Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2013. gadā

10.02.2014.

Satversmes tiesā 2013. gadā saņemti 404 iesniegumi. No tiem 164 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 240 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās.

Satversmes tiesa ierosināja 21 lietu, no kurām 13 lietas tika ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, piecas lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas vai administratīvās tiesas pieteikumiem, tāpat lietas ierosinātas arī pēc Saeimas deputātu, Tiesībsarga un pašvaldības domes iesniegtajiem pieteikumiem. Pieteikumos lūgts vērtēt dažādus tiesību jautājumus, tostarp tādus jautājumus, kas saistīti ar teritorijas plānošanu, dzīvojamo telpu īres noteikumiem, pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, civilprocesa un kriminālprocesa noteikumiem.

Satversmes tiesa 2013. gadā ir izlēmusi 22 lietas. Tiesvedība izbeigta 4 lietās, savukārt 18 lietās pieņemti spriedumi. Satversmes tiesa izskatījusi vairākus būtiskus konstitucionālo tiesību jautājumus, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju, valsts valodas zināšanu apjomu, tiesneša amatam noteiktajiem ierobežojumiem, tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī pensiju sistēmas darbību. Trijās lietās (Nr. 2012-07-01; Nr. 2012-16-01; Nr. 2012-20-03) Satversmes tiesas tiesneši spriedumam pievienojuši atsevišķās domas.

Satversmes tiesa 17 gadu darbības laikā ir formulējusi daudzas nozīmīgas atziņas un doktrīnas, kas tiek izmantotas tiesvedībā esošo lietu izspriešanā. Līdz ar to pārskatā par Satversmes tiesas darbu 2013. gadā atspoguļotas vienīgi tās nolēmumos ietvertās atziņas, kuras uzskatāmas par jaunām un inovatīvām.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu Satversmes tiesas nolēmumos sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad Satversmes tiesas nolēmumam ir erga omnes spēks, proti, tas ir vispārsaistošs.

SATVERSMES TIESAS LĒMUMOS PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU IETVERTĀS ATZIŅAS

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01 „Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam” ietvertā atziņa:

• Satversmes tiesa savu pamatojumu visupirms var balstīt uz pieteikumā norādītiem argumentiem par to, kāpēc apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu nepieciešama pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, un par to, kādā veidā tā novērstu apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās sekas (10. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25-01 „Par 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likuma 138. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 105. pantam” ietvertās atziņas:

• Tiesa bez rūpīga izvērtējuma un pamatojuma nedrīkst pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, pirms citā tiesā ir izskatīts būtisks strīds par tiesībām, īpaši tajos gadījumos, kad iespējamā kreditora prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu (16.2. punkts).
• Kreditoru un to prasījumu precīza konstatēšana ir viens no būtiskiem maksātnespējas procesa elementiem un priekšnosacījumiem tam, lai varētu tikt īstenots šā procesa mērķis – aizsargāt kreditoru intereses – un lai šis process būtu likumīgs un efektīvs. Tāpēc kreditoru lokam jābūt noskaidrotam līdz bankrota procedūras pabeigšanai, lai kreditoru sapulcē būtu pārstāvētas visu to personu intereses, kurām ir prasījumi pret parādnieku. Bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par pabeigtiem, kamēr nav noskaidrots kreditoru kopums (17.2. punkts).
• Strīdi par tiesībām paralēli maksātnespējas procesam būtu jāizskata vienīgi tad, kad tiesa, izskatot iespējamā kreditora sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par kreditoru, konstatē šāda strīda esamību un nosaka termiņu, kurā kreditoram jāceļ tiesā prasība vispārīgā kārtībā (19. punkts).
• Maksātnespējas procesa kopējais mērķis (aizsargāt kreditoru kopuma intereses) un bankrota procedūras mērķis (pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus) nav pretstatāms atsevišķa kreditora pamattiesībām uz tā tiesību aizsardzību ( punkts).
• Nevienai personai nav aizliegts savu interešu aizsardzībai vērsties tiesā ar prasību pret parādnieku pēc savas iniciatīvas, ja tiesa, izskatot maksātnespējas procesa lietu, strīdu par tiesībām nav konstatējusi. Ja tiesa apmierina iespējamā kreditora celto prasību, tas nozīmē, ka strīds par tiesībām ir bijis. Tāpēc šādu personas rīcību nevar uzskatīt par tiesu sistēmu apgrūtinošu vai maksātnespējas procesu kavējošu. Tiesiskuma un personas civilo interešu aizsardzības principiem šādā gadījumā ir prioritāte pār speciālajiem maksātnespējas procesa principiem (19. punkts).
• Strīds par tiesībām var tikt konstatēts divējādi: pirmkārt, kad to konstatē tiesa, izskatot iespējamā kreditora sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par maksātnespējīgā komersanta kreditoru; otrkārt, kad to konstatē tiesa, kas izskata pēc iespējamā kreditora iniciatīvas celtu prasību, ja cita tiesa, kas izskata maksātnespējas procesa lietu, strīdu par tiesībām nav konstatējusi. Abos gadījumos ir skaidrs, ka strīds starp pusēm pastāv, atšķiras vienīgi šā strīda konstatēšanas brīdis un veids. Tādējādi abas šīs situācijas faktiski ir līdzīgas un nav strikti nošķiramas (19. punkts).
• Maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma nodrošinājuma veidiem. Īpaši šādā gadījumā iespējamam kreditoram vajadzētu būt vismaz iespējai sagaidīt galīgo tiesas nolēmumu, kurā noteikts, vai prasījums ir atzīstams (19. punkts).
• Izsniedzot aizdevumu, kredītiestādei ir pienākums izvērtēt darījuma riskus un kredītņēmēja spēju aizdevumu atdot. Taču maksātnespējas procesā kredītiestādei ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā jebkuram citam nodrošinātajam kreditoram. Kredītiestādes pienākums pievērst pastiprinātu uzmanību aizdevuma riskiem neietver nepieciešamību rēķināties ar tādu iespēju, ka tiesību normas varētu tikt interpretētas un piemērotas kļūdaini un maksātnespējas procesa rezultātā kreditora prasījums varētu tikt apšaubīts. Šāda izpratne negatīvi ietekmētu tautsaimniecības vidi un komerctiesisko apriti un nav arī savienojama ar tiesiskas valsts pamatprincipiem (19. punkts).
• Bankrota procedūras ietvaros ne vienmēr var tikt apmierināti visu kreditoru prasījumi un viena kreditora intereses parasti nav stādāmas augstāk par pārējo kreditoru interesēm, maksātnespējas procesa ātrumu un efektivitāti. Kurām interesēm konkrētajā situācijā piešķirama prioritāte, tas administratoram jāizvērtē individuāli (19. punkts).
• Administratoram ir pienākums izvērtēt, kurām interesēm maksātnespējas procesā dodama prioritāte, un nepieciešamības gadījumā rīkoties tādējādi, lai bankrota procedūra netiktu pabeigta un maksātnespējīgais komersants netiktu likvidēts, pirms stājies spēkā galīgais tās tiesas nolēmums, kurā tiek skatīts maksātnespējīgā komersanta un tā iespējamā kreditora strīds par tiesībām (19. punkts).

SATVERSMES TIESAS SPRIEDUMOS IETVERTĀS ATZIŅAS

Spriedumā lietā Nr. 2012-07-01 „Par Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” ietvertās atziņas:

• Ikvienam ir tiesības rīkoties ar savu īpašumu, tostarp ieguldīt savus finanšu līdzekļus kādā uzņēmumā vai kredītiestādē. Tās ir īpašnieka tiesības un vienlaikus arī viņa risks, jo uzņēmums vai kredītiestāde var nonākt maksātnespējas situācijā. Valstij nav pienākuma novērst tirgus faktoru izraisītu īpašuma vērtības zudumu, kā arī uzņemties atbildību par privātas kredītiestādes saistībām pret savu kreditoru, kuras tā nespēj izpildīt (13. punkts).
• Kreditoru tiesības izlemt jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, proti, pieņemt lēmumu par sava prasījuma īstenošanu, ir uzskatāmas par „tiesībām lemt ar īpašumu saistītus jautājumus” un ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā (13. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 „Par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 16. punkta 1. apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam” ietvertā atziņa:

• Sociālo iemaksu veikšana ir būtiska vienojoša pazīme gadījumos, kad tiek izvērtētas sociālos pakalpojumus saņemošu personu grupu kopīgās un atšķirīgās pazīmes (12.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-12-01 „Par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 41. punkta vārdu „līdz 2011. gada 31. decembrim” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam” ietvertās atziņas:

• Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā ir ideja, ka valsts nolūkā nodrošināt sociālo taisnīgumu uzņemas atbildību par tās pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina, ievērojot savā rīcībā esošos resursus. Absolūta vienlīdzības principa piemērošana sociālo tiesību jomā var radīt nopietnas finansiālas sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Atšķirīga attieksme personu tiesību pārkāpumu rada tikai tad, ja tai nav pamatota iemesla (14.1. punkts).
• Jo plašāka ir likumdevēja rīcības brīvība konkrēta sociālo tiesību jomā ietilpstoša jautājuma regulēšanā, jo mazāka ir tiesiskā aizsardzība, ko personām nosaka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips (14.2. punkts).
• Pat tad, ja nevienas personu grupas pamattiesības netiek ierobežotas, bet likumdevējs iecerējis noteikt atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tam ir pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt iespējamās iecerētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. Šā pienākuma ievērošana citastarp nodrošina arī izsvērtāka lēmuma pieņemšanu (14.2.4. punkts).
• Ja sociālo tiesību jomā pastāv vairākas objektīvi pamatojamas alternatīvas, kas ir vienlīdz piemērotas izraudzītā leģitīmā mērķa sasniegšanai, tad konkrētā risinājuma izvēle ir pirmām kārtām likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai alternatīvas tika vērtētas. Taču tiesas uzdevums nav nedz aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma iesniedzējam vēlamo alternatīvu, nedz pārvērtēt uz sociālās politikas lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību, nedz arī veikt valsts budžeta, tostarp speciālā budžeta, finanšu līdzekļu pārdali par labu citu mērķu sasniegšanai (14.2.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-13-01 „Par Civilprocesa likuma 483. panta daļā par Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” ietvertās atziņas:

• Civilprocesa likuma 3. pants nosaka tiesvedību regulējošo tiesību normu spēku laikā. Ievērojot šajā pantā nostiprināto principu un civilprocesa zinātnē akceptēto procesuālo darbību teoriju, tiesvedība civillietās notiek saskaņā ar to civilprocesuālo regulējumu, kas ir spēkā lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālo darbību izdarīšanas vai tiesas nolēmumu izpildīšanas laikā neatkarīgi no tā, kad izcēlies tiesiskais strīds un ierosināta civillieta, un kādu civilprocesa stadiju tā sasniegusi. Taču likumdevējs attiecībā uz atsevišķām procesuālajām darbībām var piešķirt likumam atpakaļejošu spēku (10. punkts).
• Tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi aspekti – subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi. Subjektīvā jeb personīgā neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai no objektīvā viedokļa. Tas nozīmē, ka jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas lietas dalībnieku vai sabiedrības pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti (13.2. punkts).
• Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, ir jānoskaidro, vai pastāv pārbaudāmi fakti, kas var radīt šaubas par tiesas objektivitāti. Šajā sakarā zināma nozīme var būt pat šķietamībai. Tomēr šķietamību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē, vai šaubas par tiesas neitralitāti ir objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan konkrētas lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticība. Proti, izvērtējot tiesas neitralitāti, nozīme ir arī tam, kāds iespaids rodas sabiedrībai, raugoties uz tiesu no malas. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek pat ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu neitralitātes apdraudējuma risku (14.1. punkts).
• Taisnīgums var pastāvēt tikai tad, ja pastāv distance starp tiesnesi un pusēm, tiesnesi un strīdu (14.2.3. punkts).
• Protesta iesniegšana nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā, turklāt to arī nevar uzskatīt par pārsūdzību. Tāpēc protesta iesniegšana nav saistāma ar privātpersonas subjektīvajām tiesībām vērsties tiesā vai pārsūdzēt tās nolēmumus. Protesta, respektīvi, procesuāla dokumenta iesniegšana ir tāda procesuālas darbības forma, kas atšķiras no parastās tiesvedības kārtības un uzskatāma par izņēmuma gadījumu, kurā res judicata var tikt pārskatīts noteiktu apsvērumu dēļ. Protesta leģitīmais mērķis ir efektivizēt tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, uzraudzīt procesuālo un materiālo normu piemērošanas pareizību. Tātad tikai tad, ja pēc protesta ir ierosināta kasācijas tiesvedība, lietas dalībniekiem rodas tiesības uz taisnīgu tiesu un līdz ar to arī tiesiskā paļāvība uz to, ka attiecīgā lieta tiks izskatīta saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu (15.1. punkts).
• Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts – taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas tiesas elements (15.2. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-14-03 „Par Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 84.1 un 89. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 111. pantam” ietvertās atziņas:

• Satversmes 111. pantā ietverto pamattiesību īstenošanai likumdevējam jāizveido sistēma, kas nodrošina medikamentu pieejamību (14. punkts).
• Satversmes 111. pants nenoteic, kādā veidā valstij ir jārūpējas par medikamentu pieejamību, tādēļ likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties šā pienākuma izpildei piemērotākos līdzekļus. Šo pienākumu iespējams izpildīt, izveidojot veselības apdrošināšanas sistēmu, izsniedzot pabalstus medikamentu iegādei, kompensējot par medikamentiem iztērētos līdzekļus vai arī citādos veidos (15. punkts).
• Pasākumi, kas vērsti uz medikamentu iegādes izdevumu samazināšanu pacientiem un valsts līdzekļu ekonomiju, lai nodrošinātu kompensējamo medikamentu pieejamību plašākam personu lokam, ietilpst ne vien Ministru kabinetam atvēlētās rīcības brīvības ietvaros, bet pat Ministru kabineta pienākumos (15. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-15-01 „Par Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta trešās, piektās, septītās un astotās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” ietvertās atziņas:

• Nenoliedzot nevainīguma prezumpcijas sevišķo nozīmi kriminālprocesā, pieņēmums, ka tā ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī ar citām Satversmes normām (15.1. punkts).
• Satversmes 92. panta otrajā teikumā noteiktā pamattiesība – nevainīguma prezumpcija – nav absolūta un noteiktos gadījumos ļauj likumdevējam paredzēt fakta legālo prezumpciju arī tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī pamattiesība attiecas (15.1. punkts).
• Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, tostarp var ierobežot arī personas tiesības tikt uzklausītai pirms soda uzlikšanas. Tomēr šādam ierobežojumam jābūt paredzētam likumā, noteiktam ar leģitīmu mērķi un jāatbilst samērīguma principam (16.2. punkts).
• Ja vainīgā persona netiek noskaidrota un tās uzvedība netiek koriģēta ar atbilstošu un samērīgu sodu, šī persona netiek motivēta atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Līdz ar to viens no administratīvās sodīšanas mērķiem – speciālā pārkāpumu prevencija – netiek sasniegts. Tomēr šajos gadījumos tiek sasniegts cits administratīvā soda mērķis – vispārējā pārkāpumu prevencija. Proti, pārkāpumu automātiska fiksēšana palielina veiktās kontroles apjomu un līdz ar to iespējamību, ka pārkāpumam sekos sods (18.3.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-16-01 „Par likuma “Par tiesu varu” 86. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 102. pantam” ietvertās atziņas:

• Biedrošanās brīvība ir viens no demokrātiskas valsts iekārtas priekšnoteikumiem. Biedrošanās brīvība nodrošina personām iespēju aizsargāt savas tiesiskās intereses, apvienojoties kopīgu mērķu sasniegšanai. Īstenojot Satversmes 102. pantā noteiktās pamattiesības, personas iegūst iespēju līdzdarboties demokrātiskajos procesos (17. punkts).
• Ikviena tiesības apvienoties politiskās partijās ir būtisks demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikums (18. punkts).
• Politiskā partija ir personu apvienība, kuras biedriem ir līdzīgi politiskie uzskati, kurai ir noteikta ideoloģija un kuras galvenais mērķis ir iegūt politisko varu, lai valstī to īstenotu atbilstoši partijas programmā ietvertajiem mērķiem un principiem. [..] Apvienošanās politiskajā partijā ir personu dalība tādā organizācijā, kuras galvenais mērķis ir politiskās varas iegūšana (19. punkts).
• Persona noteiktos gadījumos var iesniegt konstitucionālo sūdzību par tādu tai nelabvēlīgu tiesību normu, kas tieši un nepastarpināti attiecas uz šo personu, taču vēl nav tai piemērota (22. punkts).
• Lai nošķirtu gadījumus, kad persona konstitucionālo sūdzību iesniedz nolūkā aizstāvēt savas tiesības, no gadījumiem, kad persona to dara vispārības labā, nepietiek ar konstatāciju, ka persona pieder pie grupas, uz kuru tiesību norma attiecas. Personai ir jāsniedz ticams pamatojums tam, ka tiesību normas izraisītās nelabvēlīgās sekas rada tai pamattiesību aizskārumu (22.1. punkts).
• Ja personai nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš sākas pamattiesību aizskāruma brīdī. Proti, persona nevar iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja no aizskāruma rašanās brīža ir pagājis ilgāks laiks nekā seši mēneši (22.3. punkts).
• Paredzot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu, likumdevējs ir prezumējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma (akts) personai rada būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc aizskāruma rašanās persona to nav darījusi, tad aizskārums, visdrīzāk, nav būtisks. Līdz ar to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža konstatēšana nevar būt formāla un aprobežoties ar noteikta datuma nosaukšanu. Ja persona nav norādījusi objektīvi pārbaudāmus faktus, kas raksturo aizskārumu un ļauj konstatēt tā rašanās brīdi, tad tās subjektīvais viedoklis nav pietiekams pamats pamattiesību aizskāruma konstatēšanai (22.3. punkts).
• Ja pieteikuma iesniedzējam par tiesību normā noteiktā aizlieguma pārkāpšanu likumā paredzētas būtiskas nelabvēlīgas sekas, tad šāda situācija noteiktos apstākļos atzīstama par potenciālu vai nākotnē sagaidāmu pamattiesību aizskārumu, uz kuru nav attiecināms Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktais sešus mēnešus ilgais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš (22.4. punkts).
• Tiesību normā ietverts aizliegums vai imperatīva prasība nav pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pamattiesību aizskārums potenciāli radīsies nākotnē, un atzītu personai tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību. Potenciāls pamattiesību aizskārums var būt pamats lietas ierosināšanai un izskatīšanai pēc būtības tikai tādos gadījumos, kad likumā paredzētās nelabvēlīgās sekas, kas personai iestātos tiesību normas piemērošanas gadījumā, radītu tai būtisku kaitējumu. Satversmes tiesa vai Satversmes tiesas kolēģija katrā individuālā gadījumā konstatē šāda aizskāruma esamību un noskaidro, vai ir pamats ierosināt lietu un pēc būtības izvērtēt personas prasījumu (23.2. punkts).
• Biedrošanās brīvībai, tostarp ikviena tiesībām apvienoties politiskās partijās, likumdevējs var noteikt ierobežojumus. Tādā veidā valsts nodrošina attiecīgo pamattiesību izmantošanu, kā arī aizsargā citu personu tiesības un pārējās konstitucionālās vērtības. [..] Biedrošanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama, ja ierobežojums ir: 1) noteikts ar likumu; 2) attaisnojams ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāls jeb samērīgs ar šo mērķi (25. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-18-01 „Par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.3 panta pirmās daļas vārdu ”ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma apmēram [ieskaitot nokavējuma naudu, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no nākamās dienas pēc konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai] un 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, iemaksā budžetā papildus aprēķināto nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma summu kopā ar soda naudu 15 procentu apmērā no nodokļa pamatparāda” redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011. gada 9. novembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam” ietvertā atziņa:

• Pienācīga nodokļu administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (10. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-20-03 „Par Aizputes novada domes 2012. gada 28. marta saistošo noteikumu Nr. 7 „Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012.–2023. gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 407.16.3., 434.23. un 572.6. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertās atziņas:

• Satversmes tiesas process notiek publiski tiesiskās interesēs. Lietas dalībnieku vienošanās, ja nav citu svarīgu apstākļu, pašas par sevi nevar kalpot par Satversmes tiesā ierosinātās tiesvedības izbeigšanas pamatu. Apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (5. punkts).
• Tiesiskās noteiktības principam neatbilstu tāda situācija, ka konstitucionālajā sūdzībā tiek apšaubīta publisko tiesību juridiskās personas izdotās tiesību normas atbilstība Satversmei, šī norma līdz lietas izskatīšanas sākumam nav zaudējusi savu juridisko spēku, bet tiesa izbeidz tiesvedību, balstoties vienīgi uz pieteikuma iesniedzēja vispārīgi formulētu lūgumu (5. punkts).
• Teritorijas plānojumā noteiktais teritorijas izmantošanas veids ir tiesiskais pamats, uz kura pašvaldība pieņem privātpersonai saistošus lēmumus par konkrētās teritorijas izmantošanu un tās aprobežojumiem (6. punkts).
• Tas vien, ka Saeima un Ministru kabinets ir noteikuši kārtību, kādā persona var saņemt atļauju piesārņojošu darbību veikšanai, nebūt nenozīmē, ka pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu liegt savā teritorijā noteiktu piesārņojošu darbību veikšanu (9. punkts).
• Par leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas ilgtspējības interesēs citastarp paredz arī konkrēta nekustamā īpašuma atļautās izmantošanas priekšnoteikumus (10. punkts).
• Prasība izstrādāt detālplānojumu nodrošina to, ka konkrētas teritorijas izmantošanas noteikšanā publiskās intereses tiek saskaņotas ar atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku privāttiesiskajām interesēm. Detālplānojuma izstrādes teritorijā esošo un tai piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku, kā arī ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība detālplānojuma izstrādāšanā un alternatīvu teritorijas attīstības risinājumu izvērtēšanā veido plānojuma īstenošanas procesa leģitimitātes pamatu (10. punkts).
• Publiskās ārtelpas izveide ir teritorijas plānojuma īstenošanas svarīga sastāvdaļa un detālplānojums ir tā galvenais instruments. Detālplānojumā ir jāpamato konkrētas teritorijas arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumi, kas nodrošina plānojamās teritorijas iekļaušanos jau esošajā vidē (11.2. punkts).
• Pēctecības principa mērķis teritorijas plānošanas jomā ir sekmēt tiesisko noteiktību un, cik vien tas iespējams, nepieļaut tādus gadījumus, kad atsevišķai teritorijai nebūtu noteikts tās izmantošanas veids (11.3.1. punkts).
• Ja iestājas likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētie gadījumi, kad nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, tad neatkarīgi no tā, vai šis regulējums ir ietverts pašvaldības teritorijas plānojumā, personai rodas obligāts pienākums izstrādāt detālplānojumu (11.3.2. punkts).
• Satversmes 105. pants piešķir vietējai pašvaldībai plašu rīcības brīvību teritorijas plānojumā noteikt darbību prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus, kuru labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas priekšnoteikumus (12. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-21-01 „Par 2009. gada 12. marta likuma „Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā” 5. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91. pantam” ietvertās atziņas:

• Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr izveidojas tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros personu tiesības ir reglamentētas atšķirīgi, vēl nav vienlīdzības principa pārkāpums (9. punkts).
• Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu (9. punkts).
• Vienotu sociālo garantiju piešķiršanas kritēriju ieviešana valsts pārvaldē atbilst sabiedrības interesēm (14.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-22-0103 „Par Civilprocesa likuma 567. panta trešās daļas, ciktāl tā neparedz zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzības segšanu no valsts budžeta gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr. 670 „Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību” 8., 9., 10., 11. un 12. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam” ietvertās atziņas:

• Satversmes 83. pants expressis verbis attiecas vienīgi uz tiesnešiem, nevis uz visu tiesu varu. Kaut arī tiesu izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras savā amata darbībā ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam, tomēr atšķirībā no tiesnešiem viņi nespriež tiesu un Satversmes 83. pants uz viņiem nav attiecināms (11. punkts).
• Konstitucionālās tiesas procesā īpaša nozīme ir tiesiskās stabilitātes principam un nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību uz normatīvā regulējuma spēkā esamību. Tādējādi no personas ir sagaidāma aktīva savu tiesību aizsardzība, apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas bezdarbības (12.2. punkts).
• Tiesiskās stabilitātes un citu personu tiesiskās paļāvības aizsardzība normatīvā regulējuma spēkā esamības laikā uzskatāma par būtisku apstākli, kura dēļ noilguma aprēķināšanas kārtība Satversmes tiesas procesā var atšķirties no citiem tiesvedības procesiem (12.2. punkts).
• Mainoties vienam tiesību sistēmas elementam vai objektīviem ārējiem apstākļiem, pastāv iespējamība, ka tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi par pamattiesību aizskāruma brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi šādu aizskārumu (12.3. punkts).
• Brīvo juridisko profesiju pārstāvji kā finansiāli patstāvīgas pašnodarbinātās personas paši ir atbildīgi par ienākumu gūšanu, tostarp rūpējoties arī par personisko izdevumu segšanai nepieciešamajiem ienākumiem un uzņemoties zināmu finansiālo risku par savām profesionālajām saistībām. Tomēr jāņem vērā arī tas apstāklis, ka tiesu izpildītāji nav tiesīgi patvaļīgi noteikt sniedzamo pakalpojumu takses vai arī vienoties par tām ar piedzinēju. Tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšana ir valsts pienākums. Līdz ar to tiesu izpildītāju finansiālā patstāvība neizslēdz valsts pienākumu noteikt kārtību, kādā tiesu izpildītāji iekasē amata atlīdzību (13.2. punkts).
• Likumdevējam ir jānosaka kārtība, kādā tiesu izpildītāji var gūt savai ikdienas darbībai nepieciešamos līdzekļus un vienlaikus tiktu nodrošinātas arī Satversmes 107. pantā ietvertās pamattiesības (13.3. punkts).
• Tā kā tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no parādnieka un pastāv šķērssubsīdiju sistēma, viņi var saņemt amata atlīdzību arī tajās lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Turklāt nav objektīva pamata uzskatīt, ka likumdevēja izveidotā sistēma nespētu nodrošināt finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanai un personisko izdevumu segšanai (16. punkts).
• Tiesu izpildītāji ir tiesīgi saņemt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu vienādā apmērā neatkarīgi no tā, vai tos maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem (17. punkts).
• Ministru kabineta noteiktā kārtība, ja tā nav balstīta uz skaidru likumdevēja pilnvarojumu, nevar ietvert materiāla rakstura tiesību normas, kas ietekmē izdevumu segšanas apmēru (18. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-23-01 „Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertās atziņas:

• No Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajā daļā nostiprinātā subsidiaritātes principa izriet, ka personai, vēršoties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizsargāt aizskartās pamattiesības. Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka pastāv reāla iespēja ar konkrēto tiesību aizsardzības līdzekli panākt tādu materiāltiesisku rezultātu, kas novērš iespējamo pamattiesību aizskārumu. [..]. Otrkārt, Satversmes tiesas likuma 19.2 pantā ietvertā prasība izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības attiecas uz tādiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas personai ir pieejami procesuālā ziņā. [..] (14. punkts).
• Lai izvērtētu, vai Pieteikuma iesniedzējai bija iespējas aizstāvēt savas pamattiesības, kas var tikt uzskatītas par vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas nozīmē, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai Pieteikuma iesniedzējas rīcībā bija tādi tiesību aizsardzības līdzekļi, kuru izmantošanu Satversmes tiesa parasti uzskata par priekšnoteikumu lietas ierosināšanai pēc konstitucionālās sūdzības;

2) vai apstrīdētā norma ir nepārprotami formulēta kā imperatīva tiesību norma un vai Pieteikuma iesniedzēja atrodas tipiskā apstrīdētajā normā paredzētā situācijā;

3) vai tiesību aizsardzības līdzekļi paver Pieteikuma iesniedzējai reālas iespējas aizstāvēt savas tiesības un nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu (14. punkts).

