Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums par Satversmes tiesas judikatūru ģimenes tiesībās starptautiskā simpozijā Belostokas Universitātes Juridiskajā fakultātē, Polijā

19.07.2017.

Belostokā 2017. gada 19. jūlijā

(tulkojums no angļu valodas)

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Ģimene ir katras sabiedrības pastāvēšanas pamats un vienlaikus visai konservatīvs sabiedrības institūts. Tradicionāli ģimenes tiesības valsts ir regulējusi visai atturīgi, atstājot šos jautājumus sabiedrības ziņā. Vismaz tā tas bija Eiropas valstīs līdz XX gs. sākumam – vidum. Ģimenes tiesībās liela loma vienmēr ir bijusi vietējām tradīcijām un reliģijai. Arī pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1918. gadā daudzus ģimenes tiesību jautājumus turpināja regulēt vietējās paražu tiesības.[1] Tā tas turpinājās līdz 1940. gadam, kad pēc padomju okupācijas Latvijas teritorijā nekavējoties tika piemērotas Padomju Krievijas ģimenes tiesības.[2]

Latvijas Republikā pēc tās dibināšanas tieši dažādu novadu un sociālo slāņu būtiski atšķirīgās tradīcijas, nosakot sievas rīcībspējas robežas, bet jo īpaši laulāto mantisko attiecību regulējumu, bija iemesls, kāpēc vairāk nekā 15 gadus (1920–1937) [3] bija jāstrādā pie vienota Civillikuma mūsu mazajai valstij.[4] Turklāt demokrātiskā parlamentārā procedūrā par Civillikuma pieņemšanu vienoties nebija iespējams, jo parlamentāriešos bija dziļa bijība pret ģimenes privātautonomiju.[5] Lai gan privātautonomijas princips vēl pat nebija definēts, XX gs. sākuma likumdevējā valdīja respekts pret privāttiesībām kā sabiedrības pašregulācijas līdzekli un likumdevējs centās būtiski nemainīt pastāvošo ģimenes modeli. Tikai sociālisti vēlējās lauzt pastāvošo tradīciju.[6] Dzimumu politiskā līdztiesība Eiropā tika ieviesta, lielā mērā pateicoties sociālistu aktīvai politiskajai cīņai par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Sociālistu ideālus pauda dažādi politiskie spēki, no kuriem spilgtākie bija sociāldemokrāti un komunisti.[7] Arī dibinot Latvijas Republiku, nozīmīgs politiskais spēks bija sociāldemokrāti.[8] Tāpēc, jau valsti dibinot, tika noteikta dzimumu līdztiesība politiskajās tiesībās, bet, pieņemot 1921. gada 1. februāra likumu „Par laulību”, arī laulības slēgšanas un šķiršanas tiesībās.[9]

Valsts regulējums, kas garantē dzimumu līdztiesību pilsoniskajās un ģimenes tiesībās, nekad uzreiz pēc pieņemšanas neatspoguļojas tiesiskajā realitātē. Dzimumu sociālo lomu un savstarpējo attiecību modelis ir visai noturīgs pret ārējo ietekmi no valsts puses. Sabiedrība bieži vien paaudzēm ilgi turpina dzīvot saskaņā ar savām tradīcijām. Piemēram, Latvijas Republikā jau no tās proklamēšanas dienas tika garantēta dzimumu vienlīdzība, bet no Satversmes sapulcē ievēlētajiem 164 deputātiem tikai sešas bija sievietes.[10] Cits piemērs – padomju ģimenes tiesībās gan jau no pirmsākumiem tika likti pamati laulāto tiesiskai vienlīdzībai, [11] kas tika ieviesti ar “stingru roku”, taču tas ilgstoši nemainīja patriarhālās ģimenes modeli krievu sabiedrībā,[12] bet vēl mazāk tas ietekmēja tos Padomju Savienības pilsoņus, kuru pasaules uzskats tradicionāli sakņojās islāmā: piemēram, čečenus, uzbekus, kirgīzus u.c.[13] Tātad, vēsturiskus faktus pētot, var secināt, ka ne liberāla attieksme, proti, līdztiesības piešķiršana sievietēm, ne totalitāra “sociālā inženierija” uzreiz tiesiskajā realitātē nemaina dzimumu attiecību modeli vispār vai attiecības ģimenē.

Pēc šī nelielā ievada pievērsīšos pieteiktajam tematam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas judikatūra, izspriežot lietas, kas skar ģimenes tiesības.

