Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2015. gadā

10.02.2016.

Pārskats par Satversmes tiesas darbu sniedz ieskatu aizvadītā gada konstitucionālās jurisprudences aktualitātēs. Proti, pārskatā atspoguļotas Satversmes tiesas atziņas, kuras ietvertas spriedumos un lēmumos par tiesvedības izbeigšanu, kas taisīti laika posmā no 2015. gada janvāra līdz 2015. gada decembrim.
Pārskatā par Satversmes tiesas darbu 2015. gadā atspoguļotas vienīgi tās nolēmumos ietvertās atziņas, kuras uzskatāmas par jaunām un inovatīvām.
Satversmes tiesā 2015. gadā saņemti 269 iesniegumi. No tiem 116 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 153 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās.
Satversmes tiesa ierosinājusi 24 lietas, no kurām 15 lietas ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, bet četras lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas vai administratīvās tiesas pieteikumiem. Viena lieta ierosināta par Saeimas deputātu pieteikumu un viena lieta par tiesībsarga pieteikumu. Pieteikumos lūgts vērtēt dažādus tiesību jautājumus – tostarp tādus, kas saistīti ar valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtību, tiesībām atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, personas datu aizsardzību un valsts valodas lietojumu radio.
Satversmes tiesa 2015. gadā ir izskatījusi 19 lietas. Tiesvedība izbeigta trīs lietās, savukārt 16 lietās pieņemti spriedumi. Satversmes tiesa 11 lietās taisījusi spriedumus par tiesību normas atbilstību Satversmei. Lietā Nr. 2015-01-01 Satversmes tiesa konstatējusi, ka viena no apstrīdētajām normām Satversmei atbilst, savukārt otra lietā apstrīdēta norma Satversmei neatbilst. Apstrīdētā norma par Satversmei nebilstošu atzīta trīs lietās. Piecām lietām Satversmes tiesas tiesneši pievienojuši atsevišķās domas.
Satversmes tiesa sniegusi vērtējumu vairākos būtiskos konstitucionālo tiesību jautājumos, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar valsts karogu kā valsts konstitucionālās un starptautiskās identitātes elementu, komercdarbības atbalsta kontroli, elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, mantas konfiskāciju, dabas resursu un subsidētās elektroenerģijas nodokļiem, kā arī valsts amatpersonas statusu un regulējumu, kas paredz interešu konflikta novēršanu. Lietā Nr. 2015-01-01 Satversmes tiesa pirmo reizi atklājusi negatīvās vārda brīvības saturu un atsaukusies uz Satversme ievadu.
Satversmes tiesa, vērtējot nodokļu tiesību jomā izdotu tiesību normu atbilstību Satversmei, raksturojusi konstitucionālās kontroles apjomu un norādījusi metodoloģiju, kā vērtējama šajā jomā izdotas tiesību normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-11-0103 norādīja, ka, vērtējot īpašuma tiesību ierobežojumu, kas izriet no nodokļa maksāšanas pienākuma, tai jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība. Tādējādi Satversmes tiesai galvenokārt jāvērtē, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs tā adresātam. Lietā Nr. 2014-11-0103 un lietā Nr. 20174-12-01 paustas arī nozīmīgas atziņas par valsts budžeta izskatīšanu un pieņemšanu.
Lietā Nr. 2015-03-01 un lietā Nr. 2015-15-01 risināti būtiski Satversmes tiesas procesa jautājumi. Proti, Satversmes tiesa izskatījusi konstitucionālās sūdzības iesniedzēju lūgumu par to, lai līdz Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienai tiktu piemērots pagaidu tiesību aizsardzības līdzeklis – apturēta tiesību normu darbība. Abās lietās Satversmes tiesa secināja, ka lūgums apturēt apstrīdētā regulējuma darbību nav neregulēts procesuāls jautājums, jo likumdevējs nav paredzējis citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, kā vien tiesas nolēmuma izpildes apturēšanu.
