Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas uzruna rakstu krājuma “Vispārējie tiesību principi: tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība: Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence” atvēršanā
Rīgā 2017. gada 1. jūnijā
Cienījamie klātesošie!
Satversmes tiesa ir pirmā institūcija, kas Latvijā valstiskā līmenī veidojusi izpratni par vispārējiem tiesību principiem kā tiesību avotu un savos nolēmumos atklājusi vispārējo tiesību principu saturu. Tā tas ir arī attiecībā uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem. Gadu gaitā ir izveidojusies vesela Satversmes tiesas atziņu krātuve, kura mums dod izpratni par šiem principiem. Tikai daži citāti:
“Likuma varas princips, kas ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, citastarp noteic, ka likumiem jābūt paredzamiem un skaidriem, kā arī pietiekami stabiliem un nemainīgiem. Tādējādi tiesību normās noteikto tiesisko regulējumu nedrīkst mainīt nepamatoti bieži, jo nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā apgrūtina likumu ievērošanu. Vēl jo vairāk, tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni. Arī tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticēšanos valstij un likumam.” Citēts no Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01. Savukārt Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija spriedumā lietā Nr. 2010-02-01 teikts: “Tiesiskās drošības princips ietver normu skaidrību, tiesisko noteiktību un sabiedrības informētību par normu prasībām [4]. No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās noteiktības principu. Tiesību zinātnē norādīts gan uz katra minētā principa saturu atsevišķi, gan arī uz to, ka šie principi pēc satura ir tuvi, gan arī uz abiem šiem principiem kā vienu – tiesiskās drošības un paļāvības – principu.” Analizējot tikai Satversmes tiesas spriedumos vien ietverto izpratni par tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem, var uzrakstīt veselu monogrāfiju, un esmu pārliecināta, ka šī izpratne ir vispusīgi analizēta šodien prezentētajā krājumā “Vispārējie tiesību principi: tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība: Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence” apkopotajos rakstos.
Gribu pievērsties citam aspektam. Kāpēc mums vajadzīga tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība? Ko mēs Latvijā, konsekventi ievērojot šos principus likumdošanā, varētu sasniegt?
Ikviena sabiedrība savu tiesību sistēmu veido ar nolūku garantēt mieru, kārtību, drošību un stabilitāti. Tiesību mērķis ir sakārtot un vienkāršot cilvēku savstarpējo saskarsmi, lai tā kļūtu droša un paredzama. Tradicionāli šo drošību un paredzamību garantēja paražu tiesības, jo paaudzēm ilgi nekas nemainījās. Tradicionālā sabiedrībā tiesības tika uztvertas kā nemainīgas vērtības, ko sargā gan pati sabiedrība, gan dievi vai Dievs. Cilvēki gadsimtu gaitā veidoja stabilas un paredzamas attiecības, izdarīja dažādas izvēles, balstoties uz paražu normām, bet valsts kompetence tiesību jaunradē bija ierobežota un pamatā īstenojās kriminālsodu, to piemērošanas, kā arī nodokļu jautājumos. Jāatceras, ka pirmie parlamenti Eiropā tika veidoti tieši tāpēc, lai ierobežotu monarha tiesības uzlikt jaunus nodokļus. Arī viens no Eiropā pirmajiem cilvēka pamattiesību aktiem – Lielā brīvību harta, kas tika izsludināta Anglijā 1215. gadā, – aprobežoja monarha tiesības aplikt tautu ar jauniem nodokļiem. Tiesības bija stabilas un paredzamas, tiesību jaunrade, t.i., jaunu normu radīšana – ierobežota. Situācija mainījās XIX un XX gadsimtā, veidojoties tautas pilnvarotam likumdevējam – parlamentam, paražu tiesībām visās jomās nomainoties ar valsts izdotiem normatīvajiem aktiem un aizvien vairāk pieaugot publiski regulējamo sfēru skaitam. Sākoties “normu plūdiem” jeb ieviešoties tādai darba kārtībai, ka parlaments nemitīgi rada jaunas vai groza spēkā esošās tiesību normas, tiesībām kļuva aizvien grūtāk garantēt sabiedrībā tiesisko stabilitāti.
