagaidu noregulējuma piemērošanu, jo pieteikumu iesniedzēji parasti lūdz Satversmes tiesu apturēt nolēmuma izpildi līdz Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim.
Spriedumu Satversmes tiesa pagaidām taisījusi tikai pirmajā no minētajām apvienotajām lietām[17], proti, par Civilprocesa likuma normām, kuras paredz kārtību, kādā izspriežamas lietas par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Pieteikumu iesniedzēji šajā lietā citastarp pauda viedokli, ka apstrīdētās normas aizskarot viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo pārkāpjot sacīkstes un pušu līdzvērtīgu iespēju principu, kā arī liedzot tiesības tikt uzklausītiem.
Satversmes tiesa secināja, ka saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana ir civilprocesa tiesību institūts, kas nodrošina vienkāršotu un paātrinātu parāda atgūšanas procedūru. Tas ir vērsts uz civiltiesiskās apgrozības veicināšanu un lietas izskatīšanas vienkāršošanu. Saistību bezstrīdus piespiedu izpildes procesā tiek ierobežotas parādnieka tiesības tajā piedalīties, izmantojot pušu līdztiesības un sacīkstes principu, kā arī tiesības pārsūdzēt tiesneša lēmumu. Tomēr pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – ātra lietu izskatīšana, tiesu noslogotības samazināšana un personu tiesību aizsardzība. Lai veicinātu lietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, valsts var noteikt īpašu procesa veidu.
Izvērtējot gadījumus, kuros šī institūta piemērošana atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, Satversmes tiesa secināja: “ja parādnieks tiek brīdināts par saistību nodošanu piespiedu izpildīšanai, viņam ir iespēja iesniegt iebildumus kreditoram un sarunu ceļā vienoties ar to par saistību izpildes nosacījumiem. Vienlaikus viņam ir arī tiesības – tādā gadījumā, ja pastāv strīds, – savu tiesību aizsardzībai vērsties tiesā prasības tiesvedības kārtībā”.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. pantam, ja parādnieks pirms saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas ir brīdināts par tās uzsākšanu.
Trešajā grupā varētu izdalīt lietas, kas attiecas uz dažādiem regulējumiem, ko likumdevējs vai valdība pieņēmusi, reaģējot uz krīzes situāciju. Piemēram, lieta[18] par 2009. gadā pieņemtajām Kredītiestāžu likuma normām, lietas[19] par izmaiņām likumā, kas paredz patērētāja kreditēšanas noteikumus.
Lai arī “krīzes lietas” Satversmes tiesā vēl turpinās, šķiet, pašus svarīgākos spriedumus šajā jomā Satversmes tiesa ir jau pieņēmusi aizvadītā gada laikā.
Pārējie spriedumi aptver ļoti dažādu tēmu loku. Mēģinot tos sadalīt pēc spriedumā risinātajiem jautājumiem, neizbēgami rodas zināma pārklāšanās, jo lielākajā daļā spriedumu vienlaikus risināti vairāki problemātiski jautājumi.
Pieci spriedumi skar brīvības atņemšanas vietās esošo personu tiesības. No tiem vienu jau minēto spriedumu par uztura normu atbilstību Satversmē noteiktajām tiesībām uz veselību varētu saistīt ar krīzes laika problēmām. Trīs lietas[20] skar ieslodzītajām personām noteiktos ierobežojumus tiesībām uz privāto dzīvi – satikšanos un saraksti, viena[21] – jautājumus par ieslodzīto personu pastaigām.
Sociālās tiesības tikušas vērtētas ne vien krīzes aspektos, bet arī divos spriedumos par jau ilgāku laiku spēkā esošām normām. Viens[22] no tiem par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un šīs avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības jautājumus, otrs[23] – kompensācijas problēmas par zālēm retas slimības ārstēšanai bērnam. Šajā spriedumā citastarp risināti arī jautājumi par tiesību uz dzīvību un tiesību uz veselību savstarpēju nošķiršanu Satversmes 93. un 111. pantā.