• Soda neizbēgamības princips ir vērsts uz to, lai tieši pārkāpuma izdarītājs izcieš sodu un rezultātā būtu motivēts nākotnē atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. [..] Soda neizbēgamības princips publiskajās tiesībās netiek īstenots, ja sodu vainīgās personas vietā izcieš kāds cits (18.3. punkts).
• Gadījumā, kad sodu pārkāpuma izdarītāja vietā samaksā transportlīdzekļa īpašnieks, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiek sasniegts (19.1. punkts).
• Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tiesību normās ir ietverts regulējums, kas ļauj Satversmes tiesas spriedumu efektīvi izpildīt (20.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-24-03 „Par Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumu Nr. 733 „Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” 1. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam” ietvertās atziņas:

• Pienākums prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā ir viens no tiem nosacījumiem, kas ikvienam pilsonim jāņem vērā, piedaloties valsts un pašvaldību darbībā (14. punkts).
• Jēdzienu „darbinieks” Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas izpratnē nevar interpretēt šauri, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu un mērķus” (16.2.2. punkts).
• Viens no demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikumiem ir atbilstoši leģitimēto valsts institūciju stabila un efektīva darbība. Tāpēc ir nepieciešama visaptveroša un konsekventa valsts valodas lietošana atbilstošā līmenī šo institūciju darbā (17. punkts).
• Sabiedrības interesēs ir tas, lai deputāts savus pienākumus pildītu pienācīgi, tostarp spētu sazināties ar iedzīvotājiem valsts valodā (18.4.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-26-03 „Par Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 67.1 3. apakšpunkta (2010. gada 28. decembra redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam” ietvertās atziņas:

• Pienākums nodrošināt zāļu pieejamību ir kvalificējams kā pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem (11.1. punkts).
• Valsts pienākums ir gan izveidot tiesiski regulētu procesu, kādā personas var pretendēt uz kompensējamo zāļu saņemšanu, gan arī noteikt kārtību, kādā persona var vērsties pret tai nelabvēlīgu lēmumu (11.1. punkts).
• Valstij ir rīcības brīvība izveidot pamattiesībām atbilstošu sistēmu, kurā personām ir tiesības saprātīgā termiņā saņemt valsts kompensētās dārgās zāles. Tomēr Satversmes 111. pants neparedz valsts pienākumu nodrošināt tūlītēju pieeju visām šāda veida zālēm (11.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2013-01-01 „Par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu izdienas pensiju likuma 3. panta 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam” ietvertā atziņa:

• Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz konkrētiem pensijas veidiem, tostarp izdienas pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem vai konkrētā apmērā. Arī tas, ka valsts nolemj kādu periodu neieskaitīt personas izdienas stāžā, pats par sevi nav Satversmes 109. panta pārkāpums (9. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2013-02-01 „Par Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” ietvertās atziņas:

• Satversmes 92. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt, kādas lietas un ar kādiem nosacījumiem ir izskatāmas kasācijas tiesvedības kārtībā, un ietver arī tiesības atvēlēt noteiktu rīcības brīvību (diskrecionāro varu) Senātam, lai tas varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību (3. punkts).
• Valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas pieejamību izpaužas pirmkārt tādējādi, ka valstij jāizveido tiesa, kurā personas var vērsties strīda atrisināšanai vismaz vienā instancē ( punkts).
• Tiesas pieejamības principu zināmā mērā var attiecināt arī uz pieeju apelācijas un kasācijas instances tiesai. Šo tiesas instanču pieejamība nevarētu tikt ierobežota, piemēram, ar nesamērīgi īsiem procesuālajiem termiņiem vai nesamērīgi augstām valsts nodevām (11. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2013-06-01 „Par likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23. panta piektās daļas 2. punkta un 23.1 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam” ietvertās atziņas:

• Satversmē paredzētā varas dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību (11. punkts).
• Saeimas konstitucionālais pienākums reglamentēt vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanu ir vērsts uz pilsoņu kopuma rīcības koordinēšanu [..], lai pēc iespējas efektīvāk tiktu izlietoti privātie un valsts budžeta līdzekļi. Tāpat minētais Saeimas pienākums nodrošina Satversmes 78. panta prasību ievērošanu šajā procesā, citastarp arī to, lai vēlētāju iesniegtais likumprojekts būtu pilnībā izstrādāts (12.1. punkts).
• CVK kompetencē ietilpst vēlētāju iesniegtu likumprojektu izvērtēšana pēc satura (13.2. punkts).
• Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir viens no mehānismiem, kas aizsargā viņu intereses un tiesības, kā arī ļauj suverēnās varas nesējai – tautai – izteikt savu viedokli par konkrēta likuma pieņemšanas nepieciešamību (14.1. punkts).
• Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir nozīmīgs instruments, ar kura palīdzību tauta – suverēns – var darboties kā likumdevējs (14.1. punkts).
• CVK ir jāreģistrē ikviens vēlētāju iesniegts likumprojekts, lai varētu sākties parakstu vākšanas procedūra, izņemot gadījumus, kad likumprojekts acīmredzami nav pilnībā izstrādāts pēc satura. Savukārt vēlētāji savu vērtējumu par likumprojektu var izteikt parakstu vākšanas procesā, bet pēc tam – tautas nobalsošanā (14.3. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2013-09-01 „Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21. panta otrās daļas vārdu „ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz trīsdesmit latus” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam” ietvertās atziņas:

• Ikvienā gadījumā tiesību normu piemērotājam ir pienākums izvērtēt to, vai attiecīgajā personas nodarījumā saskatāmas administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes un vai ir kādi apstākļi, kas varētu personas administratīvo atbildību izslēgt (9. punkts).
• Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī paredzēt nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Likumdevējs, veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības ietvarus, tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību (10. punkts).
• Likumdevēja īstenotā sodu politika nebūtu jāsaprot tikai kā sankciju noteikšana par konkrētiem nodarījumiem vai pārkāpumiem. Šajā jomā citastarp ietilpst arī tādas tiesību normas, kas regulē priekšnoteikumus, ar kādiem tiesību normas piemērotājs var atbrīvot personu no atbildības par pārkāpumu (10. punkts).
• Satversmes tiesas kompetencē ietilpstošā pārbaude sniedzas vienīgi tiktāl, lai izvērtētu, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas. Par Satversmē noteikto rīcības brīvības robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, tāda situācija, ka tiesību norma būtiski apdraud personas pamattiesības (10. punkts).
• Likumdevēja uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vienveidīgai tiesību normu piemērošanai un ar tiesību normu palīdzību efektīvi aizsargāt citu personu pamattiesības. Piešķirot plašāku rīcības brīvību tiesību normu piemērotājam, tiek pavērta iespēja individualizēt sodus par konkrētu administratīvo pārkāpumu un varētu tikt sekmēta individuālā taisnīguma panākšana, tomēr atsevišķos gadījumos – tikpat lielā mērā arī tikt apdraudēta tiesību normu piemērošanas vienveidība un šis process padarīts sarežģītāks vai mazāk efektīvs (12. punkts).
• Lielais ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu skaits ir pietiekami nopietns rādītājs, lai pieļautu to, ka likumdevējs izšķiras par fiksētu sankciju noteikšanu, tādējādi ierobežojot tiesību piemērotāja rīcības brīvību, toties nodrošinot pēc iespējas efektīvāku sabiedrības drošības aizsardzību (12. punkts).
• Likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka pasākumu kopumam, kas vērsts uz personu dzīvības un veselības aizsardzību, dodama priekšroka gan salīdzinājumā ar privātpersonai uzlikto pienākumu maksāt naudas sodu par tās izdarītu administratīvo pārkāpumu, gan salīdzinājumā ar tiesību normu piemērotāja rīcības brīvības ierobežojumu attiecībā uz izdarītā administratīvā pārkāpuma atzīšanu par maznozīmīgu (13.2. punkts).
• Personām ar īpašām vajadzībām jābūt nodrošinātai tādai pašai publiskās infrastruktūras pieejamībai kā citām personām. Personām ar īpašām vajadzībām var būt grūti piekļūt sabiedriski nozīmīgām vietām ar personīgo transportu. Tāpēc tieši šai personu grupai paredzēto stāvvietu pieejamība ir ārkārtīgi nozīmīga (13.4. punkts).
• Autostāvvietu pieejamība personām ar īpašām vajadzībām ir viena no garantijām tam, ka tiek ievērotas šādu personu tiesības uz infrastruktūras pieejamību. Valstij ir jānodrošina tas, ka personas ar īpašām vajadzībām var brīvi pārvietoties, novietot transportlīdzekli tām paredzētās stāvvietās un tādējādi īstenot savas tiesības (13.4. punkts).