Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums divpusējās tikšanās laikā ar Austrijas Konstitucionālās tiesas tiesnešiem
Latvijas Republikas konstitucionālā identitāte
Satversmes tiesa spriedumos.
Mūsdienu valsts modelis –konstitucionāla, pārstāvniecības demokrātija – ir veidojies gadsimtiem, ja ne gadu tūkstošiem ilgi. Tam pamati ir likti vēl antīkās un kristīgās kultūras mantojumā. Šajā kultūras mantojumā formulētā izpratne par dabiskajām tiesībām, cilvēka vērtību un racionalitāti, sociālu atbildīgu sabiedrību un citiem komponentiem vienkārši pieprasa izveidot valsts iekārtu, kurā valda tautvaldība un tiek garantētas cilvēka pamattiesības un brīvības, jo ikviens tiek uzskatīts par pietiekami gudru, lai tam dotu tiesības un pašnoteikšanos. Šo uzskatu un vērtību sistēmu mēs varētu saukt par eiropeiskās konstitucionālās identitātes pamatu, kura formēšanā un izcīnīšanā ir arī ievērojams Francijas ieguldījums.
Taču, kur ir meklējama valsts konstitucionālā identitāte? Kas nosaka robežas pašas valsts un arī Eiropas Savienības brīvībai tiesību jaunradē un rīcībā, ieviešot jaunu kārtību? Kas ir valsts tiesību sistēmas vienotības pamatā un tiesību jaunrades atskaites punkts? Tiesību doktrīnā un arī judikatūrā pēdējās desmitgadēs ir parādījies jauns jēdziens, lai apzīmētu kādas nācijas tiesību pamatu – valsts konstitucionālā identitāte.
Līdz šim konceptam Eiropas tiesiskā doma ir nonākusi pakāpeniski. Tā Šarls Luijs Monteskjē (Charles Louis de Secondat Baron de la Brède et de Montesquieu,) definēja ideju par nācijas garu jeb mentalitāti, kas noteic ikvienas tautas dzīvi tostarp arī tiesības. Karls Frīdrihs fon Savinji (Friedrich Karl von Savigny) XIX gs. minēja „tautā valdošo tiesību garu jeb izjūtu”, Hans Kelzens (Hans Kelsen) gadsimtu vēlāk XX gs. uzskatīja, ka tā pamatnorma, kas vada nācijas dzīvi un nosaka likumdevēja brīvības robežas. Savukārt XX un XXI gs. mijā juristi saka, ka to nosaka valsts konstitucionālā identitāte. Eiropas tiesību filozofijā var izsekot šo konceptu pēctecīgai attīstībai. Tie nav savstarpēji izslēdzoši, bet gan papildinoši koncepti. Pēdējais posms šajā konceptu virknē ir jēdziens valsts konstitucionālā identitāte, kurā apkopotas valsts patību garantējošas pamatvērtības. Lai gan jēdziens “konstitucionālā identitāte” bagātināja latviešu tiesību filozofiju tikai 2012. gadā, tomēr tiesību doktrīna virzīta uz nācijas patības jeb mentalitātes juridisku aizsardzību Latvijā arī iepriekš ir attīstījusies kopsolī ar Eiropas jurisprudences virzību, ja neskaita pārrāvumu padomju okupācijas gados. Ja “vecajās” Eiropas Savienības dalībvalstīs juristi šo konceptu attīstīja, lai aizsargātu valsts tiesību sistēmu no ārējas iejaukšanās, ko ultra vires varētu īstenot Eiropas Savienības tiesa vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tad Latvijas ar šo konceptu centās pasargāt sevi, kā demokrātisku un tiesisku valsti no iekšējiem apdraudējumiem, nostiprinot Latviju kā aizsargāties spējīgu demokrātija. Tas rietumu demokrātijās tika darīts jau pēc Otrā pasaules kara, jo Vācija bija pieredzējusi, kā demokrātiju var iznīcināt, izmantojot likumīgu ceļu nedemokrātisku spēku nākšanai pie varas.