Vispirms ir svarīgi noskaidrot, kur modelī, kas šobrīd izveidojies ģimenes tiesību regulācijā, ir konstitucionālās tiesas vieta. Vēlos minēt vienu ļoti delikātu situāciju, kuras risināšanā īpaša loma ir valstu konstitucionālajām tiesām. Valsts aizvien detalizētāk regulē ģimenes locekļu attiecības un pienākumus, parasti ar mērķi garantēt augstākus standartus kādas personas – sievas vai bērna – pamattiesībām,[14] kas visai bieži skar vai pat ierobežo ģimenes tiesības uz privātautonomiju. Likumdevējs, īstenojot dzimumu vienlīdzības un bērna tiesību aizsardzības prasības, aizvien sīkāk regulē ģimenes tiesiskās attiecības, bieži būtiski mainot sabiedrībā ierastās ģimenes locekļu attiecības. Latvijā tāpat kā citās valstīs, kas respektē cilvēktiesības, dažkārt kolidē vairākas pamattiesības. Šādas kolīzijas, kas var veidoties, piemēram, starp atbilstošu personas pamattiesību standartu garantēšanu, kas jānodrošina valstij, iejaucoties personu savstarpējās attiecībās, un personas tiesībām uz privāto dzīvi, proti, valsts neiejaukšanos tajās, ne vienmēr spēj atrisināt likumdevējs. Tāpēc tās nonāk konstitucionālās tiesas darba kārtībā.[15]

Latvijas Republikā ir spēkā 1922. gada Satversme (konstitūcija).[16] Tās sākotnējā redakcijā nebija cilvēka pamattiesību sadaļas, jo politiķi nespēja vienoties par tās saturu.[17] Nebija paredzēta arī tiesas kontrole pār likumdevēja izdotiem normatīviem aktiem, jo Satversmes sapulces deputātiem absolūti nepieņemama likās doma, ka parlamentārā republikā, kurā vienīgais valsts orgāns, ko ievēlē tauta, ir parlaments, tiesai būtu iespēja pārskatīt tautas pilnvaroto deputātu lēmumus.[18]

Atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību, tika respektētas cilvēka pamattiesības un pieteikta iecere izveidot konstitucionālo justīciju. Pamattiesību garantēšanu noteica jau 1990. gada 4. maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 8. punkts, bet to īstenošanai 1991. gada 10. decembrī tika pieņemts konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”.[19] 1997. gada 4. jūnijā Latvijas Republika ratificēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu,[20] bet 1998. gada 15. oktobrī Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu “Cilvēka pamattiesības”.[21]

Attiecībā uz konstitucionālās justīcijas vietu valsts struktūrā LPSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteica, ka „strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa”.[22] 1992. gada 15. decembra likums “Par tiesu varu” paredzēja konstitucionālās uzraudzības funkciju uzticēšanu Augstākajai tiesai.[23] Taču jau 1996. gada 5. jūnijā Saeimā tika pieņemts likums, ar kuru tika grozīts Satversmes 85. pants, paredzot valstī izveidot Satversmes tiesu. Vienlaikus tika pieņemts arī Satversmes tiesas likums.[24]

No šī brīža savu uzmanību koncentrēšu uz Satversmes normām, kas aizsargā personas ģimenes dzīvi. Satversmes 110. pants 1998. gada redakcijā noteica: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”[25], bet 2005. gada 15. decembrī šis pants tika grozīts, izsakot tā pirmo teikumu jaunā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti…”[26]

2014. gada 19. jūnijā Satversme tika papildināta ar ievadu, kas ietver atsauces uz mūsu valsts vēsturi, būtību un sūtību, minot galvenās vērtības, kuru nodrošināšanai jēgpilna ir Latvijas Republikas pastāvēšana. Jaunais Satversmes ievads dod zināmu uzstādījumu arī attiecībā uz ģimenes tiesībām: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”[27] Vērtējot šos grozījumus kopsakarā, var secināt, ka tie apliecina Latvijas likumdevēja turēšanos pie sociālās solidaritātes idejas un konservatīvām, kristīgām vērtībām attiecībā uz laulības institūtu un ģimeni.

Satversmes tiesā vēl nav skatītas lietas, kurās tiktu apšaubīta kādas tiesību normas atbilstība Satversmes ievadam, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka jaunā Satversmes ievada redakcija ietekmē Satversmes normu, t.sk. pamattiesību, tvērumu.[28] Piemēram, skatot lietu par mātei tiesnesei uzliktā amatu savienošanas ierobežojuma, kas liedz tai uzņemties sava bērna ar invaliditāti asistentes pienākumus, satversmību, Satversmes tiesa secināja: “Satversmes ievadā nostiprināts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene.”[29] Tātad, noskaidrojot ar personas ģimenes dzīvi saistīto pamattiesību tvērumu, tiek izmantots arī Satversmes ievads.