Viens spriedums, kuram pievērsīšos atsevišķi, skar dubultpilsonību. Viens spriedums taisīts par vēlēšanu aģitācijas ierobežojumiem[24], viens[25] par pašvaldības tiesībām tikt uzklausītai administratīvi teritoriālās reformas gaitā.
Pa vienam spriedumam taisīts arī attiecībā uz PVN atmaksas regulējuma atbilstību tiesībām uz īpašumu[26], dzīvojamo māju pārvaldniekam noteikto prasību[27] atbilstību Satversmes 106. pantam, prasības nodrošinājuma[28] procesuālajiem aspektiem un to atbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu, un, kā jau minēju, pēc Valsts prezidenta pieteikuma – par atsevišķiem iepirkumu procedūras jautājumiem.
Tikai viens spriedums[29] bijis arī par teritorijas plānojuma atbilstību Satversmes 105. pantam, bet viens[30] – par nekustamā īpašuma atsavināšanas tiesiskumu.
Man atvēlētā laika ietvaros nav iespējams sīki pakavēties pie katrā no 25 spriedumiem izteiktajām atziņām, tāpēc turpinājumā runāšu tikai par spriedumiem, kas vai nu raksturo Satversmes tiesas darbu šajā gadā, vai arī ietver kādas mūsu kolēģiem, iespējams, interesantas atziņas. Taču debatēm gan atvēlētajā laikā, gan arī pēc tam es labprāt atbildēšu uz Jūsu jautājumiem par katru no minētajiem spriedumiem.
Sarežģītākā, manuprāt, bija pirmā no minētajām krīzes lietu grupām. Ne tikai tāpēc, ka bija daudz lietu un liels skaits pieteikumu iesniedzēju, bet arī tāpēc, ka Satversmes tiesai nācās meklēt risinājumu sociālo tiesību jomā bezprecedenta ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Iepriekš pamattiesību jomā mēs daudz balstījāmies uz citu Eiropas valstu pieredzi, kas bija attīstījusies galvenokārt pakāpeniskas ekonomiskās augšupejas apstākļos. Bija atsevišķu valstu pieredze, kas saistīta ar tādām izmaiņām sociālo tiesību jomā, kas vērstas uz valsts budžeta konsolidāciju. Taču pēdējo divdesmit gadu laikā nebija vērtētas izmaiņas šajās tiesībās tik krasas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kāda bija Latvijā 2009. gadā.
Satversmes tiesa savos spriedumos ir minējusi oficiālus skaitļus, kas raksturo krīzes dziļumu[31], bet Satversmes tiesas sēdē kāda Saeimas deputāte situāciju raksturoja pavisam vienkārši, proti, ka apstrīdētais regulējums pieņemts, lai glābtu valsti no bankrota.
Vislielāko rezonansi sabiedrībā ieguva tā saucamās pensiju samazināšanas lietas. Attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar pensiju apmēru ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, Satversmes tiesa aizvadītajā gadā kopumā pieņēma 5 spriedumus, bet vienu lietu izbeidza sakarā ar to, ka likumdevējs izdarīja attiecīgus grozījumus.
Pirmā no šīm lietām[32] tika ierosināta pēc opozīcijas deputātu pieteikuma un skāra likuma grozījumus par pensiju neindeksēšanu, respektīvi, nepalielināšanu. G. Kūtra referātā šī lieta jau tika analizēta. Apstrīdētās normas tika atzītas par atbilstošām Satversmei.
Tā saucamajā “otrajā pensiju lietā” tika izspriesti vairāki prasījumi, apvienojot vairāk nekā 30 lietas. Viena no šīm lietām bija ierosināta pēc Saeimas deputātu pieteikuma, pārējās – pēc fizisku personu konstitucionālajām sūdzībām, kopumā aptverot 121 personu. Attiecībā uz šiem prasījumiem savu atbalstu rakstveidā bija paudušas vairāk nekā 6900 personas.
Viens no prasījumiem šajā lietā bija par likuma normu, kas paredzēja zināmu laika periodu valsts pensijas izmaksāt 90 procentu apmērā, respektīvi, samazināt valsts pensiju apmēru par 10 procentiem. Otrs no prasījumiem attiecās uz likuma normu, kas paredzēja tā saucamajiem strādājošajiem pensionāriem valsts pensiju izmaksāt 30 procentu apmērā, tas ir, samazināt valsts pensijas apmēru par 70 procentiem.
Satversmes tiesa, balstoties uz savu iepriekšējo praksi, norādīja, ka likumā noteiktajā kārtībā piešķirto pensiju neizmaksāšana pilnā apmērā ierobežo Satversmes 109. pantā garantētās un Valsts pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Izvērtējot šo ierobežojumu, tika secināts, ka tam ir leģitīms mērķis, taču ierobežojums neatbilst samērīguma un tiesiskās paļāvības principam. Līdzīgi secinājumi tika izdarīti arī trijos spriedumos par analoģiskiem izdienas pensiju samazinājumiem, kas arī tika iztirzāti G. Kūtra referātā.
Ļoti liela mediju uzmanība bija pievērsta tā saucamajai vecāku pabalstu lietai, kurā bija apvienotas 16 lietas. Ņemot vērā, ka šī lieta detalizēta iztirzāta G. Kūtra referātā, es pie tās nepakavēšos.
Vēlos pakavēties arī pie diviem bezprecedenta spriedumiem, kas, lai arī taisīti „krīzes lietās”, pēc būtības veido svarīgu doktrīnu par tiesu varas vietu varas dalīšanas sistēmā un tiesneša darba atalgojuma principiem.
Vispirms 2009. gada pavasarī, bet pēc tam 2009. gada nogalē un 2010. gada pavasarī liels skaits – vairāk kā divi simti – Latvijas dažādu instanču tiesu tiesnešu iesniedza konstitucionālās sūdzības par vairākiem regulējumiem, kas bija vērsti vispirms uz sākotnēji likumā paredzētā, bet pēc tam uz jau esošā tiesnešu darba atalgojuma iesaldēšanu un samazināšanu. Tika apstrīdēta attiecīgo normu atbilstība Satversmes 1., 83. un 107. pantam.
Tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums 2009. gadā tika veikts divas reizes, turklāt no tiesneša mēneša amatalgas, kas ir iesaldēta jau kopš 2007. gada. Šo iesaldēšanu Satversmes tiesa pirmajā spriedumā[33] atzina par neatbilstošu Satversmes 83. pantam. Savukārt otrajā spriedumā[34] Satversmes tiesa secināja, ka kopējais samazinājums ir nesamērīgi liels un, to nosakot, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Šis lietas aspekts apskatīts G. Kūtra referātā.
Riskējot nedaudz atkārtot šajā referātā rakstīto, es tomēr minēšu vēl dažas šajā lietā paustās atziņas. Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo tiesību sfēru. Šis pants aizsargā arī tiesnešu tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst arī Satversmes 83. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā[35]. Jautājums par tiesnešu atlīdzības noteikšanu ietilpst ne tikai sociālo tiesību sfērā, kur likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, bet arī tādā jomā, kur likumdevēja rīcības brīvībai ir stingrāki ierobežojumi[36]. Apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem Satversmes tiesa vērtēja kopsakarā ar Satversmes 83. pantā ietverto tiesu neatkarības prasību. Satversmes tiesa norādīja, ka tiesu neatkarības principa saturā ietilpst prasība likumdevējam garantēt tiesneša finansiālo drošību[37].
Tiesnešu neatkarība ir cieši saistīta ar valsts varas dalīšanas principa īstenošanu. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis valsts varas dalīšanas principā ietverto varas atzaru neatkarību[38], Satversmes tiesa izvērtēja arī apstrīdēto normu pieņemšanas kārtību. Likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību – gan budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē tiesu darbību[39].
Satversmes tiesa otrajā spriedumā secināja arī to, ka vienā no apstrīdētajām normām ietvertais ierobežojums, kas paredzēja, ka tiesnešu darba samaksa nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu, neatbilst vienlīdzības un varas dalīšanas principiem, proti, Satversmes 1. pantam[40].
