Normas, kas nosaka tiesnešu mēnešalgu piesaisti valsts tiešās pārvaldes iestādes augsti kvalificēta jurista jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram, atzīst par neatbilstošām Satversmes 83. un 107. pantam
Satversmes tiesa 2017. gada 26. oktobrī pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-31-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 4. panta devītās daļas un 6.1 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 83. un 107. pantam”.
Apstrīdētās normas
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk − Atlīdzības likums) 4. panta devītā daļa: “Tiesneša mēnešalgu nosaka, to piesaistot valsts tiešās pārvaldes iestādes augsti kvalificēta jurista mēnešalgai ar attiecīgu koeficientu[1]. Prokurora mēnešalgu nosaka, to piesaistot rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgai ar attiecīgu koeficientu.”
Atlīdzības likuma 6.1 panta pirmā daļa: “Rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgu nosaka, to pielīdzinot valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja mēnešalgas maksimālajam apmēram (12. mēnešalgu grupa) saskaņā ar šā likuma 3. pielikumu[2].”
Augstāka juridiska spēka normas
Satversmes 83. pants:
“Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”
Satversmes 107. pants:
“Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc Tieslietu padomes pieteikuma. Tieslietu padome uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj tiesnešu neatkarības principu, nesamērīgi ierobežojot tiesnešu neatkarības garantijas, un tādēļ neatbilst Satversmes 83. un 107. pantam.
Atlīdzības ziņā samērojot tiesneša un valsts tiešās pārvaldes juridiskās struktūrvienības vadītāja amatu, likumdevējs neesot ņēmis vērā šo amatu atšķirīgās funkcijas, statusu, atbildību un tiem noteiktos ierobežojumus. Likumdevējs neesot ievērojis arī to, ka valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītājam atkarībā no darba rezultātiem esot paredzētas piemaksas, prēmijas un naudas balvas, bet tiesnešiem tās nevarot noteikt. Pastāvošā tiesnešu atlīdzības sistēma neļaujot tiesneša amatam piesaistīt labākos kandidātus un nemotivējot valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāju kļūt par tiesnesi, jo tiesneša atlīdzība faktiski esot mazāka.
Tieslietu padome uzskata, ka likumdevēja bezdarbības dēļ tiesnešu atlīdzības sistēma neesot pielāgota ekonomiskās situācijas un tiesiskā regulējuma izmaiņām. Likumdevējs esot aizsargājis citu valsts amatpersonu atlīdzību, taču neesot izveidojis sistēmu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības saglabāšanai. Salīdzinot tiesnešu atlīdzību ar valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzību, tiesnešu atlīdzību nevarot atzīt par pienācīgu. Tieslietu padome uzsvēra, ka, nosakot atlīdzību tiesnešiem un atlīdzību valsts pārvaldē, esot jāievēro atšķirīgi principi, tādēļ valsts pārvaldē noteiktā atlīdzība varot tikt izmantota salīdzinājumam, bet neesot pieļaujama tiesnešu un valsts pārvaldes amatpersonu atalgojuma sazobe.
Tiesas secinājumi un lēmums
Par prasījuma robežu noteikšanu
Satversmes tiesa nolēma, ka šīs lietas ietvaros tā izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. un 107. pantam vienīgi tiktāl, ciktāl apstrīdētas normas nosaka tiesnešu mēnešalgas aprēķināšanas kārtību. Normu atbilstību Satversmei, ciktāl tās nosaka prokuroru mēnešalgas aprēķina kārtību, Satversmes tiesa vērtēs pēc Latvijas Republikas ģenerālprokurora pieteikuma ierosinātajā lietā Nr. 2017-13-01. [17.]
Par apstrīdēto normu vērtēšanu
Satversmes tiesa secināja, ka lietā ir strīds vienīgi par tiesnešu darba samaksas regulārās daļas vienu no elementiem – mēnešalgu. Abas apstrīdētās normas pēc būtības veido vienotu tiesnešu mēnešalgas aprēķināšanas sistēmu, kas paredz ikviena tiesneša mēnešalgas apmēra piesaisti valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas maksimālajam mēnešalgas apmēram. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēja kā vienotu tiesnešu darba samaksas regulējumu. [18.1., 18.2.]
Satversmes tiesa secināja, ka kritēriji, pēc kuriem izvērtējams, vai tiesnešiem ir nodrošināta atbilstoša darba samaksa Satversmes 107. panta izpratnē, tieši izriet no Satversmes 83. panta. Tādēļ, ja tiktu secināts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. pantam, tas nozīmētu, ka tās nenodrošina tiesnešiem atbilstošu darba samaksu un neatbilst arī Satversmes 107. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīja apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. pantam. [19.]
Par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 83. pantā ietvertajam tiesnešu neatkarības principam
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējam ir no varas dalīšanas principa izrietošs pienākums ievērot tiesneša statusu, proti, izturēties pret tiesu varu tā, lai būtu nodrošināts triju valsts varas atzaru savstarpējais līdzsvars. Šai likumdevēja attieksmei pret tiesu varu citstarp ir jāatspoguļojas arī tiesnešu atlīdzības tiesiskajā regulējumā. [21.1]
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir tiesīgs veidot tiesnešu atlīdzības sistēmu, par atskaites punktu izvēloties izpildvaras amatpersonas atlīdzības apmēru. Tomēr šādā gadījumā tiesneša atlīdzība nevar būt atkarīga no citam valsts varas atzaram raksturīgiem atlīdzības noteikšanas principiem. [21.1.]
Satversmes tiesa uzsvēra, ka likumdevējam, lemjot par tiesnešu darba samaksas atbilstību, ir jānodrošina tas, lai tiesnešu neatkarības principam atbilstu ikviena tiesneša darba samaksa neatkarīgi no tiesas līmeņa vai tiesneša amatā nostrādātā laika. [20.]
Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēja, vai ar apstrīdētajām normām rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim, neņemot vērā iespējamās tiesnesim paredzētās izdienas piemaksas, tiek nodrošināta tāda darba samaksa, kas atbilst no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa izrietošajiem kritērijiem. [20.]
Satversmes tiesa norādīja, ka tāda tiesnešu atlīdzības sistēma, kurā tiesneša atlīdzība ir atkarīga no citam valsts varas atzaram raksturīgiem atlīdzības noteikšanas principiem, neatbilst tiesnešu neatkarības principam. [21.1.]
Par tiesnešu finansiālo drošību
Satversmes tiesa atzina, ka ar tiesnešu finansiālo drošību jāsaprot valsts pienākums paredzēt tiesnešiem tādu atlīdzību, kas var viņiem nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni visā tiesneša karjeras garumā, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, kā arī vispārējos dzīves standartus. Tiesneša finansiālā drošība ietver ne vien viņa iztiku, bet, ņemot vērā tiesneša amata nozīmīgumu sabiedrībā, arī noteiktu dzīves kvalitāti. Tiesneša finansiālā drošība nav apdraudēta vienīgi tad, ja tiesneša saņemtā atlīdzība ļauj viņam uzturēt pienācīgu dzīves līmeni un arī parūpēties par savas ģimenes labklājību. [21., 21.2.]
Satversmes tiesa norādīja, ka tiesnešu darba samaksai, lai tā nodrošinātu tiesnešu finansiālo drošību, ir jābūt samērotai ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem un konkurētspējīgai [22.1.]
Satversmes tiesa secināja, lai gan tiesneša amatam izvirzītas augstas kvalifikācijas un sociālās kompetences prasības, kā arī noteikti tiesību ierobežojumi, tiesnešiem ir noteikta tāda darba samaksa, kuras faktiskā vērtība ir zemāka nekā amatpersonai, kuras mēnešalgai ir piesaistīta tiesnešu mēnešalga. [22.3.]