Vēl viens nozīmīgs pants ģimenes tiesību kontekstā ir Satversmes 96. pants, kurš nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.”[30] Lai gan Satversmes 96. panta vārdiskais formulējums neietver tiešu norādi uz ģimenes dzīvi kā privātās dzīves daļu, tomēr Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka šajā pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību,[31] jo “… jēdziens „privātā dzīve” nereti tiek lietots kā plašāks apzīmējums, kas sevī ietver arī ģimenes dzīvi, mājokļa un korespondences neaizskaramību”.[32] No personas tiesībām uz privātās dzīves autonomiju izriet arī ģimenē apvienojušos personu tiesības uz ģimenes privātautonomiju jeb pašnoteikšanos.

Savas darbības laikā Satversmes tiesa ir izskatījusi 13 lietas par Satversmes 110. pantu, no tām divas lietas par 110. panta pirmo teikumu.[33]

Būtisku ietekmi ne tikai uz ģimenes tiesībām un mantojuma tiesībām, bet arī uz sabiedrības izpratni par ģimeni ir atstājis Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106 “Par Civillikuma 155. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantam”.[34] Šis spriedums bija kā pēdējais solis likumdevēja uzsāktā procesā, lai vispirms ārlaulībā dzimušu bērnu tiesībās pilnībā pielīdzinātu laulībā dzimušam, bet pēc tam vispār likvidētu ārlaulībā dzimuša bērna statusu Latvijas tiesībās.

Bērna izcelšanās noteikšanu Latvijas Republikā regulē 1937. gada Civillikums. Sākotnēji tā pirmās daļas “Ģimenes tiesības” otrajā nodaļā “Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi” bērna izcelšanās noteikšanu regulēja divas apakšnodaļas. Pirmā apakšnodaļa attiecās uz laulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu, bet otrā – uz ārlaulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšanu. [35] Civillikuma 154. panta 1937. gada redakcijā bija teikts: “Ārlaulības bērna tēvs ir tas, kas atzinies miesīgos sakaros ar bērna māti vai kam tajā laika sprīdī, kad vajadzēja notikt bērna ieņemšanai, t. i. laikā no 306. līdz 182. dienai pirms viņa dzimšanas, ir pierādīti ar viņa māti miesīgi sakari, izņemot gadījumu, kad māte atzinusies vai ir pierādīts, ka tajā pašā laika sprīdī viņai ir bijuši miesīgi sakari arī ar kādu citu personu.”[36] Pēc padomju okupācijas beigām 1993. gadā atjaunojot spēkā Civillikumu, 154. panta redakcija noteica, ka ārlaulībā dzimušu bērnu izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu.[37] Latvijas Republikas Saeima 2002. gada 12. decembrī pieņēma grozījumus Civillikumā, kas citstarp paredzēja arī atteikšanos no bērnu iedalīšanas laulībā dzimušajos un ārlaulībā dzimušajos bērnos, un normas par bērna izcelšanās noteikšanu tika apvienotas vienā apakšnodaļā. Civillikuma 154. pants noteica: ja bērna māte nesastāv laulībā vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā. Turklāt Civillikuma 155. pants tika papildināts ar sesto daļu, saskaņā ar kuru “bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu”.[38] 2003. gada 15. maijā Saeima ar likumu “Par Eiropas Konvenciju par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā” pieņēma un apstiprināja 1975. gada 15. oktobra Eiropas Konvenciju par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā. Latvijas Republikā tā ir spēkā kopš 2003. gada 2. oktobra.[39]

Pieteikuma iesniedzējs konkrētajā lietā bija Valsts cilvēktiesību birojs, kurš lūdza atzīt Civillikuma 155. panta sesto daļu, ciktāl tā nosaka, ka  “bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu”, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, kā arī konvencijas 4. pantam, jo prasība pēc otra laulātā piekrišanas ierobežo tēva tiesības noteikt paternitāti.[40]