Tomēr Satversmes tiesa norādīja arī to, ka ir nepieciešams nodrošināt tiesu varas organisku iekļaušanos sabiedrībā. Sabiedrības cieņa un respekts pret tiesu varu varētu tikt iedragāts, ja situācijā, kad atalgojums ir samazināts visām sabiedrības grupām, tas neattiektos uz tiesnešiem. Līdz ar to ir pieļaujams un par solidāru uzskatāms likumā paredzētais tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums, ja tas ir īslaicīgs un tiek izdarīts no tā likumā paredzētā atalgojuma, uz kuru tiesneši varēja tiesiski paļauties atbilstoši Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumā noteiktajam.
Apstrīdētās normas šajā otrajā spriedumā tika atzītas par atbilstošām Satversmei ar nosacījumu, proti “ja no 2011. gada 1. janvāra darba samaksu nosaka un izmaksā atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 119.1 pantam, t.i., saskaņā ar Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01”.
Katra no šīm “krīzes lietām” ir saistīta ar specifiskiem apstākļiem, kuros nav iespējams iedziļināties man atvēlētajā laikā. Tomēr, apkopojot visus minētos 9 spriedumus, var teikt, ka Satversmes tiesa ir izveidojusi šādu “ekonomiskās krīzes doktrīnu”:
1. Ekonomiskā krīze neatceļ un neaptur pamattiesību, tostarp tā saucamo sociālo pamattiesību spēkā esamību. Arī ekonomiskās krīzes apstākļos valstij jāveic savi pienākumi sociālo tiesību jomā.
2. Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma[41].
3. Valsts budžeta, tostarp, sociālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošana, kas vērsta uz sabiedrības labklājības nodrošināšanu, var kalpot par leģitīmu mērķi pamattiesību ierobežošanai. Tas ir, ekonomiskās lejupslīdes novēršana, valstij atrodoties sarežģītā finansiālā situācijā, ir uzskatāma par tādu rīcību, kas vērsta uz citu personu tiesību aizsardzību un sabiedrības labklājību, un līdz ar to atzīstama par tiekšanos uz leģitīmu mērķi[42].
4. Arī ekonomiskās krīzes apstākļos ir spēkā tiesiskas valsts principi. Tostarp, tiesiskās paļāvības princips, vienlīdzības princips, samērīguma princips, tiesu varas neatkarības princips un varas dalīšanas princips. Veicot valsts institūcijās strādājošo personu algu samazināšanu, jāievēro solidaritātes princips.
5. Valstij sociālo tiesību jomā ir plaša rīcības brīvība, tomēr minētie principi nosaka šīs brīvības robežas.
6. Ja izdarītas regulējuma izmaiņas jomā, uz kuru attiecas sociālās tiesības, Satversmes tiesai ir jāpārbauda šo izmaiņu atbilstība tiesiskas valsts principiem. Jautājumos par tiesnešu darba samaksu ir jāņem vērā tiesu neatkarības princips.
7. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā, bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību.
8. Satversmes tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru. Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu „izņemšana no aprites” neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā. Nosakot Satversmes tiesas sprieduma izpildes kārtību un termiņus, ir jāņem vērā valsts ekonomisko stāvokli un valsts budžeta iespējas.
Tā saucamajos krīzes spriedumos, kuros tika konstatēta apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei, tika noteikta arī tāda sprieduma izpildes kārtība, kas paredzēja pietiekami lielu laiku šā sprieduma izpildei.
Tā saucamie krīzes spriedumi, protams, ir bijusi pagājušajā gadā taisīto spriedumu skaļākā un emocionālā daļa. Taču es ceru, tā nav bijusi mūsu judikatūras paliekošākā daļa. Gribas ticēt, ka Satversmes tiesas tiesnešu nākamajām paaudzēm nebūs nepieciešamības izspriest līdzīgas lietas, pētīt un citēt šos spriedumus.
Spriedumu, kuram, nenoliedzami būtu vieta Latvijas konstitucionālo tiesību mācību grāmatā, Satversmes tiesa šogad ir taisījusi tā saucamajā dubultpilsonības lietā[43]. Šajā lietā bija apstrīdētas 1994. gadā pieņemtā Pilsonības likuma norma, kura paredzēja, ka Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).
