Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa uzruna “Politiskais un tiesiskas konstitucionālo tiesu jurisdikcijā” Eiropas Konstitucionālo tiesu konferences (CECC) 19. kongresā
Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa uzruna “Politiskais un tiesiskas konstitucionālo tiesu jurisdikcijā” Eiropas Konstitucionālo tiesu konferences (CECC) 19. kongresā[1]
Kišiņevā, 2024. gada 22. maijā
Godātie kolēģi!
Neapšaubāmi, mums, konstitucionālo tiesu tiesnešiem, ir plašas zināšanas par to, kā politiskie apsvērumi spēlē zināmu lomu konstitucionālajā tiesvedībā, it īpaši – tā dēvētajās “jutīgajās lietās”. Mums ir zināmi dažādi pētījumi par politikas tiesiskošanu vai tiesu politizāciju, kas pievēršas šim svarīgajam jautājumam.
Līdz 2022. gada februārim esam apsprieduši jautājumus par politikas un tiesību nošķiršanu normalitātes kontekstā, proti, miera laikos. Taču, diemžēl, skarbā realitāte ir tāda, ka šī ir 818. kara diena Eiropā. Tāpēc man atvēlētajā laikā izcelšu dažus tiesiskos aspektus tajā, kā tiesneši var ņemt vērā ģeopolitisko kontekstu, kas ir jo īpaši svarīgi Baltijas valstīm kā agresīva, autokrātiska režīma kaimiņiem. Tas ir vienlīdz svarīgi šeit – Moldovā. Manuprāt, šobrīd šie aspekti Eiropas konstitucionālajām tiesām ir svarīgāki nekā zinātniska diskusija par, piemēram, metodoloģiju, ko izmantojam, lai nošķirtu politisko un tiesisko.
Pirmkārt, es gribētu pieminēt lietu par aizliegumu profesionālā militārā dienesta kareivim būt politiskās partijas biedram. Tiesa uzsvēra, ka pašreizējā ģeopolitiskajā vajadzība pēc politiski neitrāliem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir īpaši izteikta. Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte sekmē efektīvu valsts aizsardzības funkciju izpildi, un tādējādi tiek nodrošināta demokrātiskās valsts iekārtas un sabiedriskās drošības aizsardzība. Tāpēc ierobežojums tika atzīts par konstitucionālu. Šis piemērs mums parāda, kā var izmantot samērīguma pārbaudes piemērošanu ģeopolitiskajā kontekstā, lai rastu līdzsvaru, no vienas puses, starp tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību, no otras puses. Es patiešām uzskatu, ka citos apstākļos, citā politiskajā kultūrā un citā sabiedrībā atbilstošais līdzsvars varētu nosvērties par labu tiesībām uz nodarbinātību.
Cits piemērs ir saistīts ar tādu aspektu kā ģeopolitiskā konteksta loma, nosakot, vai divas grupas ir salīdzināmas, piemērojot vienlīdzības principu. Šī bija lieta par normām, kas paredz pastāvīgo uzturēšanās atļauju, kas izsniegtas Krievijas Federācijas pilsoņiem, termiņa izbeigšanos, kā arī nosacījumus atļaujas atkārtotai iegūšanai. Apstrīdētās normas attiecas tikai uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri ir bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi un ir pastāvīgi uzturējušies Latvijā. Šī prasība netika attiecināta uz citiem ārzemniekiem.
Tiesa norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība, vērtējot dažādus nacionālās drošības riskus un, attiecīgi, mainīt tās imigrācijas politiku, reaģējot uz tiem. Tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācija ir atzīta par teroristisku valsti un ka apstrīdētās normas nodrošina, ka tās pilsoņi drīkst uzturēties Latvijā tikai tad, ja tie neapdraud valsts drošību.
Ņemot vērā to, ka apstrīdētas normas bija saistītas ar Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi – ar iespējamiem drošības riskiem Latvijas valstij, tiesa atzina, ka Krievijas Federācijas pilsoņi nav vienlīdzīgi un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmi ar citu valstu pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. It īpaši – to valstu pilsoņiem, kuras nav Latvijas kaimiņvalstis un kuras nav militāri vērsušās pret savām kaimiņvalstīm vai vēsturiski apdraudējušas Latvijas nacionālo drošību. Tāpēc tiesa konstatēja, ka grupas nav salīdzināmas un apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības principam.
Kādā citā lietā par normām, kas uzlika pienākumu pašvaldībām demontēt padomju režīmu slavinošus objektus, Satversmes tiesa konkretizēja Latvijas valsts nepārtrauktības principu un tā nozīmību, atjaunojot vēsturisko taisnīgumu un 1918. gadā dibinātās Latvijas Republikas valstiskumu. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdēto normu pieņemšanas iemesls bijis aizvien aktīvāka padomju režīmu slavinošu objektu izmantošana propagandas mērķiem kā aizvien nopietnāks drauds Latvijas valstiskumam, kurš bija jānovērš. Satversmes tiesa uzsvēra, ka okupācijas seku likvidēšana un sabiedrības saliedētības sekmēšana prasa sadarbību visos valsts varas līmeņos ar mērķi sasniegt kopējo mērķi, kā arī centrālās varas un pašvaldību solidaritāti.