Atlīdzības likuma normu piemērošanas prakse valsts pārvaldē vienīgi pastiprina to radīto tiesnešu finansiālās drošības apdraudējumu, būtībā vēl vairāk samazinot ar apstrīdētajām normām noteiktās tiesnešu darba samaksas jau tā neatbilstoši zemo faktisko vērtību. [22.3.]
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesnešu darba samaksa nenodrošina tiesnešu finansiālo drošību. [22.3.]
Par tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanu
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam būtu jāizveido tāda tiesnešu atlīdzības sistēma, kas ietvertu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības saglabāšanas mehānismu. Tiesnešu atlīdzības faktiskā vērtība var tikt saglabāta, likumdevējam izveidojot tādu tiesnešu atlīdzības sistēmu, kas tiesneša atlīdzības faktisko apmēru padara atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, vai nosakot termiņu, pēc kura tiesnešu atlīdzības apmērs būtu pārskatāms, un konkrētus kritērijus, pēc kuriem vērtējams tiesnešu atlīdzības faktiskais apmērs. [21.3.]
Satversmes tiesa konstatēja, ka pašreizējā tiesnešu atlīdzības sistēma neietver tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanas mehānismu, jo tās Atlīdzības likuma normas, kas paredz atlīdzības un darba samaksas pārskatīšanu, attiecas vienīgi uz valsts un pašvaldību institūciju vadītājiem [22.4.]
Tā kā apstrīdētajās normās noteiktā tiesnešu atlīdzības piesaiste nenodrošina tiesnešu darba samaksas atbilstību no tiesnešu neatkarības principa izrietošajām prasībām, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. pantam, kā arī Satversmes 107. pantam un ir atzīstamas par spēkā neesošām. [22.4.]
Par Satversmes tiesas sprieduma spēku laikā
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai izstrādātu Satversmes 83. panta prasībām atbilstošu tiesnešu darba samaksas sistēmu – izvērtētu ikvienam tiesnesim nodrošināmo darba samaksas faktisko vērtību un pārskatītu valsts budžeta iespējas. Līdz ar to apstrīdētās normas ir atzīstamas par spēkā neesošām no 2019. gada 1. janvāra. [23.]
Satversmes tiesa nolēma:
atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 4. panta devītās daļas pirmo teikumu un 6.1 panta pirmo daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 83. un 107. pantam un spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā:
https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2017/10/2016-31-01_Spriedums.pdf
[1] Atlīdzības likuma 6.1panta otrā daļa nosaka, ka tiesnešu mēnešalgu nosaka, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgai piemērojot šādu koeficientu:
1) rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāja vietniekam un rajona (pilsētas) tiesas tiesu nama priekšsēdētājam — 1,1;
2) rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājam — 1,2;
3) zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim — 1;
4) zemesgrāmatu nodaļas priekšnieka vietniekam — 1,05;
5) zemesgrāmatu nodaļas priekšniekam — 1,1;
6) apgabaltiesas tiesnesim — 1,2;
7) apgabaltiesas priekšsēdētāja vietniekam un kolēģijas priekšsēdētājam, kā arī apgabaltiesas tiesu nama priekšsēdētājam — 1,28;
8) apgabaltiesas priekšsēdētājam — 1,35;
9) (izslēgts ar 12.12.2013. likumu);
10) Augstākās tiesas tiesnesim — 1,42;
11) Augstākās tiesas departamenta priekšsēdētājam — 1,55;
12) Augstākās tiesas priekšsēdētājam — 1,7;
13) Satversmes tiesas tiesnesim — 2,1;
14) Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietniekam — 2,3;
15) Satversmes tiesas priekšsēdētājam — 2,62.
[2] Saskaņā ar Atlīdzības likuma 3. pielikumu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgas apmērs ir 1647 EUR (bruto).
Relīze PDF formātā: 2016-31-01_PR_par_spriedumu
Preses konferences ieraksts pēc sprieduma lietā Nr.2016-31-01 pasludināšanas pieejams šeit.
Saistītā lieta: 2016-31-01