Pieteikuma iesniedzējs – Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments – uzskatīja, ka dubultpilsonības aizliegšana esot pielīdzināma pilsonības atņemšanai. Lietā tika apstrīdēta minētās normas atbilstība gan Satversmes 1. un 2.pantam, gan arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai.
Gadu atpakaļ savā ziņojumā Gunārs Kūtris daudz pievērsās 2007. gada nogalē pasludinātajam spriedumam tā saucamajā robežlīguma lietā[44], kurā Satversmes tiesa izvērsti formulēja minētajā deklarācijā nostiprināto Latvijas valstiskuma nepārtrauktības principu un tās svarīgo vietu Latvijas konstitucionālajās tiesībās. Robežlīguma lietā uzmanības centrā bija valsts teritorija, savukārt dubultpilsonības lietā šajā aspektā izvērsti analizēts otrs svarīgs valsts elements – pilsoņi.
Satversmes tiesa secināja, ka „valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības nepārtrauktības principu. Ja valsts izvēlas balstīties uz savu nepārtrauktību, tad pilsonības regulējumam jāatbilst šim principam”. Lai konstatētu, vai nepārtrauktības doktrīna ir ievērota, spriedumā plaši apskatīti Latvijas pilsonības institūta rašanās vēsturiskie nosacījumi, kā arī jautājums par to, vai un kā Latvijas pilsonība de facto un de jure turpinājās Latvijas prettiesiskās okupācijas laikā.
Satversmes tiesa secināja, ka 1919. gadā pieņemtais Pavalstniecības likums, kas de jure bija spēkā līdz Pilsonības likuma pieņemšanai 1994. gadā, expressis verbis ietvēra dubultpilsonības aizliegumu. Tomēr okupācijas apstākļos Latvijas pārstāvniecībām bija jārīkojas tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, nodrošinātu valsts saglabāšanu. Dubultpilsonība, kas izveidojās valsts okupācijas apstākļos, nevar tikt atzīta par nelikumīgu.
Pilsonības nepārtrauktības princips paredz valsts juridisku pienākumu iespēju robežās atjaunot to pilsoņu tiesības, kuriem tādas bija pirms valsts prettiesiskās okupācijas. Tomēr arī nepārtrauktības doktrīnas kontekstā valstij nav pienākuma kā pilsoņus reģistrēt visas personas, kas bija šīs valsts pilsoņi, pirms tā de facto zaudēja neatkarību, un šo personu pēcnācējus. Turklāt pilsoņa tiesību atjaunošanas procesā arī pašai personai ir zināms līdzdalības pienākums. Reģistrēšanās pienākuma noteikšana ar mērķi atjaunot Latvijas pilsoņu tiesības bija pamatota. Savukārt nevienam Latvijas pilsonim, kas ieguva pilsonību piedzimstot, nav atņemtas tiesības reģistrēties kā Latvijas pilsonim neierobežotā laikā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja argumentu par valsts nepārtrauktības doktrīnas pārkāpšanu Satversmes tiesa atzina par nepamatotu.
Iztirzājot atšķirīgo Baltijas valstu praksi dubultpilsonības jautājumā, spriedumā norādīts arī uz Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas praksi un ietvertas atsauces uz Egidija Kūra[45] sastādītu dokumentu par pilsonības jautājumiem Lietuvā.
Satversmes tiesa šajā lietā pārliecinājās arī par to, ka apstrīdētās normas neietilpst ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. panta tvērumā, jo to subjekti nav bezvalstnieki un pilsonība viņiem nav patvaļīgi atņemta, radot bezvalstniecības situāciju. Savukārt tiesības uz dubultpilsonību starptautiskās tiesības personai neparedz.
Lai arī šā gada maijā atzīmējām 20 gadskārtu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, lietas, kas vairāk vai mazāk cieši sakņojas mūsu valsts traģiskajā vēsturē, Satversmes tiesai būs jāskata arī turpmāk. 2010. gadā ir ierosinātas lietas[46] par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu normu, kura paredz atšķirības, aprēķinot Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem bijušās PSRS teritorijā uzkrātos darba un tam pielīdzinātos periodus, kas veido apdrošināšanas stāžu un attiecīgi ietekmē vecuma pensijas aprēķinu. Pieteikumos personas atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumu lietā „Andrejeva pret Latviju”. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele savās atsevišķajās domās minētajā lietā norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju piemērojusi atrauti no starptautiskajām tiesībām un valsts kontinuitātes doktrīnas.
