Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2010.gadā

10.02.2011.

2010.gadā Satversmes tiesā saņemti 596 iesniegumi. No tiem 246 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 335 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās. Šī proporcija liecina par to, ka iesniegumi kļūst būtiski kvalitatīvāki: agrākajos gados pieteikuma formālajām prasībām parasti atbilda ap 30 procentiem iesniegumu.
2010.gadā Satversmes tiesa ir ierosinājusi 75 lietas, no tām 64 lietas ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, astoņas lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikumiem, divas lietas pēc Saeimas deputātu un divas lietas pēc Valsts kontroles padomes pieteikumiem un viena lieta pēc Tiesībsarga pieteikuma. Pieteikumos lūgts izvērtēt tādus jautājumus, kas saistīti ar sociālo garantiju samazinājumu, nodokļiem un nodevām, regulējumu, kas paredz kredītiestādes pāreju citām personām, parādnieka tiesību aizsardzību civilprocesā, tiesībām iesniegt blakus sūdzības, teritorijas plānošanu, tostarp vēja parku izvietošanu, kā arī ar iekšējo kārtību ieslodzījuma vietās.
Kopumā 2010.gadā ir izlemtas 72 lietas (spriedumu un lēmumu par tiesvedības izbeigšanu skaits ir mazāks, jo līdzīgas lietas ir tikušas apvienotas).
2010.gadā tiesvedība izbeigta 15 lietās. Satversmes tiesa var izbeigt lietā tiesvedību gadījumos, kas paredzēti Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmajā daļā.
Attiecīgi:

astoņās lietās Satversmes tiesa lēmusi par tiesvedības izbeigšanu tāpēc, ka par to pašu prasījuma priekšmetu ir pasludināts spriedums citā lietā;
piecās lietās tiesvedība izbeigta, pamatojot, ka tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama, jo strīds ir bijis par tiesību normu piemērošanu, vai arī konstitucionālās sūdzības iesniedzējam nav bijušas tādas tiesības, kuru aizsardzībai viņš bija vērsies Satversmes tiesā;
divās lietās pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu, jo likumdevējs pats novērsis lietā pastāvošo strīdu, tas ir, apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

2010.gadā Satversmes tiesa ir pieņēmusi 28 spriedumus:

Lietā Nr.2009-12-03 „Par Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu Nr. 899 “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 92.punkta otrā teikuma vārdu “zāļu iegādes izdevumu kompensācijai piešķirto līdzekļu ietvaros”, 94.punkta vārdu “izņemot šo noteikumu 100.1punktā minēto gadījumu”, 100.punkta vārdu “ne vairāk kā 10 000 latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā” un 100.1 punkta otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 93. un 110.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 93. un 110.pantam atzina tiesību normu, kas paredz, ka reto slimību gadījumos zāļu iegādes kompensācija tiek piešķirta šim nolūkam piešķirto līdzekļu ietvaros un kompensācijas apmērs ir ne lielāks kā 10 000 lati vienam pacientam 12 mēnešu periodā. Ja paredzamie izdevumi ir lielāki, tiek noteikts kompensācijas limits par vienu zāļu iepakojumu, starpību sedz pacients.

Atziņas lietā Nr.2009-12-03:

Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka fizisko eksistenci kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai vai uzvedībai. Tiesības uz dzīvību veido visu citu cilvēka pamattiesību īstenošanas priekšnoteikumu.
Nošķirot Satversmes 93. un 111.pantu, Satversmes 93.pantā noteiktās tiesības nav interpretējamas plašākā tvērumā, nekā to prasa no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izrietošie pienākumi. Vienlaikus pēc iespējas šauri ir interpretējami arī pieļaujamie šo tiesību ierobežojumi. Satversmes 93.pantā paredzētās tiesības var ierobežot tikai Konvencijas 2.pantā paredzētajos gadījumos.
No Satversmes 110.panta izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav konkretizējams tiktāl, ka tas prasītu, lai valsts nodrošina katram bērnam katrā gadījumā pilnīgi visus tam nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus bez maksas.
Interpretējot Satversmes 110.pantu kopsakarā ar Satversmes 111.pantu, tas nozīmē valsts pienākumu veikt īpašus pasākumus, kas nepieciešami bērnu invalīdu veselības aizsargāšanai, tostarp iespēju robežās nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu esamību un pieejamību viņiem. Tomēr tas nenozīmē pienākumu valstij nodrošināt šīm personām ikvienas zāles neatkarīgi no to cenas.
Satversmes 110.pants uzliek valstij īpašu pienākumu palīdzēt bērniem invalīdiem. Šī norma likumdevējam paredz augstākas prasības, proti, liek noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas ievērotu tā individuālā pacienta vecumu, kura dzīvības funkciju uzturēšana ir atkarīga no medikamentiem.
Gadījumos, kad ar retajām slimībām sirgst bērni un viņu ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iespējams kompensēt pilnā apmērā atbilstoši apstrīdētajām normām, Satversmes 110.pants prasa, lai Ministru kabinets un Saeima atbilstoši savām funkcijām izvērtētu konkrēto situāciju, taču neprasa, lai nepieciešamās zāles tiktu kompensētas pilnā apmērā tieši apstrīdētajās normās paredzētajā kārtībā.
Ministru kabinets nav tiesīgs izstrādāt tādu kārtību, kas paredzētu kompensēt izdevumus par zālēm tik lielā apmērā, ka tie pārsniegtu likumdevēja atvēlētos līdzekļus.
Saeimai ir jāuzņemas atbildība par to, vai konkrētai personu grupai nepieciešamās zāles tiks kompensētas un no kādiem budžeta līdzekļiem tas tiks darīts.
Vienlaikus Satversmes tiesa secināja, ka līdzekļi bērnu, kas sirgst ar retām slimībām, ārstēšanai 2009. un 2010.gadā tika atvēlēti, likumos par valsts budžetu attiecīgajiem gadiem paredzot, ka līdzekļi nepieciešamo medikamentu iegādei pilnā apmērā tiek piešķirti ārstniecības iestādei, nevis pašam pacientam.

Lietā Nr. 2009-11-01 „Par likuma „Par tiesu varu” pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam” tiesa par neatbilstošām Satversmes 83.pantam un spēkā neesošām no 2011.gada 1.janvāra atzina normas, kas paredzēja izmaiņas tiesnešu atalgojuma kārtībā.

Atziņas lietā Nr.2009-11-01:

Satversmes tiesa, izvērtējot likumu atbilstību Satversmei, īsteno konstitūcijas virsvadības principu un nodrošina konstitucionālo taisnīgumu. Nedz Satversme, nedz Satversmes tiesas likums nedod Satversmes tiesai tiesības atteikties izvērtēt kāda likuma vai citas tiesību normas atbilstību Satversmei, tāpat kā nevienam nedod tiesības liegt tiesai īstenot savu funkciju vai ierobežot tiesu tās funkcijas īstenošanā. Līdz ar to Satversmes tiesa ir kompetenta izvērtēt citu varas atzaru pieņemto lēmumu konstitucionalitāti arī gadījumos, kad šie lēmumi skar tiesu varu.
Satversmes 83.pants interpretējams kopsakarā ar Satversmes 1.pantu, kas ietver tiesiskuma un varas dalīšanas principu, un Satversmes 92.panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, jo tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.
Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām (tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementi): tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.
Tiesnešu finansiālā drošība (garantija pret ārējo ietekmi un kvalifikācijas nodrošināšanas garantija) ietver sevī pienācīgas atlīdzības, proti, darba samaksas, sociālo garantiju, tai skaitā pensijas, noteikšanu tiesnešiem.
Satversmes 83.pantā expressis verbis nav ietverts aizliegums samazināt tiesneša darba samaksu, tomēr tas ietver aizliegumu samazināt tiesnešiem likumā noteikto atlīdzību viņu pilnvaru laikā. Tiesnešu atlīdzība ir ne tikai konkrēta darba samaksa, bet arī sociālās (tai skaitā pensijas) un drošības garantijas utt. Līdz ar to samazināšanas aizliegums attiecas ne tikai uz tiesnešu darba samaksu.
Aizliegums samazināt tiesnešu atlīdzību amata pildīšanas (pilnvaru) laikā nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda likumdevēja darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesnešu atalgojumu. Tādējādi īpašos apstākļos – ekonomiskās lejupslīdes situācijā, kad valsts ir spiesta veikt vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās, no tiesnešu atalgojuma samazināšanas aizlieguma principa var atkāpties. Ir pieļaujama īslaicīga tiesnešu atlīdzības samazināšana, ja pastāv nopietni, sociāli attaisnojami iemesli un tā tiek samazināta, ievērojot Satversmē nostiprinātos principus.
Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējas sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātijas stiprināšana tautas interesēs.
Likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību – gan budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē tiesu darbību. Ja likumdevējs objektīvu iemeslu dēļ nevar piekrist tiesu varas viedoklim, tad tam savs lēmums ir jāpamato.
Likumdevējam ir tiesības izstrādāt jaunu tiesnešu darba samaksas sistēmu, ja tam ir leģitīms mērķis, kā arī nopietni iemesli un līdz ar to saprātīgs pamatojums jaunas sistēmas izstrādei. Tā kā tiesnešu darba samaksas sistēmai demokrātiskā valstī ir jādarbojas ilgtermiņā, tad jaunas sistēmas izveide krīzes periodā vai krīzes, tātad – pārejošas situācijas ietekmē, kad jau darbojas sistēma, kas atbilst Satversmei un starptautiskajām prasībām, neatbilstu tiesu un tiesnešu neatkarības principam. Savukārt, lemjot par jaunas sistēmas izveidi periodā, kad nav krīzes, un ievērojot to, ka tiesnešu algu noteikšanas procesam jābūt neatkarīgam, efektīvam un objektīvam, likumdevēja pienākums būtu: 1) pamatot jaunās sistēmas nepieciešamību tādā apjomā, lai gadījumā, ja tiesai būtu jāizvērtē tās atbilstība Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu tā izvērtēšanai nepieciešamo informāciju; 2) uzklausīt tiesu varu pārstāvošas neatkarīgas institūcijas (ja tādas nav, tad pašas tiesu varas) viedokli, respektējot to atbilstoši varas dalīšanas principam; 3) ja šis viedoklis netiek ņemts vērā vai tiek ņemts vērā daļēji, nodrošināt savai rīcībai pamatojumu tādā apjomā, lai gadījumā, ja tiesai būtu jāizvērtē tās atbilstība Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu samērīguma pārbaudei nepieciešamo informāciju; 4) noteikt pietiekamu pārejas periodu, lai tiesneši, kuri savu amatu izvēlējušies uz mūžu, varētu pārkvalificēties līdzvērtīgam amatam.
Likumdevēja rīcības brīvība, lemjot par tiesnešu algas ierobežojumiem, ir citāda nekā rīcības brīvība, lemjot par ierobežojumiem citās publiskajās jomās. Tiesnešu neatkarības garantiju ierobežojums uzskatāms par samērīgu, ja likumdevējs ir ievērojis savas rīcības brīvības robežas, proti, pieņemot lēmumu, kas ietekmē tiesnešu neatkarību, ņēmis vērā visus no Satversmes izrietošos principus.

