Satversmes tiesa organizē starptautisko konferenci “Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī”
Satversmes tiesa sadarbībā ar Eiropas padomes komisiju “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) organizē starptautisko konferenci “Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī”. Konference notiks 2016. gada 26. – 27. maijā Rīgā.
Konferences tēmas apraksts
Praksē konstitucionālās tiesas bieži vien ietiecas jau konstitucionālā likumdevēja kompetencē, izlemjot konstitucionālo tiesību jautājumus likumdevēja vietā. Tas skaidrojams ar to, ka mūsdienās konstitucionālo tiesu loma un vieta demokrātiskā tiesiskā valstī un tajās izšķiramo lietu komplicētais raksturs novirza konstitucionālās tiesas no klasiskā Kelzena konstitucionālās tiesas modeļa. Konstitucionālās tiesas laika gaitā, izrādot aktīvismu, izraisa diskusijas par konstitucionālās tiesas vietu varas dalīšanas mehānismā. Veicot konstitucionālo kontroli, arvien biežāk tiesas spriedumos formulē tiešus norādījumus normatīvo aktu saturam, kuri būtu jāpieņem likumdevējam, lai novērstu apstrīdēto normu pretrunu ar konstitūciju. Pirmšķietami var izskatīties, ka konstitucionālās tiesas sašaurina likumdevēja rīcības brīvības robežas.
Konstitucionālo tiesu īpašais statuss tām bieži liek iesaistīties tādu tiesību jautājumu risināšanā, kas tieši vai netieši ietekmē valsts politiku. Turklāt pēdējos gados nacionālajām konstitucionālajām tiesām ir aizvien pieaugoša loma Eiropas līmeņa jautājumu izšķiršanā. Piemēram, Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas un Eiropas Savienības tiesas dialogs ietekmē tiesisko kārtību visā Eiropā. Arvien biežāk vienas valsts konstitucionālās tiesas nolēmumi netieši ietekmē procesus arī citās valstīs. Likumdevējs, pieņemot lēmumus un izstrādājot likumprojektus, izvērtē arī citu valstu konstitucionālo tiesu praksi attiecīgajā jautājumā.
Neskatoties uz to, ka spriedumi tiek balstīti uz tiesiskiem argumentiem, tiem ir lielāka vai mazāka politiska ietekme. To, cik liela ir tiesas ietekme katrā jautājumā, zināmā mērā ietekmē tiesnešu pieeja konkrēto jautājumu risināšanā, kas, kā pieredze rāda, var būt gan aktīva, gan atturīga. Tāpēc svarīgi ir apzināt konstitucionālo tiesu aktīvisma pieļaujamību un nepieciešamību, iezīmēt tā formu un saturu, kā arī apzināt tā robežas, kas ļautu izvairīties no nepamatotas iejaukšanās likumdevēja kompetencē, bet vienlaikus nodrošinātu konstitūcijas virsvadību, kā arī sekmētu produktīvu dialogu starp konstitucionālo tiesu un likumdevēju.
Kaut arī, runājot par konstitucionālo tiesu aktīvismu vai pašierobežošanos (Judicial activism and restraint), parasti aplūko tiesas attiecības ar likumdevēju, šodien ne mazāk aktuāla ir diskusija par tiesu aktīvismu un pašierobežošanos konstitucionālo tiesu un Eiropas tiesu attiecībās.
Līdzīgi kā tiesas un likumdevēja attiecībās, kurās notiek nepārtraukts dialogs un kur katrai no iesaistītajām pusēm ir noteikta kompetence, arī nacionālo [konstitucionālo] tiesu un Eiropas tiesu dialogā rīcības brīvības ievērošanai ir būtiska nozīme.
Pēdējā laikā dažās Eiropas valstīs aktualizējies jautājums par konstitucionālās tiesas vietu varas dalīšanas sistēmā, par tās lomu un nozīmi. Diemžēl likumdevēja neapmierinātība ar konstitucionālas tiesas nolēmumiem mēdz novest pie nesamērīgas un nepamatotas – līdz ar to tiesiskā valstī nepieļaujamas rīcības, proti, ne vien tieša vai netieša spiediena uz konstitucionālo tiesu, tās autoritātes graušanas, bet pat tiesu kompetences ierobežošanas, nesamērīgu tiesas procesa prasību noteikšanas normatīvajā regulējumā.
Nesamērīgu likumdevēja vai citu institūciju iejaukšanos konstitucionālās tiesas darbībā nevar attaisnot ar neapmierinātību ar tiesas nolēmumiem. Lai nenonāktu līdz situācijai, kad likumdevējs un līdz ar to arī daļa sabiedrības diskutē un lemj par konstitucionālās tiesas darbības ietekmēšanu, svarīgi būtu saprast un apzināties, kā arī skaidrot konstitucionālās tiesas rīcības robežas. Konstitucionālās tiesas rīcība, atceļot kādu likuma normu, nav uzskatāma par aktīvismu. Turklāt ne vienmēr tieši aktīva konstitucionālās tiesas rīcība rada nevēlamas konsekvences. Pārāk liela tiesas pašierobežošanās arī ne vienmēr ir vēlama. Līdz ar to pašām konstitucionālajām tiesām ir jārunā par tās rīcības robežām, par to, kad pamatoti varam runāt par aktīvismu un vai līdz zināmai robežai vai pie noteiktiem apstākļiem tas ir pieļaujams un varbūt pat vēlams.
Šāda diskusija ir svarīga ne vien pašām konstitucionālajām tiesām, bet arī citu varas atzaru pārstāvjiem, jo īpaši likumdevējam, kā arī sabiedrībai.
Lai novērtētu konstitucionālo tiesu aktīvisma nepieciešamību un pieļaujamību demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā, citastarp nepieciešams diskutēt par šādiem jautājumiem:
- Konstitucionālo tiesu aktīvisma jēdziens, tā saturs un robežas: salīdzinošs skatījums.
- Konstitucionālo tiesu aktīvisms kā objektīva nepieciešamība.
- Konstitucionālās tiesas kompetences ietekme uz tās aktīvismu.
- Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”?
- Veidi, kādos var tikt ierobežots konstitucionālo tiesu aktīvisms.
- Tiesnešu pašierobežošanās princips.
- Juridisko un tiesībpolitisko argumentu nošķiršana [konstitucionālo tiesu praksē].
- Konstitucionālās tiesas aktīvisms dažādās tiesību jomās (sociālajās tiesībās, nodokļu tiesībās, sodu politikā u.c. jomās).
- Konstitucionālā tiesā izskatāmās lietas prasījuma robežu pārsniegšana.
- Tiesneša atsevišķās domas kā tiesas aktīvisma vai pašierobežošanās atklājējas.
- Eiropas Cilvēktiesību tiesas aktīvisms un Konstitucionālo tiesu attieksme pret to, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas skatījums uz konstitucionālo tiesu aktīvismu.
- ES tiesas vērtējums konstitucionālo tiesu aktīvismam. Vai darbojas abpusējas uzticēšanās princips?
Konferenci atbalsta:
