Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas uzruna studentu korporācijas “Dzintra” jubilejas pasākumā
Rīgā 2019. gada 25. maijā
Dāmas un kungi!
«Likumus raksta cilvēki pēc savas likumības nojautas.
Kad sieviete apzināsies sevi par pilntiesīgu cilvēku, tad tā arī tāda būs.»
Ābele P. Vēsturiskās sievietes. Zeltene. Nr. 18. 15.09.1928.
Es šodien gribu runāt par cilvēkiem un cilvēcību, par pagātni un nākotni, par cilvēka cieņu un pašcieņu.
Mēs esam tas, ko mēs ēdam -fiziski, un mēs esam tas, ko mēs uzzinām, par ko domājam un sapņojam- mentāli. Dižas, baltas domas un sapņi dod dvēselei spārnus, veidojot nākotnes sabiedrību. Mēs esam iepriekšējo paaudžu sapņu rezultāts. Kāds izskatīsies mūsu sabiedrības radītais, izsapņotais nākotnes cilvēks?
Vispirms par pagātnes sapņotājiem, kas lika pamatus mūsu šodienas dzīvei:
Vispirms humānisti, bet vēlāk filozofi apgaismotāji sociālo vērtību priekšplānā izvirzīja cilvēku kā visu vērtību mēru un atskaites punktu. Džons Loks ir viens no pamatlicējiem mūsdienu konceptam par personu un cilvēciskumu. Viņš rakstīja: “visi cilvēki no dabas [ir] brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi.” Uz liberālo vērtību bāzes tika veidots konstitucionālisms, demokrātija un tiesiska valsts, proti, tāda valsts, kādu mēs šodien atzīstam par atbilstošu mūsdienu pasaulei. Taču šīs kardinālās pārmaiņas, pārbūvējot kārtu sabiedrību un valsti, kurā cilvēkam bija stipri ierobežotas pašnoteikšanās tiesības, tika veiktas tikai tāpēc, ka to pieprasīja jaunais koncepts – cilvēks ir saprātīgs un viņam ir tiesības uz pašnoteikšanos. Cilvēks ir vērtība, un viņam piemīt neatņemama cieņa, ko nepieciešams juridiski aizstāvēt visupirms no valsts patvaļas. Līdz ar orientāciju uz cilvēka cieņu kristīgās ētiskas uzmanības centrā tika novietots konkrētais cilvēks kā indivīds sev līdzīgo kopienā, lai izvairītos no sabiedrības iedzīšanas strupceļā, proti, no pārmērīga individuālisma un arī no pārmērīga kolektīvisma.
Vienlaikus ar humānisma koncepta nostiprināšanos, lai veidotu jauno sabiedrību un tai atbilstošu valsti, būtiski kļuva divi fundamentāli jautājumi: “kas ir cilvēks?” un “kā drīkst izturēties pret cilvēku?” Dažu gadsimtu laikā būtiski mainījās to subjektu loks, kas tiek atzīti par “cilvēkiem”, proti, par personām, kas ir apveltītas ar cilvēka cieņu un ir vienlīdzīgas savā pilntiesībā. Vispirms XVIII gs. beigās tika aktualizēts jautājums par sieviešu tiesībām, jo Francijas 1789. gada Cilvēka un pilsoņu deklarācijas kontekstā “cilvēks” bija tikai vīrietis. Sieviešu tiesību aktīviste, kas piedāvāja likumdevējam pieņemt arī sieviešu tiesību deklarāciju Olimpa de Guža, samaksāja ar dzīvību par laika garam neatbilstošu uzdrīkstēšanos. Gandrīz vienlaikus tika uzsāktas diskusijas par verdzības un dzimtbūšanas nepieļaujamību, šo institūtu antihumānisma dēļ. Sekas bija verdzības aizliegums XIX gs. gaitā Lielbritānijas un Francijas kolonijās, kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs, dzimtbūšanas atcelšana tajās Eiropas valstīs, kurās tā pastāvēja. Ar sieviešu emancipāciju diemžēl negāja tik raiti, kā ar dzimtbūšanas un verdzības likvidēšanu.
Mēs šobrīd svinam ne tikai valsts dibināšanas simtgadi, bet arī Latvijas sieviešu politiskās pilntiesības simts gadus. Jau dibinot Latvijas Republiku juridiski tika ielikti pamati dzimumu politiskai līdztiesībai. 1919. gada 19. augustā Latvijas Republikas Tautas Padomes pieņemtais „Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likums” paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās (1.p), piedaloties abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuru ir sasnieguši 21 gadu vecumu un dzīvo Latvijā. Šādi vēlēšanu cenzi (vienlīdzība, atsakoties no īpašuma cenza, un dzimumu līdztiesība) bija liberāla „modes tendence” XX gs sākumā, kad sievietēm daudzās Eiropas jaundibinātājās valstīs tika piešķirta politiskā pilntiesība. To noteica sociāldemokrātu ideju popularitāte un liberālo spēku iecietība pret sieviešu politisko pilntiesību. Kā pirmā no Eiropas valstīm vēlēšanu tiesības sievietēm piešķīra Somija 1906.gadā. Savukārt 1984. gadā konservatīvā Lihtenšteina sievietes ar vēlēšanu tiesībām apveltīja kā pēdējā no Eiropas valstīm. Latvijas iekļāvās valstu- pionieru pulkā, kas dibināja vai atjaunoja savu valstiskumu I pasaules kara beigās un veidoja valsti ar demokrātisku iekārtu un līdztiesīgu sabiedrību, par kuras politiski pilntiesīgām loceklēm tika atzītas arī sievietes. Vienlaikus vēlos atgādināt, ka politiskā pilntiesība nenozīmēja pilnīgu līdztiesību ar vīriešiem, jo civiltiesiskā līdztiesība tika piešķirta krietni vēlāk, proti, tajās Eiropas valstīs, kuras nebija skāris sociālisma zābaks, sieviešu civilo pilntiesību atzina tikai XX gs. 70. gados. Arī Latvijā civiltiesisko pilntiesību sievietēm piešķīra nevis Latvijas Republika, bet gan padomju okupācijas vara. Vai visās Eiropas valstīs, kurās ir ieviesta dzimumu līdztiesība, arī sabiedrībā ir iesakņojusies izpratne par to? Stipri šaubos… ja uz jautājumiem, kas paliek mājās, ja pēkšņi saslimst bērns…. kurš no vecākiem dodas uz neplānotu vecāku sapulci skolā- atbilde ir mamma, tad arī mums ir ko pārdomāt. Vai mums patīk dzīvot dzimumu līdztiesībā. Izrādās, ka pat ne visām sievietēm; tām, kuras gaida, lai vīrs uzturētu ģimeni, lai puiši izmaksā randiņos, lai armijā dienētu tikai vīrieši – ir visai maz izpratnes par patiesu dzimumu līdztiesību. Līdztiesība ietver arī līdzatbildību, tostarp par ģimenes finansēm un dzimtenes aizsardzību! Kāpēc sievietes ieguva līdztiesību? Jo tas atbilst cilvēka cieņai! Jo visi cilvēki ir vērtība!
Atbildot uz jautājumu: Kas ir cilvēks? XIX un XX gs. gaitā aizvien tika paplašināts vienlīdzīgo loks, iekļaujot tajā gan sievietes, gan dažādas etniskās izcelsmes personas, līdz pakāpeniski izveidojās mūsdienās tik pazīstamā multikulturālā pilsoniskā sabiedrība, kurā viena no pamatvērtībām ir vienlīdzības princips – diskriminācijas aizliegums.
Mēs esam daudzu paaudžu izloloto, materializēto sapņu piepildījuma sabiedrība! Sabiedrība ar valsts apmaksātu izglītību, veselības aprūpi, noteiktu pārticību, proti, brīvu, līdztiesīgu patērētāju sabiedrība.
Taču atbildot uz uzdoto jautājumu: “Kas ir cilvēks?”, ar “Visi cilvēki ir cilvēki!”, mēs tomēr negūstam pilnu priekšstatu par cilvēka būtību un valsts rīcības brīvības robežām, pieņemot lēmumus, kas skar personu. Tikpat būtisks jautājums ir par valsts pienākumu apjomu pret cilvēku. Ja XVIII -XX gs. visupirms ārdīja tiesiskās robežas, kas ierobežoja cilvēka tiesības, mainot sodu politiku, ģimenes institūta būtību, ieviešot administratīvo procesu, proti, sniedzot cilvēkam iespēju nostāties pret valsti, u.t.t. Šobrīd mums kopīgi ir jāceļ jaunas tiesiskās robežas tostarp cilvēka un valsts rīcības brīvībai un atbildībai, kurās sabiedrībai ilgtspējīgi dzīvot turpmāk. Taču ne valsts, ne cilvēka brīvība nedrīkst kļūt par sabiedrības pašiznīcināšanās ieroci.
Modernās ētikas pētniece Liza Belantoni (Lisa Bellantoni), analizējot mūsdienu ētikas attīstības tendences un tās ietekmi kultūrā secina, ka ir izveidojušies divi atšķirīgi dabai draudzīgas ētikas novirzieni:
Vieni pārstāv “dzīves kultu”, proti, viss, kas notiek dabiski ir labi. Šī – “atpakaļ pie dabas kulta” ēnas puse ir atteikšanās no jau paaudzēm pieņemtiem un izmantotiem zinātnes sasniegumiem, tā apdraudot personas un sabiedrības drošību un labklājību, vai pat personas dzīvību un veselību. Šobrīd kā “dzīves kulta” izpausmes varētu minēt, piemēram, vecāku atteikšanos potēt savus bērnus, kas izraisa dažādas epidēmijas (difterijas, masalu, masaliņu, u.t.t), visai plašu atgriešanos pie mājdzemdībām, kas noteiktos apstākļos var apdraudēt jaundzimušā dzīvību un veselību, izvēli ārstēties tikai ar homeopātiskām metodēm, u.t.t.
Savukārt “tiesību kults”, pamatā nodarbojas ar jautājumiem, kā juridiski risināt ar ētiskus vērtību jautājums, lai garantētu cilvēka un dabas aizsardzību, proti, stimulējot, ļaujot vai ierobežojot tālāk virzīties kādai konkrētai zinātnes pētījumu attīstībai, zinātnes sasniegumu ieviešanai, ražošanai, u.t.t.. Lai sasniegtu vēlamos rezultātus ieinteresētās sabiedrības grupas vai atsevišķi indivīdi izdara spiedienu uz likumdevēju, ar petīciju, demonstrāciju, pat “ekoterorisma” palīdzību. Piemēram, lai mazinātu globālo sasilšanu, tiek pieprasīts likumdevējam ierobežot izmešus, aizliegt noteikta veida dzinējus un kurināmo, u.t.t. Proti, ar starptautisku līgumu un likumu palīdzību tiek ierobežota ekonomiskā attīstība, lai, dzīvojot atbildīgi, saglabātu vidi. Vai arī, lai mazinātu bērnu aptaukošanās risku un veidotu veselīgu jauno paaudzi, tiek pārskatīti principi, pēc kuriem tiek ēdināti bērni skolās, bērnudārzos, bērnu namos, u.t.t. Rezultātā bērnunamu audzēkņiem var tikt liegta dzimšanas dienas torte, jo tās sastāvdaļas neatbilst veselīgas ēdināšanas etalonam! Daļa “tiesību kulta” piekritēju darbojas politiskajās partijās, piemēram, dabas draugi Zaļo partijā, kristīgo ētiku pārstāvošie, Kristīgo demokrātu partijā, un kandidē uz ievēlēšanu parlamentā. Tādējādi ievēlēšanas gadījumā viņi ietekmē likumdevēja darbību nevis pastarpināti, bet gan tieši. L.Belantoni uzskata, ka diktējot dažkārt šauri izsvērtus noteikumus sabiedrībai un arī nākamajām paaudzēm, ne vienmēr tiek pietiekami izsvērtas šo risinājumu iespējamās konsekvences sabiedrības dzīvē un to ietekme uz sabiedrības attīstību nākotnē.