Lietā Nr.2009-46-01 „Par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma pārejas noteikumu 1. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 91.pantam un spēkā neesošu no 2010.gada 1.jūlija atzina normu, kas noteic, ka invaliditātes pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas, kuras piešķirtas Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem, viņu apgādībā esošajām personām un Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušajām personām līdz 1999.gada 31.decembrim, pārrēķinātas netiek.

Atziņas lietā Nr.2009-46-01:

Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bija aizsargāt to Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku tiesisko paļāvību, kuriem piešķirta invaliditātes pensija. Likumdevējs īpaši esot nolēmis saglabāt iepriekšējo invaliditātes pensijas apmēru tām personām, kurām pensija bija piešķirta līdz dienai, kad spēkā stājās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likums (turpmāk – Likums). Ja apstrīdētā norma netiktu pieņemta, šīs invaliditātes pensijas apmērs būtiski samazinātos.
Apstākļi kopš apstrīdētās normas pieņemšanas ir ievērojami mainījušies, proti, palielinājusies mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošajiem. Tā rezultātā personas, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā bija piešķirta līdz Likuma spēkā stāšanās dienai un nav pārrēķināta, tiek nostādītas nelabvēlīgākā tiesiskā situācijā nekā personas, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā ir pārrēķināta saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 1.punktu. Līdz ar to apstrīdētā norma nepietiekami aizsargā to personu tiesības, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā piešķirta līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim un kurām nav mainījusies darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe.
Apstrīdētā norma sākotnēji sasniedza tās leģitīmo mērķi: aizsargāt to personu tiesiskās intereses, kurām invaliditātes pensija piešķirta līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim, un nepieļaut piešķirto pensiju samazināšanos. Taču šobrīd norma vairs nav piemērota mērķa sasniegšanai un neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam.

Lietā Nr.2009-74-01 „Par Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 13.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 106.pantam un spēkā neesošu no 2010.gada 1.jūlija atzina normu, kas noteic nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju dzīvojamo māju pārvaldniekam (ciktāl norma attiecas uz personām, kurām ir praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā un cita attiecīga profesionālā izglītība).

Atziņas lietā Nr.2009-74-01:

Lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības, ir jārealizē iespējami sabalansēta un konsekventa nodarbinātības politika. No vienas puses, likumdevējam šajā jomā ir jārada tāds tiesiskais regulējums, lai personas ar brīvi izraudzītas nodarbošanās palīdzību varētu nopelnīt sev iztiku, bet, no otras puses, tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai vienlaicīgi tiktu īstenota sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzība.
Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt konkrētai profesionālajai darbībai nepieciešamo izglītību, kā arī izvirzīt citas prasības konkrētai profesijai, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Tomēr personas spēju veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu var novērtēt ne vien pēc profesionālo izglītību apliecinoša dokumenta, bet arī noteiktā kārtībā pārbaudot tās zināšanas un prasmes.

Lietā Nr.2009-45-01 „Par likuma “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām” 33.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 100.pantam atzina tiesību normu, kas ierobežo priekšvēlēšanu aģitāciju pašvaldību vēlēšanu dienā un vienu dienu pirms tām.

Atziņas lietā Nr.2009-45-01:

Tiesības uz vārda brīvību attiecas gan uz politiskām debatēm kopumā, gan politisko reklāmu, tostarp priekšvēlēšanu aģitāciju, gan arī uz priekšvēlēšanu aģitāciju reģionālajās vēlēšanās.
Apstrīdētās normas mērķis ir brīvu vēlēšanu nodrošināšana. Brīvas vēlēšanas sevī ietver divus aspektus: vēlētāju gribas brīvu veidošanos un vēlētāju iespēju brīvi paust savu gribu balsojot. Ar apstrīdētās normas palīdzību likumdevējs nodrošina vēlētājiem iespēju vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām izvērtēt dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto informāciju un brīvi pieņemt pārdomātu lēmumu par savu izvēli.
Brīvu vēlēšanu princips aizsargā vēlētājus no spiediena vai nepieļaujamas ietekmes.

Lietā Nr.2009-69-03 „Par Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.022 „Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” 1.pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 111.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 111.pantam un spēkā neesošu no 2010.gada 1.jūnija atzina normu, kas noteic uztura daudzumu un saturu ieslodzītajām personām (samazinātas uztura normas).

Atziņas lietā Nr.2009-69-03:

Tiesības uz veselību pieder pie sociālajām tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo tiesību nodrošināšanā valsts pienākumu apjoms var būt atkarīgs no tās rīcībā esošajiem resursiem. Tāpat sociālo tiesību jomā valstij parasti ir plaša rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tā ierobežoto resursu ietvaros savas saistības izpildīs. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Pienākums nodrošināt uzturu ieslodzītajām personām pēc sava rakstura nepieļauj iespēju atkāpties no tā izpildes, kā arī sašaurina valsts rīcības brīvību šajā jomā.
Nodrošinot ieslodzītos ar uzturu, jāņem vērā, ka viņi atrodas pilnā valsts apgādībā, kā arī valsts iestāžu pakļautībā. Ne visiem ieslodzītajiem tiek nodrošināts darbs, tāpat viņiem ir liegta iespēja saņemt pārtikas pienesumus. Līdz ar to lielākā daļa ieslodzīto ir atkarīgi no uztura, ko tiem nodrošina valsts.
Valstij ir pienākums nodrošināt ieslodzītos ar pietiekamu uzturu – tādā daudzumā un kvalitātē, kas nevarētu nodarīt kaitējumu veselībai arī ilgstošā laika posmā.
Enerģētiski pietiekama uztura prasības, ieskaitot enerģijas un olbaltumvielu minimumu, būtu jānosaka normatīvajā aktā.

Lietā Nr.2009-44-01 „Par likuma „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 110.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 1., 91. un 110.pantam atzina tiesību normu, kas noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam obligāti sociāli apdrošinātai personai vecāku pabalstu izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta.

Atziņas lietā Nr.2009-44-01:

Atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana atsevišķām personu grupām nav uzskatāma par valsts izvairīšanos no pienākuma sniegt atbalstu ģimenei pildīšanas un tādējādi nav pretrunā ar Satversmes 110.pantu. Turklāt Satversmes 110.pantā noteikto pamattiesību īstenošanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par to, cik lielu bērna kopšanas pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems.
Nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo vecāku pabalsts tiek paredzēts dažādiem mērķiem: pirmajā gadījumā – gan negūto ienākumu aizvietošanai, gan atbalsta sniegšanai ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam, otrajā gadījumā – tikai atbalsta sniegšanai ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam. Tādējādi ir pieļaujama atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana strādājošiem un nestrādājošiem vecākiem.
Vienāda pabalsta apmēra noteikšana šīm grupām būtu pretrunā ar Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata.

Lietā Nr.2009-85-01 „Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 92. un 105.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 92.pantam atzina normu, kas neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Norma attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem atzīta par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.
Tiesa noteica, ka līdz brīdim, kad Saeima izdarīs grozījumus normatīvajā regulējumā, ir spēkā Civilprocesa likuma 141.panta pirmā daļa 2006.gada 14.decembra redakcijā, ciktāl tā paredz atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru tiesa ir atteikusies atcelt prasības nodrošinājumu.

Atziņas lietā Nr.2009-85-01:

Civilprocesa likuma 140.panta trešajā un piektajā daļā un 143.panta atbildētājam paredzētās tiesības nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru prasība ir nodrošināta.
Civilprocesa likuma 140.panta piektās daļas mērķis ir lemt par nodrošinājuma atcelšanu, ja ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi un zudis pamats bažām par to, ka sprieduma izpilde lietā varētu būt apgrūtināta vai neiespējama. Savukārt, izskatot blakus sūdzību, augstāka līmeņa tiesa no jauna vērtē prasītāja argumentus un sniedz savu novērtējumu tam, vai zemāka līmeņa tiesa, nodrošinot prasību, ir pareizi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus.
Tiesnesim, lemjot par prasības nodrošināšanu, ir jāvērtē pierādījumi apstākļiem, kas var padarīt par neiespējamu vai apgrūtināt iespējamā sprieduma izpildi.
Pušu procesuālo tiesību vienlīdzība civilprocesā ir vienlaicīgi gan tiesību uz taisnīgu tiesu elements, gan tiesiskās vienlīdzības principa izpausme. Līdz ar to tā ietilpst gan Satversmes 92.panta saturā, gan Satversmes 91.panta saturā.
Tiesības pieprasīt prasības nodrošināšanu ir svarīgas procesuālās tiesības, ko prasītājs var izmantot jebkurā tiesas procesa stadijā, kā arī pirms prasības celšanas tiesā. Prasības nodrošināšana un ar to saistīto jautājumu izlemšana ir civilprocesa būtiska sastāvdaļa, kurai tāpat kā civilprocesam kopumā jāatbilst Satversmes 92.panta prasībām. Līdz ar to tiesai lēmumi prasības nodrošinājuma jautājumos ir jāpieņem procesuālā kārtībā, kas atbilst Satversmes 92.pantam.
Likumdevējam, ierobežojot tikai vienas puses procesuālās tiesības, ir jāizvērtē, vai joprojām tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp pušu procesuālo tiesību vienlīdzību un procesuālo ekonomiju.