Satversmes tiesa analizēja paternitātes sociālo, bioloģisko un juridisko dabu, uzsverot: “Tā nozīmē bērna un tēva attiecību sociālu un tiesisku atzīšanu. Nedrīkst jaukt tiesisko paternitāti ar bioloģisko paternitāti, kas ir medicīnisks jautājums. Tiesiskā paternitāte ir vērsta uz to, lai panāktu līdzsvaru starp “bioloģisko patiesību”, kas atspoguļo bioloģisko un ģenētisko paternitāti, un “sociālajām vecāku un bērnu attiecībām”, kuras attiecas uz personu, kas dzīvo kopā ar bērnu un rūpējas par to.”[41] Tika secināts, ka apstrīdētā norma neierobežo iespēju bērna tēvam uzņemties vecāku pienākumus “de facto“, tas ir, rūpēties par bērnu un tā aizsardzību, uzturēt personiskās attiecības utt. Tomēr vecāku pienākumi nav vienīgās tiesiskās sekas, kas rodas līdz ar paternitātes noteikšanu. Piemēram, kamēr nav noteikta paternitāte, bērns nevar iegūt sava tēva uzvārdu, pat ja abi vecāki to vēlas.[42] Ja vīrietim ir bērni arī laulībā, viņu aizsardzība nedrīkst atšķirties no ārlaulībā dzimušu bērnu aizsardzības. Gan laulībā dzimušajiem bērniem, gan tiem, kuri nav dzimuši laulībā, ir vienādas tiesības zināt savu tēvu, saņemt no viņa gan finansiālu, gan cita veida atbalstu. Pretējā gadījumā bērni, kas nav dzimuši laulībā, tiktu diskriminēti.[43] Civillikuma 155. panta sestā daļa tika atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Latvijas Republikas Saeima 2005. gada 24. martā šo normu izslēdza no Civillikuma.[44] Šobrīd Latvijas Republikas tiesībās nav jēdziena “ārlaulības bērns”, un arī sabiedrībā šo vārdu savienojumu lieto aizvien retāk.

Nākamais Satversmes tiesas spriedums, kurš, manuprāt, būtiski ietekmēja personas tiesības uz privātautonomiju un laulības institūtu Latvijā, bija 2010. gada 27. decembra spriedums lietā Nr.2010-38-01 “Par Civillikuma 358. panta un 364. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Pieteikuma iesniedzēja, kas bija  rīcībspējā ierobežota persona, Latvijā aktualizēja jautājumu par “garā slimo” personu tiesībām uz privāto dzīvi, t. sk. tiesībām veidot ģimeni. [45] Personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ietekmē tās spēju patstāvīgi darboties un pieņemt lēmumus gandrīz visās dzīves sfērās – persona nevar pati slēgt līgumus, nevar piedalīties vēlēšanās, stāties laulībā, sastādīt testamentu un veikt citas darbības, kurām būtu juridiskas sekas. Tātad personas atzīšana par rīcībnespējīgu būtiski ierobežo tās tiesības uz privāto dzīvi.[46] Pieteikuma iesniedzēja apstrīdēja Civillikuma 358. panta, kurš noteica, ka garā slimie atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība, un 364. panta, saskaņā ar kuru rīcībspēja varēja tikt atjaunota tikai pie pilnīgas izveseļošanās, atbilstību Satversmes 96. pantam.

Satversmes tiesa, izskatot lietu, secināja, ka pilnīga rīcībspējas atņemšana nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz pašnoteikšanos, turklāt “pastāv dažādas metodes, ko valsts var izmantot cilvēktiesību prasībām atbilstošai rīcībspējas ierobežošanai. Par piemēru var minēt daļēju rīcībspējas ierobežošanu, atbalstu lēmuma pieņemšanā, personiskos asistentus, iepriekš izteikto norādījumu ievērošanu.”[47] Satversmes tiesa 2010. gada 27. decembrī nosprieda atzīt Civillikuma 358. pantu un 364. pantu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un spēkā neesošiem no 2012. gada 1. janvāra. Saeima rūpīgi strādāja, lai tiktu izveidots tāds daļējas rīcībspējas institūts, kas mazāk ierobežotu mentāli slimu personu tiesības uz privāto dzīvi. 2012. gada 29. novembrī Civillikumā tika iestrādāts jauns institūts – pagaidu aizgādnība, kas sevī ietver iespēju tiesai nodibināt personai, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi un kura nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt, pagaidu aizgādnību bez rīcībspējas ierobežojuma.[48]

