Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2016. gadā

20.02.2017.

1. Pārskats par Satversmes tiesas darbu sniedz ieskatu aizvadītā gada konstitucionālās jurisprudences aktualitātēs. Pārskatā atspoguļotas Satversmes tiesas atziņas, kuras ietvertas spriedumos un lēmumos par tiesvedības izbeigšanu, kas taisīti laika posmā no 2016. gada janvāra līdz 2016. gada decembrim.

2. Pārskatā par Satversmes tiesas darbu 2016. gadā atspoguļotas vienīgi tās nolēmumos ietvertās atziņas, kuras uzskatāmas par jaunām un inovatīvām.

3. Satversmes tiesā 2016. gadā saņemti 479 iesniegumi. No tiem 177 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 302 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās.

4. Satversmes tiesa ierosinājusi 31 lietu, no kurām 26 lietas ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, bet trīs lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas vai administratīvās tiesas pieteikumiem. Pa vienai lietai ierosinātas pēc Saeimas deputātu pieteikuma un pēc pašvaldības domes pieteikuma. Pieteikumos lūgts vērtēt dažādus tiesību jautājumus – tostarp tādus, kas saistīti ar maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbības izbeigšanu, solidaritātes nodokļa maksāšanas kārtību, teritorijas plānojuma tiesiskumu, valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības apmēru, valsts valodas lietojumu, kā arī par tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

5. Satversmes tiesa 2016. gadā ir izskatījusi 17 lietas. Tiesvedība izbeigta septiņās lietās, savukārt 10 lietās pieņemti spriedumi. Satversmes tiesa sešās lietās taisījusi spriedumus par tiesību normas atbilstību Satversmei. Apstrīdētā norma par Satversmei neatbilstošu atzīta sešās lietās. Deviņām lietām Satversmes tiesas tiesneši pievienojuši atsevišķās domas.

6. Satversmes tiesa sniegusi vērtējumu vairākos būtiskos konstitucionālo tiesību jautājumos, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtību, tiesībām atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un personas datu aizsardzību. Divos Satversmes tiesas spriedumos risināti jautājumi par tiesiskās vienlīdzības principa tvērumu (Nr. 2015-11-03 un Nr. 2015-22-01) un tiesībām uz taisnīgu tiesu (lietas Nr. 2015-19-01 un Nr. 2015-25-01). 2016. gada pārskatā dominē spriedumi, kuros risināti jautājumi par tiesībām uz īpašumu (lietas Nr. 2015-13-03, Nr. 2015-21-01un Nr. 2015-25-01).

7. 2016. gadā Satversmes tiesas spriedumos risināti jautājumi par personas datu aizsardzību. Lietā Nr. 2015-14-01-03 un lietā Nr. 2015-18-01 Satversmes tiesa norādījusi, ka ar personas privāto dzīvi saistīto vai personas fizisko un sociālo identitāti raksturojošo datu apstrāde (vākšana, uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību paredzētajam mērķim.

8. Nozīmīgs jautājums konstitucionālo tiesību jomā analizēts lietā Nr. 2015-11-03. Šajā lietā Satversmes tiesa vērtējusi to, vai valsts pārvaldes iestādēm, tostarp arī autonomajām iestādēm, noteiktos gadījumos ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Savukārt lietā Nr. 2015-13-03 paustās tēzes papildina izpratni par likumdevēja pilnvarojumu pašvaldības domei izdot ārējos normatīvos aktus.

9. Pārskata periodu raksturo tas, ka Satversmes tiesa ir attīstījusi iepriekšējos tiesas nolēmumos sniegto Satversmes normu interpretāciju. Piemēram, Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-02-01 konkretizējusi metodoloģiju personas pamattiesību aizskāruma izvērtēšanai. Savukārt lietā Nr. 2016-03-01 Satversmes tiesa konkretizējusi vispārējo tiesību principu avotu, norādot, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināmi vispārējie tiesību principi.

SATVERSMES TIESAS LĒMUMOS PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU IETVERTĀS ATZIŅAS

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 „Par 2014. gada 25. septembra likuma “Grozījumi Maksātnespējas likumā” 2. panta un 2014. gada 30. oktobra likuma “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

No Ētikas kodeksā ietvertā regulējuma izriet, ka konfidencialitātes princips aizsargā tikai nodokļu konsultanta profesionālo pakalpojumu sniegšanas laikā iegūtās informācijas saturu. Šāda rakstura informāciju Interešu konflikta novēršanas likums neliek valsts amatpersonai ietvert valsts amatpersonas deklarācijā. Proti, valsts amatpersonai noteiktais pienākums deklarācijā ietvert normatīvajos tiesību aktos prasīto informāciju, citastarp norādot ziņas par veiktajiem darījumiem un klientiem, neattiecas uz tāda veida informāciju, kuru nodokļu (finanšu) konsultants uzzinājis profesionālo pakalpojumu sniegšanas laikā (18.1. punkts).
Valsts amatpersonas statusa noteikšana nebūtu uzskatāma par šķērsli kapitālsabiedrības valdes locekļa pienākumu pildīšanai (18.2. punkts).
Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu var ietekmēt trešo personu iespējas būt informētām par nodokļu (finanšu) konsultanta pakalpojumiem. Taču amata pienākumu ziņā nodokļu (finanšu) konsultanti atšķiras no advokātiem, kuru tiesības reklamēt savu profesionālo darbību īpaši minētas likumā un kuru darbības popularizēšana nepieciešama personām Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai. Turpretī nodokļu (finanšu) konsultanta gadījumā Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu nav uzskatāms par tādu ierobežojumu, kas ietekmētu personas tiesības saglabāt esošo nodarbošanās, t.i., darboties gan kā administratoram, gan nodokļu (finanšu) konsultantam (18.3. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-24-01 “Par 2014. gada 30. oktobra likuma “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam” ietverta šāda atziņa.