Pārskata periodu raksturo tas, ka Satversmes tiesa ir attīstījusi iepriekšējos tiesas nolēmumos sniegto Satversmes normu interpretāciju. Piemēram, Satversmes tiesa ir konkretizējusi Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumu. Savukārt lietā Nr. 2015-01-01 un lietā Nr. 2015-06-01 Satversmes tiesa konkretizējusi Satversmes 100. pantā noteikto tiesību saturu. Lietā Nr. 2015-05-03 paustās tēzes papildina izpratni par likumdevēja pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot ārējos normatīvos aktus. Jaunas tēzes par Satversmes 91. panta saturu ietvertas spriedumā lietā Nr. 2015-10-01, proti, Satversmes tiesa attīstīja vienlīdzības principa izpratni neitrāla tiesiska regulējuma gadījumā. Nozīmīgas atziņas par pašvaldību ievēlēšanas un pilsoņu pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtību ietvertas spriedumā lietā Nr. 2014-03-01.

SATVERSMES TIESAS LĒMUMOS PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU IETVERTĀS ATZIŅAS

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-01 “Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” 54.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai” ietvertas tālāk minētās atziņas.

Lai kādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē, tām jāatbilst tiesību sistēmā noteiktajiem kritērijiem (11. punkts).
Ar administratīvo aktu piešķirtām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par paaugstinātu cenu pašām par sevi piemīt ekonomiska vērtība un personai (komersantam) ir prasījuma tiesības uz to realizāciju (12.1. punkts).
Plānotā peļņa nav uzskatāma par īpašumu, jo vēl nav nopelnīta, un līdz ar to nepastāv prasība, kuru varētu apmierināt (12. 2. punkts).
Ja Satversmes tiesa, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, konstatē, ka Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma nav, tā nevar vērtēt prasījumu arī tā pakārtotajā daļā par apstrīdētās normas atbilstību likumā noteiktajam pilnvarojumam (14. punkts).

SATVERSMES TIESAS SPRIEDUMOS IETVERTĀS ATZIŅAS

Spriedumā lietā Nr. 2014-03-01 “Par Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 15. panta pirmās daļas, ciktāl tā nepieļauj vēlētāju apvienībām iesniegt kandidātu sarakstus novados, kuru iedzīvotāju skaits ir lielāks par 5 000, un republikas pilsētās, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Likumdevējam, garantējot Satversmes 101. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību īstenošanu, ir plaša rīcības brīvība regulēt pašvaldību ievēlēšanas kārtību, citastarp noteikt arī to, kādi subjekti un kādā veidā ir tiesīgi iesniegt kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Tomēr minētajai kārtībai jābūt noteiktai, ievērojot Satversmes normas un principus (14. punkts).
Likumdevējam nav pienākuma noteikt pašvaldību vēlēšanām tādu tiesisko regulējumu, kas ikvienam pilsonim ļautu pašam izvēlēties savu pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtību ārpus likumā jau paredzētās. Arī Latvijas starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies, piemēram, ar Eiropas vietējo pašvaldību hartas 3. panta otro daļu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantu, nosaka vienīgi vispārīgus principus, kādiem valstu reglamentētajai kārtībai ir jāatbilst, bet konkrētu risinājumu izvēli atstāj katras valsts likumdevēja ziņā (14. punkts).
No Satversmes 101. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums konkrētā formā, proti, ar likumu, noteikt tādu ikviena pilsoņa pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtību pašvaldības domes vēlēšanās, kura atbilst Satversmes normām un principiem (14. punkts).
Tas, ka likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, nosaka pilsoņa pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtību, nenozīmē, ka likumdevēja rīcība pati par sevi ierobežo personai Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības. Taču, ja likumdevēja noteiktā kārtība neatbilst kādai no Satversmes normām vai principiem, tā ir uzskatāma par neatbilstošu arī Satversmes 101. pantam (16. punkts).
Politisko partiju sistēmas stiprināšana ir vērsta uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību un var tikt atzīta par leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes noteikšanai (20.1. punkts).
Pašvaldības dome ir pašvaldības iedzīvotāju politiskās pārstāvības orgāns. Savukārt viena no pašvaldības galvenajām pazīmēm ir tās ievēlējamība. Tādējādi viens no primārajiem pašvaldību vēlēšanu mērķiem ir pašvaldības iedzīvotāju pārstāvības orgāna izveidošana (20.2. punkts).
Jebkura pārstāvības orgāna – parlamenta vai pašvaldības domes – izveidošana ir iespējama, ja vēlētājiem ir iespējas izvēlēties, kuram no pieteiktajiem kandidātu sarakstiem viņi atdos savu balsi (20.2. punkts).
Lai nodrošinātu pārstāvības orgāna izveidošanu visās Latvijas pašvaldībās neatkarīgi no iedzīvotāju un pārstāvēto politisko partiju skaita, likumdevējs kā izņēmumu no vispārējās kārtības ir noteicis tiesības pilsoņiem mazajos novados kandidēt arī no vēlētāju apvienību sarakstiem. Proti, paredzot atšķirīgu attieksmi pilsoņa pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtībā, likumdevējs ir vēlējies stiprināt politisko partiju sistēmu un vienlaikus nodrošināt iedzīvotāju skaita ziņā nelielās pašvaldībās tāda pārstāvības orgāna izveidošanu, kas pietiekami plaši atspoguļotu pašvaldības iedzīvotāju intereses (20.2. punkts).
Piešķirot ikvienam pilsonim tiesības kandidēt jebkuras pašvaldības domes vēlēšanās no vēlētāju apvienības saraksta, iespējams, varētu nodrošināt plašāku iedzīvotāju interešu pārstāvību pašvaldības domē. Taču, kamēr pastāv izteiktas atšķirības politisko partiju un vēlētāju apvienību darbības tiesiskajā regulējumā, šāds līdzeklis neveicinātu politisko partiju sistēmas stiprināšanu visas valsts mērogā tādā pašā kvalitātē, kā to veicina apstrīdētajā normā noteiktā atšķirīgā attieksme (23. punkts).
Likumdevējam jebkurā brīdī ir tiesības, izmantojot savu rīcības brīvību, lemt par grozījumiem Pašvaldību vēlēšanu likumā, lai piešķirtu ikvienam pilsonim plašākas pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas iespējas. Taču arī tādam regulējumam būtu jāatbilst tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem, citastarp jānodrošina brīvas vēlēšanas, kā arī vienlīdzīgi noteikumi attiecībā uz kandidātu sarakstu finansējumu un priekšvēlēšanu aģitāciju (20.4. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-08-03 “Par Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumu Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 16. pielikuma “Veselības aprūpes pakalpojumu tarifi par profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumiem” 555. punkta, ciktāl tas neparedz tarifu par plānotajām ārpusstacionāra dzemdībām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, var izveidot tikai tādu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kas atbilst Satversmē nostiprinātajām normām un principiem (11.1. punkts).
Likumdevējs ir izveidojis valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sistēmu, kuras ietvaros visām sievietēm ir iespējams saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību plānotu fizioloģisku dzemdību gadījumā (11.3. punkts).
Izveidojot no valsts budžeta līdzekļiem apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu sistēmu, valstij citastarp ir jānodrošina vienlīdzības principa ievērošana (12. punkts).
Likumdevējs ir garantējis visām sievietēm iespēju saņemt bezmaksas dzemdībpalīdzību valsts izveidotās apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas ietvaros. Līdz ar to valsts konkrētajā jomā ir nodrošinājusi veselības aprūpes pakalpojumu esamību un pieejamību, un tai nav pienākuma garantēt dzemdībpalīdzību kādā citā personai vēlamā vietā un veidā ārpus minētās sistēmas. Tādējādi dzemdībpalīdzības pakalpojumu saņemšana ārpus minētās sistēmas ir atzīstama par tādu apstākli, kas veselības aprūpes finansēšanas kontekstā liedz izdarīt secinājumu, ka minētās personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (13. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-11-0103 “Par Dabas resursu nodokļa likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta “f” apakšpunkta, 19.¹ panta un Ministru kabineta 2014. gada 14. janvāra noteikumu Nr. 27 “Grozījumi Ministru kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 404 “Dabas resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība, kādā izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu paketes izskatīšanai noteikto kārtību, Saeimai ir jāizvērtē arī tas, vai visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.¹pantā norādītajiem kritērijiem. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes (18.1. punkts).