Lietā Nr.2009-76-01 „Par likuma “Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” pārejas noteikumu 20.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 1. un 109.pantam un spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža atzina normu, kas noteic izdienas pensiju samazinājumu tiem Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem, kas ir obligāti sociāli apdrošinātā personas. Tiesa noteica, ka ieturējumi no pensijām ir jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010.gada 1.jūnija, bet neizmaksātā pensijas daļa ir jāatmaksā pensionāriem ne vēlāk kā līdz 2015.gada 1.jūlijam.

Atziņas lietā Nr. 2009-76-01:

Satversmes 109. pants pats par sevi neprasa, bet arī neliedz valstī izveidot izdienas pensiju sistēmu. Valsts var izvēlēties ļoti dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos īpašos apstākļus. Taču, ja valsts ar likumu ir izveidojusi izdienas pensiju sistēmu, šī sistēma ir kļuvusi par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu.
Izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm tiek piešķirtas ar vairākiem mērķiem, tostarp kā kompensācija par valstij nepieciešama dienesta pildīšanu īpašas spriedzes apstākļos. Persona, kura ieguvusi speciālo dienesta pakāpi un nodienējusi atbilstošo laiku, reiz ir izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt šo dienestu ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par izdienas pensiju. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai personai vairs nav iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo atalgojumu un sociālās garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu. Tāpat personai vairs nav tiesību izvēlēties, vai tā būtu atvaļinājusies pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas.
Iekšlietu sistēmā attiecīgo laiku nodienējušai personai nevarēja rasties paļāvība uz konkrētu pensijas apmēru, taču bija tiesības paļauties uz to, ka izdienas pensijas apmērs būs saprātīgi saistīts ar šīs personas ieguldījumu dienestā un attiecīgo ekonomisko situāciju. Vispārējas inflācijas un atalgojuma pieauguma apstākļos šādām personām būtu tiesības sagaidīt attiecīgu pensijas pārrēķinu. Līdzīgi apstākļos, kad iekšlietu sistēmā dienošo personu atalgojums tiek būtiski samazināts, būtu pieļaujams arī saprātīgs izdienas pensiju apmēra samazinājums pēc noteiktiem kritērijiem. Taču apstrīdētā norma paredz pensijas samazinājumu ļoti būtiskā vairāk nekā divu trešdaļu – apmērā. Pensijas samazināšanai noteikts tikai viens kritērijs personas atrašanās sociāli apdrošinātas personas statusā. Personai bija tiesības paļauties uz to, ka pensijas izmaksa netiks saistīta ar šādu iepriekš neparedzamu nosacījumu.
Gadījumos, kad valstī iestājušies īpaši nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi, var rasties tāda situācija, ka valsts savu iespēju robežās rūpējas tikai par maksimāli daudzu personu minimālajām eksistences iespējām. Tomēr šo apstākļu sekām vienlīdz smagi būtu jāgulstas uz visiem valsts iedzīvotājiem.

Lietā Nr.2009-88-01 „Par Militārpersonu izdienas pensiju likuma pārejas noteikumu 14., 16. un 17.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža atzina Militārpersonu izdienas pensiju likuma pārejas noteikumu 14.punktu (noteic izdienas pensiju samazināšanu), ciktāl tas attiecas uz personām, kuras sasniegušas likumā „Par valsts pensijām” vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. Tiesa noteica, ka ieturējumi no pensijām ir jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010.gada 1.jūnija un līdz šim pašam datumam ir jānosaka kārtība, kādā atlīdzināmi no pensijām veiktie ieturējumi.
Tiesa izbeidza tiesvedību par likuma pārejas noteikumu 16. un 17.punktu, kas noteic izdienas pensiju samazināšanu tām personām, kuras ir obligāti sociāli apdrošinātās personas (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais).

Atziņas lietā Nr.2009-88-01:

Izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu valsts atbalstu personām, kuru darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.
Militārpersonām piešķirtās izdienas pensijas mērķis visupirms ir nodrošināt personai atbalstu pārkvalificēšanās periodā. Savukārt tikai tādai militārpersonai, kura pensionējas īsi pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas, izdienas pensijai būtu jānodrošina pienācīga iztika, jo varbūtība, ka persona šajā vecumā pārkvalificēsies, ir minimāla.
Pieteikuma iesniedzējas izdienas pensija pēc sava rakstura ir kompensējoša – tā kompensē dienesta laikā noteiktos ierobežojumus neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos. Šajā gadījumā tā pensijas daļa, kas tiek izmaksāta kā starpība starp piešķirto vecuma pensiju un izdienas pensiju, ne vien nodrošina iztiku, bet arī ir atlīdzība par valsts dienesta pildīšanu.
Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija jāizvērtē apstākļi, kādos atrodas militārpersonas, kuras saņem izdienas pensiju. Proti, militārpersonas, kurām izdienas pensija piešķirta kā valsts atbalsts pārkvalificēšanās periodā, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar tām militārpersonām, kuras atvaļinājušās no dienesta, sasniedzot maksimālo militārā dienesta pildīšanai konkrētā pakāpē noteikto vecumu un kurām izdienas pensija tiek piešķirta ar mērķi nodrošināt tām iztikas līdzekļus, jo šo personu iespēja pārkvalificēties un no jauna uzsākt darba tiesiskās attiecības ir ļoti ierobežotas. Pieteikuma iesniedzēja un citas militārpersonas, kuras sasniegušas likumā „Par valsts pensijām” vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, atrodas citādos apstākļos nekā pārējās militārpersonas, kuras vēl nav sasniegušas šādu vecumu. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka personas, kuras sasniegušas likumā „Par valsts pensijām” vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, uzskatāmas par īpašu sociālo grupu, jo līdz ar algota darba pārtraukšanu samazināsies šo personu ienākumi un attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves norisēs. Valstij iespēju robežās ir jānodrošina visiem gados vecākiem cilvēkiem cilvēka cienīgas dzīves standarts un iespēja aktīvi piedalīties valsts sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.
Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu un nosakot izdienas pensiju izmaksu samazinājumu, bija jāizvērtē visas šīs militārpersonām piešķirto izdienas pensiju funkciju un mērķu atšķirības.

Lietā Nr.2009-77-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 83.2panta un pārejas noteikumu 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 92.pantam un spēkā neesošu no sprieduma spēkā stāšanās dienas atzina normu, kas paredz pienākumu maksāt nodrošinājumu, iesniedzot iesniegumu Iepirkumu uzraudzības birojam.

Atziņas lietā Nr.2009-77-01:

Vēršanās Iepirkumu uzraudzības birojā savu tiesību aizsardzībai un pasūtītāja lēmumu un rīcības apstrīdēšanai (obligāta pirmstiesas stadija) ir tiesu darba atslogošanas līdzeklis.
Tiesu efektīvu funkcionēšanu sekmē tādas iestādes, kuras jau valsts pārvaldes iekšienē novērš pieļautās kļūdas.
Iepirkuma procedūras ietvaros pieņemto lēmumu un veiktās rīcības apstrīdēšana Iepirkumu uzraudzības birojā – iestādē, kas īsteno valsts pārvaldes funkcijas publisko iepirkumu jomā, – ir iespēja valsts pārvaldes iekšienē labot kļūdu un nodrošināt efektīvu un pieejamu lēmuma pārskatīšanu, kas galvenokārt ir valsts un sabiedrības interesēs. Šādā veidā tiek nodrošināts efektīvs budžeta līdzekļu izlietojums un novērsta konkurences izkropļošana.
Vēršanās ar iesniegumu Iepirkumu uzraudzības birojā ir vienīgais veids, kādā pasūtītāja lēmums pēc būtības var tikt mainīts, proti, vienīgais efektīvais pasūtītāja lēmumu un rīcības apstrīdēšanas līdzeklis.
Iepirkumu efektivitāti ietekmē ne tikai iepirkuma procedūras kavējumi, bet arī pieņemto lēmumu pamatotība, valsts un pašvaldību līdzekļu efektīva izlietošana, atklātas un godīgas piegādātāju savstarpējas konkurences nodrošināšana, kas savukārt ietekmē uzņēmējdarbības vidi un sabiedrības attieksmi pret valsts pārvaldes darbības tiesiskumu.
Visas sabiedrības izpratnē efektīvu iepirkuma norisi garantē tikai tādas prasības un ierobežojumi, kas nodrošina līdzsvaru starp laika ekonomiju iepirkuma procedūrās, no vienas puses, un procedūru tiesiskuma nodrošināšanu, kas ietver gan pamatotu pasūtītāja darbību iepirkuma procedūras laikā, gan arī pasūtītāja pieņemto lēmumu pēcpārbaudi, lai novērstu iepirkuma procedūrā iespējamās kļūdas, no otras puses.
Iesniegums Iepirkumu uzraudzības birojā ir ne tikai priekšnoteikums personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai. Visas sabiedrības interesēs ir nodrošināt efektīvu pasūtītāja pieņemtā lēmuma likumības izvērtēšanu Iepirkumu uzraudzības birojā, līdz ar to mazinot korupcijas riskus un veicinot pilnīgāku līdzekļu apguvi.
Iesnieguma izskatīšanu Iepirkumu uzraudzības birojā nevar uzskatīt par iepirkuma procedūras nesamērīgu pagarināšanu, jo iesnieguma izskatīšanas termiņš ir noteikts likumā un pasūtītājam, plānojot iepirkumu, tas jāņem vērā.

Lietā Nr.2009-86-01 „Par Prokuroru izdienas pensiju likuma pārejas noteikumu 8.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 1. un 109.pantam un spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža atzina normu, kas noteic prokuroru izdienas pensiju samazinājumu. Tiesa noteica, ka ieturējumi no pensijām ir jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010.gada 1.jūnija un līdz šim pašam datumam ir jānosaka kārtība, kādā atlīdzināmi no pensijām veiktie ieturējumi.