Vēl viens būtisks grozījums Civillikumā, kas tika pieņemts, iedzīvinot iepriekšminēto Satversmes tiesas spriedumu, bija 34. panta izslēgšana no Civillikuma ar 2012. gada 29. novembra grozījumiem.[49] Šis pants noteica, ka personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ, ir aizliegts stāties laulībā. Latvijas likumdevējs kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir atcēlis daudzus šķēršļus laulības noslēgšanai. Palikušie šķēršļi ir personas nepilngadība – ar likumā paredzētiem izņēmumiem, tuva asinsradniecība vai juridiski veidota radniecība (adopcija) ar izraudzīto partneri, turklāt tiek prasīts, lai abas personas, kas vēlas laulāties, būtu pretēja dzimuma un nesastāvētu citā laulībā.[50]

Un tagad par Latvijā vēl neatrisināto. Latvijā sociāli neviennozīmīgi vērtēts un ļoti aktuāls ir jautājums par homoseksuālu pāru attiecību reģistrāciju partnerattiecību formā. Tiesībsargs uz šī jautājuma risināšanu mudināja jau 2011. gadā, kad bija arī izstrādāts likumprojekts par partnerattiecību legalizāciju.[51] Šis likumprojekts “nogrima”, jo daži politiskie spēki uzstāja, ka šim partnerattiecību likumam ir jāaptver ne tikai homoseksuāli, bet arī heteroseksuāli pāri, savukārt citi politiskie spēki tajā saskatīja tradicionālās laulības institūta apdraudējumu. Šo politisko cīņu lieliski ilustrē Ministru kabineta atbilde tiesībsargam, kas tika sniegta 2012. gada 3. maijā: “…ņemot vērā tradicionālo uzskatu par laulību un ģimeni, kas Latvijā izveidojies kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, kā arī pastāvīgos apdraudējumus šai tradicionālajai vērtībai, ir bijis nepieciešams Latvijas likumos iekļaut laulības definīciju. Ņemot vērā minēto, būtu izvērtējams, vai nepieciešams uzsākt aktīvu darbu pie nepieciešamo likumprojektu izstrādes partnerattiecību tiesiskā regulējuma jomā.”[52] Tiesiskā regulējuma partnerattiecību jautājumā Latvijā nav vēl joprojām, un arī Satversmes tiesa pagaidām šo jautājumu nav skatījusi. Jāatzīmē, ka 2017. gada janvārī Satversmes tiesa saņēma virkni pieteikumu no administratīvajām rajona tiesām, kurās bija vērsušās personas, kuru laulību dzimtsarakstu nodaļas bija atteikušās reģistrēt, jo tie bija viendzimuma pāri. Tiesas apšaubīja Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 1. panta un 3. panta pirmās daļas, ciktāl šīs normas neparedz viena dzimuma pāru reģistrāciju, atbilstību Satversmes 91., 96. un 110. pantam. [53] Tomēr šie pieteikumi nebija izstrādāti tā, lai pēc tiem Satversmes tiesa varētu ierosināt tiesvedību. Proti, pieteikumos nebija “pamatots nedz tas, kādas konkrētas pamattiesības viendzimuma personu pārim izriet no Satversmes 96. un 110. panta, nedz arī tas, kādā veidā katra no apstrīdētajām normām šīs tiesības varētu ierobežot”.[54] Tāpat pieteikumos nebija norādīts, ka no minētajām augstāka juridiska spēka normām valstij izrietētu tādi pienākumi pamattiesību nodrošināšanā, kas būtu attiecināmi uz viendzimuma personu pāriem.

Protams, valsts nevar piespiest personas slēgt laulību vai reģistrēt partnerattiecības, ja valstī tādas ir paredzētas. Tomēr šobrīd Latvijā rodas dažādas problēmas cilvēkiem, kuriem ir vai ir bijusi nereģistrēta kopdzīve. Spilgts piemērs ir kompensāciju izmaksa ģimenēm, kuru locekļi 2013. gada 21. novembrī gāja bojā, sabrūkot lielveikalam Rīgā, Zolitūdē, jeb “Zolitūdes traģēdijā”. Laulātie saņēma no lielveikala “Maxima” ievērojamas kompensācijas, bet tie partneri, kuru kopdzīve ar bojā gājušajiem nebija reģistrēta, kā, piemēram, bojā gājušā ugunsdzēsēja dzīvesbiedre Iveta Vorza, tiesājas joprojām.[55]

Tāpēc ir skaidrs, ka tad, ja Latvijas likumdevējs nevēlēsies meklēt risinājumu partnerattiecību legalizācijai, šo jautājumu varētu risināt Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atstājot mūsu likumdevējam krietni mazāku izvēles brīvību, nekā ir šobrīd.