Dabas resursu nodoklis ir uzskatāms par tā saucamo vides nodokli. Vides nodokļu sistēma tiek izmantota cenu koriģēšanai tādā veidā, lai būtu nodrošināta videi draudzīga nodokļu maksātāju rīcība. Tātad vispārīgais mērķis, kura dēļ likumdevējs noteicis pienākumu maksāt dabas resursu nodokli par ūdens kā sabiedrībai svarīga resursa izmantošanu saimnieciskajā darbībā, ir nodrošināt efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu izmantošanu. Vides nodokļiem nav tādas izteiktas fiskālās funkcijas kā, piemēram, ienākuma nodokļiem, tomēr līdzekļus, kas iegūti no dabas resursu nodokļa maksājumiem, var izmantot visai sabiedrībai nozīmīgu projektu un pasākumu finansēšanai (19. punkts).
Gadījumos, kad personas ar normatīvajiem aktiem ir ilgstoši atbrīvotas no pienākuma maksāt nodokli, tām nav tiesību paļauties uz to, ka šāds regulējums paliks nemainīgs un tām nekad nebūs jāmaksā attiecīgais nodoklis, – tieši tāpat kā gadījumā, kad likumdevējs nosaka jauna nodokļa maksāšanas pienākumu (21. punkts).
Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam, jāņem vērā, ka ikviens nodoklis ir likumdevēja īstenotās nodokļu politikas sastāvdaļa un parasti ikvienai personai ir pienākums maksāt vairākus nodokļus. Katram nodoklim ir atšķirīgi mērķi, objekti, likme, aprēķināšanas un piemērošanas kārtība (22. punkts).
Nodokļu tiesību normām jābūt ne tikai tiesiski nevainojamām, bet arī ekonomiski pamatotām (24.1. punkts).
Satversmes tiesa nevar pārbaudīt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi atbilst ekonomikas zinātnē atzītajam. Tomēr, lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevēja lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Proti, vai nodokļa maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa aprēķina princips nav noteikts patvaļīgi, un vai nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa maksājumu (24.1. punkts).
Likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī tādus līdzekļus noteiktā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kuri var ietekmēt personas interesi pievērsties konkrētiem saimnieciskās darbības veidiem vai izmantot konkrētas tehnoloģijas savā saimnieciskajā darbībā. Citastarp likumdevējs ar nodokļa palīdzību var palielināt attiecīgās saimnieciskās darbības izmaksas un tādējādi ierobežot ienākumu apmēru, kuru persona paredzējusi iegūt no attiecīgās darbības (25.2. punkts).
Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis ieviest nodokli ar regulējošu funkciju, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šāda nodokļa neesamību (25.2. punkts).
Ja Satversmes tiesa konstatējusi, ka likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, un likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas, tad Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka likumdevējam jāizvēlas citāda nodokļa likme, cits nodokļa aprēķina princips vai nodokļa aprēķināšanas formulā jāiekļauj citi elementi (25.2. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-12-01 “Par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punkta, 4. panta 1. punkta un 5. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt līgumā paredzētos maksājumus ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē (14. punkts).
Likumdevējam nav pienākuma atsevišķu nodokļu ieņēmumus novirzīt konkrētu mērķu sasniegšanai. Vienīgais izņēmums no minētā ir sociālās apdrošināšanas budžets, jo atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3. panta otrās daļas 2. punktam sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošana tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu. Šis ir Latvijas nodokļu sistēmā vienīgais gadījums, kad pastāv juridiska saikne starp konkrēta nodokļa ieņēmumiem un to izlietošanas mērķi (19.1. punkts).
Ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu politikas veidošanā, alternatīvu risinājumu izvēle ir atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos, kas nav izvērtējama ar konstitucionālās kontroles metodēm (20. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-13-01 “Par Civilprocesa likuma 635. panta sestās daļas, ciktāl tā attiecas uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas piedziņu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Tiesvedības mērķis ir galīgi atrisināt civiltiesisku strīdu starp tiesību subjektiem un atjaunot aizskartās tiesības. Ar tiesas spriedumu ir saprotams tiesas gala slēdziens lietā, tas ir, lietas rezultāts (11. punkts).