Atziņas lietā Nr.2009-86-01:

Izdienas pensijām ir vairāki mērķi – kompensēt darbspēju priekšlaicīgu zaudējumu konkrētajā profesijā, kompensēt dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā. Tātad izdienas pensiju mērķi ir saistāmi gan ar sociālās nodrošināšanas aspektiem, gan arī citiem mērķiem. Izdienas pensijas prokuroriem, tāpat kā izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, noteiktas visu triju minēto mērķu sasniegšanai.
Raugoties no Satversmes 109.pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un aizsardzības aspekta, valsts vecuma pensijas un izdienas pensijas nav vienādojamas. Atšķirības starp minētajām pensijām nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus. Tās galvenokārt balstās uz dažādajiem valsts vecuma pensijas un izdienas pensijas mērķiem, kā arī to atšķirīgo piešķiršanas un aprēķināšanas kārtību, finansējuma avotu, pensijas apmēru u.c. Tāpat izdienas pensijas, pretstatā tiesībām uz valsts vecuma pensiju, neskar tiesību uz sociālo nodrošinājumu minimumu. Šādā aspektā iespējams secināt, ka speciālajos likumos noteikto izdienas pensiju nodrošināšanas un aizsardzības apmērs ir salīdzinoši mazāks nekā vecuma pensijām un līdz ar to arī valstij piešķiramā rīcības brīvība šajā jomā ir lielāka.
Tomēr šie apsvērumi norāda uz valsts rīcības brīvības apjomu konkrētās sociālās garantijas ierobežošanā, bet nemaina secinājumu, ka izdienas pensijas ietilpst valsts izveidotajā sociālās drošības sistēmā.
Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis tās alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Tā, piemēram, nav vērtēta iespēja paredzēt diferencētu pieeju izdienas pensiju samazinājumam. Proti, samazinot izmaksājamās pensijas apmēru, netiek ņemts vērā tas, vai un cik lielus ienākumus persona gūst kā sociāli apdrošinātā persona.
Vērtējot, vai valsts izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no sociālajām tiesībām, Satversmes tiesa pārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi.
Savukārt gadījumos, kad apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības, Satversmes tiesa pārliecinās, vai ierobežojums: 1) ir noteikts likumā vai pamatojoties uz likumu; 2) ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi; 3) atbilst samērīguma principam.
Atšķirīgi vērtējami gadījumi, kad apstrīdētā norma skar tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatkodolu. Neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas un pat straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties.

Lietā Nr.2009-94-01 „Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkta pirmā teikuma vārdu „ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam” un otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pantam, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai” tiesa par atbilstošu Satversmes 1. un 2.pantam, kā arī 4.maija deklarācijas preambulai atzina normu, kas paredz tiesības uz dubultpilsonību tikai tām personām, kuras bija Latviju atstājušas piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts pilsonību, ja tie reģistrējušies Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi līdz 1995.gada 1.jūlijam.

Atziņas lietā Nr.2009-94-01:

Pilsonības nepārtrauktības princips paredz valsts juridisku pienākumu iespēju robežās atjaunot to pilsoņu tiesības, kuriem tādas bija pirms valsts prettiesiskās okupācijas. Vienlaikus nepārtrauktības doktrīnas kontekstā valstij tomēr nav pienākuma kā pilsoņus reģistrēt visas personas, kas bija šīs valsts pilsoņi, pirms tā de facto zaudēja neatkarību.
Visas tās personas, kuras bija valsts pilsoņi pirms okupācijas, tās periodā Latvijas pilsonību nav zaudējuši. Latvijai iespēju robežās ir pienākums atjaunot visu savu pilsoņu tiesības.
Nav pieļaujama tāda situācija, ka persona tiktu automātiski, piespiedu kārtā reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsonis. Reģistrācija ir vērtējama kā pilsoņu tiesības “atmodinošs” akts.
Nevienai personai, kas Latvijas pilsonību ir ieguvusi piedzimstot, nav atņemtas tiesības reģistrēties kā Latvijas pilsonim neierobežotā laikā.
Pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts, kas nosaka Satversmes tiesas īstenotās kontroles robežas. Dubultpilsonības jautājumu pamatnostādnes ir jāregulē likumdevējam.

Lietā Nr.2009-93-01 „Par Civilprocesa likuma 400.panta pirmās daļas 1.punkta un 405.panta pirmās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 92.pantam atzina tiesību normas, kas noteic: 1) saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana pieļaujama pēc līgumiem par saistībām, kas nodrošinātas ar publisku hipotēku vai komercķīlu; 2) pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu izlemj tiesnesis vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam pievienoto dokumentu pamata septiņu dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas, nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam; 3) tiesneša lēmums stājas spēkā nekavējoties, un tam ir izpildu dokumenta spēks. Lēmums izpildāms saskaņā ar sprieduma izpildīšanas noteikumiem. Tas iesniedzams izpildīšanai kopā ar bezstrīdus piespiedu izpildīšanai pakļautā akta norakstu.
Apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92.pantam, ja parādnieks pirms saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas ir brīdināts par tās uzsākšanu.

Atziņas lietā Nr.2009-93-01:

No Satversmes 92.panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums paredzēt taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru. Šis pants neparedz valstij pienākumu visās lietās paredzēt iespēju pārsūdzēt nolēmumu apelācijas un kasācijas kārtībā.
Bezstrīdus piespiedu izpildes pamats vienmēr ir publisks akts, kas nodrošina publisku ticamību tam, ka attiecīgā saistība pastāv. Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas kārtībā tiesā ar pieteikumu var vērsties tikai Civilprocesa likumā noteiktos gadījumos stingri ierobežots personu loks un tikai pret noteiktu parādnieku loku.
Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana ir civilprocesa tiesību institūts, kas nodrošina vienkāršotu un paātrinātu parāda atgūšanas procedūru. Tas ir vērsts uz civiltiesiskās apgrozības veicināšanu un lietas izskatīšanas vienkāršošanu.
Parādnieka brīdināšana ir nozīmīga viņa tiesību aizsardzības garantija, jo pieteikumi tiesā tiek izskatīti bez saistības dalībnieku klātbūtnes, nepaziņojot viņiem par to.
Ja parādniekam būtu iespēja saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesa ietvaros informēt tiesnesi par strīdu, tad, apturot vai atliekot saistības izpildi un ļaujot izšķirt strīdu, saistību izpildes termiņš tiktu atlikts un tātad būtiski pagarinātos. To nevarētu uzskatīt par efektīvāku līdzekli salīdzinājumā ar parādnieka tiesībām savus iebildumus darīt zināmus kreditoram uzreiz pēc brīdinājuma saņemšanas, respektīvi, pirms saistību bezstrīdus piespiedu izpildes uzsākšanas.

Lietā Nr.2010-02-01 „Par likuma “Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 10.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 1., un 105.pantam atzina tiesību normu, kas paredz noteiktu termiņu pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai. Taču tiesa atzina, ka, 2003.gadā, ieviešot likumā apstrīdēto normu, likumdevējs nav noteicis pietiekami skaidru pārejas perioda regulējumu, lai nodokļu maksātājs šajā periodā varētu izprast savas tiesības un tās realizēt. Tādējādi tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz pieteikuma iesniedzējas nodokļu pārmaksām, kas izveidojušās pirms šīs normas spēkā stāšanās, neatbilst Satversmes 1. un 105.pantam un ir spēkā neesoša no pieņemšanas brīža.

Atziņas lietā Nr.2010-02-01:

Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumus.
Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības saņemt pārmaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN), ja ir pagājis noteikts laika posms, tādējādi tā ierobežo Satversmes 105.pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu.
Iespēja pieprasīt pārmaksātā PVN atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts.
Interpretējot Latvijas nodokļu likumu normas atbilstoši Eiropas Kopienu Padomes 1977.gada 17.maija Sestās direktīvas 77/388/EEK prasībām, Latvijas nodokļu administrācijai ir pienākums nodrošināt, lai nodokļu maksātājs atskaitīšanas tiesības var īstenot jau tajā pašā periodā, kurā PVN pārmaksa izveidojusies. Tā kā ātrāka pārmaksāto summu atprasīšana ir arī paša nodokļu maksātāja interesēs, noteikums atprasīt samaksāto PVN priekšnodokli triju gadu laikā nav uzskatāms par pārmērīgu apgrūtinājumu.
Ja valsts ir izveidojusi ES tiesībām atbilstošu tiesību sistēmu, kurā triju gadu noilguma termiņš neliedz nodokļu maksātājam skaidrā un pieejamā kārtībā atprasīt samaksāto PVN priekšnodokli, tad šis termiņš nerada personai nesamērīgas grūtības sava īpašuma atgūšanai un nav uzskatāms par tiesību uz īpašumu nesamērīgu ierobežojumu.
Izskatāmajā lietā problēma pēc būtības radusies galvenokārt tādēļ, ka pieteikuma iesniedzēja nav varējusi savlaicīgi saprast, ka apstrīdētā norma attiecas uz tādām PVN pārmaksām, kas radušās pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, un ka tā var pieprasīt pārmaksātā priekšnodokļa atmaksu arī pirms tam, kad veikusi ar PVN apliekamu darījumu.
Tā kā pārejas periods attiecībā uz apstrīdēto normu netika nepārprotami noteikts likuma pārejas noteikumos, bet Valsts ieņēmumu dienests piekopa tādu praksi, ka samaksāto PVN priekšnodokli nevar atprasīt, kamēr nav veikts ar PVN apliekams darījums, prasība, ka ikvienam nodokļu maksātājam apstrīdētās normas spēkā stāšanās periodā ir jāparedz apstrīdētās normas sekas, kā arī jāsagatavo attiecīgi dokumenti, nav uzskatāma par saudzējošu pāreju no vecā regulējuma uz jauno.

Lietā Nr.2009-111-01 „Par likuma „Par tiesu varu” pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā), un 20.punkta trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 1., 83. un 107.pantam atzina tiesnešu atalgojuma samazināšanu par 27 procentiem laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2011.gada 31.decembrim, ja no 2011.gada 1.janvāra darba samaksu nosaka un izmaksā atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 119.1pantam, t.i., saskaņā ar Satversmes tiesas 2010.gada 18.janvāra spriedumu lietā Nr.2009-11-01.
Tiesa par neatbilstošu Satversmes 1.pantam un spēkā neesošu no 2011.gada 1.janvāra atzina normu, kas noteic tiesnešu atalgojuma maksimālo apmēru (tiesneša atalgojums nevar pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu).

Atziņas lietā Nr.2009-111-01:

Ņemot vērā varas dalīšanas principu un tiesu neatkarības principu, kā arī to, ka viena no tiesas un tiesnešu neatkarības sastāvdaļām ir algas stabilitāte, likumdevēja rīcības brīvība, lemjot par tiesnešu algu, ir citāda, nekā rīcības brīvība, lemjot par ierobežojumiem citās publiskajās jomās.
Tiesu varas viedokļa uzklausīšana tās funkcionēšanai būtisku jautājumu risināšanā ir likumdevēja pienākums, kas izriet no varas dalīšanas principa. Līdz ar to būtiski atšķiras ne tikai likumdevēja rīcības brīvības apjoms, proti, pienākums uzklausīt tiesu varu un pamatot savu lēmumu, bet arī Satversmes tiesas kompetence, izvērtējot, vai ir uzklausīts un ņemts vērā tiesu varas viedoklis un vai sniegts pamatojums gadījumā, ja šis viedoklis nav ņemts vērā vai ņemts vērā tikai daļēji.
Satversmes 107.pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo tiesību sfēru. Šis pants aizsargā arī tiesnešu tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam darbam. Atbilstība Satversmes 107.pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējama kopsakarā ar Satversmes 83.pantā ietverto neatkarības prasību, ko pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst arī Satversmes 83.pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā.
Izvērtējot tiesnešu darba samaksas atbilstību, pamatoti salīdzinot tās ar citām algām, jāņem vērā tiesneša amata rangs konstitucionāli tiesiskajā iekārtā, šā amata atbildība, uz šo amatu attiecinātās kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī neatkarības prasība un no tiesneša amata izrietošie ierobežojumi.
Kaut arī tiesnešu darba samaksas sistēma jau pati par sevi paredz viņu atlīdzības automātisku samazināšanos, ja samazinās vidējais atalgojums, finanšu līdzekļu trūkuma dēļ ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ir saprotams un attaisnojams likumdevēja lēmums tiesnešu darba samaksu samazināt vienlaikus ar pārējo publiskajā sektorā strādājošo algām. Tomēr likumdevējam ir jāņem vērā iespējamās dubultā samazinājuma sekas un, ievērojot samazinājuma apmērus, jāizvērtē pieņemto lēmumu taisnīgums.
Tiesnešu atalgojuma procentuāls samazinājums ir pieļaujams, ja to veic līdzvērtīgā procentuālā apjomā ar pārējo varas atzaru atalgojuma samazinājumu un aprēķina no tādas tiesnešu darba samaksas, uz kuru viņi likumīgi varēja paļauties.
Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un ir augstākā izpildvaras amatpersona, tāpēc likumdevēja lēmums noteikt, ka viņa mēnešalga ir augstākā valsts pārvaldē, būtu pilnīgi pamatots un loģisks.
Gan Ministru prezidenta kandidāta izraudzīšana, gan Ministru prezidenta apstiprināšana, gan viņa pilnvaru termiņš un atalgojums var būt politiskās izvēles jautājums, tāpēc likumdevējam nav nepieciešams tiesiski pamatot un motivēt Ministru prezidenta mēnešalgas apmēru. Ir pieļaujams tas, ka Ministru prezidenta atalgojums tiek noteikts brīvi, bez izvērtēšanas.
Tikai uz likumdevēja politisko gribu balstīta tiesnešu atalgojuma noteikšana ir pretrunā ar varas dalīšanas un tiesu neatkarības principu.

Lietā Nr.2010-15-01 „Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam” tiesa, ievērojot tās 2010.gada 30.marta spriedumu lietā Nr.2009-85-01, attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju atzina apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.

Atziņa lietā Nr.2010-15-01:

Satversmes tiesa 2010.gada 30.marta spriedumā lietā Nr.2009-85-01 nosprieda: Civilprocesa likuma 141.panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, neatbilst Satversmes 92.pantam.

Lietā Nr.2009-113-0106 „Par Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 19.panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un Līguma starp Latvijas Republikas valdību un Dānijas Karalistes valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību 5.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 105.pantam un Līguma starp Latvijas Republikas valdību un Dānijas Karalistes valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību 5.pantam atzina normu, kas paredz, ka manta, kas palikusi pēc uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), filiāles, nodaļas vai pārstāvniecības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, pielīdzināma bezsaimnieka mantai un to pārņem valsts.

Atziņas lietā Nr.2009-113-0106:

Apstrīdētās normas mērķis ir nevis atņemt īpašumtiesības kādas mantas īpašniekam, bet gan regulēt īpašumtiesības uz mantu, kurai zudis īpašnieks vai pārvaldītājs, t.i., norma nodrošina, ka manta, kas atlikusi pēc uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, nepaliek bez īpašnieka.
Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties.
Ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta, valstij nāktos ieguldīt nesamērīgus resursus to uzņēmējsabiedrību likvidācijai, kuru īpašnieki par tām nav izrādījuši nekādu interesi.
Vērtējot sabiedrības ieguvumu pretstatā indivīda tiesību ierobežojumam, jāņem vērā tas, ka uzņēmējsabiedrības dalībnieki darbojas komerctiesību sfērā. Šajā tiesību jomā nozīmīgs ir dispozitivitātes princips, kas prasa, lai pats dalībnieks aktīvi rīkojas un izpilda noteiktos pienākumus, kā arī izmanto paredzētās iespējas. Uzņēmējsabiedrības izpildinstitūciju locekļiem ir pienākums sekot līdzi normatīvo aktu izmaiņām un pildīt tajos noteiktos pienākumus.
Likumā noteiktais triju gadu termiņš uzņēmējsabiedrības pārreģistrācijai vai likvidācijai bija saprātīgs, ievērojot to pienākumu slogu, kuri personai bija jāveic, lai apstrīdētā norma uz tai piederošo uzņēmējsabiedrību neattiektos. Personai bija vienīgi jāpiesaka uzņēmumu reģistrā lēmums vai nu par uzņēmējsabiedrības likvidācijas uzsākšanu, vai par tās ierakstīšanu komercreģistrā.
No Satversmes tiesas likuma 16.panta 6.punkta izriet Satversmes tiesas kompetence pārbaudīt, vai Latvijas nacionālo tiesību normas atbilst Līgumam starp Latvijas Republikas valdību un Dānijas Karalistes valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību. Tas, ka šis līgums noteic institūciju, kas var izvērtēt, vai valsts ir izpildījusi līgumā uzņemtos pienākumus starptautisko tiesību izpratnē, nemaina Satversmes tiesas pienākumu izvērtēt Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību šim līgumam savas kompetences ietvaros.
Tomēr Satversmes tiesas un Starptautiskā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centra kompetence būtiski atšķiras. Satversmes tiesa var pārbaudīt vienīgi to, vai konkrētajam starptautiskajam līgumam atbilst Latvijas tiesību norma, turklāt vienīgi konkrētajā lietā apstrīdētā norma. Satversmes tiesa nevar izskatīt ieguldījumu aizsardzības strīdu pēc būtības, proti, tā nevar izvērtēt, vai ieguldījumu aizsardzības līgumu valsts nav pārkāpusi ar savu rīcību kopumā. Tāpat Satversmes tiesa nevar vērtēt apstrīdēto normu, vadoties vienīgi no pieteikuma iesniedzēja faktiskās situācijas.
No Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas, kā arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību aizsardzības mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Lietā Nr.2010-01-01 „Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.14panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 91. un 92.pantam atzina normu, kas paredz, ka administratīvo pārkāpumu lietās apelācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Atziņas lietā Nr.2010-01-01:

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību.
Tiesvedība civilprocesā, kriminālprocesā un administratīvajā procesā ir objektīvi atšķirīga un minēto procesu dalībnieki Satversmes 91.panta pirmā teikuma aspektā neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.
Ne Satversme, ne Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti neparedz obligātu valsts pienākumu nodrošināt kasācijas instances tiesas pieejamību visu kategoriju lietās.
Personai ir pienākums, ņemot vērā attiecīgā procesa specifiku, savu iespēju robežās rīkoties tā, lai tās tiesību aizsardzību efektīvi varētu nodrošināt jau pirmās instances tiesa.
Vispārējās jurisdikcijas tiesām ir pienākums nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi un tās vienveidība ir nozīmīga raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa.

Lietā Nr.2010-12-03 „Par Ministru kabineta 2008.gada 15.aprīļa noteikumu Nr.280 „Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām biodegvielai” 30.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 1. un 105.pantam atzina normu, kas paredz kārtību, kādā biodegvielas ražotājiem izmaksā 2009.gadā neizmaksāto tiešā atbalsta summu par 2008.gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu. Norma atzīta par atbilstošu, ja valsts tiešais atbalsts par 2008.gadu tiek izmaksāts līdz 2014.gadam.

Atziņas lietā Nr. 2010-12-03:

Finansiāli atbalstāmā kvota nenozīmē valsts tiešā atbalsta izmaksu konkrētā naudas izteiksmē. Tiesības saņemt valsts tiešo atbalstu noteiktā apmērā par noteiktu saražotās biodegvielas daudzumu rodas tikai tad, kad atbilstoši kvotai ir saražota biodegviela un izpildītas pārējās prasības.
Ievērojamas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās nelabvēlīgās sekas, valsts institūciju rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu veikšanai tām jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no personām iepriekš piešķirtajām tiesībām, ja nepastāv citi leģitīmi mērķi, piemēram, sabiedrības labklājība.
Straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai citā ārkārtējā situācijā tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu tiesisko paļāvību uz reiz iegūtām tiesībām ar sabiedrības interesēm. Izšķiroša nozīme šajā gadījumā ir tam, vai ievērots samērīguma princips.