Pārskatot Satversmes tiesas judikatūru, kas skar ģimenes tiesības, var secināt, ka tiesa ar šiem saviem nolēmumiem ir stiprinājusi liberālās vērtības Latvijas sabiedrībā.  Līdz šim Satversmes tiesa galvenokārt ir vērtējusi apstrīdēto tiesību normu atbilstību Satversmes 110. panta otrajam teikumam: “Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Lielākoties lietas ir tikušas ierosinātas pēc personu konstitucionālajām sūdzībām  un tiesībsarga pieteikumiem jautājumos, kas skar sociālo pabalstu sistēmu, jo īpaši valsts pienākumu atbalstīt ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti.[56] Pēc šādas statistikas var secināt, ka Latvijas iedzīvotājus mazāk uztrauc valsts iejaukšanās ģimenes privātautonomijā vai pamattiesību ierobežojumi, kas ir saistīti ar laulību un ģimenes tiesībām, bet viņiem vairāk rūp valsts ekonomiskais un institucionālais atbalsts ģimenēm.

Taču tas nenozīmē, ka Latvijas likumdevējs savā darbībā vienmēr strikti ievēro ģimenes privātautonomiju. Vienkārši līdz šim  tika iesniegts salīdzinoši nedaudz pieteikumu par personas un ģimenes privātautonomiju ierobežojošām normām. Lai izprastu mūsu valsts iedzīvotāju “biezo ādu” jeb nejutību pret valsts iejaukšanos viņu privātajā dzīvē, ir jāņem vērā mūsu sabiedrības vēsturiskā pieredze: autoritārisms (1934.–1940. gads) un totalitārisms (1940.–1990. gads).

Totalitārā valsts, kas gadu desmitiem ilgi bija pārņēmusi rūpes par un kontroli pār pilsoņu dzīvi, pieradināja mūs, ka valstij ir pienākums garantēt mums sociālos standartus: darbavietu, mitekli, veselības aprūpi utt. Lai gan Padomju Savienība augstus sociālos standartus garantēja vienīgi uz papīra, tomēr iedzīvotāji tika pieradināti pie tā, ka valsts pienākums ir par viņiem rūpēties. Tas izskaidro to, ka arī šobrīd Latvijas iedzīvotāji labāk izprot viņiem garantēto sociālo tiesību saturu nekā valsts pienākumu garantēt viņiem brīvības. Tāpēc viņi aktīvāk no valsts pieprasa Satversmes 110. panta pirmajā un otrajā teikumā ietvertās sociālās garantijas – valsts atbalstu ģimenēm, jaunajām mātēm un bērniem. [57]

Tiesai, bet jo īpaši konstitucionālajai tiesai, ir īpaša misija sabiedrībā, kurā pēc iepriekš pārciestām traumām vēl tikai tiek veidota izpratne par brīvību un pamattiesību standartiem kā arhetipiem iedzīvotāju kolektīvajā zemapziņā.


[1] Bukovskis V. Jaunā civilkodeksa izstrādāšanas darbība. No: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 1/3, .01.03.1921.,32. lpp.

[2] Blūzma V. Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā un padomju tiesību uzspiešana Latvijai (1940–1941). No: Latvijas tiesību vēsture (1914‒2000). D. A. Lēbera red. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 288.–295.lpp.

[3] Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: TNA, 2011, 65., 66. lpp.

[4] 1920. gadā Latvijas Republikas teritorijā (ap 66 000 km²) bija 1 596 131 iedzīvotājs, sk.: Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija (1920–1940). Stokholma: Apgāds Zemgale, 1960, 421. lpp.

[5]Diskusiju var izsekot šādos avotos: Dziļleja K. Ģimenes galva. No: Sociāldemokrāts, Nr. 76, 6. 04.1929., 2. lpp.; Dāvids V. Tieslietu ministrijā ierosinātie likumprojekti. No: Jurists, Nr.2, 01.02. 1929., 62. lpp.; Bukovskis V. Jautājums par vispiemērotāko sistēmu laulātu mantas attiecībās. No: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.10, 01.10.1926., 375. lpp.; Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: TNA, 2011, 81.lpp.

[6] Aspazija. Runa Satversmes sapulces 10. decembra sēdē. No: Sociāldemokrāts, Nr. 285, 14.12.1920., 1. lpp.

[7] Fischer I. Zur Problematik der Erfassung von Aktengut zu Gender- und Frauengeschichte im Archiv der sozialen Demokratie. Pieejams:
http://www.fes.de/archiv/adsd_neu/inhalt/recherche/frauenbestand/text.htm (skatīts 05.06.2017.).

