Pārskats par Satversmes tiesas konferencē “Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī” izteiktajām atziņām
Konference tika atklāta ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu. Valsts prezidents apsveica Satversmes tiesu tās 20. gadadienā, atzīmējot, ka ar godprātīgu darbu un izsvērtiem lēmumiem Satversmes tiesa bauda augstu novērtējumu un autoritāti sabiedrībā. Turklāt uzticēšanās Satversmes tiesai sekmē un nostiprina arī ticību Latvijas valstij un konstitucionālajai iekārtai. Īpaši pateicības vārdi tika veltīti pirmajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņam. Pateicoties par Satversmes tiesas izveidošanu un demokrātiskas tiesiskas valsts nostiprināšanu Latvijā, Valsts prezidents pasniedza A. Endziņam personisku dāvanu.
Konferences atklāšanā ar uzrunu uzstājās arī Eiropas Padomes komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisijas) pārstāve Taņa Gervina (Tanja Gerwien). T. Gervina akcentēja konstitucionālo tiesu savstarpējās sadarbības un informācijas apmaiņas nozīmi, kā arī Venēcijas komisijas lomu šīs sadarbības veicināšanā. T. Gervina norādīja, ka konstitucionālajām tiesām tiek nepamatoti pārmests tiesu aktīvisms šā jēdziena negatīvajā nozīmē, jo ir sarežģīti novilkt robežlīniju starp konstitūcijas interpretāciju, kas ir ikvienas konstitucionālās tiesas pamatuzdevums, un tiesas aktīvismu. Venēcijas komisijas pārstāve vēlreiz atgādināja, ka komisijas uzdevums ir palīdzēt stiprināt tiesiskumu un tā ir gatava sniegt savu atbalstu ikvienai konstitucionālajai tiesai.
Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš savā konferences atklāšanas uzrunā ieskicēja Satversmes tiesas darbības perspektīvas. Viņš Satversmes tiesas 20 darba gadus iedalīja četros posmos, norādot, ka šobrīd tiesa atrodas ceturtajā posmā, bet pirms tam kā pirmais ir bijis posms no 1996. gada līdz 2001. gadam, kad Satversmes tiesa tika izveidota. Tam sekoja posms no 2001. gada līdz 2009. gadam, kad Satversmes tiesa sāka izskatīt lietas pēc konstitucionālajām sūdzībām un izveidoja pamattiesību aizsardzības standartu un pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju. Kā trešais posms tika minēts laiks no 2009. gada līdz 2013. gadam, kad Satversmes tiesa izskatīja tā saucamās ekonomiskās krīzes lietas. Satversmes tiesas priekšsēdētāja uzrunā tika ieskicēta arī Satversmes tiesas nākotnes vīzija, kā arī izteikta pateicība Satversmes tiesas esošajiem un bijušajiem tiesnešiem un darbiniekiem.
Konferences pirmā diena tika organizēta trīs sesijās, un kopumā tika nolasīti deviņi referāti. Konferences 1. sesiju ar referātu “Pārskatot tiesu aktīvismu jeb Konstitucionālā tiesa starp pozitīvo un negatīvo likumdevēju” atklāja bijušais Bulgārijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs, Venēcijas komisijas loceklis prof., Dr. Jevgēnijs Tančevs (Evgeni Tanchev). J. Tančevs ieskicēja apskatāmā jautājuma nacionālo un starptautisko dimensiju. Savā referātā J. Tančevs nepiekrita juridiskajā literatūrā izteiktajai tēzei par to, ka valsti vada tiesneši. Prezentācijā tika sniegts ieskats Vācijas Konstitucionālās tiesas praksē attiecībā uz tiesas kontroli pār izpildvaru un likumdevējvaru. J. Tančevs par nepareizu uzskata viedokli, ka tiesnesis ir ieslodzīts būrī, kuru veido likumi, jo patiesībā tiesnesim ir jāspēj atrisināt radušās situācijas. Tomēr konstitucionālās tiesas nav uzskatāmas arī par likumdevēja “jaunāko brāli”, tām ir sava noteikta vieta varas dalīšanas sistēmā, tādēļ absolūts tiesu aktīvisms ir nepieļaujams.