Lietā Nr. 2010-17-01 „Par likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20.panta devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109.pantam, šā likuma 14.panta septītās daļas, kā arī likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 20.panta devītās daļas (likuma redakcijā no 2004.gada 25.novembra līdz 2009.gada 16.jūnijam) un likuma “Grozījumi likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” 6.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.pantam” tiesa par atbilstošām Satversmes 1., 91. un 109.pantam atzina normas, kas paredz, ka:

atlīdzība par darbspēju zaudējumu netiek izmaksāta gadījumā, ja darbspēju zaudējums ir 1024 procenti, vai, ja persona saņem pensiju, kuras apmērs pārsniedz darbnespējas atlīdzības apmēru, kā arī atlīdzība netiek izmaksāta laikā, kad persona saņem bezdarbnieka pabalstu;
atlīdzība tiek izmaksāta tikai tādā apmērā, kādā tā pārsniedz pensijas apmēru,
atlīdzība personām, kuras saņēma vecuma pensiju, tika izmaksāta 80 procentu apmērā (līdz likuma grozījumiem, kas pieņemti 2009.gada 16.jūnijā).
Tiesa par atbilstošu Satversmes 1., 91., 105. un 109.pantam atzina normu, kas noteic, ka atlīdzības par darbspēju zaudējumu un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu izmaksu pārtrauc laikā, kad atlīdzības saņēmējs saņem bezdarbnieka pabalstu.

Atziņas lietā Nr.2010-17-01:

Gadījumos, kad vienlaikus apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotās normas atbilstība gan no Satversmes 1.panta izrietošajiem principiem, gan arī Satversmes 109.pantam, atbilstība Satversmes 1.pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109.pantu.
Tiesības uz darbnespējas atlīdzības izmaksu ietilpst Satversmes 105.pantā paredzēto pamattiesību jomā.
Konstatējot, ka sociālo tiesību jomā izdota tiesību norma ietilpst gan Satversmes 105.panta, gan arī 109.panta tvērumā, izvērtējama tās atbilstība Satversmes 109.pantam. Ja sociālo tiesību jomā izdotā tiesību norma atbilst Satversmes 109.pantam, nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt tās atbilstību Satversmes 105.pantam.
No Satversmes 109.panta izriet likumdevēja pienākums sociālās aizsardzības sistēmā paredzēt sociālo nodrošinājumu sociālajam riskam, kas saistīts ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām.
Apdrošināšanas likums paredz, ka apdrošinātajai personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā vai saslimusi ar arodslimību un kurai iestājies apdrošināšanas gadījums, ir tiesības saņemt likumā noteikto apdrošināšanas atlīdzību. Tajā ietvertas naudas izmaksas (slimības pabalsts, atlīdzība par darbspēju zaudējumu un papildu izdevumu kompensācija) un pakalpojumu sniegšana apdrošinātajai personai (ārstēšana, aprūpe un medicīniskā rehabilitācija, pārkvalifikācija un profesionālā rehabilitācija), kā arī naudas izmaksas trešajai personai (atlīdzība par apgādnieka zaudējumu darbnespējīgajiem apdrošinātās personas ģimenes locekļiem, kas bijuši tās apgādībā, un apdrošinātās personas apbedīšanas pabalsts).
Darbnespējas atlīdzība nav nedz vienīgā apdrošināšanas atlīdzības sastāvdaļa, nedz arī vienīgais naudas maksājums, kas personai paredzēts, iestājoties attiecīgajam sociālajam riskam. Darbnespējas atlīdzība ir tikai viena pozīcija no vesela pasākumu kopuma, ko aptver Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Darbnespējas atlīdzības samazināšana vai izmaksas pārtraukšana personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā vai saslimusi ar arodslimību, pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai šā sociālā riska iestāšanās gadījumā būtu atņemtas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu.
No Satversmes 109.panta pati par sevi neizriet prasība paredzēt sociālo nodrošinājumu tieši apdrošināšanas atlīdzības maksājuma formā gadījumā, ja persona darbspējas zaudējusi tādā apmērā, kas tai neliedz nopelnīt sev atbilstošu iztiku.
Satversmes 109.pants neparedz personai tiesības prasīt, lai tās negūtie darba ienākumi gadījumā, ja tie jau tiek kompensēti sakarā ar vienu sociālo risku, tiktu kompensēti vēlreiz  arī sakarā ar otru sociālo risku.

Lietā Nr.2010-08-01 „Par Civilprocesa likuma 396.panta pirmās daļas vārdu „vai ķīlas ņēmējs, kuram ir tiesības pārdot ķīlu par brīvu cenu”, 396.panta otrās daļas vārdu „bet, ja pieteikumu iesniedzis ķīlas ņēmējs, – arī ķīlas līguma noraksts, pierādījumi par parādnieka brīdinājumu, ja vien no paša akta vai likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav nepieciešams”, 397.panta pirmās daļas vārdu „nepaziņojot par to pieteicējam un parādniekam” un 397.panta otrās daļas 1.punkta vārdu „vai ķīlas ņēmēja parādniekam un ķīlas ņēmējam ir tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 92.pantam atzina regulējumu, kas paredz iespēju līgumā atteikties no parādnieka brīdināšanas par īpašuma nodošanu izsolē.
Tiesa par atbilstošu Satversmes 92.pantam atzina normas, kas regulē kārtību, kādā tiesa izskata pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, ja to iesniedzis ķīlas ņēmējs.

Atziņas lietā Nr.2010-08-01:

Satversmes 92.panta saturā ietilpst ne vien tie gadījumi, kad tiek izšķirti strīdi par tiesībām, bet arī gadījumi, kad tiek izskatīti citi jautājumi, kurus likumdevējs uzskatījis par nepieciešamu risināt tiesā.
Ķīlas tiesības jēga ir piešķirt kreditoram tiesības pārdot ieķīlāto lietu tajos gadījumos, kad parādnieks nepilda savas saistības. Attiecībā uz noteiktu ķīlas tiesības priekšmetu – nekustamo īpašumu – Civillikums paredz īpašu ķīlas realizēšanas veidu, proti, pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Šāda īpaša ķīlas tiesības priekšmeta pārdošanas kārtība uzskatāma par parādnieka tiesību aizsardzības garantiju.
Pienācīga Civilprocesa likuma 397. panta otrajā daļā minēto jautājumu pārbaude ir būtiska parādnieka tiesību aizsardzības sastāvdaļa. Iesniegtajiem dokumentiem ir jārada tiesnesim pārliecība, ka ķīlas ņēmējam patiešām ir radušās tiesības nekustamo īpašumu pārdot.
Ķīlas līguma esamība pati par sevi neapliecina tiesības nekustamo īpašumu pārdot. Ja tiesības nekustamo īpašumu pārdot par brīvu cenu ir saistītas ar nosacījumu, tiesnesim jāpārliecinās, ka konkrētais ķīlas līgumā minētais nosacījums ir iestājies un ķīlas tiesība ir stājusies spēkā.
Pārbaudot, vai nav likumīgu šķēršļu nekustamā īpašuma pārdošanai ar pieteikumā norādītajiem nosacījumiem, tiesnesim jāpārliecinās ne vien par likumā noteiktajiem vai zemesgrāmatā ierakstītajiem atsavināšanas aizliegumiem, bet arī par citiem gadījumiem, kad nekustamā īpašuma pārdošana nonāktu pretrunā ar likumu.
Gadījumos, kad ķīlas devējs ir patērētājs, tiesai jāpārliecinās, ka netiek pārkāptas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ietvertās imperatīvās normas un ka pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē nebalstās uz tādiem noteikumiem, kas atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumam atzīstami par netaisnīgiem un nav piemērojami.
Parādnieka brīdināšana ir nozīmīga viņa tiesību aizsardzības garantija, jo pieteikumi tiesā tiek izskatīti bez saistības dalībnieku klātbūtnes, nepaziņojot viņiem par to.
Atteikšanās no brīdinājuma saņemšanas var būtiski ierobežot parādnieka tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja parādnieks netiek brīdināts par ķīlas ņēmēja nolūku iesniegt pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, viņš nevar vērst kreditora uzmanību uz iespējamiem pārpratumiem vai kļūdām, kā arī nevar aicināt attiecīgo jautājumu risināt pārrunu ceļā. Tāpat arī parādnieka tiesības izmantot Civilprocesa likumā paredzētos mehānismus strīdu risināšanai tiek apgrūtinātas, tādējādi ierobežojot viņa iespēju efektīvi īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu procesā, kurā tiek nodrošināts pušu līdztiesības un sacīkstes princips.
Tādēļ brīdinājuma saņemšana ir uzskatāma par tik būtisku parādnieka tiesību aizsardzības garantiju, ka viņš no tās nevar atteikties, noslēdzot tiesisku darījumu.
Vispārējās jurisdikcijas tiesām ir rūpīgi jāizvērtē prasītāju argumenti par valsts nodevas samazināšanu vai atbrīvošanu no tās. Lai neaizskartu personai Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir jāizvērtē prasītāja iespējas vērsties tiesā savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai pēc būtības.
Atsaucoties uz to, ka personai pieder nekustamais īpašums, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek nesamērīgi ierobežotas personas tiesības uz pieeju tiesai.

Lietā Nr.2010-06-01 „Par Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.panta piektās daļas, Valsts kontroles likuma 44.panta otrās daļas un Tiesībsarga likuma 19.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87.pantam” tiesa par neatbilstošām Satversmes 1., 83. un 87.pantam atzina apstrīdētās normas, ciktāl tajās nav noteiktas Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta pieprasījumus.