Pēdējā desmitgadē Latvijā ir bijušas plašas diskusijas par to, kas ir mūsu konstitūcijas – Satversmes kodols jeb mūsu valsts galvenās konstitucionālās vērtības, uz kurām kā pamatiem balstās Latvijas valstiskums. Visplašāko rezonansi juristu un ne-juristu vidū guva Valsts prezidenta izveidotās Konstitucionālo tiesību komisijas 2012. gada 17. septembra atzinums „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo kodolu”. Liela vērība šajā atzinumā bija pievērsta tieši valsts konstitucionālajai identitātei, uzsverot, ka valstī pastāv konstitucionālās vērtības, kas ir konkrētās sabiedrības pamatvērtības, kuras nosaka valsts patību jeb identitāti. Tieši ar šo atzinumu mūsu konstitucionālo tiesību doktrīnā ienāca jaunais jēdziens –konstitucionālā identitāte. Komisijas atzinumā lasāms, ka tautas identitāti nosaka valsts valoda un kultūra, bet „plašā nozīmē, pie tā pieder jo sevišķi pamatvērtības”. Tātad konkrētās valsts būtību jeb patību veido konstitūcijā nostiprinātās pamatvērtības. Šīs pamatvērtības pastāv tautas apziņā un vieno tautu, bet to aizsardzībai, kā arī tiesiskās noteiktības labad tās tiek fiksētas konstitūcijā. Es pievienotu atziņu, ka arī valsts simboli ir kolektīvas vērtības, kas vieno sabiedrību, piesaistot to valstij un paužot valstsgribu, un tāpēc arī pieder pie valsts konstitucionālās identitātes. Valsts simboli karogs, himna, ģerbonis materializē un iezīmē sociālo kopību. Attieksme pret valsts simboliem ļauj spriest par personas attieksmi pret savu valstu un tautu, kas citādi lielākoties paliek sabiedrībai slēpta.
Manuprāt, tieši identitāte ir Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma atslēgas vārds, jo tieši caur valsts konstitucionālo identitāti var nonākt pie Satversmes kodola, kurš ir šīs identitātes būtības nesējs. Lai gan postmodernajā kultūrā mēs runājam par vērtību relatīvismu, taču joprojām pastāv vērtības, kuras par tādām tiek atzītas kolektīvi un nemainīgi, jo tieši tās nodrošina nācijas vienotību un ilgtspēju. Konstitucionālās vērtības, kā atskaites punkti jeb orientieri satur kopā visu sabiedrību, padara iespējamu savstarpēju sapratni un nodrošina valsts pastāvēšanu laikā.
Konstitucionālo identitāti, kas vieno nāciju apziņas līmenī, var juridiski nostiprināt visupirms likumdevējs, izvēršot pamatvērtību saturu konstitūcijā vai konstitucionālajos likumos un arī likumos. Latvijā nav konstitucionālo likumu tradīcijas, lai gan atsevišķi šādi likumi mūsu tiesību sistēmā ir tikuši pieņemti. Mūsu likumdevējs konstitucionālās identitātes juridiski nostiprināšanu veic tieši konstitūcijā. Tā tas tika darīts izstrādājot Satversmi XX gs. 1920-1922. gadā, kā arī mūsdienās. Pēdējie šādi konstitūcijas grozījumi tika veikti 2014. gada jūnijā, Latvijas Republikas 1922. gada Satversmei pievienojot jaunu ievadu. Tā teksts ietver latviešu tautas vēstures krustpunktus, būtiskākās tautas tradīcijas un konstitucionālās vērtības. Ja tautas vēsture un tradīciju tiesiska aizsardzība iepriekš nebija nostiprināta Satversmē, tad ievadā minētās vērtības: “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene kā saliedētas sabiedrības pamats.” jau iepriekš bija nostiprinātas Satversmes tekstā. Latviešu valoda kā valsts valoda tika noteikta 4. pantā 1998. gadā. Līdz tam 4. pantā bija noteikts tikai valsts karoga standarts. Savukārt pārējās ievadā nostiprinātās konstitucionālās vērtības jau iepriekš bija pamattiesību normu aizsardzības tvērumā. Tādējādi Satversmes tiesa līdz Satversmes ievada pieņemšanai konstitucionālās vērtības bija meklējusi pamattiesību normās, bet kā konstitucionālo vērtību ziņā visietilpīgākā norma tika tulkots Satversmes 1. pants: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”, kurā tika ielasīti mūsu valsts konstitucionālie principi.