Valsts nedrīkst palikt ārpus šiem procesiem, jo tradicionāli visas sabiedrībai svarīgākās vērtības un morāles normas, valsts aizsargā, tās regulējot tiesību sistēmā, tādējādi ieviešot vienveidību, obligātumu un paredzamību sabiedrībai svarīgās norisēs. Tieši valstij kā nācijas lēmējorgānam kolektīvās gribas vārdā ir pienākums pieņemt politiskus lēmumus visos būtiskākajos jautājumos. Likumdevēja lēmumi, kas netiek pieņemti šodien, zinātnes straujās attīstības ietekmē, rīt var būt jau novēloti.
Kur ir jūsu vieta šajos procesos? Tradicionāli kopš XIX gs. studentu korporācijas uzņēmās pilsoniskās sabiedrības viedokļa formētāju un iedvesmotāju lomu, būvējot nākotnes ideālus, atbalstot sabiedrību izdarīt pareizās izvēles. Korporācijas ir pilsoniskās sabiedrības pašorganizācijas instruments. Vispirms universitātes veidojās nacionālās studentu korporācijas, tad tika modināta tauta, un tikai pēc tam dibinātas nacionālas valstis. Tā tas ir latviešu, igauņu, poļu, lietuviešu, ungāru, u.c. gadījumos. Tāpēc XX gs. nogalē līdz ar totalitāras valsts likvidēšanu vai pat pirms tam tika atjaunotas arī korporācijas, lai tās darbotos sabiedrības labā, veidojot labāku nākotni.
Taču kāda šobrīd ir labākās nākotnes vīzija, laikā kad mēs dzīvojam informācijas tehnoloģiju ēnā, bet medicīnas zinātne piedāvā mainīt dzimumu, palielināt dzīvildzi, salabojot savu nolietot organismu ar rezerves daļām no citiem cilvēkiem, dzīvniekiem vai mākslīgi radītām, izvēlēties, kas un kad dzemdēs manu bērnu, ar ģenētisku iejaukšanos embrijā pasūtot, kāds tieši būs šis bērns.
Kas ir tas nākotnes cilvēks un sabiedrība, kuras pamatus mēs liekam šodien? Sabiedrības uzbūves un indivīdu savstarpējo attiecību tīkla aizvien pieaugošo komplicētību ir sekmējusi virkne faktoru, taču kā būtiskākos varētu minēt:
tiesiskas valsts koncepta nostiprināšanās un iedzīvināšana Eiropas demokrātijās. Tiesiskā valstī, izmantojot juridiskus instrumentus (nacionālus likumus, starptautiskas konvencijas, nacionālās un pārnacionālās tiesas, u.t.t.), ikvienai personai tiek konsekventi garantēts aizvien plašāks pamattiesību loks. Tas noved pie tā, ka ikvienai personai tiek piešķirta, valsts juridiski garantēta, brīvība izvēlēties būt savādākai, nekā sabiedrībā, kurā persona ir audzināta, tradicionāli ir bijis pieņemts. Personas ir ieguvušas, piemēram, tiesības apvienoties, tostarp arī netradicionālās apvienībās, brīvi mainīt savu dzīvesvietu, tostarp pārvietoties uz svešu kultūrtelpu, paturot savu kultūru, jo juridiski tiek sekmēta aizvien plašāka minoritāšu kultūru aizsardzība. Tāpēc šodien Eiropā var runāt par kultūru diversitāti un plurālismu, kas padara aizvien sarežģītāku ne tikai sabiedrības pētnieku, bet arī likumdevēja darbu. Cilvēki vairs necīnās par līdztiesību, bet vienlīdz izmanto tiesības būt savādākiem, tostarp iejaucoties dabas noteiktajās robežās. Piemēram, tiek diskutēts par tiesībām ne tikai juridiski, bet arī faktiski būt personai bez dzimuma.