No valsts amatpersonas statusa neizriet tādi ierobežojumi, aizliegumi vai pienākumi, kas neļautu vai traucētu personai vienlaikus darboties gan kā administratoram, gan kā mantiskā ieguldījuma vērtētājam. Administratoriem noteiktais valsts amatpersonas statuss neapdraud mantiskā ieguldījuma vērtētāja sniegtā novērtējuma objektivitāti un vērtēšanas procedūras neatkarību (5.3. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 „Par Maksātnespējas likuma 17. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Pamattiesību aizskārums ir obligāts priekšnoteikums personas tiesībām iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā (7. punkts).
Izskatot pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai personas pamattiesību aizskārums jau ir radies vai arī tas varētu rasties nākotnē. Ja lieta ierosināta kādā no gadījumiem, kad personas pamattiesību aizskārums vēl tikai varētu rasties, lietas izskatīšanas laikā var būt izveidojušās dažādas, citstarp šādas situācijas: 1) personas pamattiesību aizskārums jau ir radies; 2) personas pamattiesību aizskārums vēl nav radies, bet varētu rasties nākotnē, proti, izskatot lietu, joprojām ir konstatējami apstākļi, kas prasa, lai tā tiktu izskatīta pēc būtības; 3) faktiskie apstākļi ir mainījušies, personas pamattiesību aizskārums nav radies un ir izslēgta pat varbūtība, ka tas kādreiz nākotnē radīsies (8. punkts).
Izskatot lietu, var tikt konstatēts tādu faktisko apstākļu kopums, kuru dēļ tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama, jo personas pamattiesību aizskārums nav radies un ir pilnīgi skaidrs, ka tas arī neradīsies (8. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-03-01 “Par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (10. punkts).
Pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi personai, kurai nav tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju saskaņā ar Pensiju likumu, ir iespējams noregulēt arī ar Saeimas apstiprinātu starptautisku līgumu. Slēdzot divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā, valstis savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un pienākumus, tādējādi konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiek pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās drošības sistēmas. Katras valsts sociālās drošības modelis ir samērots ar tās pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir viens no līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo drošību (12. punkts).
Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību mērķis nav dubulti maksāt par noteiktiem darba periodiem un tiem pielīdzināmajiem periodiem, jo gadījumos, kad Latvijas Republikas vecuma pensija ir piešķirta un tiek izmaksāta, Vienošanās 9. pants uzliek Krievijas Federācijai pienākumu apturēt Krievijas Federācijas piešķirtās militārās izdienas pensijas izmaksu. Tātad persona, piesakoties uz Latvijas vecuma pensiju, izdara apzinātu izvēli par labu tai, apzinoties, ka saskaņā ar Vienošanās nosacījumiem Krievijas Federācijas piešķirtās militārās pensijas izmaksa tiks apturēta uz laiku, kamēr tiek izmaksāta Latvijas vecuma pensija. Novērst periodu dubultošanos pensijas stāžā – tas ir vispārējs tiesību princips sociālās drošības starptautisko līgumu jomā, un tas paredz, ka par vienu un to pašu apdrošināšanas (darba un tam pielīdzināmo) periodu pensiju vai pabalstu piešķir tikai viena valsts (13. punkts).
Pieteikumu iesniedzējiem nekad nav bijis subjektīvu tiesību par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu vienlaikus saņemt vairāku valstu piešķirtas pensijas. Šādas tiesības neizriet no Vienošanās nosacījumiem, un tās neaizsargā arī Satversmes 109. pants. Tādējādi arī dubulto sociālās apdrošināšanas periodu izslēgšana no personas sociālās apdrošināšanas stāža un tam sekojošā pensijas pārrēķināšana nerada personas pamattiesību ierobežojumu (13. punkts).
Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Tā kā tiesību normas nekad nav paredzējušas personai subjektīvas tiesības par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu saņemt pensiju no vairākām valstīm, Pieteikumu iesniedzējiem nevarēja izveidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka šāda situācija agrāk vai vēlāk netiks novērsta. Tas apstāklis, ka Pieteikumu iesniedzēji pretēji Vienošanās nosacījumiem vairākus gadus par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu saņēma pensiju no divām valstīm, nerada aizsargājamu tiesisko paļāvību. Tādējādi apstrīdētās normas pieņemšana nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu (13. punkts).