Otrs valsts orgāns, kurš primāri aizsargā valsts konstitucionālo identitāti, ir konstitucionālā tiesa. Jo ikviena konstitucionālā tiesa darbojas, lai aizsargātu ne jau konstitūcijas gramatisko tekstu, bet gan tajā ietverto konstitucionālo identitāti. Šobrīd mēs aizvien biežāk runājam par iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem valsts suverenitātei un tās konstitucionālajai identitātei. Tāpēc valstiskuma sargāšanai konstitucionālās tiesas ir konstitucionālās justīcijas ietvaros uzņēmušās veikt, t.s., “identitātes kontroli”, kā tā ir, nodēvēta vācu konstitucionālajā doktrīnā. Šāda kontrole šobrīd jau ir tik pašsaprotama, ka to māca tiesību zinātņu studentiem, kas apgūst konstitucionālo tiesību pamatus. Arī Satversmes tiesa savā judikatūrā ir vērtējusi apstrīdētā regulējuma vai pieteikuma iesniedzēja argumentu atbilstību Latvijas Republikas konstitucionālajai identitātei – Satversmes kodolam.
Konstitucionālā identitāte ir pietiekami plašs jēdziens, tāpēc turpmāk sašaurināšu savu runu. Konstitucionālo identitāti raksturo nāciju vienojoši simboli. Mūsu sarunas ietvaros es akcentēšu uzmanību uz diviem valsts simboliem – karogu un valodu. Vēl jo vairāk, Latvijā abi šie valsts simboli ir iekļauti vienā pantā.
Ļoti interesanta šajā kontekstā ir “Valsts karoga lieta” jeb Satversmes tiesas lieta 2015-01-01. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Latvijas Republikas karogs bija viens no nacionālās pretošanās simboliem. Padomju valsts ļoti rūpīgi normatīvi fiksēja valsts simbolu lietošanu. Par nepareizu vai necienīgu PSRS simbolu lietošanu draudēja sods, taču es šeit neakcentēšu uzmanību uz PSRS simbolu lietošanu un paredzētajiem sodiem gadījumā, ja tika apšaubīta personas lojalitāte pret valsti. Totalitārais režīms prasīja izrādīt pilnīgu lojalitāti un padevību valdošajam režīmam, līdz pat tādiem absurdiem, kā minēts Solžeņicina grāmatā, ka persona tika izsūtīta uz Sibīriju, jo kaimiņi viņu bija denuncējuši par to, ka tualetē, kā papīrs tika lietota avīze, kurā bija nodrukāta Staļina ģīmetne. Savukārt par okupēto valstu neatkarības simbolu lietošanu bija paredzēti bargi sodi. Latviešu nācijas atmoda 1980.to gadu beigās sākās publisku Latvijas Republikas karogu demonstrēšanu. Tautas mītiņos bija karogu jūra.
Satversmes tiesa 2015. gada 2. jūlija spriedumā lietā Nr. 2015-01-01 to ir formulējusi šādi: “Latvijas valsts karogs simbolizē latviešu nācijas vēsturisko konsolidācijas procesu, kā arī cīņu par neatkarību un demokrātisku Latvijas valsti. Valsts karogam kā valsts simbolam ir būtiska nozīme valstiskās apziņas veidošanā un stiprināšanā visos valsts vēstures posmos. Ir uzsverama Latvijas valsts karoga īpašā simboliskā nozīme padomju okupācijas posmā un Trešās atmodas laikā.[1]” Minētā lieta tika ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Persona vērsās tiesā, jo par karoga neizkāršanu valsts svētku un sēru dienās bija paredzēts administratīvais sods. Persona argumentēja, ka viena no sēru dienām sakrīt ar viņas ģimenes svētkiem, kas savukārt disonē ar sēru noformējumā izkārtu karogu pie mājas. Persona pamatoja, ka administratīvais sods par karoga neizkāršanu, kas viņai ir ticis uzlikts, ierobežo viņai Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību. Latvijas valsts karoga kā valsts simbola lietošana esot veids, kādā persona neverbāli pauž savus uzskatus. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, viņa tiekot piespiesta paust valstij lojālus uzskatus viņai nepieņemamā vietā, laikā un veidā. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka viņa Latvijas valsts karogu lietojot tikai tad, kad vēloties paust savus uzskatus par notikumiem valstī.
