Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa uzruna konferences par godu Rīgas apgabaltiesas 105. gadadienai atklāšanā
Tieslietu ministrijas Dzintara zālē, 2023. gada 5. decembrī
Cienījamie kolēģi, tiesneši un konferences dalībnieki!
Visupirms vēlos sveikt Rīgas apgabaltiesu tās 105. gadadienā un uzsvērt, ka konference par tik aktuālu starpdisciplināru jautājumu un daudzie plānotie priekšlasījumi par digitalizācijas ietekmi uz tiesu sistēmu ir vislabākā dāvana svētkos!
Tāpat arī vēlreiz saku paldies par nevainojamo dialoga ar apgabaltiesām organizēšanu un norisi! Ļoti novērtējam Rīgas apgabaltiesas iniciatīvu, iesaisti un efektīvo sadarbību!
Jau ierasts, ka Rīgas apgabaltiesa gada nogalē atskatās uz gada gaitā paveikto un ieskicē nākamajos gados paveicamo. Vēlos uzteikt šādu pieeju un pateikties par attiecīgā pasākuma rīkošanu katra gada nogalē, kas lielā mērā ir saskanīgs arī ar Satversmes tiesas jaunā darba cēliena atklāšanu ar svinīgo tiesas sēdi katra gada ievadā.
Šādi pasākumi ir būtiski, jo demokrātiskā tiesiskā valstī ikgadēji un plaši pieejami ziņojumi par tiesu varas padarīto darbu veido tiešu saikni ar suverēnu – Latvijas tautu – un līdz ar to arī stiprina tiesu darbības leģitimitāti. Tieši Latvijas tauta caur demokrātiski ievēlētu parlamentu sev ir izveidojusi tiesu sistēmu, lai garantētu tiesiskumu!
Tāpēc Satversmes tiesas vārdā saku paldies par aicinājumu piedalīties Jūsu rīkotajā pasākumā! Arī Rīgas apgabaltiesas vadību aicināsim uz mūsu svinīgo tiesas gada atklāšanas sēdi nākamā gada 2. februārī, kurā sniegšu ziņojumu par konstitucionālo tiesību attīstību Latvijā 2023. gadā. Būsim pagodināti arī ieklausīties mūsu goda viesa – Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja Kūna Lēnartsa priekšlasījumā!
Savukārt šodienas konferences temata sakarā uzsvēršu, ka tieši digitalizācijas jautājumi ir tie, kas iezīmē mūsu visu kopīgos izaicinājumus tuvākajos gados. Nešaubīgi katram no mums kā galvenais no tiem uzreiz prātā nāk e-lietas ieviešana. Lai arī saskaramies ar daudzām grūtībām, tomēr virzība uz priekšu notiek, un esmu noskaņots pozitīvi arī par e-lietas ieviešanu Satversmes tiesas procesā tuvāko gadu laikā!
E-lietas jautājumiem esam veltījuši gana daudz diskusiju dažādās platformās, tāpēc šodien es vēlētos paraudzīties plašāk, vispārīgi ieskicējot procesuālās garantijas saistībā ar digitālo rīku izmantošanu tiesās.
Man kā konstitucionālās tiesas tiesnesim, konkretizējot Satversmē ietvertās tiesības, jāņem vērā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija. Arī jebkurai nacionālajai tiesai, meklējot izskatāmajā lietā piemērotāko risinājumu, ir svarīgi saskatīt plašo kontekstu, proti, ņemot vērā tās atziņas, kuras Eiropas Cilvēktiesību tiesa izteikusi gan pret Latviju, gan citām valstīm ierosinātās lietās, un domāt par to, kā šīs atziņas būtu piemērojamas Latvijas tiesību sistēmā. Tāpat arī nu jau gandrīz 20 gadus Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tāpēc ikviena tiesneša pienākums ir celt tiesiskuma standartu, esot par Konvencijas, Eiropas Savienības tiesību un nacionālo tiesību piemērotāju!
Mūsdienās jau par pašsaprotamām uztveram Eiropas Cilvēktiesību tiesas gandrīz pirms 20 gadiem lietā Marcello Viola v. Italy pausto, ka Konvencija neliedz valstij likumā paredzēt iespēju piedalīties tiesas sēdē attālināti, ja tiesas process kopumā atbilst taisnīgas tiesas standartiem. Kas attiecas uz konfidenciālo saziņu starp aizstāvi un apsūdzēto, Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā lietā norādīja, ka aizstāvis ir tiesīgs atrasties turpat, kur apsūdzētais. Konkrētajā lietā nekas neliecināja, ka apsūdzētajam bija aizskartas tiesības komunicēt ar savu aizstāvi.
Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā uzsver ikvienas personas neatņemamas tiesības sazināties ar tiesām elektroniskā formā. Lietā Xavier Lucas v. France pagājušajā gadā atzīts, ka nacionālās tiesas nolēmums bija nesamērīgs, jo neņēma vērā to, ka jaunajā elektroniskajā sistēmā pastāvēja zināmas tehniskas nepilnības attiecībā uz terminu lietojumu elektroniskajā veidlapā un līdz ar to prasītājam bija zināmi šķēršļi iesniegt pieteikumu elektroniski. Tādējādi nacionālā tiesa bija izvēlējusies pārmērīgi formālu pieeju, kas nebija nepieciešama, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību vai atbilstīgu tiesvedību.
Vienlaikus valstij ir jāsaglabā elastīga pieeja dažādās situācijās, tāpēc, piemēram, lietā Stichting Landgoed Steenbergen and Others v. the Netherlands tiesa norādīja, ka jāpatur prātā, ka valsts prakse paziņot lēmumus vienīgi ar elektroniskiem līdzekļiem (kas var potenciāli ietekmēt indivīdu un šie indivīdi varētu gribēt šādus lēmumus apstrīdēt vai pārsūdzēt) ietver risku, ka tie nesasniedz iedzīvotājus, kam nav pieejas internetam vai kas neprot izmantot datoru. Šādos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā interneta pieejamības statistiku konkrētā valstī. Konkrētajā gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka ir saprātīgi sagaidīt, ka privātpersona lasīs vietējās pašvaldības interneta vietni, lai uzzinātu par lēmumiem, kas viņu var aizskart. Līdz ar to netika konstatēts Konvencijas pārkāpums.
Interesants ir nolēmums Sigurður Einarsson and Others v. Iceland par piekļuvi elektroniskiem pierādījumiem. Lieta bija saistīta ar 2008. gada banku krīzi Islandē. Pieteikuma iesniedzējs bija apsūdzēts un notiesāts saistībā ar tirgus manipulācijām. Viņa ieskatā, prokuratūra bija atlasījusi elektronisko datus iesniegšanai tiesā selektīvi (cherry-picking) un aizstāvībai bija liegta iespēja veikt šo datu izpēti, izmantojot elektronisko sistēmu (“Clearwell” meklēšanas sistēmu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka masu datu gadījumos aizstāvībai ir jādod iespēja iesaistīties to kritēriju noteikšanā, pēc kuriem tiek atlasīti attiecināmie (svarīgie) dati. Tomēr konkrētajā gadījumā tiesa nekonstatēja pierādījumu slēpšanas situāciju.
No minētā varam secināt, ka nav pieļaujams, ka digitālo rīku izmantošana drīkstētu jebkādā veidā nelabvēlīgi ietekmēt esošo cilvēktiesību standartu, tostarp mazināt procesuālās garantijas. Kopumā izvēlētais konferences temats ir neiedomājami plašs, jo tiesiskais regulējums aptver lauku no datora peles izmantošanas līdz pat mākslīgajam intelektam, tādēļ arī būtiski atšķirsies procesuālās garantijas. Tāpēc turpināsim šā temata attīstīšanu dialoga ietvaros gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
Taču ne jau digitālie rīki paši par sevi būs tas “laimes lācis”, kurš pats mūsu vietā izveidos modernu un efektīvu tiesu sistēmu Latvijā. Tieši šis jautājums pašlaik ir aktualizēts Tieslietu padomē, un es aicinātu paraudzīties uz to konceptuāli!
Proti, lai Latvijas tiesu sistēmu veidotu par modernu un efektīvu, ir jāsāk ar to, ka jāpārskata gan pirmās, gan apelācijas, gan arī kasācijas instances tiesas loma, kā arī jāpanāk izmaiņas tiesāšanās kultūrā Latvijā.