SATVERSMES TIESAS SPRIEDUMOS IETVERTĀS ATZIŅAS

Spriedumā lietā Nr. 2015-11-03 “Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu” 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Latvijas Banka ir autonoma valsts pārvaldes iestāde, kura nav padota Ministru kabinetam un savas funkcijas īsteno patstāvīgi (21.1. punkts).
Satversme pieļauj autonomu valsts pārvaldes iestāžu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus pārvaldes darbības ietvaros, ja šādas iestādes ir atbilstoši demokrātiski leģitimētas (21.1. punkts).
Saeima ir tiesīga Satversmes ietvaros noteikt autonomas valsts pārvaldes iestādes kompetenci un jebkurā brīdī to arī grozīt. Šādai iestādei piešķirtās kompetences apjoms ir noskaidrojams kopsakarā ar tās demokrātisko leģitimāciju (21.2. punkts).
Autonoma valsts pārvaldes iestāde, īstenojot pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā, ir tiesīga noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību subjektu lokam atbilstoši to darbības specifikai. Tādējādi Latvijas Banka kā Saeimas izveidota autonoma valsts pārvaldes iestāde ir uzskatāma par atbilstoši demokrātiski leģitimētu, lai tā būtu tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus ar likumu piešķirtas ierobežotas kompetences jomā attiecībā uz konkrētu tiesību subjektu loku (21.2. punkts).
Jēdziens „kārtība” nozīmē norises īstenošanas veidu vai darbības organizāciju. Ja tiesību normā šāds jēdziens nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu (23.3. punkts).
Likuma normai, kas pilnvaro autonomu valsts pārvaldes iestādi izdot ārējo normatīvo aktu, jābūt formulētai pietiekami skaidri, ņemot vērā šādas iestādes demokrātiskās leģitimācijas juridisko dabu. Tātad uz šāda pilnvarojuma pamata izdotajās normās ietvertajiem pienākumiem un – vēl jo vairāk – pamattiesību ierobežojumiem ir nepārprotami jāizriet no pilnvarojošās normas teksta (23.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-13-03 “Par Rīgas domes 2013. gada 19. februāra saistošo noteikumu Nr. 211 “Par pašvaldības nodevu par pašvaldības infrastruktūras uzturēšanu un attīstību Rīgā” 24. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Likumdevējs atsevišķu jautājumu izlemšanu var nodot arī pašvaldību kompetencē. Tātad arī pašvaldības domei pilnvarojuma robežās ir tiesības izdot vispārsaistošus (ārējus) normatīvos tiesību aktus. Tomēr pašvaldības domei nav likumdevēja rīcības brīvības un tā ir tiesīga izdot ārējos normatīvos tiesību aktus tikai likumos noteiktajos gadījumos un apjomā. Pilnvarojuma apjoms nosaka to, ciktāl pašvaldības dome var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (14.1. punkts).
Pamattiesību ierobežojuma piemērošana pēc analoģijas nav pieļaujama. Proti, pamattiesības drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama (15.2. punkts).
Nav pieļaujama pamattiesību ierobežojuma noteikšana bez skaidra likumdevēja pilnvarojuma. Savukārt īstenojot pilnvarojumu, ir jāizvairās no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā (15.2. punkts).
Personas pienākums maksāt pašvaldības nodevu pēc sava ekonomiskā rakstura var tikt pielīdzināts personas pienākumam maksāt nodokli. Tāpēc arī pienākums maksāt jebkuru pašvaldības nodevu kā pašvaldības noteiktu obligātu maksājumu ir jāvērtē kā personas īpašuma tiesību ierobežojums (15.2. punkts).
Administratīvā tiesa savas kompetences ietvaros ir tiesīga arī pati novērst šaubas par lietā piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, nevēršoties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Proti, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 104. panta trešo daļu tiesa, ja tā atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, attiecīgo tiesību normu nepiemēro (18. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-14-0103 “Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 “DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība” 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Personas datu iegūšana un glabāšana ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (15.1. punkts).
Personas fizisko un sociālo identitāti raksturojošu datu iegūšana, apstrāde un glabāšana ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (15.1. punkts).
Gan identificētas personas bioloģiskais materiāls, gan tā izpētes procesā radītās jaunas informācijas vienības, tostarp arī konkrētā formātā (datorlasāms) saglabāts DNS ģenētiskās izpētes rezultāts (DNS profils), ir atzīstami par fiziskās personas datiem Datu aizsardzības likuma un Satversmes 96. panta izpratnē (15.2. punkts).
DNS profils ir sensitīvi personas dati. Apstāklis, ka DNS profila noteikšanas procesā tiek izmantota tikai daļa no bioloģiskajā materiālā ietilpstošās informācijas, neietekmē DNS profila atzīšanu par sensitīviem personas datiem pēc būtības. Arī tas apstāklis, ka DNS profils ir datorlasāms DNS ģenētiskās izpētes rezultāts, ko nav iespējams izmantot bez atbilstošu informācijas tehnoloģiju pielietošanas, neietekmē DNS profila atzīšanu par sensitīviem personas datiem. Tādējādi identificētas personas bioloģiskais materiāls, kas tiek izņemts un pētīts DNS profila noteikšanas procesā, kā arī DNS profils ir īpaši aizsargājami fiziskās personas dati (15.3. punkts).