Indivīdiem ir pieejamas aizvien plašākas un dinamiskākas iespējas komunicēt ar neierobežotu respondentu loku. Sabiedrību būtiski ietekmē pieaugošā informācijas plūsma, ko sekmē jaunās komunikācijas ierīces, ko aizvien plašākā klāstā, zinātnes atklājumus ieviešot ražošanā, komersanti piedāvā ikvienam patērētājam par “pieejamu cenu”, proti, šīs ierīces ir kļuvušas pieejams lielākai daļai sabiedrības locekļu. Tāpēc daudzi procesi sabiedrībā noris daudz ātrāk nekā jebkad iepriekš, jo personas momentāni sazinās un vienojas par kopīgām darbībām.
Jaunās komunikāciju ierīces ļauj informācijas apritei “izslīdēt” no nacionālas valsts jurisdikcijas, jo informācijas retranslācija iespējama ne tikai no nacionālās valsts teritorijas, bet arī no jebkuras citas valsts. Tāpat retranslācijas ierīces var atrasties “neitrālā teritorijā”, piemēram, satelīti kosmosā, kuģis neitrālajos ūdeņos, u.t.t. Tādējādi daļa no informācijas plūsmas atrodas ārpus tās sabiedrības kontroles, kurai šī informācija pieder vai kurā tā nonāk, proti, šo informācijas plūsmu neskar un neierobežo sabiedrības kultūrā valdošās tradīcijas, vērtības un normas. Personai it kā paveras iespēja izbēgt no savas sabiedrības digitālā vidē, paslēpjot vai pavairojot tur gan draugus, gan informāciju, gan mantu, piemēram, digitālo naudu.
Cilvēka cieņas koncepts un no atvasinātais personas pašnoteikšanās princips savulaik tika iedibināts, lai ļautu ikvienai personai dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis lai to izmantotu pretējiem mērķiem. Proti, šodien ir vitāli svarīgi lemt, vai cilvēka cieņas koncepts, kas nosaka pienākumu valstij respektēt personu, ierobežo arī pašas personas brīvību rīkoties pretēji cilvēka cieņai. Vācijā pirms pāris gadiem bija gadījums, kad internetā viens otru atrada kanibāls un mazohists, kurš piekrita tikt nogalināts un apēsts. Vai sabiedrība drīkst neiejaukties, jo tas iekļaujas personas brīvības robežās? Vācu tiesību aizsardzības iestādes lēma savādāk un iejaucās. Vai sabiedrībai un valstij cilvēka cieņas labad ir jādara viss iespējamais attiecībā uz personu, kura neciena cilvēku sevī, nerespektē sabiedrību, kā cilvēka pilnvērtīgas dzīves vidi, un ir darījusi visu iespējamo, lai sagrautu savu veselību? Tas manuprāt ir viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir jāatbild jau šodien, sabalansējot cilvēka paša un valsts atbildību par cilvēka cieņas ievērošanu un cilvēciskuma saglābšanu arī tehnoloģiju laikmetā. Mēs plaši diskutējam par vides saglabāšanu nākamo paaudžu vārdā. Taču es aicinu padomāt arī par cilvēka saglabāšanu: cilvēka nevis kā bioloģiskas būtnes, bet cilvēka kā kultūras nesēja un sabiedrības pilnvērtīga locekļa saglabāšanu, kurš godam īsteno cilvēka cieņu!