Es vēlētos pievērst uzmanību arī tam, ka pirms vairākiem gadiem Latvijas Satversmes tiesa vērtēja aizliegumu kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kuras pēc 1991. gada bijušas tādu organizāciju biedri, kuru darbība bija vērsta pret valsts neatkarību un demokrātiskas, tiesiskas valsts principiem. Satversmes tiesa iepriekš divas reizes bija vērtējusi šāda ierobežojuma samērību, secinot, ka tas var pastāvēt noteiktu laika posmu, tāpēc likumdevējam, regulāri izvērtējot politisko situāciju valstī, ir jālemj par šī ierobežojuma nepieciešamību un pamatotību. Proti, jebkurš vēlēšanu tiesību ierobežojums ir jāvērtē valsts demokrātiskās attīstības kontekstā. Tāpēc likumdevējam ir regulāri jāapsver šādu ierobežojumu nepieciešamība, saskaņojot to ar valsts demokrātiskās attīstības līmenī konkrētajā brīdī.
Nākamais piemērs saistīts ar vārda brīvības ierobežojumiem. Varam novērot, ka ģeopolitiskais konteksts aizvien vairāk ienāk tiesvedībās caur kādu citu aspektu. Pat pirms pieciem gadiem mēs nespētu iedomāties situāciju, kurā tiek pieņemti lēmumi masveidā bloķēt medijus, piem., TV kanālus un tīmekļvietnes.
Drīz pēc tam, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pieņēma daudzus lēmumus par Krievijas mediju bloķēšanu. Padome apgalvoja, ka šie mediji izplata valsts drošību apdraudošus vēstījumus, piemēram, apgalvojumus, ka Baltijas valstis esot Krievijas teritorija vai ka Ukraina uzsākusi karu pret Krieviju. Tāpēc padome uzskatīja par nepieciešamu ieviest pasākumus, lai sargātu teritoriālo nedalāmību un nacionālo un sabiedrisko drošību, it īpaši – dominējošo ģeopolitisko apstākļu kontekstā.
Viens no visvairāk apspriestajiem gadījumiem ir padomes lēmums anulēt apraides atļauju TV kanālam Dozhd (TV Rain). Padome konstatēja, ka TV Rain izplata neprecīzu un maldinošu informāciju par Ukrainas teritoriālo nedalāmību, izteikusi apgalvojumus, ka Krievijas armija esot integrēta Latvijas armijā un – otrādi, aicinājusi palīdzēt Krievijas armijai, kā arī kartē attēlojusi Krimu kā Krievijas teritorijas daļu, utt. Tika secināts, ka TV Rain rada draudus nacionālajai drošībai, atbalstot teroristisku valsti, kas ir pretēji Latvijas valsts un sabiedriskās drošības interesēm. TV Rain apstrīdēja padomes lēmumu tiesā. Tiesa uzsvēra, ka ir izšķiroši svarīgi kara laikā sniegt precīzu informāciju un ka sistemātiska neprecīzu apgalvojumu izplatīšana, kā arī aicinājumi palīdzēt Krievijas armijai apdraud Latvijas un citu Eiropas valstu drošību.
Noslēgumā – valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzība ir mūsu kopējā prioritāte. Pašaizsargājošā demokrātija nav statiska situācija, bet drīzāk ir visu laiku uzraugāms un uzlabojams nepārtraukts process. Laikā, kad Eiropā karo, kad mūsu sabiedrības aizvien vairāk polarizējas, tiesu loma mainās. Tiesas ne tikai realizē pamattiesības. Mūsdienās tiesām ir zināma loma demokrātiskās sistēmas un politiskās iekārtas stabilizēšanā ilgtermiņā, kā arī to funkcionēšanas saglabāšanā. Tiesu loma ir nest stabilitāti mūsu sabiedrībās.
Turklāt mūsu paaudze dzīvo nemierīgos laikos, kad mūsu vērtības un demokrātiskā valsts ir nopietni apdraudētas. Tas ir lielākais izaicinājums mums kā juristiem, kā tiesnešiem – aizsargāt mūsu vērtības ar likuma varu. Un ģeopolitiskā konteksta ņemšana vērā ir pareizais veids, kā panākt taisnīgu un ilgtspējīgu nolēmumu, kas spēj aizsargāt mūsu demokrātiju un vērtības.
[1] Ar Andreja Stupina-Jēgera, Satversmes tiesas priekšsēdētaja padomnieka, atbalstu.