DNS likuma mērķis ir izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama ikviena noziedzīga nodarījuma atklāšanai. Tādā gadījumā, ja aizdomās turēto personu DNS profili tiktu noteikti tikai ar mērķi izmeklēt konkrētu noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz konkrēto kriminālprocesu virzošās amatpersonas lēmumu, DNS likuma mērķis tiktu sasniegts tikai daļēji, proti, iespējami lielāks skaits DNS profilu netiktu izmantots citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Līdz ar to, ievērojot DNS likuma mērķi un tiesas sēdē paustos viedokļus par apstrīdēto normu piemērošanu, īpaši par datu apmaiņu un sadarbību ar ārvalstīm, DNS likuma mērķa sasniegšanai atbilst tāda apstrīdēto normu interpretācija, kas ļauj DNS likuma 13. pantā noteiktajiem subjektiem izņemt DNS profila noteikšanai nepieciešamo bioloģisko materiālu no visām personām, kurām noteikts kriminālprocesuālais statuss – aizdomās turētais (16.1.2. punkts).
Konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs tiesību aizsardzības līdzeklis. […] Satversmes tiesas procesā subsidiaritātes principa prasības jāpiemēro elastīgi un bez pārmērīga formālisma (17. punkts).
Plaša priekšizpēte tiesību normas izstrādes un pieņemšanas laikā, citastarp dažādu valstu prakses analīze un konsultācijas ar zinātniekiem un nozares ekspertiem, var labvēlīgi ietekmēt tiesību normas kvalitāti. Tomēr priekšizpētes detalizācijas pakāpe vai apjoms pats par sevi nevar būt pamats tam, lai tiktu konstatēta nepietiekama tiesību normas kvalitāte (21. punkts).
Cīņa ar noziedzību, it īpaši ar terorismu un organizēto noziedzību, lielā mērā ir atkarīga no modernajām zinātniskajām izmeklēšanas un identifikācijas metodēm. […] Tādējādi aizdomās turēto personu DNS profilu noteikšana iespējamu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas stadijā ir piemērots līdzeklis ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nosakot DNS profilu, ir iespējams ar augstu precizitātes pakāpi identificēt personu, noteikt konkrētas personas klātbūtni noziedzīga nodarījuma vietā vai saistību ar citiem iepriekš izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru izmeklēšanas laikā noteikti DNS profili, kā arī saikni ar citām personām (23.1. punkts).
DNS profila noteikšana ir unikāla personu identifikācijas metode. Gadījumos, kad personas identifikācija ar citām metodēm nav iespējama, DNS profila noteikšana var būt vienīgais efektīvais identifikācijas veids (23.2. punkts).
DNS profila noteikšana un glabāšana nacionālajā DNS datu bāzē atbilst ne tikai sabiedrības, bet arī datu subjekta interesēm. Pateicoties noteiktajam DNS profilam, personu var efektīvi izslēgt no aizdomās turēto loka ne tikai attiecībā uz vienu, bet, iespējams, pat vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, turklāt noteiktais DNS profils var tikt operatīvi izmantots, piemēram, meklējot pazudušu personu (23.3. punkts).
Valsts ir tiesīga uzglabāt tikai tādu personas datu apjomu, kas atbilst datu apstrādes leģitīmajam mērķim, un pieprasa pietiekamu tiesību aizsardzības līdzekļu esamību, norādot, ka to pietiekamība ir atkarīga no glabājamo personas datu apjoma, glabāšanas ilguma, datu iznīcināšanas un izmantošanas noteikumiem (23.3. 1. punkts).
Kamēr persona ir aizdomās turētā statusā kriminālprocesā, DNS profila noteikšana atbilst personas datu aizsardzības principiem (23.3. 1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-18-01 “Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.1 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Valstij prioritāri jāsekmē tas, lai bērns saņemtu viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Vienīgi tad, ja vecāks bērnam minētos līdzekļus nenodrošina, valsts uz laiku sniedz bērnam materiālu atbalstu. Šo pienākumu valsts ir uzņēmusies, lai nodrošinātu Satversmes 110. panta pirmajā teikumā un Bērnu tiesību konvencijā noteikto. Vienlaikus valstij ir jāparedz mehānisms tās izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņai no bērna vecākiem, kuri nepilda tiem ar tiesas nolēmumu noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam (14.1. punkts).
Bērnu pamattiesību ievērošana ir arī visas sabiedrības mērķis. Visaptveroša sabiedrības labklājība var tikt nodrošināta tikai tad, ja valsts sekmē personu, it īpaši bērnu, pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību (14.2. punkts).
Bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta un nekādos apstākļos nav atceļams (18.3. punkts).
Ja personas dati padarīti publiski pieejami, tad ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami kontrolēt šo datu turpmāko izmantošanu. Turklāt attiecībā uz internetā publiskotiem personas datiem nav iespējams nodrošināt visas datu subjektam Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15. pantā noteiktās tiesības (19.3. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-19-01 “Par Kriminālprocesa likuma 657. panta pirmās, trešās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Pārbaudot, vai izskatāmās lietas prasījums jau ir izspriests, Satversmes tiesa noskaidro, vai: 1) prasījums ir formāli izspriests; 2) prasījums ir mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu nevarētu uzskatīt par izspriestu (10. punkts).
