Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2012.gadā

10.02.2013.

1. Satversmes tiesā 2012. gadā saņemts 561 iesniegums. No tiem 347 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 214 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās.

2. Satversmes tiesa ierosināja 26 lietas, no kurām sešpadsmit lietas tika ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, sešas lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikumiem, trīs lietas pēc Saeimas deputātu un viena lieta pēc Tiesībsarga pieteikuma. Pieteikumos lūgts vērtēt dažādus tiesību jautājumus, tostarp tādus jautājumus, kas saistīti ar ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju, valsts valodas zināšanu apjomu, zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzību, civilprocesu un pensiju sistēmu.

3. Kopumā 2012. gadā ir izlemtas 22 lietas. Tiesvedība izbeigta 9 lietās, savukārt 13 lietās pieņemti spriedumi. Satversmes tiesa 2012. gadā izskatījusi vairākus būtiskus konstitucionālo tiesību jautājumus, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūru, atalgojumu tiesu varā, īpašuma tiesību ierobežojumiem, personu sociālo aizsardzību, tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu un autortiesību subjektu mantiskām tiesībām. Nolēmumos ir ietvertas būtiskas atziņas tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumos.

4. Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu, Satversmes tiesas nolēmumos sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad Satversmes tiesas nolēmumam ir erga omnes spēks, proti, tas ir vispārsaistošs.

SATVERSMES TIESAS LĒMUMOS PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU IETVERTĀS ATZIŅAS:

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 „Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas, 4. panta otrās daļas un 16. panta pirmās, otrās un trešās daļas, ciktāl tās attiecas uz tiesnešiem (zemesgrāmatu tiesnešiem) un prokuroriem, 4. panta devītās daļas, 6.1 panta, 6.2 panta, 14. panta pirmās daļas piektā teikuma, 15. panta septītās daļas, pārejas noteikumu 8.4 punkta, likuma „Par tiesu varu” 89.11 panta 9.1 daļas un 2010. gada 16. decembra likuma „Grozījumi likumā „Par tiesu varu”” 4. panta un 10. panta, kā arī 2010. gada 16. decembra likuma „Grozījumi Prokuratūras likumā” 2. panta, 5. panta daļā par 55. panta trešās daļas izslēgšanu, 6. panta daļā par 57.1 panta ceturtās daļas, 57.2 panta un 57.5 panta izslēgšanu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107. pantam” ietvertās atziņas:

Ikviens tiesnešiem noteikts nepamatots Satversmes 107. pantā ietverto tiesību ierobežojums rada Satversmes 83. panta pārkāpumu, taču ne katrs Satversmes 83. panta pārkāpums rada Satversmes 107. pantā ietverto tiesību aizskārumu (25. punkts).
Tieslietu padomes pastāvēšana nekādā veidā neierobežo tiesnešu un prokuroru individuālo tiesību apjomu. Tomēr tai piešķirtā kompetence dod pamatu atzīt, ka tiesu neatkarības garantiju aizstāvēšanā Satversmes tiesā Tieslietu padomei ir plašākas procesuālās tiesības nekā indivīdam. Tieslietu padome var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā arī tādā gadījumā, ja likums neatbilst Satversmes 83. pantam, bet šī neatbilstība nerada personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu (26. punkts).
Prasījums par atlīdzības sistēmas saturu un tās pieņemšanas procedūru izriet no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa. Līdz ar to šāds prasījums viens pats, ja tas nav saistīts ar pamattiesību aizskārumu, nevarētu tikt izvirzīts konstitucionālajā sūdzībā. Šādu strīdu risināšanai likums “Par tiesu varu” un Satversmes tiesas likums paredz Tieslietu padomes tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Ja apstrīdētās normas nav samazinājušas tiesnešu un prokuroru atalgojuma faktisko vērtību, tad Satversmes tiesai nav pamata turpināt tiesvedību lietā (27.2. punkts).
Ekonomiskā krīze lika izvērtēt valsts reālās ekonomiskās iespējas. Atbilstoši šai situācijai bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto iestāžu amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas balstītos uz vienotiem principiem un ievērotu samērīguma principu. Šādos apstākļos ir iespējama, pieļaujama un noteiktos gadījumos pat nepieciešama arī tiesnešu atalgojuma vērtības pārbaude (29.1. punkts).
Likumdevēja un tiesu varu pārstāvošās institūcijas – Tieslietu padomes – mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai stiprinātu demokrātiju un tiesiskas valsts darbību, kā arī iespējami efektīvi nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt, īstenojot tiesu varas reformas, Tieslietu padomes un likumdevēja vai likumprojekta izstrādātāja mijiedarbībai būtu jānotiek visos reformas posmos. Līdz ar to par atlīdzības sistēmas problēmu novēršanas efektīvāko veidu uzskatāma likumdevēja un Tieslietu padomes sadarbība to kompetences ietvaros (30. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-12-01 „Par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” ietvertās atziņas:

Ja pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā norma vispār ierobežo to personu tiesības, kurām invaliditātes pensijas vietā piešķirta vecuma pensija, šis jautājums ir izvērtējams pirms pārējiem lietas dalībnieku paustajiem argumentiem (7. punkts).
Saeimai, saņemot Tiesībsarga priekšlikumus par nepieciešamību izdarīt grozījumus normatīvajos tiesību aktos, šādi grozījumi ir jāizvērtē pēc būtības vai arī jāsniedz argumentēts viedoklis, kādēļ tas netiek darīts (11. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-18-01 „Par likuma „Par budžeta un finanšu vadību” 16.2 panta ceturtās daļas un 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam” ietvertās atziņas:

Varas dalīšana notiek ne tikai valstī izveidojot atsevišķus institucionāli patstāvīgus konstitucionālos orgānus, kuru starpā tiek sadalītas valsts pamatfunkcijas, bet arī piešķirot un nodrošinot tiem šo funkciju veikšanai nepieciešamo neatkarību un finanšu līdzekļus (17.2. punkts).
Ministru kabinetam ir pienākums ne tikai uzklausīt neatkarīgo institūciju viedokļus jautājumos, kas saistīti ar to budžeta procedūru, bet arī sniegt izvērstu pamatojumu gadījumā, ja šie viedokļi netiek ņemti vērā, kā arī nodrošināt neatkarīgo institūciju viedokļu un sava lēmuma pamatojuma paziņošanu Saeimai (17.3. punkts).
Demokrātiskā un tiesiskā valstī, kurā valsts institūcijām savās savstarpējās attiecībās ir jāievēro starpinstitucionālās lojalitātes princips, pilnīga neatkarīgo institūciju viedokļu noskaidrošana attiecībā uz to finansiālajām vajadzībām ir paša likumdevēja interesēs, lai tas varētu pieņemt izsvērtu un argumentētu lēmumu (17.4. punkts).
Valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūrai jābūt stabilai. Būtiskus šīs procedūras noteikumus nedrīkst bieži mainīt, un to izmaiņas ir jāpamato ar svarīgiem iemesliem. Ja tiek pieņemts lēmums par valsts budžeta izstrādāšanas procedūras maiņu, tā jāīsteno saprātīgā laika posmā pirms kārtējā valsts budžeta izstrādes uzsākšanas (18.2. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 „Par likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 11. panta pirmās daļas un 25. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 77. un 78. pantam” ietvertās atziņas:

Tiesību normas saturs nav identificējams tikai ar šīs normas vārdisko jēgu. Viens un tas pats formulējums var iegūt atšķirīgu saturu, ja tiek interpretēts, piemēram, atšķirīga juridiskā spēka vai atšķirīgā detalizācijas pakāpē izstrādāta tiesību akta ietvaros (15. punkts).
Satversmei un likumam ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, tāpēc arī šiem tiesību aktiem ir atšķirīga vispārinājuma pakāpe. Satversme kā valsts pamatlikums ir apveltīta ar augstu vispārinājuma līmeni, savukārt likuma mērķis ir iedzīvināt Satversmē noteikto (15. punkts).
No vienas puses, tiesiskās noteiktības princips uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas tiesību normas, kas ir pietiekami skaidras. No otras puses, taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka tiesību piemērotājs ar tiesību normu palīdzību spēj atrisināt ikvienu dzīves gadījumu. Ņemot vērā tiesisko attiecību mainību vai konkrētās lietas īpašos apstākļus, pārāk kazuistisks tiesiskais regulējums var nebūt taisnīgs (18.1. punkts).
Vēlētāji, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi (18.3. punkts).
Ne vien likumdevējam, kas likumdošanas tiesības realizē pastāvīgi, – Saeimai –, bet arī likumdevējam, kas likumdošanas tiesības īsteno atsevišķos gadījumos, – tautai – ir pienākums ievērot augstākā juridiskā spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības. Tātad likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (18.3. punkts).
Lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts var kļūt par likumu, pieņem pats suverēns – tauta – Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot savu viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts ir saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām (23. punkts).
Valsts varas īstenošana balstās uz prezumpciju, ka katra valsts institūcija ievēro Satversmi un savu kompetenci, kā arī pienācīgi pilda savus pienākumus (23. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 „Par Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 311 „Noteikumi par valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļu skaitu, padomes un valdes locekļa, pašvaldības kapitāla daļu turētāja pārstāvja un atbildīgā darbinieka atlīdzību” 6. un 7. punkta atbilstību likuma „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” 96. panta otrajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam” ietvertās atziņas:

Amatam atbilstošie darba pienākumi, kurus veic kapitālsabiedrības izpildinstitūcijas loceklis, izriet no šīs institūcijas kompetences (12. punkts).
Sabiedrības valde īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu realizācija sabiedrības iekšienē, proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt sabiedrības pārstāvība ir sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz pārstāvību (14. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-10-01 „Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 17. panta vārdu “bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” ietvertās atziņas:

Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tiesību normu interpretācijas un piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole (9. punkts).
Veicot grozījumus Atlīdzināšanas likuma 17. pantā, likumdevējs apstrīdētajā normā noteiktajiem termiņiem piešķīris tādu raksturu, kas ļauj tos atsevišķos gadījumos atjaunot. Šāds regulējums nodrošina personas tiesību aizsardzību gadījumā, kad tā attaisnojošu iemeslu dēļ nav varējusi ievērot termiņus, kādi noteikti iesnieguma par zaudējuma atlīdzinājuma iesniegšanai (10. punkts).

SATVERSMES TIESAS SPRIEDUMOS IETVERTĀS ATZIŅAS:

Spriedumā lietā Nr. 2011-08-01 „Par Valsts fondēto pensiju likuma 4. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam” ietvertās atziņas:

Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (5. punkts).
Pensiju sistēmai ir raksturīgs tāds aspekts kā personas līdzdarbība visā nodarbinātības periodā. Līdz ar to persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja tā līdzdarbojusies pensiju sistēmā (7. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-09-01 „Par Ceļu satiksmes likuma 9. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam” ietvertā atziņa:

Satversmes 105. pants piešķir likumdevējam tiesības noteikt, kādas ir tās vispārējās sabiedrības vajadzības, kuru labad nepieciešams ierobežot īpašuma tiesību izmantošanu. Izskatot konstitucionālo sūdzību, Satversmes tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai likumdevējs nav nesamērīgi ierobežojis Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības (15. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-11-01 „Par likuma „Par valsts budžetu 2011. gadam” apakšprogrammas 23.00.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam” ietvertās atziņas:

Valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā. Salīdzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām konstitucionālajām institūcijām, tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma veikšanā. Šī noteicošā Saeimas loma citastarp pamatojas arī uz apstākli, ka tai ir pienākums kontrolēt budžeta izpildi, kas savukārt ir valdības pienākums (10. punkts).
Saeimas budžeta tiesības ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kuriem Saeima īsteno parlamentāro kontroli pār valdības rīcību. Citas institūcijas valsts budžetam būtiskus lēmumus ir tiesīgas pieņemt tikai Satversmē paredzētajos gadījumos vai ja šādu lēmumu pieņemšanai ir saņemta Saeimas piekrišana un tiek ievēroti demokrātiskas valsts pamatprincipi (10. punkts).
Ņemot vērā to, ka valsts budžets ir balstīts uz ienākumu un izdevumu prognozi, konstitucionālajām institūcijām ir rīcības brīvība, izlemjot jautājumus par konkrētām budžeta izdevumu pozīcijām, tās saskaņojot ar vispārējo valsts politiku un jau pieņemtajiem tiesību aktiem (10. punkts).
Satversmes tiesa nevar pārvērtēt Ministru kabineta un Saeimas rīcību budžeta izstrādāšanas vai pieņemšanas jomā, kura pamatā balstās uz ekonomisko vērtējumu vai prognozi par valsts saimnieciskajiem jautājumiem. Ciktāl uz valsts budžetu attiecināmu jautājumu izlemšana nepārkāpj valsts varas dalīšanas principu, piemēram, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas pildīt Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas, Ministru kabinets un Saeima šajā jomā bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību (11.2. punkts).
Likumdevējam ir tiesības gan grozīt likumus, gan arī pieņemt jaunus likumus, kuros tiek ietvertas gan jaunākas, gan arī speciālas normas iepretim citām jau spēkā esošām tiesību normām. Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulētu tā, ka tās atbilstu sociālajai realitātei (12. punkts).
Ministru kabinets kā koleģiāla institūcija ir atbildīgs par Saeimā iesniegtā budžeta likuma projekta tiesiskumu un atbilstību spēkā esošajiem likumiem. Ja atsevišķām ministrijām ir dažādi viedokļi par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, tad Ministru kabinetam ex officio ir pienākums šādu strīdu izšķirt. Savukārt gadījumā, kad pašam Ministru kabinetam ir šaubas par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, uz nepieciešamību apsvērt šādas normas grozīšanu norādāms valsts budžeta likuma projektā, kas tiek iesniegts Saeimai (15.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-14-03 „Par Ministru kabineta 2001. gada 13. marta noteikumu Nr. 120 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” 3.1 5. apakšpunkta un 11. punkta un Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” 11. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106. pantam” ietvertās atziņas:

Indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā, turklāt gan tās materiālajā, gan nemateriālajā nozīmē (17.4. punkts).
Ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk (17.4. punkts).
Valstij ir tiesības prasīt, lai persona izpilda pašas uzņemtās saistības (18.3. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-16-01 „Par Maksātnespējas likuma 62. panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma 363.2 panta otrās daļas normām, ciktāl tās neparedz tiesas tiesības atbrīvot personas no depozīta iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” ietvertās atziņas:

Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvu pieeju tiesai ir nevis kolektīvas, bet gan individuālas tiesības. Brīva pieeja tiesai tiek garantēta ikvienai personai. Personām nevar uzlikt par pienākumu apvienoties, lai īstenotu tām Satversmes 92. pantā garantētās pamattiesības (14.3. punkts).
Dažādu iemaksu veikšanas pienākums kā personas tiesību uz brīvu pieeju tiesai ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas nav šķērslis, kas liedz īstenot pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai (15. punkts).
Neparedzot mehānismu, kā trūcīgas personas varētu pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma veikt noteiktu iemaksu, lai piekļūtu tiesai, likumdevējs šīm personām pilnībā liedzis iespēju īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu (15. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-17-03 „Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam” ietvertās atziņas:

Par autora personiskajām tiesībām var uzskatīt tiesības uz autorību, lemšanu par darba izziņošanu, darba atsaukšanu, vārdu, darba neaizskaramību un pretdarbību (12.3. punkts).
Aizsargātās autortiesību subjektu mantiskās tiesības sastāv no diviem elementiem: ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām, kas dod autoram tiesības saņemt autoratlīdzību, un ierobežotajām mantiskajām tiesībām jeb izņēmuma tiesībām, kad valsts ar likumu ierobežo autoru tiesības rīkoties ar darbu. Attiecīgi autoru mantisko tiesību funkcija ir garantēt tiesību īpašnieka mantisko interešu aizsardzību – kontrolēt darba ekonomisko izmantošanu (12.4. punkts).
Satversmes 113. pantā ietvertais autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzības pienākums ietver autoru tiesības gūt materiālu labumu no to darba izmantošanas, tomēr šīs tiesības pēc sava rakstura nav absolūtas (12.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-19-01 „Par likuma „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” 6 panta otrās daļas 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam” ietvertās atziņas:

Atlīdzībai ir ekonomiska vērtība, tiesības to prasīt par ierobežojuma noteikšanu ir mantiska rakstura tiesības. Tādējādi atlīdzība par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ietilpst Satversmes 105. pantā minētā jēdziena „īpašums” saturā (9.2. punkts).
Tā kā tiesiskie darījumi par īpašuma ieguvi tiek slēgti starp privātpersonām un nav paredzēts, ka tiem obligāti jābūt notariālā akta formā, ieraksts zemesgrāmatā ļauj pārliecināties par nekustamā īpašuma piederību konkrētai personai – tā īpašniekam. Tādējādi ir nodrošināta publiskā ticamība, tiesiskā skaidrība un noteiktība, kā arī iespēja ne tikai jebkurai privātpersonai, bet arī valstij precīzi noteikt personu, kura atzīstama par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieku. Zemesgrāmatas ieraksts veicina drošumu darījumu attiecībās, un tas atbilst jebkura civiltiesiskās apgrozības dalībnieka interesēm (15. punkts).
Īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā personai, kura nekustamo īpašumu ieguvusi uz tiesiska darījuma pamata, nav normatīvi noteikta kā obligāts pienākums. Valsts nav noteikusi termiņus, kādos personai jānostiprina savas īpašuma tiesības (18.2. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-20-01 „Par Valsts sociālo pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam” ietvertās atziņas:

Par personu ar invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli, un šīm pamatvajadzībām jātiek apmierinātām, ja personas ar invaliditāti atrodas pilnā valsts apgādībā (12.3. punkts).
Valsts sociālās drošības sistēma nodrošina, lai tiktu īstenotas ikvienas sociāli neapdrošinātas personas ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī. Līdz ar to valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa vai pilna valsts apgādība ir alternatīvas iespējas īstenot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu (14. punkts).
Atšķirībā no invaliditātes pensijas vai cita maksājuma sociālās apdrošināšanas ietvaros valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršana un apmērs nav atkarīgs no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, to apmēra vai apdrošināšanas stāža, proti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji nav veidojuši uzkrājumu, veicot iemaksas sociālās apdrošināšanas budžetā (16.1. punkts).
Personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas tiesību normu piemērošanas procesā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un administratīvajām tiesām izvērtējot, vai konkrētais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējs, kurš nonācis ieslodzījuma vietā, faktiski atrodas pilnā valsts apgādībā, proti, vai tiek apmierinātas visas viņa pamatvajadzības, tostarp arī tās, kuras saistītas ar invaliditātes seku mazināšanu (17. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2011-21-01 „Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešajam teikumam” ietvertās atziņas:

Interpretējot Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto jēdzienu „atbilstīgs atlīdzinājums”, ir būtiski ievērot, lai šīs pamattiesības tvērums netiktu nepamatoti sašaurināts un attiecināts vienīgi uz mantisko tiesību jomu vai zaudējumu atlīdzību. Jēdziens “atbilstīgs atlīdzinājums” visupirms ir interpretējams kā jebkuram tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas aptver gan zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī nemantiskā (morālā un personiskā) kaitējuma kompensēšanu (6. punkts).
Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas valsts pamatpienākumu – izveidot juridisku mehānismu, ar kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību. Savukārt Satversmes 92. panta trešais teikums konkretizē noteiktu tiesību uz taisnīgu tiesu aspektu, nosakot, ka viens no tiesas pamatuzdevumiem ir piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu (7. punkts).
Kaut arī Satversmes 92. panta trešais teikums ir piemērojams tieši un nepastarpināti, tiesiskās noteiktības princips uzliek likumdevējam par pienākumu likumā pēc iespējas noregulēt šīs Satversmes normas praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus (8. punkts).
Vispārīgs pieņēmums, ka juridisko personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā, var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un apdraudēt pamattiesību visaptverošo iedarbību. Vispārīgs pieņēmums, ka juridisko personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā, var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un apdraudēt pamattiesību visaptverošo iedarbību (9. punkts).
Likumdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē tiesību normas nefunkcionē, tad ir nepieciešams tās pilnveidot (9. punkts).
Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertais termins „atbilstīgs atlīdzinājums” nav interpretējams tādējādi, ka ar to būtu saprotams tikai naudas maksājums. Minētais termins ietver jebkuru taisnīgu gandarījumu, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību aizskārumu. Tādējādi, ņemot vērā, piemēram, tiesību pārkāpuma veidu vai raksturu, apdraudēto tiesisko interesi, aizskarto tiesisko subjektu vai nodarītā kaitējuma smagumu, „atbilstīgs atlīdzinājums” var izpausties arī nemantiskā veidā (11.1. punkts).
Tiesai, izskatot konkrēto lietu, ir ne vien tiesības, bet arī pienākums uz procesuālajām prasībām atbilstoša pieteikuma pamata ierosinātā lietā apsvērt visus būtiskos jautājumus, kas skar taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu. Ja taisnīguma atjaunošanas intereses pamattiesību aizsardzības nolūkā konkrētajā lietā prasa arī, piemēram, prevencijas nodrošināšanu, tad nebūtu pamatoti tiesu saistīt tikai ar atbilstoša atlīdzinājuma kā vienīgi kompensācijas funkcijas īstenošanas līdzekļa piemērošanu. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē (11.2. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2012-01-01 „Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma Pārejas noteikumu 12. punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam” ietvertās atziņas:

Prasība regulāri piemērot iepirkuma procedūru ir demokrātiskā tiesiskā valstī nepieciešama un attaisnojama, jo, piemērojot iepirkuma procedūru, tiek nodrošināta visas sabiedrības labklājība (15. punkts).
Atsevišķu personu tiesiskās paļāvības aizsardzība neierobežotā laikā nav samērīga ar aizskārumu, kas tiek radīts sabiedrības interesēm, jo šādi tiek izkropļota konkurence un liegta iespēja saņemt kvalitatīvāku pakalpojumu par atbilstošāku maksu (18. punkts).

Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2012.gadā

{title}