Kolēģijas 2024. gada 4. decembra lēmums (pieteikums Nr. 119/2024)
LĒMUMS
PAR ATTEIKŠANOS IEROSINĀT LIETU
Rīgā 2024. gada 4. decembrī
Satversmes tiesas 2. kolēģija šādā sastāvā: kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Neimanis, tiesneši Veronika Krūmiņa un Mārtiņš Mits,
kolēģijas sēdē izskatījusi Satversmes tiesā saņemto [..] (turpmāk – Pieteikuma iesniedzēja) pieteikumu par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 119/2024),
konstatēja:
1. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 5. punktu un 464.1 panta otrās daļas 2. punktu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 85., 90., 91., 92., 105. un 116. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6., 13. un 14. pantam, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantam un attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošiem no [datums].
2. Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 5. punkts noteic:
„(3) Par procesuālo tiesību normas pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, katrā ziņā uzskatāms tas, ka:
5) lietā nav tiesas sēdes protokola vai tiesas sprieduma.”
Savukārt šā likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkts noteic:
„(2) Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos gadījumos: [..]
2) izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.”
3. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 20. panta piektajai daļai, lemjot par to, vai uz saņemtā pieteikuma pamata ir ierosināma lieta, kolēģija izvērtē, vai:
1) lieta ir piekritīga Satversmes tiesai;
2) iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt pieteikumu;
3) pieteikums atbilst Satversmes tiesas likuma 18.–19.3 panta prasībām;
4) pieteikums nav iesniegts par jau izspriestu prasījumu;
5) pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums vai faktisko apstākļu izklāsts pēc būtības ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto pieteikumu, par kuru lēmusi kolēģija.
4. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 6. punktam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei un Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Pieteikumā ir apstrīdēta Civilprocesa likuma normu atbilstība Satversmei un Konvencijai. Līdz ar to pieteikumā ietvertais prasījums ir piekritīgs Satversmes tiesai.
5. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punktu Satversmes tiesas kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu. Lai izvērtētu, vai pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu, jānoskaidro, vai: 1) prasījums formāli ir izspriests; 2) prasījums ir mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu nevarētu uzskatīt par jau izspriestu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.1.–10.5. punktu).
Satversmes tiesa 2013. gada 21. oktobrī ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2013-02-01 „Par Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” (turpmāk – spriedums lietā Nr. 2013-02-01). Sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 pieņemšanas laikā Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkts noteica: „(2) Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos gadījumos: [..] 2) nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu, un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.” Satversmes tiesa atzina minēto Civilprocesa likuma normu par atbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Pieteikuma iesniedzējai Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkts ir piemērots redakcijā, kādā tas tika izteikts ar 2016. gada 9. jūnija likumu „Grozījumi Civilprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2016. gada 13. jūlijā. Spriedumā lietā Nr. 2013-02-01 minētās tiesību normas konstitucionalitāte nav vērtēta.
Līdz ar to pieteikumā ietverto prasījumu izvērtēt Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta atbilstību Satversmei un Konvencijai nevar uzskatīt par jau izspriestu Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta izpratnē.
6. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktam persona pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt tikai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja ir tiesīga iesniegt pieteikumu, ievērojot konstitucionālajai sūdzībai Satversmes tiesas likuma 18. un 19.2 pantā noteiktās prasības.
7. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka viņai Satversmē ietvertās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt no Satversmes tiesas likuma 19.2 panta sestās daļas 1. punkta izriet prasība pieteikumā minēto uzskatu pamatot.
Personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja, pirmkārt, personai Satversmē ir ietvertas konkrētas pamattiesības un, otrkārt, tieši apstrīdētā norma personai aizskar šīs Satversmē ietvertās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01 11. punktu).
7.1. Pieteikuma iesniedzēja bijusi prasītāja civillietā un iesniegusi kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu. Senāts atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību pēc Pieteikuma iesniedzējas sūdzības, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punktu. Tādējādi minētā norma Pieteikuma iesniedzējai ir piemērota.
Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkts liedzot Pieteikuma iesniedzējas tiesisko interešu aizsardzību kasācijas instancē. Minētā norma paredzot Senāta tiesības atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz tā subjektīvu divu kritēriju vērtējumu. Tādējādi aizskarot Satversmes 90., 91. un 92. pantā ietvertās viņas pamattiesības.
Līdz ar to pieteikums par Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta (turpmāk – apstrīdētā norma) atbilstību Satversmes 90., 91. un 92. pantam atbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajā daļā un sestās daļas 1. punktā noteiktajām prasībām.
7.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar arī Satversmes 85., 105. un 116. pantā, Konvencijas 6., 13. un 14. pantā, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantā ietvertās viņas pamattiesības.
Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts: personai jāsniedz ticams pamatojums tam, ka tiesību normas izraisītās nelabvēlīgās sekas rada pamattiesību aizskārumu tieši viņai (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012‑16‑01 22.1. punktu). Turklāt jāpastāv tiešai saiknei starp personas pamattiesību aizskārumu un pieteikumā apstrīdēto normu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009‑74‑01 12. punktu).
Pieteikumā nav sniegts pamatojums tam, kādas konkrētas uz Pieteikuma iesniedzēju attiecināmas pamattiesības izriet no Satversmes 85., 105. un 116. panta un kādā veidā tieši apstrīdētā norma aizskar viņas pamattiesības.
Turklāt, ja pieteikumā ir ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi, pieteikuma iesniedzējam jāpamato arī tas, kādēļ apstrīdētās normas atbilstība starptautisko tiesību normai būtu vērtējama atsevišķi no Satversmes normas. Proti, jāpamato, ka starptautisko tiesību norma paredz plašāku, no Satversmes atšķirīgu, pamattiesību aizsardzības apjomu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 17. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 16.3.1. punktu). Pieteikumā šāds pamatojums attiecībā uz prasījumu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 6. , 13. un 14. pantam, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantam nav ietverts.
Līdz ar to pieteikums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 85., 105. un 116. pantam, Konvencijas 6., 13. un 14. pantam, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantam neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas un sestās daļas 1. punkta prasībām.
7.3. Pieteikuma iesniedzēja apstrīd arī Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 5. punkta atbilstību Satversmes 85., 90., 91., 92., 105. un 116. pantam, Konvencijas 6., 13. un 14. pantam, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantam.
Pieteikumā ir norādīti lietas faktiskie apstākļi kā arī pausts Pieteikuma iesniedzējas viedoklis par Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 5. punkta piemērošanu konkrētajā situācijā. Tomēr šādi apsvērumi nevar būt par pamatu lietas ierosināšanai Satversmes tiesā, jo tā nepārvērtē tiesību normu piemērošanas un interpretācijas jautājumus (sal.sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu).
Līdz ar to pieteikums par Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 5. punkta atbilstību Satversmes 85., 90., 91., 92., 105. un 116. pantam, Konvencijas 6., 13. un 14. pantam, kā arī Konvencijas 1. protokola 1. pantam neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajā daļā un sestās daļas 1. punktā noteiktajām prasībām.
8. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajai daļai persona var iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai vienīgi gadījumā, ja viņa ir izmantojusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, vai arī ja personai šādu iespēju nav.
Senāta [datums] rīcības sēdes lēmums, ar kuru atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību pēc Pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības, nav pārsūdzams. Tātad viņai nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.
Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrais teikums nosaka: „Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža.”
Konkrētajā gadījumā termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir skaitāms no [datums], kad stājies spēkā Senāta rīcības sēdes lēmums. Pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2024. gada 8. novembrī. Tādējādi minētais sešu mēnešu termiņš ir ievērots.
Līdz ar to pieteikums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 90., 91. un 92. pantam atbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajā daļā un ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktajām prasībām.
9. Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka pieteikumā jānorāda juridiskais pamatojums. Juridiskais pamatojums Satversmes tiesas likuma izpratnē nozīmē juridisko argumentāciju, kurā pamatota apstrīdētās normas neatbilstība katrai pieteikumā norādītajai augstāka juridiska spēka tiesību normai.
9.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma, proti, Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkts, neatbilst Satversmes 90. pantam, jo tajā ir ietverti divi subjektīvi kritēriji, no kuru izvērtējuma ir atkarīgs tas, vai kasācijas tiesvedība tiks ierosināta.
Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu. Savukārt personai ir subjektīvās publiskās tiesības tikt pienācīgi informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem. Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 90. pantā ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006‑12‑01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 15.2. punktu). Tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz šīs normas interpretāciju. Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas metožu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 15.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.1. punktu).
Pieteikumā vispārīgi norādīts uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 90. pantam, tomēr, ievērojot minēto Satversmes tiesas judikatūru par tiesību normas skaidrību un paredzamību, tajā nav sniegts pamatojums tam, ka apstrīdētā norma neatbilst šai Satversmes normai.
Līdz ar to pieteikums par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes 90. pantam neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām.
9.2. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, jo uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj šā panta otrajā teikumā noteikto diskriminācijas aizlieguma principu.
Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti, bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips – pirmajā teikumā, un diskriminācijas aizlieguma princips – otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu). Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principā ietverts palīgelements, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 15. punktu). Diskriminācijas gadījumā atšķirīga attieksme ir balstīta uz noteiktiem aizliegtiem kritērijiem. Šādi kritēriji ir, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās grupas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007‑25‑01 7.1. punktu).
Izvērtējot kādas normas atbilstību Satversmes 91. pantam, nepieciešams noskaidrot: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām); 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018‑14‑01 13. punktu).
Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, pieteikumā jāpamato, ka atšķirīgā attieksme ir balstīta uz kādu aizliegto kritēriju. Pieteikumā šāds pamatojums nav ietverts. Tāpat arī, izvērtējot iepriekšminētos kritērijus, pieteikumā nav pamatots, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam.
Līdz ar to prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām.
9.3. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam, jo Senāts neesot ņēmis vērā kasācijas sūdzībā ietvertās norādes, kļūdaini neierosinot kasācijas tiesvedību un tādējādi liedzot Pieteikuma iesniedzējai tiesības uz lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesā.
Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, atšķiras atkarībā no tā, vai apstrīdētā tiesību norma pilnībā liedz personai noteiktas, konkrētajā situācijā nodrošināmas garantijas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai vai paredz tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-23-01 un 2012. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2011-16-01).
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi un funkcijas demokrātiskā tiesiskā valstī, kā arī lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nozīmi civilprocesā, likumdevējam ir jānodrošina, ka šī tiesa efektīvi īsteno savas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑13‑01 16.1. punktu). Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Atslogojot Senātu no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, tiek nodrošināta Senāta darbības efektivitāte, t.i., iespēja novirzīt ierobežotos resursus to lietu izskatīšanai, kurās konstatējami procesuālo vai materiālo normu piemērošanas pārkāpumi un kurām ir nozīme judikatūras tālākveidošanā. Turklāt tiesības uz pieeju kasācijas instances tiesai neietver prasību ikvienu lietu izskatīt pēc būtības un sagatavot pilnu tiesas spriedumu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10.1. un 11. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka likumdevēja pienākumu pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās procesuālās normas, bet šī norma neparedz konkrēta jautājuma izšķiršanu atbilstoši tādam procesuālajam regulējumam, kādu persona vēlas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 10. punktu).
Ievērojot minēto Satversmes tiesas judikatūru, pieteikumā nav sniegts juridiskais pamatojums tam, ka no Satversmes 92. panta izriet prasība kasācijas kārtībā izskatīt visas civillietas, arī tādas, kurās nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un kurām nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības nepiekrīt Senāta vērtējumam par to, ka konkrētajā lietā nebija pamata ierosināt kasācijas tiesvedību, un apstrīdētās normas piemērošanai. Tomēr šādi apsvērumi nevar būt par pamatu lietas ierosināšanai Satversmes tiesā, jo Satversmes tiesa nepārvērtē tiesību normu piemērošanas un interpretācijas jautājumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑01‑01 11. punktu).
Līdz ar to pieteikums par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes 92. pantam neatbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkta prasībām.
Ņemot vērā konstatēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 2. kolēģija
nolēma:
atteikties ierosināt lietu pēc [..] ieteikuma (pieteikums Nr. 119/2024).
Lēmums nav pārsūdzams.
Kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Neimanis
_____________________________________________________
Lēmums PDF formātā: Lemums_par_pieteikumu_Nr. 2024_119