Atziņas lietā Nr.2010-06-01:

Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.panta piektā daļa ir piemērojama arī Satversmes tiesai. Tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta izvērtēt citu varas atzaru pieņemto lēmumu konstitucionalitāti arī gadījumos, kad šie lēmumi skar tiesu varu. Tātad apstrīdēto normu konstitucionalitātes izvērtēšana ietilpst Satversmes tiesas kompetencē.
Atšķirības budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtībā ir izskaidrojamas ar Saeimas kā likumdevēja varas funkcijām parlamentārā republikā. Satversme piešķir Saeimai noteicošo lomu likumdošanā un valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšana ir viens no šādiem lēmumiem. Ja Saeimas budžeta pieprasījums bez tās piekrišanas varētu tikt grozīts Ministru kabinetā, netiktu novērsta iespēja, ka pati Saeima to atkārtoti groza valsts budžeta likuma projekta pieņemšanas gaitā Saeimā. Līdz ar to normatīvajos aktos noteiktā Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanas kārtība racionāli sabalansē likumdevēja un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā.
Konstitucionālo institūciju funkcionālās neatkarības tiesiskais pamats ir Satversme un normatīvie akti, kas regulē šo institūciju darbību. Tie nosaka konstitucionālo institūciju īpašo tiesisko statusu, kas jārespektē citām valsts institūcijām.
Tiesībsarga birojs neietilpst Satversmes 58.pantā noteiktajā Ministru kabinetam padoto valsts pārvaldes iestāžu sistēmā. Likumdevējs, ievērojot Tiesībsarga neatkarību, budžeta jomā Tiesībsarga birojam nosaka līdzīgas tiesības kā konstitucionālajām institūcijām. Tiesībsarga birojs ir patstāvīga valsts iestāde, kas nodrošina Tiesībsarga funkciju izpildi.
Nosakot Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.panta piektajā daļā atsevišķu regulējumu konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai, likumdevējs ir uzsvēris Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja īpašo statusu un nepieciešamību nodrošināt budžeta sagatavošanas procesa caurskatāmību. Likumdevējs šīm institūcijām ir noteicis lielākas tiesības budžeta pieprasījumu izskatīšanā nekā institūcijām, kuru budžeta pieprasījumus ir tiesīgs grozīt finanšu ministrs.
Apstrīdēto normu kontekstā caurskatāmība nozīmē to, ka konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam jātiek uzklausītiem Ministru kabinetā, savukārt Ministru kabinetam savi lēmumi jāpamato.
Lai konstitucionālā institūcija varētu efektīvi pildīt tai uzticētās funkcijas, valsts institūcijas, tostarp likumdevējs un izpildvara, nedrīkst nepamatoti ietekmēt šīs institūcijas darbību vai izdarīt uz to politisku spiedienu. Konstitucionālo institūciju funkcionālā neatkarība ir cieši saistīta arī ar to finansiālo neatkarību. Proti, valstij jānodrošina konstitucionālās institūcijas ar finanšu līdzekļiem tādā apmērā, kas garantē šo institūciju pilnvērtīgu darbību.
Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta izstrādes, apstiprināšanas un izpildes gaitā jāievēro noteikti priekšnoteikumi, kas nodrošina šo institūciju neatkarību budžeta jomā. Minētajām institūcijām jābūt iespējai sagatavot budžeta pieprasījumu, pamatot to Ministru kabinetā un Saeimā, kā arī administrēt savu budžetu.
Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga neatkarība nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda Saeimas un valdības darbība, kas varētu ietekmēt minēto institūciju finansiālo nodrošinājumu.
Tomēr arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij ir pienākums nodrošināt Valsts prezidenta, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga darbības neatkarību. To budžeta pieprasījumos norādītos finanšu resursus Ministru kabinets budžeta projektā var samazināt, taču samazinājumam ir jābūt objektīvi pamatotam un samērīgam. Ministru kabinetam nav tiesību veikt tādus budžeta pieprasījumu grozījumus, kuru rezultātā tiktu apdraudēta minēto institūciju spēja efektīvi pildīt Satversmē un normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.
Valsts varas dalīšanas princips neparedz, ka konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumus varētu izvērtēt un grozīt tikai likumdevējs. Ministru kabineta pienākums ir iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu. Savukārt Saeima to izvērtē un lemj par tā pieņemšanu. Saeima var izdarīt izmaiņas finansējumā, kas konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam paredzēts Ministru kabineta iesniegtajā valsts budžeta likuma projektā.
Konstitucionālo institūciju neatkarība nenozīmē absolūtu autonomiju. Valsts vara ir vienota, tās atzari mijiedarbojas un ir savstarpēji atkarīgi. Valsts institūcijas, kuras neietilpst likumdevējvarā vai izpildvarā, noteiktās jomās var būt saistītas ar šo varas atzaru lēmumiem.
Valsts prezidents, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa, Valsts kontrole un Tiesībsargs ietilpst valsts varas orgānu sistēmā, kurā katram ir noteiktas funkcijas un kompetence. Valsts budžeta likuma projekta izstrāde ir Ministru kabineta kompetencē, un apstrīdētajās normās ietvertais regulējums paredz nevis minēto konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga neatkarības apdraudējumu, bet gan leģitīmu izpildvaras un šo institūciju mijiedarbību budžeta izstrādes procesā.
Ministru kabinetam, izstrādājot valsts budžeta projektu un lemjot par konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumiem, ir jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras var nepamatoti ietekmēt šo institūciju neatkarību vai apdraudēt to funkciju izpildi. Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja finansiālās neatkarības nodrošināšana ir Ministru kabineta konstitucionālais pienākums, kas izriet no Satversmes 1., 66., 83. un 87.panta.
Likuma par budžetu un finanšu vadību normas, kas regulē konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanu līdz valsts budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetā, paredz noteiktu procedūru, proti, konsultācijas un viedokļu saskaņošanu ar minētajām institūcijām.
Izpildvarai ir pienākums sadarboties ar Valsts prezidentu, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsargu jautājumos, kas skar šo institūciju budžeta pieprasījumus un valsts budžeta likuma projekta sagatavošanu. Varas dalīšanas princips ietver ne vien likumdevējvaras, bet arī izpildvaras pienākumu uzklausīt konstitucionālo institūciju, kā arī Tiesībsarga biroja viedokli. Tā kā valsts budžeta likuma projekta sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota izpildvaras darbība, par kuru atbild Ministru kabinets, apstrīdētajās normās minētajām institūcijām jātiek uzklausītām arī pēc tam, kad finanšu ministrs ir iesniedzis valsts budžeta likuma projektu Ministru kabinetā. Ja Ministru kabinets groza Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, bet minētās institūcijas pret to iebilst, tad valdībai par iebildumiem ir jāpaziņo likumdevējam.
Tā kā nav tāda normatīvā regulējuma, kas nodrošinātu Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta pieprasījumus, netiek īstenots apstrīdēto normu mērķis. Šāda normatīvā regulējuma neesamība pieļauj valsts varas dalīšanas principam, kā arī tiesu un Valsts kontroles neatkarībai neatbilstošu situāciju, kurā Ministru kabinets var grozīt Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, nenoskaidrojot šo institūciju viedokli. Līdz ar to apstrīdētās normas nesasniedz savu mērķi.

Lietā Nr.2010-21-01 „Par Valsts fondēto pensiju likuma 4.panta otrās daļas un pārejas noteikumu 2.punkta, 3.punkta 4. un 5.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 109.pantam” tiesa par atbilstošām Satversmes 1., 105. un 109.pantam atzina normas, kas samazina iepriekš paredzēto iemaksu apjomu fondēto pensiju shēmā. Apstrīdētās normas kā vienots regulējums atzītas par atbilstošiem Satversmes 1., 105. un 109.pantam.

Atziņas lietā Nr.2010-21-01:

Tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām noteiktā apjomā vienmēr iespējams vērtēt no tiesību viedokļa, visupirms noskaidrojot tiesību normu un principu saturu.
Sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījums starp pirmo un otro pensiju līmeni likumdevējam jānosaka, izvērtējot pensiju sistēmas finanšu līdzekļu pietiekamību. Veicot šo izvērtējumu, ir jāņem vērā gan sociālā budžeta finansiālā stāvokļa un valsts kopējās ekonomiskās attīstības prognozes, gan prognozes par pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, it īpaši demogrāfiskie rādītāji.
Likumdevējam jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un jāveic savlaicīgi ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi.
Likumdevējam ir tiesības mainīt fondēto pensiju shēmas noteikumus, ja tam ir leģitīms mērķis, kā arī objektīvi iemesli un pienācīgs pamatojums.
Likumdevējam, izdarot grozījumus fondēto pensiju shēmā, jāizvēlas tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz fondēto pensiju shēmas ilgtspējīgu attīstību.
Apstrīdētās normas kā vienots regulējums ietekmē katras atsevišķās normas tvērumu un saturu, jo tās kopumā nosaka fondēto pensiju shēmas attīstību.
Ja likumdevējs ir izšķīries veidot tādu pensiju sistēmu, kurā pensijas apmērs ir atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad Satversmes 109.pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju sistēmu atbilstu tiesiskas valsts principiem.
Pieņemot Fondēto pensiju likumu, tika noslēgta pensiju sistēmas reforma. Tās mērķis bija izveidot finansiāli drošu, demogrāfiskajai situācijai pielāgoties spējīgu sistēmu, kura veicinātu personu ieinteresētību maksāt nodokļus un pēc iespējas ilgāk atrasties darba tirgū un sekmēt valsts attīstību kopumā.
Fondēto pensiju shēmas izveidošana un likumā noteiktie tās darbības pamatprincipi paši par sevi radīja personām paļāvību uz to, ka fondēto pensiju shēma tiks īstenota tā, lai veidotu pensijas kapitāla uzkrājumu.
Fondēto pensiju shēmas finansējumu samazināt ir iespējams vienīgi ar likumu īpašos izņēmuma gadījumos un īslaicīgi. Taču pat īpaši smagos ekonomiskos apstākļos fondēto pensiju shēmas sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru drīkst samazināt tikai tiktāl, lai šī shēma tomēr spētu nodrošināt pensijas kapitāla uzkrājumu.

Lietā Nr.2010-25-01 „Par 2009.gada 1.decembra likuma “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” 6.panta (daļā par likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 3.punkta izslēgšanu) un likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 13.punkta un 16.1panta devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam” tiesa par atbilstošām Satversmes 1. un 105.pantam atzina normas, kas paredz, ka fiziskai personai iedzīvotāju ienākuma nodoklis jāmaksā arī par procentu ienākumiem un tiem pielīdzināmiem ienākumiem un ka par procentu ienākuma gūšanas dienu uzskata to dienu, kad personai rodas tiesības neierobežoti rīkoties ar attiecīgo ienākumu.