Tiesvedības mērķi ir iespējams sasniegt, ja ir nodrošināta tiesas nolēmuma izpilde (11. punkts).
Satversmes 92 panta pirmais teikums ir jātulko tādējādi, ka tas ietver tiesas sprieduma efektīvas izpildīšanas garantijas, jo bez tām pārējie taisnīgas tiesvedības principi zaudē savu jēgu (11. punkts).
No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt tiesību efektīvu aizsardzību, citastarp tiesas nolēmuma izpildīšanu (11. punkts).
Darba samaksa ir jebkura tāda ar darbu saistīta atlīdzība, uz kuru darbiniekam ir tiesības, citastarp arī atlīdzība sakarā ar to, ka darbiniekam tika nepamatoti liegta pienākumu veikšana. Tādējādi Civilprocesa likuma normās ietvertais jēdziens “darba samaksa” ir interpretējams kopsakarā ar Darba likuma normām un šā jēdziena saturs saskan ar Senāta judikatūras ietvaros veikto iztulkojumu (13.1. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-23-01 “Par Civilprocesa likuma 363.⁸panta astotās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim), ciktāl tā attiecas uz maksātnespējas administratora tiesībām pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru administrators tiek atcelts no maksātnespējas procesa, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Vispārējās jurisdikcijas tiesas lēmumi par administratora atcelšanu no maksātnespējas procesa netiek pārskatīti. Tātad vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratoru asociācijas lēmumu par administratora sertifikāta darbības izbeigšanu, nenodrošina iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu par administratora atcelšanu no maksātnespējas procesa (9.2. punkts).
Likumdevējs, ievērojot savas rīcības brīvības robežas, kas izriet no Latvijas tiesību sistēmas un valstij saistošiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, var noteikt to lietu kategorijas, kurās tiesas nolēmumi nav pārsūdzami (10. punkts).
Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu neparedz ikvienas lietas pārsūdzību un izskatīšanu augstākā instancē (10. punkts).
Civilprocesa likums noteic, kādā kārtībā un kādā tiesu instancē izšķirami pušu strīdi. Tajā regulēta lietu izskatīšana trijās tiesu instancēs ar pārsūdzību divās instancēs: lietu izskatīšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā. Likumdevēja pienākums ir radīt tādus efektīvas un taisnīgas tiesvedības apstākļus (noteikumus), lai strīdi tiktu izšķirti jau pirmajā tiesu instancē (11. punkts).
Lai izvērtētu, vai Satversmes 92. pants paredz iespēju nolēmumu civillietā pārsūdzēt augstākā tiesu instancē, nepieciešams noskaidrot konkrētās lietu kategorijas raksturu un likumdevēja mērķi, ar kādu konkrētais likums tika pieņemts (11. punkts).
Likumdevējs bija noteicis kārtību, kas paredzēja administratora tiesības tikt uzklausītam tiesas sēdē un nodrošināja taisnīgu tiesas procesu tās instances tiesā, kas pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa (12. punkts).
Likumdevējs, ievērojot maksātnespējas procesa raksturu un administratoram piešķirto pilnvaru apjomu, bija noteicis administratora amatā nepieciešamās kvalifikācijas, zināšanu un pieredzes prasības. Tas veicināja maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, jo tiesa par konkrētā maksātnespējas procesa administratoru varēja iecelt tikai tādu personu, kura atbilda likumdevēja noteiktajām prasībām (13. 2. punkts).
Lai sasniegtu Maksātnespējas likumā noteikto mērķi, tiesa maksātnespējas procesam iecēla administratoru, kura darbība tiek uzraudzīta valsts noteiktā kārtībā. Konstatējot kādu no Maksātnespējas likuma 22. panta otrajā daļā noteiktajiem atcelšanas pamatiem, tiesa administratoru atcēla no pienākumu pildīšanas konkrētā maksātnespējas procesā. Administratora iecelšanas un atcelšanas regulējums nodrošināja administratora darbības likumību un efektivitāti, sekmējot Maksātnespējas likuma mērķa sasniegšanu (13.2. punkts).
Likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros var pieņemt arī tādu normatīvo regulējumu, kas administratoram ļautu pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru viņš atcelts no administratora pienākumu pildīšanas maksātnespējas procesā (14. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-31-01 “Par Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunkta (2012. gada 29. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

No Civilprocesa likuma 44. panta izriet tas, ka tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana ir saistāma ar tiesas procesuālajām darbībām. Atbilstoši Civilprocesa likuma 193. panta piektajai daļai tiesa, taisot spriedumu, tā rezolutīvajā daļā izlemj jautājumu par tiesāšanās izdevumiem. Proti, tiesa izvērtē, vai pušu lūgumi un iesniegtie pierādījumi ir pamatoti, un pieņem nolēmumu par šo izdevumu atlīdzināšanu. Tādējādi, izlemjot jautājumu par atlīdzināmo izdevumu apmēru, tiek piemērota tā procesuālo tiesību norma, kas ir spēkā laikā, kad tiesa pabeigusi lietas izskatīšanu un taisījusi nolēmumu (8.2. punkts).
Nedz Satversmes 1. pants, nedz 92. panta pirmais teikums neliedz likumdevējam pārskatīt atlīdzināmo izdevumu apmēru un pieņemt grozījumus civilprocesuālajās normās. Likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus grozījumus, kam ir tūlītējs spēks. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma iedarbības attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā un tā spēkā stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot šādas procesuālo tiesību normas, ir pienākums izvērtēt to ietekmi uz jau iesāktajām tiesiskajām attiecībām un, ja nepieciešams, paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Tādā veidā tiktu nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personu tiesisko paļāvību un sabiedrības gūto labumu. Atsevišķos gadījumos saudzējošas pārejas esamība var nebūt vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir ievērots (9.2. punkts).
Civilprocesā tiesāšanās izdevumi, tostarp izdevumi par advokāta palīdzību, tiek noteikti, lai tiktu atlīdzināti tās puses izdevumi, kuras labā taisīts tiesas nolēmums (14. punkts).
Civilprocesuālās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu sacīkstes principu, izšķir pušu savstarpējos strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Katrai pusei jāpierāda savu prasījumu, pretprasījumu vai iebildumu pamatotība, tādēļ neviena tiesas procesā iesaistītā puse nevar pilnībā paļauties uz to, ka tiesas nolēmums būs tai labvēlīgs. Tādēļ arī tiesvedības izmaksas ne vienmēr var pilnībā paredzēt (18.2. punkts).
Jebkurus tiesvedības izdevumus visupirms rada pati persona ar savu brīvo gribu, nevis valsts noteikts pienākums uzsākt tiesvedību (20. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-34-01 “Par Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punkta, 42. panta un 177. panta trešās daļas vārdu “konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē īpašuma izmantošanas kontrole un īpašuma tiesību atņemšana tiek vērtēta metodoloģiski atšķirīgi (12.2. punkts).
Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē mantas konfiskācija kriminālprocesa ietvaros parasti tiek vērtēta kā īpašuma tiesību kontrole, nevis īpašuma tiesību atņemšana. Īpašuma tiesību kontrole Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietotajā terminoloģijā pēc būtības līdzinās īpašuma tiesību ierobežošanai Satversmes tiesas lietotajā terminoloģijā (12.2. punkts).
Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs. Personas sodīšana ar mantisko piedziņu ir vēršanās pret tās legāli iegūto mantu, tādējādi apstrīdētās normas ir uzskatāmas par īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē (12.3. punkts).
Tas, vai apstrīdētās normas ir gana skaidras, izprotamas un paredzamas, ir jāvērtē kopsakarā ar šo normu tiesiskās regulēšanas priekšmetu (14.1. punkts).
Likumdevējs Krimināllikumā nosaka soda veidus, sankcijas par konkrētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī to minimālās un maksimālās robežas. Savukārt soda samērīguma izvērtēšana un individualizācija katrā krimināllietā ir tiesas kompetencē. Tiesa, piemērojot sodu par noziedzīgu nodarījumu, ņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā arī pārējos Krimināllikuma 5. nodaļā (Soda noteikšana) paredzētos apsvērumus. Šādā veidā tiesa nodrošina soda samērīgumu un individualizāciju katrā krimināllietā (14.1. punkts).