Ar otro konferences referātu “Tiesiska valsts vai tiesnešu valsts?” uzstājās Satversmes tiesas tiesnese, prof., Dr. iur. Sanita Osipova. Profesore ieskicēja trīs dažādus tiesiskas valsts konceptus Eiropā: 1) t.s. angļu tiesību konceptu; 2) t.s. franču tiesību konceptu; 3) t.s. vācu tiesību konceptu. Lai gan katra koncepta izpausmes atšķirtas, tiem esot viens mērķis, un katrs no šiem konceptiem prasot augsti kvalificētas tiesas. Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, tika izvēlēts vācu tiesību modelis. Referātā tika norādīts uz jēdziena “tiesnešu valsts” rašanās vēsturi un nozīmi. Tiesnešu valsts neesot uzskatāma par vienu no modeļiem, tas esot viens no riskiem, bez kura nevar pastāvēt demokrātiska valsts. S. Osipova aplūkoja arī tiesu aktīvisma izpausmes Satversmes tiesas praksē, kā piemērus izmantojot lietas Nr. 2006-41-01 un Nr. 2007-11-03.
Konferences 1. sekciju noslēdza Beļģijas Konstitucionālās tiesas tiesneša Pjēra Niula (Pierre Nihoul) referāts “Beļģijas Konstitucionālās tiesas aktīvisms”. P. Niuls ieskicēja Beļģijas Konstitucionālās tiesas kompetenci, norādot, ka tiesā ir divi tiesvedības veidi: viens – attiecībā uz kompetences sadalījumu starp federācijas valdību un federācijas subjektiem, otrs – attiecībā uz personu pamattiesību aizsardzību. Tika norādīts arī uz katras minētās jomas pamatprincipiem. P. Niuls sniedza informāciju arī par Beļģijas Konstitucionālās tiesas praksi, sagatavojot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālo nolēmumu saņemšanai.
Konferences 2. sesijā ar pirmo referātu “Tiesu aktīvisma mīta atrisināšana, izmantojot dialogu ar nacionālajām tiesām: Strasbūras pieredze” uzstājās Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesis, bijušais Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents Dīns Špīlmans (Dean Spielmann). Referātā tika uzsvērta nacionālo un pārnacionālo tiesu dialoga nozīme. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) un nacionālās tiesas aizstāvot vienas un tās pašas vērtības, turklāt ECT neesot iecerēta kā institūcija, kas varētu pārkāpt nacionālo tiesu kompetenci. Ar piemēriem no ECT prakses tika parādīts, kā tiek noskaidrots, vai Eiropas valstīs pastāv vienota izpratne par kāda jēdziena saturu, tomēr arī vienotas izpratnes neesamība nevar būt šķērslis, lai izlemtu kādu jautājumu. D. Špīlmans norādīja uz gadījumiem, kad Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas dalībvalstu rīcība cilvēktiesību ierobežošanā var būt plašāka un kad – šaurāka. Tāpat viņš uzsvēra, ka viens no kritērijiem, lai noteiktu, vai valsts ir ievērojusi savas lemšanas brīvības robežas, ir arī likumdošanas procesa kvalitāte.
Referāta “Eiropas konstitucionālo tiesu aktīvisms: vai tas tiešām pastāv?” ievadā Portugāles Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja vietniece, prof. Marija Lučija Amarala (Maria Lúcia Amaral) sniedza apskatu par jēdziena “tiesu aktīvisms” vēsturi, norādot, ka pirmo reizi to ir izmantojis Artūrs Šlesingers. (Arthur Schlesinger), 1947. gadā ASV žurnālā “Fortune” publicējot rakstu ar nosaukumu “Augstākā tiesa: 1947” (The Supreme Court: 1947). Referāta ietvaros tika meklētas atbildes uz trīs jautājumiem: 1) vai tiesu aktīvisms ir labs vai slikts? 2) kādi kritēriji nošķir labu aktīvismu no slikta aktīvisma? 3) ja tiesu aktīvisms ir slikts, tad kā no tā aizsargāties? M. L. Amarala arī norādīja, ka konstitucionālā tiesa nevar spriest sekli un šauri, tiesas skatījumā jābūt ietvertām plašākām kopsakarībām un vērtībām. Tāpēc konstitucionālās tiesas aktīvismu nevarot vērtēt tikai negatīvā nozīmē.