Ja regulējumu, kura konstitucionalitāte tikusi izvērtēta Satversmes tiesā, likumdevējs ir ietvēris citā normatīvajā aktā, tas pats par sevi nav pamats uz jauno regulējumu neattiecināt Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta normu par izspriestu prasījumu. Šādā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt normatīvā regulējuma izmaiņu apjomu, lai secinātu, vai apstrīdēto normu saturs ir mainījies pēc būtības. Pat ja Satversmes tiesā kādreiz vērtētais tiesiskais regulējums ir ietverts citā normatīvajā aktā, tas pēc savas būtības var palikt nemainīgs. Tāpēc tiesiskās noteiktības un procesuālās ekonomijas principiem neatbilstoša būtu tāda Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta interpretācija un piemērošana, kuras rezultātā tiktu izskatīta lieta par jau izspriestu prasījumu. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai izskatāmās lietas prasījums ir mainījies pēc būtības (10.2. punkts).
Pirms četrpadsmit gadiem Latvijas tiesību sistēmā turpinājās transformācija no padomju tiesībām uz demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām, kuru pamatvērtība ir cilvēktiesību nodrošināšana (10.6. punkts).
Neatņemams taisnīgas tiesas elements ir taisnīgs tiesvedības procesa rezultāts, proti, taisnīgs spriedums. Procesuālie likumi izvirza vairākas prasības, kas vērstas uz taisnīga sprieduma nodrošināšanu, piemēram, tiesas objektivitāte un neitralitāte, pušu līdztiesības princips, pierādījumu pārbaude, tiesības pārsūdzēt nolēmumu apelācijas instances tiesā un citas. Šādu prasību pareizas piemērošanas un mijiedarbības rezultātā ir iespējams nonākt līdz taisnīgam spriedumam. Taisnīgam spriedumam jābūt pamatotam un tiesību normām atbilstošam (12.2. punkts).
No Konvencijas 7. protokola 4. panta otrās daļas izriet, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujama lietas atkārtota izskatīšana, proti, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem apstākļiem vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu. Savukārt par atbilstošāko veidu Konvencijas 6. panta pārkāpuma novēršanai uzskatāma lietas izskatīšana tiesā de novo vai, ja iesniegts attiecīgs lūgums, tiesvedības atjaunošana (12.3. punkts).
Atsevišķos gadījumos ar tiesvedības atjaunošanu lietā ir iespējams pilnībā novērst acīmredzamu personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, piemēram, tādu pierādījumu izmantošanu kriminālprocesā, kuri ir iegūti, pārkāpjot spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu. Šādu pierādījumu izmantošana kriminālprocesā būtisku faktu noskaidrošanai vienmēr rada nopietnas šaubas par visa kriminālprocesa taisnīgumu un liek visu šo procesu uzskatīt par prettiesisku (12.3. punkts).
Gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi, visticamāk, var tikt uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam, nevis tiesiskās noteiktības principam. Līdz ar to ir iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs nolēmums (12.3. punkts).
Ir iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs nolēmums (12.3. punkts).
Pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem iesniegšana, līdzīgi kā protesta iesniegšana par spēkā stājušos tiesas nolēmumu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, nav uzskatāma par pārsūdzību un nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā. Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un spēkā stājušos nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu ir tiesību institūti, kas veidoti kā tiesību uz taisnīgu tiesu papildu garantija likumā noteiktā gadījumā (12.4. punkts).
Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir sevišķa procesuāla stadija, kas iespējama vienīgi tādā gadījumā, kad tai ir likumā noteiktais pamats. Pēc tam, kad stājies spēkā nolēmums krimināllietā, var atklāties apstākļi, kas, izskatot krimināllietu, netika ņemti vērā, jo nebija vai nevarēja būt zināmi. Šādos gadījumos taisnīgas tiesas un tās elementa – taisnīga sprieduma – nodrošināšanai jāparedz iespēja labot pieļauto netaisnību, atjaunojot kriminālprocesu, lai krimināllietas izskatīšanā tiktu ņemti vērā jaunatklātie apstākļi. Savukārt gadījumos, kad pamats kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav konstatējams, taisnīgas tiesas nodrošināšanas labad jāparedz iespēja atteikties atjaunot kriminālprocesu, tādā veidā respektējot spēkā stājušos tiesas nolēmumu un ievērojot res judicata Minētais nozīmē, ka tiesību institūta – kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem – mērķis ir nodrošināt līdzsvaru divu taisnīgas tiesas satura elementu – res judicata principa un taisnīga sprieduma – kolīzijas gadījumā. Līdz ar to regulējums par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā (12.4. punkts).
Regulējums par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā (12.4. punkts).
Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība to līdzekļu izvēlē, kuri nodrošinās līdzsvaru res judicata principa un taisnīga sprieduma kolīzijas gadījumā. Šāda līdzsvara nodrošināšanas līdzekļi var būt dažādi (13. punkts).
Pirms galīgi tiek izlemts jautājums par spēkā esoša nolēmuma atcelšanu un kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tiek veikta saņemtās informācijas pārbaude un jaunatklāto apstākļu izmeklēšana. Šajā sākotnējā posmā izšķirošā loma ir prokuroram (15. punkts).