Tikai tiesiskā paļāvība kā robeža, ar kuras pārkāpšanu tiek apdraudēta likumdevēja jaunradīto tiesību normu spēkā esamība, jo konstitucionālā tiesa šīs normas var atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, ierobežo valsts iespējas eksperimentēt ar sabiedrību, veicot sociālās inženierijas pasākumus, mācot mums būt labākiem, dzīvot veselīgāk, domāt pareizāk… XX gadsimtā tiesību izmantošana sociālajā inženierijā bija īpaši populāra totalitārajās valstīs, taču šī pieredze nav aizmirsta un arī mūsdienu valsts ļoti nopūlas, lai tai būtu labāka tauta, ko veidotu labāki pilsoņi. Tā nav liberāla politika, jo liberāļi ciena cilvēka izvēles brīvību. Tā nav konservatīva politika, jo konservatori respektē pastāvošo lietu kārtību.
No vienas puses, valsts īstenotā hiperregulācija, kuras rezultātā veidojas normu plūdi, sabiedrību biedē, bet, no otras puses, cilvēki to uzskata par brīnumlīdzekli, kas var tikt likts lietā, lai viņu dzīve bez jebkādas pašu piepūles mainītos uz labu. Sabiedrība, no vienas puses, uzskata, ka pie visa, kas tai nepatīk, ir vainīga valsts un juristi, bet no otras puses – tiklīdz kaut kas nedarbojas pienācīgi, paģērē “jaunu, sakārtotu likumdošanu”. Prasība pēc jaunām normām un papildu regulācijas no ne-juristu aprindām izskanēja gan Valsts prezidenta organizētajā pasākumā sakarā ar viltus ziņām šā gada 19. maijā, gan televīzijas ziņās šā gada 31. maijā sakarā ar vardarbību pret bērniem.
Abos minētajos gadījumos runātāju domu gājiens bija viens un tas pats: vajag jaunus likumus un institūcijas! Jo esošie nestrādā! Kāpēc nestrādā? Tāpēc, ka nemākam tos iedarbināt! Piemēram, mēs nemākam “atpazīt” vardarbību pret bērniem! No likumdevēja gaida, lai tas iemāca cilvēkiem atpazīt vardarbību… Cilvēki patiešām tic, ka detalizēts un precīzs normatīvais regulējums “glābs pasauli”!
Mēs negribam redzēt, ka tās ir nevis tiesību normu nepilnības, bet gan to piemērotājiem uzdodami jautājumi, kuru risināšanas labad ir jāmaina likuma piemērotāju un visas sabiedrības tiesiskā apziņa, juridiskā kultūra. Ir svarīgi negaidīt risinājumu no valsts kā piespiedu mašīnas, bet saprast, ka valsts – tie esam mēs paši. Kamēr nemainīsimies paši, nemainīsies arī mūsu valsts. Tie esam mēs paši, kam jākļūst labākiem, zinošākiem, atbildīgākiem.