Lietuvas Konstitucionālās tiesas tiesnesis prof. Gedimins Mesonis (Gediminas Mesonis) referātā “Konstitucionālo tiesu aktīvisms: Lietuvas prakse” akcentēja jēdziena “tiesu aktīvisms” tvērumu, norādot, ka tas pēc būtības ir starpdisciplinārs jēdziens, ne tikai juridisks. Ar piemēriem no Lietuvas Konstitucionālās tiesas prakses tika atklātas tiesu aktīvisma izpausmes Lietuvā – tostarp paplašināta konstitūcijas interpretācija un konstitūcijā neregulētu jautājumu izlemšana. Konstitucionālās tiesas aktīvisms esot svarīgs instruments, lai aizsargātu personu pamattiesības, kā arī tiesu varu.
Konferences pēdējo, trešo, sekciju atklāja Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs Konrāds Lenarts (Koenraad Lenaerts) ar referātu “Savstarpēja uzticēšanās, savstarpēja atzīšana un cilvēktiesību aizsardzība Eiropas Savienības Tiesas praksē”. K. Lenarts uzsvēra Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās nozīmi. Esot svarīgi, lai Eiropas Savienībai būtu pietiekošas pilnvaras panākt vienotu tiesiskuma un drošības telpu. Ar vairākiem piemēriem, tostarp t.s. Melloni lietu (C-399/11), K. Lenarts raksturoja Eiropas Savienības Tiesas nostāju. Referātā tika akcentēts arī Eiropas Savienības konstitucionālās identitātes kodols. K. Lenarts aicināja kopēja rezultāta sasniegšanai nepaļauties vienīgi uz Eiropas Savienības Tiesas iespējām, bet izmantot arī nacionālos līdzekļus.
Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas tiesnese, prof., Dr. Gabriele Brica (Gabriele Britz), uzstājās ar referātu “Konstitucionālo tiesu aktīvisms kā objektīva nepieciešamība”. Visupirms viņa akcentēja, ka tiesas pašierobežošanās tiek uzskatīta par normu Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas praksē. Konstitucionālajai tiesai esot jāatstāj lauks likumdevējam politisku lēmumu pieņemšanai. Tomēr, izmantojot piemērus no Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas prakses, tika norādīts uz pamatotiem tiesu aktīvisma izmantošanas gadījumiem. G. Brica uzskata, ka esot vairākas jomas, kurās tiesai nevajadzētu atteikties no savām pilnvarām, bet laiku pa laikam izmantot savu aktīvismu. Šādas jomas esot – būtiskāko pamattiesību elementu aizsardzība, minoritāšu tiesību aizsardzība, kā arī salīdzinoši jaunas tiesību nozares, piemēram, datu aizsardzība.
Ar konferences 3. sekcijas pēdējo referātu “Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī: Austrijas pieredze” uzstājās Austrijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs, prof. Gerhards Holcingers (Gerhart Holzinger). G. Holcingers norādīja, ka konstitucionālajām tiesām ir īpaša atbildība, lai izveidotu kopīgu brīvības un taisnīguma telpu. Kritika, kas vērsta pret konstitucionālajām tiesām par šo tiesu it kā veiktu demokrātijas izkropļošanu, parasti balstoties uz pārpratumiem. Varas dalīšanas principa mērķis esot nevis izolēt vienu varu no otras, bet gan panākt labāku visu varu sadarbības modeli. No šāda skatupunkta raugoties, konstitucionālā tiesvedība nevis rada pretrunu ar varas dalīšanas principu, bet gan īsteno to. G. Holcingers ieskicēja norises Austrijas Konstitucionālā tiesā, atzīmējot, ka savā sākotnējā praksē tiesa ieņēma pašierobežošanās pozīciju, tomēr, sākot ar 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, pamattiesību aizsardzības labad atkāpās no šīs pozīcijas.
Konferences videoieraksts pieejams šeit.