Ikviena persona var iepazīties ar Krimināllikumu un skaidri uzzināt par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu likumdevēja noteiktās sankcijas robežas. Tomēr vienīgi tiesa var likumdevēja paredzētajās robežās noteikt galīgo sodu par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (14.1. punkts).
Apstāklis, ka tiesām ir jāizvēlas piemērotākais soda veids un apmērs likumdevēja noteiktajās robežās, atbilst kriminālsodu piemērošanas īpatnībām. Ar to tiek nodrošināta soda individualizācija katrā izskatāmajā krimināllietā. Tādējādi likums nodrošina pietiekamu aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (14.3. punkts).
Tā kā kriminālsodi veido vienotu sistēmu, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis šajā gadījumā ir attiecināms uz visu kriminālsodu sistēmu, ne vien mantas konfiskāciju kā atsevišķu soda veidu. Lai regulētu personu uzvedību un atturētu tās no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, valstij ir jāparedz personas atbildība par prettiesisku rīcību. Soda piemērošana par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu ir vērsta uz demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzību (17. punkts).
Lai nodrošinātu soda individualizāciju un samērīgumu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, likumdevējam ir nepieciešama rīcības brīvība noteikt dažādus soda veidus – vieglākus, kas piemērojami par mazāk nozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un bargākus, kas piemērojami par smagākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Turklāt katrs soda veids ir unikāls, jo atšķiras no citiem pēc savas bardzības un ierobežo atšķirīgas cilvēka tiesības vai brīvības. Soda veidu klāstam ir jānodrošina iespēja izvēlēties atbilstošāko sodu, kuru tiesa varētu piemērot par katru konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Soda veidi nevar tikt savstarpēji salīdzināti vai vērtēti kā vairāk vai mazāk saudzējoši līdzekļi, un tādējādi nepastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē (18. punkts).
Kriminālsodi netiek piemēroti tādēļ, lai nodrošinātu ienākumus valsts budžetā. Sabiedrības labums, kas tiek nodrošināts, realizējot kriminālo justīciju, ir demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. Šādu sabiedrības interešu mantisko vērtību aprēķināt nav iespējams. Tādējādi personas tiesību ierobežojums nav tieši salīdzināms ar sabiedrības gūto labumu (19. punkts).
Krimināllikumā noteikto soda veidu izvēle ir politiska izšķiršanās, un tā ir likumdevēja kompetencē. Savukārt Satversmes tiesa var pārbaudīt vienīgi to, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis savas rīcības brīvības robežas (20. punkts).
Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka daļa Eiropas valstu ir atteikušās no mantas konfiskācijas kā soda veida krimināltiesībās un priekšroku devušas plašākai nelegāli iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas konfiskācijai. Tas norāda uz soda mērķu attīstību un vērtību maiņu Eiropas tiesiskajā telpā. Tādēļ arī Saeimai būtu periodiski jāpārvērtē nepieciešamība saglabāt mantas konfiskāciju kā soda veidu, ņemot vērā Latvijas sabiedrības tiesiskajā apziņā notiekošo vērtību maiņu, kā arī valsts starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (20. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2014-36-01 “Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

To, vai apstrīdētā norma paredz pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu un vai tas atbilst Satversmei, Satversmes tiesa izvērtē spriedumā (13. punkts).
Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure. Minētās normas paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz apstrīdēto normu. Ja izskatāmajā lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta ceturtais teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda “atsevišķa likuma” pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos (15. 1. punkts).