Par Satversmes tiesas viedokli šajā jautājumā, protams, būs iespējams pastāstīt tikai nākamajā mūsu tikšanās reizē.
[1] 2000. gada 30. novembra likums “Grozījumi Satversmes tiesas likumā”.
[2] Sk.: http://zinas.nra.lv/latvija/17436-cilveki-visvairak-uzticas-satversmes-tiesai-vismazak-saeimai.htm.
[3] Šeit un turpmāk Satversmes tiesas Kancelejas dati, kas nav publicēti.
[4] Pieteikums Nr. 359/2009.
[5] Pieteikums Nr. 250/2009.
[6] Pieteikums Nr. 329/2009.
[7] Lieta Nr. 2009-77-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 83.2 panta un pārejas noteikumu 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam”.
[8] Pieteikums Nr. 174/2010.
[9] Endziņš A. Konstitucionālā sūdzība Latvijā: pirmā pieredze un problēmas. Jurista Vārds. 2001. 21. novembrī Nr. 36.
[10] Satversmes tiesas lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03.
[11] Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra spriedums lietā Nr. 2009-08-01, 2009. gada 21. decembra spriedums lietā nr. 2009-43-01, 2010. gada 31. marta spriedums lietā Nr. 2009-76-01, 2010. gada 15. aprīļa spriedums lietā nr. 2009-88-01, 20010. gada 21. aprīļa spriedums lietā Nr. 2009-86-01.
[12] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-11-01 un 2009. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. 2009-111-01.
[13] Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedums lietā Nr. 2009-44-01.
[14] Satversmes tiesas 2009. gada 9. marta spriedums lietā Nr. 2009-69-03.
[15] Satversmes tiesas lieta Nr. 2010-17-01.
[16] Satversmes tiesas lieta Nr. 2010-18-01.
[17] Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija spriedums lietā Nr. 2009-93-01.
[18] Satversmes tiesas lieta Nr. 2010-60-01.
[19] Satversmes tiesas lieta Nr. 2010-49-01.
[20] Satversmes tiesas 2009. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. 2009-05-01, 2009. gada 2. decembra spriedums lietā Nr. 2009-07-0103 un 2009. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2009-10-01.
[21] Satversmes tiesas 2009. gada 29. septembra spriedums lietā Nr. 2008-48-01.
[22] Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra spriedums lietā Nr. 2009-46-01.
[23] Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-74-01.
[24] Satversmes tiesas 2010. gada 22. februāra spriedums lietā Nr. 2009-45-01.
[25] Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra spriedums lietā Nr. 2009-04-06.
[26] Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija spriedums lietā Nr. 2010-02-01.
[27] Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra spriedums lietā Nr. 2009-74-01.
[28] Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedums lietā nr. 2009-85-01.
[29] Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra spriedums lietā Nr. 2009-09-03.
[30] Satversmes tiesas 2009. gada 9. novembra spriedums lietā Nr. 2009-01-01.
[31] Sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu.
[32] Lieta Nr. 2009-08-01.
[33] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01.
[34] 2010. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. 2009-111-01.
[35] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 6. un 8.2. punkts, 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.2 punkts.
[36] Sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punktu.
[37] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punkts.
[38] Sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.3. punktu, 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29. punktu.
[39] Sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1. un 11.5. punktu, 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.1 punktu.
[40] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 18. p., 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.2 punkts.
[41] Sk. sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12.1.2. punktu; Nr. 2009-69-03 8.3. punktu.
[42] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 22. punktu.
[43] Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2009-94-01.
[44] Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102.
[45] EUDO citizenship observatory. Country report: Lithuania. Kūris E., 2009, p. 2, http://eudo-citizenship.eu/docs/CountryReports/Lithuania.pdf.
[46] Satversmes tiesas lietas Nr. 2010-20-0106, 2010-28-01.