Personas pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem izskatīšana ietver pārbaudi, proti, noskaidrošanu: 1) vai pieteikums atbilst tam izvirzītajām prasībām (piemēram, vai pieteikumu iesniedz persona, kas ir tiesīga to darīt, vai tas ir parakstīts, vai ir ievēroti piekritības noteikumi, vai ir ievērots pieteikuma iesniegšanas termiņš, norādīts likumā noteiktais pamats kriminālprocesa atjaunošanai, pievienoti nepieciešamie dokumenti u.tml.); 2) vai pieteikumā norādītie apstākļi pastāv un ir ticami; 3) vai tie agrāk nebija zināmi; 4) vai tie ir būtiski, tas ir, kāda varētu būt to ietekme uz spēkā stājušos nolēmumu kriminālprocesā. Nevis jebkurš jaunatklāts apstāklis pats par sevi ir iemesls spēkā esoša nolēmuma atcelšanai, bet gan tikai tāds apstāklis, kam bijusi izšķiroša nozīme šā nolēmuma pieņemšanā (15. punkts).
Pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem sākotnējā pārbaude ir nepieciešama, lai veiktu izmeklēšanu un iegūtu pierādījumus. Tās ir prokuroram, nevis tiesai raksturīgas funkcijas kriminālprocesā (15. punkts).
Personas pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem sākotnējā pārbaude prokuratūrā ļauj atslogot tiesas no nepamatotu pieteikumu izskatīšanas un tādā veidā nodrošina tiesas procesa efektivitāti. Turklāt šis sākotnējais pārbaudes posms ļauj pārliecināties galvenokārt par likumā noteiktā kriminālprocesa atjaunošanas pamata esamību (15. punkts).
Līdzsvaru starp res judicata principu un taisnīgu spriedumu ir iespējams nodrošināt, ja kriminālprocess sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiek atjaunots vienīgi gadījumos, kad tam ir tiesisks pamats, proti, ja sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var tikt atcelti nevis visi, bet tikai tādi spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuri neatbilst taisnīga sprieduma kritērijiem (16. punkts).
Ja kādai pie tiesu varas atzara piederošai amatpersonai vai institūcijai ir piešķirtas tiesības izlemt, vai personas pieteikums atbilst likuma prasībām, tad šādai amatpersonai vai institūcijai sava lēmuma pieņemšanā jābūt objektīvai jeb neitrālai (16.1. punkts).
Viens no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantija (16.1. punkts).
Tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt jautājumu par to, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi. […] Ja prokurors iepriekš ir veicis izmeklēšanas darbības vai uzturējis valsts apsūdzību kriminālprocesā, tad viņš ir sniedzis vērtējumu un paudis viedokli arī par apsūdzības pamatotību. Tāpēc var rasties pamatotas šaubas, ka viņš savu viedokli nemainīs arī tad, kad izskatīs pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem vai personas sūdzību par lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, izlemjot jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tādējādi var rasties pamatotas šaubas par konkrētā prokurora neitralitāti (16.3. punkts).
Ar likumdevēja pieņemto jauno procesuālo regulējumu jābūt novērstām šaubām par to prokuroru neitralitāti, kuri izlemj jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, turklāt tiesības izmantot šo jauno procesuālo regulējumu būtu piešķiramas arī pieteikuma iesniedzējiem (17. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-21-01 ”Par likuma “Par valsts pensijām” 12. panta pirmās daļas, ciktāl tā paredz pensijas kapitāla aktualizācijai izmantot indeksu, kas mazāks par “1”, un pārejas noteikumu 65.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 105. un 109. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Pensiju kapitāla aktualizācija, piemērojot ikgadējo apdrošināšanas iemaksu algas indeksu, ir noteikta ar mērķi līdzsvarot speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un līdz ar to nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju (9.1. punkts).
Tas, ka tiesības uz pensijas izmaksu ir uzskatāmas par personas īpašumu, pats par sevi nav pietiekams pamats, lai atzītu, ka ikviens regulējums, kas nosaka valsts pensijas vai pabalsta aprēķināšanas kārtību, ierobežo tiesības uz īpašumu. Tiesības uz īpašumu valsts pensiju un pabalstu kontekstā tiek ierobežotas šādos gadījumos:1) ja personai tiek pilnībā izbeigta jau piešķirtas valsts pensijas vai pabalsta izmaksa; 2) ja personai uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tiek pārtraukta piešķirtās pensijas vai pabalsta izmaksa vai samazināts jau piešķirtās valsts pensijas vai pabalsta apmērs; 3) ja tiek grozītas tiesību normas un rezultātā samazinās valsts pensijas vai pabalsta apmērs, kas personai vēl nebija noteikts, bet uz ko personai bija pamats paļauties (11.3. punkts).
Satversmes 105. pants pats par sevi nerada valstij pienākumu nodrošināt kādu konkrētu valsts pensiju vai pabalstu, kā arī nenosaka pensiju un pabalstu apmēru. Satversmes 105. pants aizsargā personas tiesības uz īpašumu, nevis regulē tiesību uz sociālo nodrošinājumu veidu un apjomu (11.3. punkts).