[8] Tautas padomes dibināšanas sēdē piedalījās četri Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pārstāvji un trīs Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas pārstāvji.

[9] Latvijas Republikas 1921. gada 1. februāra likums „Par laulību”. No: Likumu un valdības rīkojumu krājums. B. v.: Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas izdevums, 1921.

[10] Latvijas Satversmes sapulces deputātu saraksts. No: Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: TNA, 2006, 1102.–1107. lpp.

[11] Vēbers J. Ģimenes tiesības. Rīga: P. Stučkas Latvijas PSR Valsts universitāte, 1970, 13. lpp.

[12] Сарычева Н.В. История становления института гражданского брака в России. Pieejams: http://nina-saricheva.ru/stattya2.html (skatīts 22.05.2017.).

[13] Щурко Т. «Худжум»: женская эмансипация в период ранних советских «экспериментов» в Советской Киргизии (1918–1930 годы). Pieejams: http://gefter.ru/archive/15305 (skatīts 19.06.2017.).

[14] Dupate K., Reine I. 110. panta komentārs. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 585., 590.–609. lpp.

[15] Piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. 2015-18-01, kurā kolidēja dažādas bērna pamattiesības – tiesības uz uzturlīdzekļiem ar tiesībām uz privāto dzīvi (personas datu aizsardzību). Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/press-release/the-norm-on-publishing-the-data-of-debtors-of-maintenance-payments-complies-with-the-satversme-with-regard-to-debtors-fundamental-rights-but-places-disporportional-restrictions-upon-children/ (skatīts 28.06.2017.).

[16] Tās atjaunošanu spēkā paredzēja jau 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija, ar kuru tika uzsākta Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošana. Sk. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=75539 (skatīts 19.06.2017.).

[17] Pleps J. Pamattiesību konstitucionālā regulējuma ģenēzes ietekme uz Satversmes 8. nodaļas normu interpretāciju. No: Aktuālās cilvēktiesību aizsardzības problēmas. Konstitucionālā sūdzība. Satversmes tiesas konferenču materiāli 2008./2009. Rīga: TNA, 2010, 19.–23. lpp.

[18] Satversmes sapulces stenogramma. IV sesijas 11. sēde 1921.gada 12. oktobrī. Rīga: TNA, 2006, 250.lpp.

[19] Latvijas Republikas 1991. gada 10. decembra konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/72346-konstitucionalais-likums-cilveka-un-pilsona-tiesibas-un-pienakumi- (skatīts 19.06.2017.).

[20] Latvijas Republikas 1997. gada 4. jūnija likums “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/43857-par-1950-gada-4-novembra-eiropas-cilveka-tiesibu-un-pamatbrivibu-aizsardzibas-konvenciju-un-tas-1-2-4-7-un-11-protokolu (skatīts 20.06.2017.).

[21] Latvijas Republikas 1998. gada 23. oktobra likums “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Latvijas Vēstnesis, Nr. 308/312 (1369/1373). Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/50292-grozijumi-latvijas-republikas-satversme (skatīts 19.06.2017.).

[22] Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=75539 (skatīts 19.06.2017.).

[23] Latvijas Republikas  1992. gada 15. decembra likums “Par tiesu varu”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=62847 (skatīts 19.06.2017.).

[24] Grozījums Latvijas Republikas Satversmē: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 100/101 (585/586), 12.06.1996.; Satversmes tiesas likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 103 (588), 14.06.1996.

[25] Latvijas Republikas 1998. gada 23. oktobra likums “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Latvijas Vēstnesis, Nr. 308/312 (1369/1373). Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/50292-grozijumi-latvijas-republikas-satversme (skatīts 19.06.2017.).

[26]   Latvijas Republikas 2005. gada 15. decembra likums “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/124957-grozijums-latvijas-republikas-satversme (skatīts 19.06.2017.).

[27] Latvijas Republikas 2014. gada 19. jūnija likums “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/267428-grozijums-latvijas-republikas-satversme (skatīts 19.06.2017.).

[28] Piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 15.1. punkts.

[29] Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 13. punkts.

[30] Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 15. februāra kopsēdē pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=57980 (skatīts 21.06.2017.).

[31]Danovskis E., Ruķers M., Lībiņa-Egnere I. 96. panta komentārs. No: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 257. lpp.

[32] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. punkts. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2008/11/2008-42-01_Spriedums_ENG.pdf (skatīts 27.06.2017.).