Tiesvedība pirmās instances tiesā ir jāveido kā nozīmīgākais tiesvedības posms lietas izskatīšanā, kurā tiek noskaidroti visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi lietas taisnīgai izskatīšanai. Tieši pirmās instances tiesā taisītajam spriedumam ir jābūt teju visbūtiskākajai nozīmei ikvienā lietā, proti, tieši tajā ir jābūt noteiktam tiesiskā strīda galīgajam noregulējumam. Tādējādi tādam tiesu autoritāti graujošam uzskatam, ka pirmās instances tiesas spriedumam nav būtiskas nozīmes, jo pārsūdzības gadījumā tas nekad nestāsies spēkā un tāpēc tiesvedība pirmajā instancē tiek uztverta par sava veida “iesildīšanos”, vairs nebūs pamata. Tāpat arī ir jāveido sistēma, kurā spējīgi Latvijas juristi ir ieinteresēti uzsākt savu tiesneša karjeru tieši pirmās instances tiesā.
Pat ja pirmās instances tiesas spriedums tiktu pārsūdzēts, tiktāl, cik tas ir pareizs un atbilstošs tiesību normām, tam būtu jāsaglabā sava nozīme tiesvedības laikā gan apelācijas, gan arī kasācijas instances tiesā. Gadījumā, ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nonāk pie līdzīga risinājuma, tai nav jāaizstāj pirmās instances tiesas spriedums, bet gan rezolutīvajā daļā jānorāda vien tas, ka apelācijas (pretapelācijas) sūdzība tiek noraidīta, bet pirmās instances tiesas spriedums tiek atstāts negrozīts. Tikai gadījumā, kad apelācijas instances tiesa nonāktu pie secinājuma, ka pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, tai būtu jātaisa spriedums, ar kuru tā pati pareizi noregulētu tiesisko strīdu.
Tomēr arī gadījumā, kad ir atšķirīgs pirmās un apelācijas instances tiesas spriedums, tik un tā savu nozīmi nepazaudē pirmās instances tiesas taisītais spriedums. Ja tiek ierosināta kasācijas tiesvedība, Senātam ir jāpiešķir kompetence gadījumā, kad lietā vairs nepastāv domstarpību par faktisko apstākļu noskaidrošanu, bet strīda risinājums apelācijas instances tiesā neatbilst tiesību normām, savukārt pirmās instances tiesas spriedums tam atbilst, nevis atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un lietu nodot atkārtotai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, bet gan atcelt apelācijas tiesas spriedumu un piešķirt tiesisko spēku pirmās instances tiesas spriedumam, kas šādā situācijā kalpotu kā galīgais strīda noregulējums.
Šādos apstākļos tiktu ievērojami efektivizēts arī apelācijas instances tiesu darbs. Apelācijas tiesvedības mērķis ir izskatīt lietu pēc būtības apelācijas (pretapelācijas) sūdzības robežās un labot pirmās instances tiesas pieļautās fakta vai tiesību jautājuma kļūdas. Šobrīd gan civillietās, gan administratīvajās lietās apelācijas instances tiesa darbojas kā pirmās instances tiesas aizstājēja, kas pašos pamatos nav pareizi un tiesas sistēmu veido par neefektīvu. Tāpēc visās lietu kategorijās gan civillietās, gan administratīvajās lietās ir jāievieš tā saucamā “apelācijas atļauja”. Apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā koleģiāli trīs apelācijas tiesas tiesnešiem ir jāpārbauda apelācijas (pretapelācijas) sūdzības saturs ar mērķi noskaidrot, vai pastāv pamats apelācijas tiesvedības ierosināšanai. Tikai tad, ja no sūdzības satura izriet, ka pirmās instances tiesa varētu būt pieļāvusi tādu kļūdu, kas ir ietekmējis lietas pareizu izskatīšanu, lietas dalībniekiem ir tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu, bet apelācijas instances tiesai ir pienākums šādu lietu vēlreiz caurlūkot pēc būtības. Tas, vai pareizi ir atteikta apelācijas tiesvedības ierosināšana, ir jāpakļauj tiesiskuma kontrolei blakus sūdzības kārtībā Senātā.
Šādā veidā būtiski tiktu uzlabota apelācijas instances tiesas darbības efektivitāte – tā darboties kā pirmās instances tiesas pieļauto kļūdu labotāja.
Noslēgumā uzsvēršu – pastāv liels potenciāls Latvijas tiesu sistēmu izveidot par modernu un efektīvu. Svarīgi ir to apzināties, kā arī izveidot komandu, kas būtu spējīga ieviest izmaiņas un nodrošināt šā procesa vadību!
Novēlu visiem ražīgas un aizrautīgas diskusijas!