Atziņas lietā Nr.2010-25-01:

Ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku un neatņemamu kopējo valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju pildīt savas funkcijas, arī savus pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā. Tas, ka Latvijas valstī personai ir pienākums maksāt likumdevēja noteiktos nodokļus, netieši izriet arī no Satversmes 73.panta.
Likumdevējs attiecībā uz procentu ienākumiem bija noteicis labvēlīgāku nodokļu režīmu, lai sasniegtu konkrētu ekonomiski politisku mērķi – stimulētu naudas uzkrājumu veidošanos un finanšu tirgus attīstību. Šāds regulējums bija spēkā ilgu laiku un personām varēja veidoties subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka šis regulējums arī turpmāk nemainīsies. Tomēr personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz īpašumu tiek noteikti ierobežojumi.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” vispārējais princips ir tāds, ka personas ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā. Tā personas ienākumi no algota darba tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā darba algas izmaksas dienā, nevis darba līguma noslēgšanas dienā. Personas ienākumi no radoša darba  atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā autoratlīdzības saņemšanas dienā, nevis dienā, kad persona sāka rakstīt attiecīgo darbu. Ienākumi, kas personai rodas no realizētajiem augļiem, apliekami ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā augļu realizēšanas, nevis augļu koka iestādīšanas dienā.
Atbilstoši šim vispārējam principam arī personas procentu ienākumi tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas dienā, nevis dienā, kad persona izdarīja noguldījumu.
Personām bija jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts ekonomiskā situācija un vajadzības mainīsies, var mainīties arī nodokļu likmes un atvieglojumi. Līdz ar to personām, noslēdzot līgumu par noguldījumu uz noteiktu termiņu, kas pārsniedz saimniecisko gadu, nebija objektīva pamata paļauties uz to, ka pastāvošais regulējums attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem visu šā līguma darbības laiku nemainīsies.

Lietā Nr.2010-39-01 „Par likuma „Par tiesu varu” pārejas noteikumu 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā) un trešā teikuma (2009.gada 1.decembra redakcijā), ciktāl tie noteic zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atlīdzību, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam” tiesa par atbilstošu Satversmes 1., 83. un 107.pantam atzina zemesgrāmatu tiesnešu amatalgas samazināšanu par 15 % (no 2009.gada 1.jūlija) un par 27 % (no 2010.gada 1.janvāra), ja no 2011.gada 1.janvāra darba samaksu nosaka un izmaksā atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 120.1pantam, t.i., saskaņā ar Satversmes tiesas 2010.gada 18.janvāra spriedumu lietā Nr.2009-11-01.

Atziņas lietā Nr.2010-39-01:

Atšķirīgais zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atalgojums nerada pamatu citādai lietas izspriešanai (salīdzinājumā ar iepriekš izspriestajām lietām par tiesnešu atalgojuma samazināšanu) un nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētā zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atalgojuma procentuālā samazinājuma atcelšana no tā spēkā stāšanās dienas un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu amatalgas izmaksāšana pilnā apmērā, kā arī visu neizmaksāto summu atlīdzināšana būtu samērojama ar risku, ko tas varētu radīt valsts pamatbudžeta stabilitātei un līdz ar to visas sabiedrības, tostarp arī pašu pieteikuma iesniedzēju, labklājībai.
Ir pieļaujams un par solidāru uzskatāms likumā paredzētais zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums, ja tas ir īslaicīgs un tiek izdarīts no tā likumā paredzētā atalgojuma, uz kuru zemesgrāmatu nodaļu tiesneši varēja tiesiski paļauties.

Lietā Nr.2010-44-01 „Par Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.panta piektās daļas 1.punkta vārdu „kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus” un pārejas noteikumu 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 95.pantam” tiesa par neatbilstošu Satversmes 95.pantam atzina normu par sanitārā mezgla ierīkošanas kartību īslaicīgas aizturēšanas kamerā: kamerā ierīko sanitāro mezglu, kas no pārējās telpas ir norobežots nepilnīgi, t.i., ar sienu, kuras augstums nepārsniedz 1,2 m.
Tiesa par neatbilstošu Satversmes 95.pantam un spēkā neesošu no 2012.gada 1.janvāra atzina likuma pārejas noteikumu normu, kas paredz, ka kameras labiekārtojamas atbilstoši likuma prasībām līdz 2013.gada 31.decembrim.

Atziņas lietā Nr.2010-44-01:

Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums. Likumdevējam pašam likumdošanas procesā jāizlemj visi sabiedriskās dzīves svarīgākie jautājumi, un tas nedrīkst atbildību par cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtisku lēmumu pieņemšanu novelt uz izpildvaru.
Satversmes 95.pantā ietvertās tiesības kopsakarā ar starptautiskajām tiesību normām paredz valstij imperatīvu pienākumu, no kura nekādas atkāpes nav pieļaujamas.
Vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 95.panta otrā teikuma vārdiem „cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta”, ir jāpārliecinās, vai tajā ietvertais regulējums var radīt aizskārumu, kas pārsniedz minimālo cietsirdības līmeni.
Nolūka – pazemot vai aizskart personas godu un cieņu – trūkums pats par sevi neizslēdz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta pārkāpumu.
Apstrīdētās normas varētu skart sabiedrības drošības intereses, tomēr likumdevējs šādā aspektā norobežojošas sienas augstuma ierobežojumu nav pamatojis. Līdzsvarojot dažādas ar cilvēktiesību aizsardzību saistītās intereses, nepieciešamību novērst sabiedrības drošības apdraudējumu likumdevējs nevar minēt abstrakti, neņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Lai šāds pamatojums būtu pieļaujams, ir nepieciešams pietiekami ticami izskaidrot objektīvi pastāvošo vai iespējamo saikni starp konkrētu tiesisko regulējumu un sabiedrības drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu.
Likumdevēja pienākums ir pieņemt tādas normas, kas efektīvi aizsargātu personas privātumu, arī tām atrodoties ieslodzījumā.
Tiesību normām, kas attiecas uz pamattiesību aizsardzību ieslodzījumā, ir skaidri jāparedz minimālās cilvēktiesību garantijas.
Tiesībsarga likuma 12.panta 8.punktā kā viens no vairākiem Tiesībsarga uzdevumiem ir minēts uzdevums sniegt Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus par tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Tiesībsarga biroja likuma projekta anotācijā expressis verbis tika norādīts, ka Tiesībsargs ir apveltīts ar plašu kompetenci un tam jākļūst par efektīvu cilvēktiesību aizsardzības instrumentu Saeimas rokās. Tātad, ievērojot Tiesībsarga likumā noteikto, arī Saeimai ir pienākums pēc iespējas rūpīgāk izvērtēt Tiesībsarga sniegtos ieteikumus par nepieciešamību grozīt vai pieņemt jaunus tiesību aktus cilvēktiesību īstenošanas, nodrošināšanas vai aizsardzības jautājumos. Likumdevēja un nacionālā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma – Tiesībsarga – mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai efektīvi izskaustu cilvēktiesību aizsardzības jomā konstatētās tiesību aktu nepilnības.

Lietā Nr.2010-38-01 „Par Civillikuma 358.panta un 364.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam” tiesa par neatbilstošām Satversmes 96.pantam un spēkā neesošām no 2012.gada 1.janvāra atzina normas, kas paredz:

persona atzīstama par rīcībnespējīgu, ja viņa ir garā slima un tai trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju;
pār rīcībnespējīgām personām ieceļama aizgādnība;
rīcībspēju atjauno, ja persona ir izveseļojusies.

Atziņas lietā Nr.2010-38-01:

Satversmes tiesas likums expressis verbis nerisina jautājumu par rīcībspēju Satversmes tiesas procesā. Tomēr Satversmes tiesas likuma 19.2panta pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt „ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai”. Tādējādi par kritēriju konstitucionālās sūdzības iesniegšanai noteikta spēja būt par pamattiesību subjektu, nevis personas rīcībspēja.
Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālo sūdzību iesniegusi par tiesību normām, kas ir tieši saistītas ar viņas kā rīcībnespējīgas personas statusu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Pieteikuma iesniedzējas aizgādnis nav izrādījis interesi par konkrēto normu apstrīdēšanu. Tādēļ gadījumā, ja Satversmes tiesa atteiktos pieņemt un izskatīt Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību, viņai tiktu liegtas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības.
Konstitucionālās sūdzības primārais mērķis ir pamattiesību aizsardzība un tas īpaši jāņem vērā, lemjot par rīcībspēju Satversmes tiesas procesā.
Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves sfērās – persona nevar pati slēgt līgumus, ieskaitot darba, pirkuma vai īres līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi.
Par galveno rīcībspējas atņemšanas mērķi atzīstama pašas personas ar garīgās veselības traucējumiem tiesību aizsardzība. Rīcībspēja tiek ierobežota, lai ar aizgādņa starpniecību nodrošinātu šādas personas lietu pārzināšanu, kā arī pasargātu personu no tādas rīcības sekām, kuru tā nav spējusi apzināties un vadīt.
Personas rīcībspēja nav ierobežojama vairāk, kā tas nepieciešams pašas personas tiesību aizsardzībai. Ierobežojums ir jānosaka tādā veidā un apjomā, kādā tas būtu vislabvēlīgākais un visvairāk vajadzīgs pašai personai.
No Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli. Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām neatbilst.
Apstrīdētās normas nosaka tieši šāda veida ierobežojumu. Civillikums paredz vienīgi vai nu pilnīgu rīcībspējas saglabāšanu vai pilnīgu tās atņemšanu. Tas nepieļauj, ka varētu tikt noteikts daļējs rīcībspējas ierobežojums, kā arī neparedz nekāda citāda, saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšanu.
Līdzīgi arī situācijās, kad tiesa lemj par rīcībspējas atjaunošanu, tā var izšķirties vienīgi vai nu par pilnīgu rīcībspējas atjaunošanu, vai par pilnīgu rīcībnespējas saglabāšanu. Daļēja rīcībspējas atjaunošana vai citāda, saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšana nav iespējama.

Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2010.gadā

{title}