[33] Satversmes tiesa. Lietas. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/cases/ (skatīts 19.06.2017.).

[34] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106.

Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/cases/ (skatīts 26.06.2017.).

[35] 154. pants. Latvijas Republikas Ministru kabineta 1937. gada 28. janvāra Civīllikums. No: Valdības Vēstnesis, Nr. 41, 1937. gada 20. februāris, 5. lpp.

[36] Turpat.

[37] 154. pants. Latvijas Republikas likums “Civillikums”. Pirmā daļa. Ģimenes tiesības. 01.09.1993. redakcija. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/90223-civillikums-pirma-dala-gimenes-tiesibas (skatīts 27.06.2017.).

[38] Turpat.

[39] Latvijas Republikas 2003. gada 15. maija likums “Par Eiropas Konvenciju par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=75359 (skatīts 27.07.2017.).

[40] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 8. punkts. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/cases/ (skatīts 26.06.2017.).

[41] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 8. punkts. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/cases/ (skatīts 26.06.2017.).

[42] Turpat, 12. punkts.

[43] Turpat, 14. punkts.

[44] Latvijas Republikas 2005. gada 24. marta likums “Grozījumi Civillikumā”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/104383-grozijumi-civillikuma (skatīts 27.06.2017.).

[45] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. 2010-38-01. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2010/04/2010-38-01_Spriedums_ENG.pdf (skatīts 27.06. 2017.).

[46] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-38-01 7. punkts. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2010/04/2010-38-01_Spriedums_ENG.pdf (skatīts 27.06. 2017.).

[47] Turpat, 13. punkts.

[48] Latvijas Republikas 2012. gada 29. novembra likums “Grozījumi Civillikumā”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/253623-grozijumi-civillikuma (skatīts 27.06. 2017.).

[49]Latvijas Republikas 2012. gada 29. novembra likums “Grozījumi Civillikumā”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/253623-grozijumi-civillikuma (skatīts 27.06. 2017.).

[50] 32. līdz 39. pants. Latvijas Republikas likums “Civillikums”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=225418 (skatīts 27.06.2017.).

[51] Tiesībsarga konsultatīvās padomes par partnerattiecību tiesisko regulējumu sagatavošanas sanāksme. Protokols. 15.09.2011. Pieejams: http://www.tiesibsargs.lv/lv/pages/par-mums/konsultativas-padomes/par-partnerattiecibu-tiesisko-regulejumu (skatīts 22.06.2017.).

[52] Latvijas Republikas Ministru kabineta 03.05.2012. (Nr.18/TA-219/5175) atbilde tiesībsargam

par partnerattiecību tiesisko regulējumu. Pieejams: http://www.tiesibsargs.lv/lv/pages/par-mums/konsultativas-padomes/par-partnerattiecibu-tiesisko-regulejumu (skatīts 22.06.2017.).

[53] 02.01.2017. Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama pieteikums 01/2017, 02.01.2017. Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama pieteikums 02/2017, 04.01.2017. Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama pieteikums 04/2017 u.c.

[54] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2017. gada 2. februāra lēmums par atteikšanos ierosināt lietu pēc pieteikuma Nr. 4/2017.

[55] Dzērve L. Dzīve pēc Zolitūdes traģēdijas: Nav laulības, nav atbalsta un kompensācijas. Pieejams: http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/dzive-pec-zolitudes-tragedijas-nav-laulibas-nav-atbalsta-un-kompensacijas.a91984/ (skatīts 28.06.2017.).

[56] Spriedumi, kuros Satversmes tiesa ir vērtējusi atbilstību Satversmes 110. panta otrajam teikumam: Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra spriedums lietā Nr. 2005-19-01, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra spriedums lietā Nr. 2006-07-01, Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. 2006-08-01, Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01, Satversmes tiesas 2007. gada 13. marta lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-02-01, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. 2007-15-01, Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-12-03, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedums lietā Nr. 2009-44-01, Satversmes tiesas 2010. gada 23. marta lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-110-01, Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-18-01, Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra spriedums lietā Nr. 2005-09-01, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. 2015-10-01. Pieejami: http://www.satv.tiesa.gov.lv/en/cases/ (skatīts 26.06.2017.).

[57] Turklāt Satversmes 110. panta otrais teikums ietver augstāku sociālo garantiju standartu “bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības”, jo ir formulēts, ka “valsts īpaši palīdz” šīm personām. Tas minēto atbalstu pēc nozīmes un valsts ieguldījuma apjoma paceļ pār citām personām Satversmē garantēto sociālo atbalstu.