Satversmes tiesas spriedums šajā lietā sabiedrībā joprojām tiek uzskatīts par kontroversiālu. Jo no vienas puses tajā ir secināts, ka Latvijas valsts karogs ir Latvijas valsts konstitucionālās un starptautiskās identitātes neatņemams elements, kas simbolizē latviešu nācijas vēsturisko konsolidācijas procesu, kā arī cīņu par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti. Atzīts, ka pienākums novietot valsts karogu pie dzīvojamām ēkām valsts svētku un atceres dienās stiprina valstisko apziņu un līdz ar to arī demokrātisku Latvijas Republiku. Tomēr tas, ka par šī pienākuma neievērošanu ir paredzēts sods, rada iespējamību, ka karogs pie ēkām tiek novietots nevis patriotisma, bet gan noteiktā soda dēļ. Soda noteikšana pilsoniska rakstura pienākumu izpildes nodrošināšanai ir atzīstama par samērīgu tikai izņēmuma gadījumos. Demokrātiskā valstī līdzās imperatīviem līdzekļiem jārada arī vispārīga rakstura priekšnoteikumi labprātīgai pilsonisko pienākumu izpildei, kas primāri balstās nevis bailēs no soda, bet gan valstiskajā apziņā. Demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama soda paredzēšana par viedokļa nepaušanu.
Lietā pieaicinātais politologs profesors Ivars Ijabs pauda uzskatu, ka “atskatoties vēsturē, varot secināt, ka stingra prasība, apliecināt lojalitāti kādai politiskajai ideoloģijai, bijusi raksturīga autoritāriem un totalitāriem režīmiem, taču šāda tendence esot saskatāma arī jaunās, vāji konsolidētās demokrātiskās valstīs.” [2]Spriedumu gatavojot, Satversmes tiesa apkopoja citu valstu pieredzi, par tiesību normām, kas regulē valsts karoga pacelšanu. Tas ļauj atzīmēt interesantu tendenci. Proti, lielākā daļa postsociālistisko valstu joprojām savu jauno demokrātisko valsts identitāti sargā ar cilvēka pamattiesības ierobežojošām metodēm, t.sk. prasot ārēju stingri noteiktas formas lojalitātes izrādīšanu. Arī Latvijas sabiedrībai, t.sk. daļai juristu ir grūti pieņemt sistēmu, ka iespējamas tiesību normas, kas mudina un audzina sabiedrību, taču neparedz sankcijas. Manuprāt minētais spriedums ir būtisks solis ceļā, lai Latvijā pārvarētu padomju laika ielikto domāšanas arhetipu: “Konstitūcija ir deklaratīva. Tāpēc, ja tiek ārēji formāli izpildītas tās prasības, viss ir kārtība. Tos, kas nepiedalās šajā kolektīvajā lojalitātes demonstrācijā- soda.”
Vēl uzsverot Satversmes tiesas ieguldījumu konstitucionālās identitātes atklāšanā un sargāšanā, vēlos minēt arī latviešu valodu kā būtisku Latvijas Republikas konstitucionālās identitātes raksturlielumu. Vārds jeb valoda, doma, ideja ir viens no atskaites punktiem sabiedrības izveidei un kolektīva pastāvēšanai. Valoda pilnveido cilvēku no bioloģiskas būtnes par sociālu būtni, dodot iespēju saziņai ar citiem cilvēkiem, liekot pamatu domāšanai, veidojot cilvēka personību. Valodas apgūšana palīdz personai iekļauties konkrētā sabiedrībā. Personas valoda apkārtējiem sniedz plašas zināšanas par runātāju: ļauj saprast personas saknes, no kura reģiona tā nāk, izglītības līmeni un varbūt pat nodarbošanos, gaumi, takta sajūtu un humora izjūtu. Valodā mēs izsakām sevi un mūsu valoda raksturo mūs.