Tas vien, ka pēc atsevišķiem kritērijiem salīdzināmas personu grupas ir veikušas iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā, pats par sevi nenozīmē, ka visas šīs personas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Šīm personu grupām var piemist arī būtiskas atšķirīgas pazīmes, kas liedz šīs grupas salīdzināt. Tādēļ vienlīdzības princips ne visos gadījumos prasa, lai valsts nodrošina visām personām vienādu pensijas aprēķināšanas kārtību (14.2. punkts).
Pensiju sistēmas neatņemama sastāvdaļa ir mainīga, no valsts ekonomiskās izaugsmes atkarīga ikgadējā apdrošināšanas iemaksu algas indeksa piemērošana. Gadu no gada valsts ekonomiskie apstākļi mainās, un atbilstoši tiem jāpārskata arī valsts saistības pret nākotnes pensionāriem, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju (14.2. punkts).
Tas vien, ka jebkāds jautājums ir noregulēts vairākos normatīvajos aktos un apstrīdētā norma ir piemērojama kopsakarā ar citām normām, nedod pamatu uzskatīt, ka apstrīdētās normas saturs būtu pārāk neskaidrs (15. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-22-01 “Par likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un 91. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Satversmes 110. pantā noteiktās tiesības uz valsts aizsardzību un atbalstu ir attiecināmas arī uz pilngadīgu personu, kurai, dzīvojot nedalītā mājsaimniecībā kopā ar vecākiem, nepieciešams būt par vecāka – personas ar invaliditāti – asistentu. Asistenta pakalpojuma kā valsts sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas sastāvdaļas galvenais mērķis ir veicināt personu ar invaliditāti neatkarību un patstāvību. Tas ir ievērojams atbalsts šādu personu ģimenēm (13. punkts).
Ģimenēm, kurās ir persona ar invaliditāti, paredzētā sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēma ir pilnveidojama tādējādi, lai tiesnešiem kā valsts amatpersonām būtu iespējams saņemt valsts noteikto atbalstu (18. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-25-01 “Par likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60., 61. un 62. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Valde ir svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tai ir īpaša loma juridiskās personas vadīšanā. Valde ir izpildinstitūcija, kas realizē juridiskās personas rīcībspēju. Kapitālsabiedrībā tā īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu veikšana sabiedrības iekšienē, proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana (11.3.1. punkts).
Efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā interese (11.3.3. punkts).
Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību apsūdzētajam pašam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet apsūdzības uzturētājam ir pienākums nodrošināt pietiekamus pierādījumus personas vainai konkrētajā nodarījumā, tomēr tas nenozīmē, ka nebūtu pieļaujams likumā ietvert atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz kādas personas vai personu grupas vainu vai atbildību. Nevainīguma prezumpcijas sevišķā nozīme nav noliedzama, taču pieņēmums, ka tā ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī citām Satversmes normām. Līdz ar to nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (19. punkts).
Lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir pieļaujama fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai: 1) fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku; 2) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai; 3) tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu (19. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2016-01-01 “Par Civilprocesa likuma 363.²⁰ panta piektās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim), ciktāl tā liedz parādniekam pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver tikai to, ko puses ceļ tai priekšā. Lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr jāraugās uz tiem kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos faktiskos lietas apstākļus, kam gala rezultātā jānoved pie patiesības (10.1. punkts).
Civilprocesa likums ietver regulējumu, kuram jānodrošina tiesas nolēmuma pamatotība. Tiesai, taisot nolēmumu, ir jāievēro Civilprocesa likuma noteikumi par tiesas pienākumu ietvert nolēmumā atbilstošu pamatojumu (10.2. punkts).
Ja lietu tiesā izskata Satversmē un likumā „Par tiesu varu” noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis, prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto nolēmumu taisnīgumu. Tādējādi Satversmes 92. panta pirmā teikuma ietvaros personas tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tad, ja tiesa izskata lietu viena tiesneša sastāvā (10.3. punkts).
Fiziskās personas maksātnespējas lietās tiesa konstatē personas mantisko stāvokli, nevis izšķir lietas dalībnieku strīdus par pienākumu izpildīt saistības. Šajās lietās nav strīda par to, ka persona ir uzņēmusies saistības, kuras tā nespēj izpildīt (11.2. punkts).
Fiziskās personas maksātspējas atjaunošana, to atbrīvojot no atlikušajām parādsaistībām, ir izņēmums no vispārējā principa, ka saistības ir jāpilda (11.2. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2016-08-01 “Par likuma “Par nekustamā īpašuma “Kaktiņi”, Lēdmanes pagastā, Lielvārdes novadā, daļu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)–Koknese rekonstrukcijas projekta īstenošanai” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105 pantam” ietvertas šādas atziņas.

