Izglītības likuma norma, kas nosaka absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, neatbilst Satversmes 106. pantam
Satversmes tiesa 2017. gada 24. novembrī ir pieņēmusi spriedumu lietā “Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam”.
Apstrīdētā norma
Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas), izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, ir atļāvusi strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm.
Augstāka juridiska spēka norma
Satversmes 106. panta pirmais teikums: “Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc Raivja Veinberga pieteikuma. Pieteikumā norādīts, ka kopš 1998. gada pieteikuma iesniedzējs strādājot par pedagogu. Savulaik 1994. gadā viņš esot notiesāts par tīša smaga nozieguma[1] izdarīšanu. Ņemot vērā šo faktu, izglītības iestādes, kurās viņš strādāja par pedagogu, izbeidza ar viņu darba tiesiskās attiecības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tādējādi ir aizskartas viņam Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Apstrīdētājā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs.
Tiesas secinājumi un lēmums
Par lietas izskatīšanas robežām
Lai nodrošinātu lietas vispusīgu un objektīvu izskatīšanu, kā arī ievērojot procesuālās ekonomijas un objektīvās izmeklēšanas principu, Satversmes tiesa nolēma izvērtēt Izglītības likuma 50. panta 1. punkta satversmību ne tikai attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, bet arī uz personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. [12.2.]
Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nepieļauj izņēmumus. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu, proti, tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka šāds aizliegums uzskatāms par absolūtu. [12.3.]
Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas satversmību, tiktāl ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu. [12.3.]
Par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam (tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai)
Satversmes tiesa norādīja, ka pedagoga profesija ir uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu profesiju. Pedagogam ir būtiska loma ne tikai izglītības kvalitātes un zināšanu nodrošināšanā, bet arī izglītojamā attieksmju un vērtību veidošanā, tādēļ likumdevējs ir tiesīgs noteikt personām, kuras vēlas strādāt par pedagogu, stingras prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Ja likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās citstarp vērtējamas kā Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumi. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdēto normu tiek ierobežotas personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. [13.1., 13.2.]
Satversmes tiesa secināja, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis, proti, citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība. [15., 16.]
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa secināja, ka absolūts aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. [18.]
Par absolūta aizlieguma strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, neatbilstību Satversmes 106. pantam
Izvērtējot absolūta aizlieguma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbaudīja to, vai likumdevējs ir:
- pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;
- izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas;
- pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. [19.]
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nebija gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir pamatots. Satversmes tiesa arī nekonstatēja, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs būtu pārskatījis absolūtā aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību. [19.1, 19.2.1.]
Satversmes tiesa norādīja, ka, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Nosakot iepriekš sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Jāņem vērā, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis to pēc būtības un pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību. [19.2.2.]
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. [19.3.]
Satversmes tiesa secināja, ka pastāv citi saudzējošākie līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Ņemot vērā vienīgi to, ka persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību. [19.3.2.]
Satversmes tiesa arī norādīja, ka, ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. [19.3.2]
Satversmes tiesa atzina, ka iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus – citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība – sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad. Vienlaikus tad tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad Izglītības kvalitātes valsts dienests secinātu, ka tas nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par pedagogu. [19.3.2.]
Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka iespēja individuāli izvērtēt, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos. [19.3.2.]
Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. pantam. [19.4.]
Par Satversmes tiesas sprieduma spēku laikā
Satversmes tiesa secināja, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā. Lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu saprātīgā laika posmā, Satversmes tiesa nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūnija. [20.]
Satversmes tiesa nosprieda:
atzīt Izglītības likuma 50. panta 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam un spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūnija.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā:
https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2017/03/2017-07-01_Spriedums.pdf
[1] Latvijas Kriminālkodeksa 139. panta piektā daļa (zādzība lielos apmēros).
Relīze PDF formātā: 2017-07_01_PR_par_spriedumu
Saistītā lieta: 2017-07-01