Savukārt valstij jāgādā par drošību, stabilitāti un mūsu likumisko interešu aizsardzību, pasargājot mūs arī no saviem, t.i., valsts, pārsteidzīgiem, neapdomātiem, sasteigtiem dzīves pārkārtojumiem, kas mūsu iecerēto nākotni var pārrakstīt tik ātri, ka mēs vairs nespētu tai pielāgoties un izdzīvot – šajā valstī un jaunajā nākotnē. Tieši to tad arī aizsargā tiesiskās paļāvības princips – cilvēka iespēju dzīvot rītdienai: iegūt izglītību, saprotot, ka tā viņam nesīs augļus stabila darba veidā; krāt naudu vai ņemt aizdevumu un iegādāties īpašumu, lai tajā pavadītu visu turpmāko mūžu, ticot, ka nākotnē nenāksies savus darba augļus, t.i., māju, piemēram, Jūrmalā vai Mežaparkā, pārdot tāpēc, ka ar pensiju nav iespējams tālāk nest uzlikto nodokļu slogu; ieguldīt līdzekļus komercdarbībā, rēķinot, pēc cik gadiem ieguldījumi būs atmaksājušies. Tas, ka sabiedrība nepaļaujas uz valsti, ir skaidri redzams. Komersanti neveido uzkrājumus, klientiem sniedzamo pakalpojumu cenas ceļ tik augstu, lai ieguldīto atpelnītu maksimāli īsā laikā, t.i., pirms valsts kārtējo reizi mainījusi spēles noteikumus. Cilvēki piekrīt strādāt par aplokšņu algām pat tad, ja apzinās šādas izvēles sekas, t.i, saprot, ka sociālajā budžetā tiem netiek uzkrāts pensiju fonds. Viņi netic, ka valsts tiem nākotnē maksās šodien solītās pensijas…
Mūsu tautu XX gadsimtā ir traumējuši okupācijas režīmi, kas prettiesiski un nekavējoties apgrieza sociālo piramīdu otrādi, atņēma cilvēkiem mantu, nodarbošanos, pilntiesību un daudziem pat dzīvību. Cilvēkam savā valstī dzīvojot, šīm traumām vajadzētu tikt palēnām dziedētām, taču diemžēl mūsu atjaunotajā un nu jau ceturtdaļgadsimtu pastāvošajā valstī tik tālu vēl neesam tikuši.
Igaunijā izdomāja atcelt “tiesnešu speciālos pensiju noteikumus”. Cienot tiesisko paļāvību, tika noteikts pārejas periods. Visi tie tiesneši, kas šobrīd jau strādā, nākotnē saņems savas tiesnešu pensijas, bet tie, kuri tiks pieņemti darbā pēc likuma spēkā stāšanās, tādas pensijas nesaņems. Cik garš ir šis pārejas periods? Tiesneša darba mūžs.
Minēšu pretēju piemēru. Polijā tiesneši ir neatceļami, taču, lai pārvarētu šo konstitūcijā ietverto prasību, ir iecerēta tiesu sistēmas reforma. Visas tiesas tiek reorganizētas, t.i., likvidētas, un jaunajās tiesās tiks pieņemti darbā jauni tiesneši. Arī Polijas tiesneši, stājoties darbā, paļāvās uz to, ka likumdevējs respektēs konstitūciju un viņi uzņemas attiecīgo amatu līdz ar daudzajiem no tā izrietošajiem ierobežojumiem uz visu savu darba mūžu.
Kā varētu rīkoties Latvijas likumdevējs? Patiesībā jebkā. Tas ir atkarīgs no priekšvēlēšanu gaisotnes, jauno Saeimas vēlēšanu rezultātiem, daudziem citiem iepriekš neprognozējamiem faktoriem, un tikai tiesiskās paļāvības princips ir tas, kas Saeimu var ielikt likumīgās un paredzamās robežās.
Tiesiskā paļāvība – tas nozīmē, ka cilvēki savu dzīvi veido, ticot valstij. Ticība ir atslēgas vārds, kas valstij ver durvis uz labāku nākotni.
Latviešu valodā, tātad arī latviešu domāšanā, ar vārdu “ticība” ir saistītas daudzas vērtības: uzticība, saticība, pārticība.
Šo vērtību iedzīvināšanai mūsu valstī ir svarīgs tiesiskās paļāvības princips, bet jo īpaši tas, lai likumdevējs un tiesību normu piemērotāji šo principu saprastu un cienītu. Paldies par grāmatas autoru darbu, kas ļauj mums tuvināt labāku valsts un tautas nākotni!