Katrs no valodas izpausmes aspektiem ir izvērstu pētījuma vērts, taču tas nav mūsu šodienas uzdevums. Valoda ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa. Turklāt valoda kā valsts valoda noteiktu sociālu procesu dēļ, kas noris postmodernā sabiedrībā, ir apdraudēta kā lielās, tā mazās valstīs. Ja lielu nāciju varētu raksturot uzsvērta pašvērtības apziņa, tad mazu nāciju bieži vieno bailes pazust, izšķīst lielajās nācijās, zaudējot savu valodu un caur to savu patību. “Mūsu misija (ir) izdzīvot kā tautai,” Lietuvas Republikas simtgadi sagaidot, saka Lietuvas Biržu pilsētas mērs Valdemārs Vaļkūns. Ar to viss ir pateikts. Viss emocionālais spektrs, kas valda mazskaitlīgām nācijām piederīgu cilvēku domās un jūtās.
Savukārt lielas nācijas valodas apdraudējums mūsdienās, kad atkal sākusies lielā tautu staigāšana no vienas puses, bet komunikācijai tīmeklī nav robežu no otras puses. Apdraudējums valodai ir, piemēram, liels skaits tādu valodas lietotāju, kam tā nav dzimtā valoda. Tas var novest pie valodas vulgarizācijas, atkāpšanās no gramatikas likumiem un atteikšanās no valodas bagātā vārdu krājuma, vārdu un izteicienu lietošanas pārnestā nozīmē. Proti, tas, ka valodu lieto milzīgs skaits personu, kuras šo valodu īsti nepārvalda, var valodas “plašo plūdumu” sašaurināt līdz skopam minimumam, kas lietots gramatiski nepareizās formās. Šāds, piemēram, ir british english apdraudējums globalizācijas procesos, kuru ietvaros tiek lietota visai primitīva angļu valoda ar salīdzinoši nelielu vārdu krājumu. Runātāji maina valodu! Ja liela daļa no runātājiem kādā valodā runā kā otrā valodā, jo dzimtā ir cita, tad tikai daļa no viņiem spēj to apgūt pilnīgi korekti. Vācu presē tiek plaši atspoguļota situācija, ka pamatskolās ir problēmas ar vācu valodas mācīšanu atbilstošā līmenī, jo ir lielpilsētas, kurās noteiktos rajonos retam pirmklasniekam vācu valoda ir dzimtā valoda.
Savukārt mazai nācijai zaudēt valodu, nozīmē zaudēt daļu kultūras mantojuma. To kultūras daļu, kas tiek piesaistīts verbālai formai: literatūra, zinātne, filmas, dziesmu lirika, folklora, arī tiesību normas, judikatūru, doktrīnu, u.t.t. Latviešu nācija ir maza – visā pasaulē mazāk nekā 2 miljoniem cilvēku latviešu valoda ir dzimtā valoda. Vēsturiski ilgu laiku mēs esam bijuši tauta, kas pakļauta citu tautu kundzībai. Tas izpaudās arī valodas ziņā. No 13. gs. līdz pat 19. gadsimta beigām lielākajā daļā Latvijas teritorijas valsts valoda bija vācu, bet 19. gs. beigās, kad Krievijas impērijā tika uzsākti valsts centralizācijas un rusifikācijas procesi, par valsts valodu kļuva krievu valoda. Es nerunāšu par to, kā Krievijas impērijā tika ierobežotas minoritāšu tiesības, taču minēšu tikai vienu piemēru. Skolās mācības notika krievu valodā, un latviešu bērni nedrīkstēja savā starpā sarunāties dzimtajā valodā. Ja viņus pieķēra, lietojot dzimto valodu, viņi tika sodīti, t.sk. ar miesas un pazemojošiem sodiem. Tad 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts. Latvieši kļuva par titulnāciju, bet latviešu valoda par valsts valodu. Tomēr līdzās latviešu valodai valsts orgānos un iestādēs turpināja lietot arī bijušās valsts valodas – vācu un krievu. Tikai pēc autoritārā vadoņa Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā, latviešu valoda kļuva par vienīgo valodu, kurā notiek saziņa valsts iestādēs. Padomju okupācija 1940. gadā nāca ar jaunu rusifikācijas vilni. Turēšanās pie savas valodas latviešiem nozīmēja palikšanu savā latvietībā, par spīti tam, ka padomju vara bija izveidojusi “tautu sakausēšanas katlu”, kurā visām padomju tautām bija jāsakūst vienotā padomju tautā, kas runā krievu valodā. Tāpēc atjaunotā Latvijas Republika ar sevišķu rūpību aizsargā latviešu valodu kā valsts valodu.
