Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles uzruna Latvijas zvērinātu advokātu kopsapulcē
Rīgā 2018. gada 20. aprīlī
Cienījamās advokātes, godātie advokāti!
Šajā uzrunā vēlētos pieskarties trim aspektiem, proti, par valsti, par advokātiem un par darāmo darbu.
Zvērinātu advokātu kā tiesu sistēmai piederīgu, neatkarīgu un tikai tiesībām pakļautu personu loma sabiedrībā un ietekme uz valstī notiekošajiem procesiem vienmēr ir bijusi nozīmīga. Kā piemēru vienmēr būtu jāatceras Latvijas pirmo prezidentu Jāni Čaksti.
Es teiktu, ka tās juridiskās domas un zināšanu spēks, kas atrodas šeit šajā zālē, vēl savu potenciālu Latvijas kā tiesiskas valsts nostiprināšanā nav pilnībā likts lietā.
Zvērinātu advokātu tiesības, pienākumi un atbildība expressis verbis paredzēta Advokatūras likumā un procesuālajos likumos. Tomēr advokātiem kā tiesu sistēmai piederīgām personām, kā tas izriet no Satversmes un tieši norādīts advokātu zvērestā, ir arī [plašāki] pienākumi pret: Latviju, likumiem, tiesām, valsts varu, sabiedrību, ģimeni, tikumību. Proti, advokāts, pildot savus advokāta uzdevumus, to spēj darīt tā, lai kopumā iegūtu Latvija kā tiesiska valsts.
Kā norādījusi Satversmes tiesa [jau 2003. gadā], advokāta kvalificēta juridiskā pārstāvība nozīmē, ka “advokāts ir ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi tiesā, bet vienlaikus [ir] arī tiesībaizstāvis. Advokāts, nododot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedrības labklājības interesēs un to vārdā.”[1]
Tieši advokāta piederība tiesu sistēmai viņam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses,[2] bet vienlaikus uzliek arī lielāku un plašāku atbildību un pienākumus pret sabiedrību un valsti.
- uzlabot advokātu zināšanas par konstitucionālajiem jautājumiem, lai visos procesos spētu nodrošināt kvalitatīvu pārstāvību un klienta aizsardzību, kā arī procesa taisnīgu un efektīvu norisi;
- veicināt advokātu specializēšanos;
- nodrošināt advokātu kvalifikācijas paaugstināšanu Satversmes tiesas procesa (kas, neapšaubāmi, ir sarežģīts process) jautājumos.
Minētais ir jo īpaši būtiski, ņemot vērā likumdevēja šābrīža darbu pie grozījumiem Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā.
Kā mums tas visiem zināms un kā Satversmes tiesa to neskaitāmas reizes jau norādījusi – vienas no vissvarīgākajām cilvēka tiesībām – tiesības uz taisnīgu tiesu – ietver arī personas tiesības uz juridisko palīdzību.[3]
Satversmes tiesa jau 2003. gadā norādīja, ka taisnīguma principā balstās nepieciešamība, īstenojot Satversmē paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu, nodrošināt visām personām kā civilprocesā, tā administratīvajā procesā, kriminālprocesā un Satversmes tiesas procesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu juridisko palīdzību.[4]
No Satversmes 92. panta izrietošais ikvienas personas tiesību uz advokāta palīdzību saturs nav izsmeļošs, tas var tikt paplašināts, bet ne ierobežots.[5] Šobrīd likumdevējs [un Tieslietu ministrija] strādā pie likuma grozījumiem, paredzot nodrošināt valsts nodrošināto juridisko palīdzību noteiktam personu lokam arī Satversmes tiesas procesā. Tāpēc šobrīd svarīgi ir paralēli likumdevēja darbam pie likuma grozījumiem piestrādāt pie advokātu kvalifikācijas, apmācības un specializēšanās Satversmes tiesas procesa jautājumos.
Latvijas Zvērinātu advokātu padome, uzraugot advokāta profesionālo darbību, ētikas prasību ievērošanu, kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu, kā arī, regulējot konkrētus ar advokāta sniegto juridisko palīdzību saistītus jautājumus,[6] nodrošina mehānismu, ar kuru advokātu kvalifikācija tiek pastāvīgi celta un uzturēta nemainīgi augstā līmenī.[7] Tāpēc es aicinātu Zvērinātu advokātu padomi jau laikus sagatavoties minētajiem [un tikai likumsakarīgajiem] grozījumiem Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā.
Kolēģi, lai jūsu advokāta statuss, īpašās prasmes un aizvien pilnveidotās zināšanas sniegtu jums ne vien iespējas, bet arī būtu pamatā jūsu darbības plašākai ietekmei demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā valstī.
[1] Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-04-01, s.d. 4.1.p.
[2] Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01, 16.p.
[3] Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-08-01, s.d.1.p.
[4] Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-08-01, s.d. 1.3.p.
[5] Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-04-01, s.d.5.
[6] Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra spriedums lietā Nr. 2013-04-01, 26.1.p.
[7] {Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra spriedums lietā Nr. 2013-04-01 #333D: 17}