Nekustamā īpašuma atsavināšanas procedūras ievērošana ir viens no priekšnoteikumiem personas īpašuma tiesību aizsardzībai (12.2. punkts).
Personai ir jābūt iespējai panākt, lai atbildīgās institūcijas pilnvērtīgi izvērtētu tās tiesību ierobežojumu (12.2. punkts).
Persona, kurai valsts piespiedu kārtā atsavina nekustamo īpašumu, zaudē īpašuma tiesības uz tai piederošo īpašuma tiesību objektu vai tā daļu. Tādēļ īpašuma piespiedu atsavināšana nekādā gadījumā nedrīkst būt patvaļīga (13. punkts).
Regulējums par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām likumā iekļauts, lai nodrošinātu caurskatāmu atsavināšanas procesu, kas ietver arī taisnīgas atlīdzības noteikšanu. Minētais vienlīdz attiecas gan uz nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu, gan arī uz tā piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Tomēr likumā ir norādīts tikai minimālais to darbību apjoms, kuras nepieciešams veikt, lai nodrošinātu tiesisku nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Tādējādi institūcijai nav liegts, bet, gluži otrādi, pat ir vēlams veikt arī citas darbības, īpaši attiecībā uz nekustamā īpašuma īpašnieka maksimālu iesaistīšanu atsavināšanas procesā, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu maksimāli ātru un efektīvu nekustamā īpašuma atsavināšanas procesu (14.1. punkts).
Lēmumam atsavināt nekustamo īpašumu sabiedrības vajadzībām jāietver pamatojums tam, ka īpašums tiešām tiek atsavināts sabiedrības vajadzībām (15. punkts).
Taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm var tikt nodrošināts ar skaidrā un iepriekš paredzamā procedūrā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību (16. punkts).
Iejaukšanās īpašuma tiesību netraucētā īstenošanā vienmēr ir jāveic tā, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp vispārējām sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām. Atlīdzība ir būtisks apstāklis, kas ņemams vērā, vērtējot to, vai valsts ir taisnīgi un samērīgi līdzsvarojusi indivīda un sabiedrības intereses. Īpašuma atņemšana bez saprātīgi ar tā vērtību saistītas atlīdzības parasti uzskatāma par nesamērīgu un neattaisnotu iejaukšanos tiesību uz īpašumu īstenošanā. Tādējādi atlīdzībai, kuru personai ir tiesības saņemt sakarā ar tās īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, visupirms jābūt taisnīgai (16.3. punkts).
Pēc vispārējā principa taisnīgu atlīdzību izmaksā naudā, atlīdzības summu ieskaitot bankas kontā. Ja nekustamā īpašuma īpašnieks vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību citā formā un institūcija var to nodrošināt, tad institūcija var ar nekustamā īpašuma īpašnieku vienoties par taisnīgas atlīdzības izmaksu arī citā formā (16.4. punkts).
Atlīdzība cita līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā ir pieļaujama nekustamā īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā, vienojoties ar nekustamā īpašuma īpašnieku. Tomēr pat tādā gadījumā, kad nekustamais īpašums ir atsavināts piespiedu kārtā uz atsevišķa likuma pamata un atsevišķais likums par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu jau ir stājies spēkā, puses vēl var vienoties par atlīdzības kompensācijas veidu (16.4. punkts).
Līdzvērtīgs nekustamais īpašums var būt taisnīgs atlīdzības kompensācijas veids ne vien tajos gadījumos, kad to vēlas atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieks un institūcija tam piekrīt, bet arī tad, ja institūcija pati kā taisnīgu atlīdzību piedāvā citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu un atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieks šādam atlīdzības kompensācijas veidam piekrīt (16.4. punkts).
Kaut arī Satversmes 105. panta ceturtais teikums nodrošina personai tiesības uz taisnīgu atlīdzību nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā, tomēr tas negarantē iespēju saņemt šo atlīdzību konkrētā personai vēlamā veidā. Satversmes 105. panta ceturtais teikums neuzliek institūcijai pienākumu piedāvāt nekustamā īpašuma īpašniekam kā taisnīgu atlīdzību citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu. Institūcijai nav arī pienākuma pēc atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieka vēlēšanās izpildīt jebkuru tā lūgumu attiecībā uz atlīdzības kompensācijas veidu (16.5. punkts).
Nedz valstij, nedz par atsavināšanas procesu atbildīgajai institūcijai nav pienākuma iegādāties citu nekustamo īpašumu, lai to kā taisnīgu atlīdzību piedāvātu atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam (16.5. punkts).

Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2016. gadā

{title}