Simptomātiski, ka gan jaunas valstis, gan valstis ar ievērojamu pieredzi, aptuveni vienā laikā XX gadsimta beigās nostiprināja valsts valodas statusu savās konstitūcijās. Nacionālie likumdevēji apzināja un aizsargāja konstitucionālo identitāti. Baltijas valstīm ir diezgan savstarpēji salīdzināmi risinājumi. Igaunijas 1992. gada 28. jūnija konstitūcijas sadaļā par valsts pamatiem 6. pantā ir noteikts: “ Igauņu valoda ir valsts valoda”. Lietuvas 1992. gada 25. oktobra konstitūcijā 1. daļā 14. pants pasludina lietuviešu valodu par valsts valodu. Latvija kā pēdējā no Baltijas valstīm, valsts valodu iestrādāja 1922. gada Satversmē, papildinot 1998. gada 15. oktobrī 4. pantu ar pirmo teikumi : “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Baltijas valstis, kurām valsts valoda ir īpaši nozīmīgs jautājums, nebūt nav ne pirmās, ne vienīgās, kas savās konstitūcijās nostiprināja valsts valodu kā vienu no valsts pamatvērtībām. Arī Francijas 1958. gada konstitūcijā gandrīz simultāni 1992. gada 25. jūnijā tika veikti papildinājumi. Konstitūcijas I daļas “Par suverenitāti” 2. pants tika papildināts ar pirmo punktu “Franču valoda ir Republikas valoda”, atstājot aiz valodas kā nācijas suverenitātes pamata valsts karogu, himnu, republikas devīzi un principus.
Kā jau minēju, Latvijas likumdevējs valsts valodu ir aizsargājis dubultā: 1998. gada 15. oktobrī papildinot 1. nodaļas 4. pantu ar pirmo teikumi, kā arī 2014. gada jūnijā, pievienojot Satversmei jaunu ievadu, kurā noteikta “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda”. Tā bija likumdevēja atbilde uz tā saucamo valodas referendumu jeb 2012. gada tautas nobalsošanu par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredzēja mainīt Latvijas Republikas Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, piešķirot krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Šis referendums parādīja latviešu valodas nozīmi konstitucionālās identitātes diskursā. Referendumā piedalījās nepieredzēti liels pilsoņu skaits 70,5% no balsstiesīgajiem, no kuriem par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%. Šī referenduma rezultāti aktualizēja jautājumu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, kas pieder pie Satversmes negrozāmā kodola un veido Latvijas Republikas konstitucionālo identitāti. Viss iepriekšminētais nosaka Latvijas likumdevēja un konstitucionālās justīcijas pūles, aizsargājot valodu -mūsu nācijas vienu no lielākajām vērtībām.
Satversmes tiesas judikatūrā latviešu valoda skatīta kā konstitucionālās identitātes daļa: “Ņemot vērā vēsturiskās īpatnības, to, ka latviešu skaitliskais sastāvs 20. gadsimta laikā valsts teritorijā ir samazinājies, atsevišķās lielākajās pilsētās, arī Rīgā, pamatnācija joprojām ir minoritāte un latviešu valoda tikai nesen atguvusi valsts valodas statusu, nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu.[3] …Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.”[4]
Būtiskas atziņas no citiem spriedumiem:
Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106: “ Līdztekus materiālās labklājības aspektiem jēdziens “sabiedrības labklājība” ietver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai. Pie tiem varētu pieskaitīt arī valsts pasākumus, lai nodrošinātu latviešu valodas dominanci sabiedrībā. [..] Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, kas ir būtisks sabiedrības labklājības priekšnoteikums.”[5]
Tā pavisam īsi, cenšoties veidot vēsturisko un salīdzināmo diskursu, skatot Latvija Eiropas kontekstā esmu centusies aptvert šo neaptverami plašo tēmu Latvijas Republikas konstitucionālā identitāte. Sargājot savu identitāti no globalizācijas apdraudējumiem ir jāapzinās galvenās konstitucionālās vērtības un vēlme veidot ilgtspējīgu nacionālu valsti.
Paldies, par uzmanību!
[1] Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 15.2. punkts.
[2] Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01
[3] Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 3.2. punkts.
[4] Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 3.2. punkts.
[5] Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 3. punkts.