Ar valsts atbalstu visa sabiedrība tiek pasargāta no negatīvajām sekām, ko varētu radīt komercsabiedrības neveiksmīga pārvaldīšana un sekojošā maksātnespēja. Sniedzot komercdarbības atbalstu, valsts iegūst kontrolējošu ietekmi uz komercsabiedrības finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij ir jānodrošina tāda komercsabiedrības pārvaldīšana, lai pēc iespējas tiktu aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot komercsabiedrības tiesības pildīt pakārtotās saistības, tiek nodrošināta piešķirtā valsts atbalsta izlietošana komercsabiedrības interesēs, proti, komercsabiedrības restrukturizācijai un normālas komercdarbības atjaunošanai, tādējādi nodrošinot arī to, ka komercsabiedrībā ieguldītie valsts finanšu līdzekļi pēc iespējas tiek izlietoti sabiedrības interesēs, turklāt tiek veicināta valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšana (20. punkts).
Valstij, sniedzot atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, ir jāņem vērā Satversmē un Eiropas Savienības tiesību normās, tostarp Eiropas Komisijas lēmumā par valsts atbalstu noteiktās prasības un arī jākontrolē tas, kā ieguldītie finanšu līdzekļi tiek izlietoti un atgūti (22. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-01-01 “Par Latvijas valsts karoga likuma 7. panta pirmās un otrās daļas un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.⁴³panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Cilvēktiesību sākotnējais vēsturiskais uzdevums – aizsargāt cilvēku pret nepamatotu valsts iejaukšanos viņa brīvības jomā – ir saskatāms arī tiesību uz vārda brīvību saturā (11.2. punkts).
Attieksmes izrādīšana var izpausties arī kā viedokļa nepaušana. Indivīds var izvēlēties būt “brīvs no” viedokļa paušanas un tādējādi īstenot savas tiesības uz vārda brīvību tās negatīvajā aspektā (11.2. punkts).
Satversmes tiesa nošķir divus vārda brīvības aspektus: pozitīvo jeb indivīdu tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus publiski mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību un citos tiesiskos veidos un negatīvo jeb tiesības paturēt informāciju, turēties pie saviem uzskatiem un tos nepaust. Tieši šis negatīvais aspekts attiecas uz izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem. Interpretējot Satversmes 100. pantu kopsakarā ar Konvenciju un Paktu, Satversmes tiesa secina, ka brīvība nepaust viedokli ietilpst Satversmes 100. panta tvērumā. Tādējādi vārda brīvības negatīvais aspekts ietilpst Satversmes 100. panta tvērumā (11.3. punkts).
Satversmes 100. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst arī Latvijas valsts karoga novietošana vai izvēle to nenovietot pie fiziskajai personai piederošas dzīvojamās ēkas (11.4. punkts).
Vārda brīvības ierobežojumi ir interpretējami šauri, un likumdevējam katra šāda ierobežojuma nepieciešamība ir atbilstoši un pietiekami jāpamato (13. punkts).
Latvijas valsts karoga novietošana pie fiziskām personām piederošām dzīvojamām ēkām veicina demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību un ir nepieciešama sabiedrībai tās labklājības celšanai. Pienākums novietot pie fiziskām personām piederošām dzīvojamām ēkām Latvijas valsts karogu stiprina valsts drošību un tādējādi atbilst arī Konvencijas 10. panta otrajā daļā ietvertajiem mērķiem (15. punkts).
Valsts karogam kā valsts simbolam ir būtiska nozīme valstiskās apziņas veidošanā un stiprināšanā visos valsts vēstures posmos (15.2. punkts).
Latvijas valsts karogs simbolizē latviešu nācijas vēsturisko konsolidācijas procesu, kā arī cīņu par neatkarību un demokrātisku Latvijas valsti. Saeimas noteiktās dienas, kurās citastarp arī pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām novietojams Latvijas valsts karogs, iezīmē Latvijas valsts tapšanai un pastāvēšanai īpaši svarīgus vēsturiskus notikumus. Tādējādi Latvijas valsts karogs kā valsts simbols ir Latvijas valsts konstitucionālās un starptautiskās identitātes neatņemams elements (15.2. punkts).
Pienākums novietot Latvijas valsts karogu pie dzīvojamām ēkām stiprina valstisko apziņu un līdz ar to arī demokrātisku Latvijas Republiku, kurā efektīvi var tikt īstenotas pamattiesības. Stabila valstiskā apziņa liecina, ka pilsoņi uztver savu valsti kā vērtību pašu par sevi, un šāda valstiskā pašapziņa var veidoties tikai demokrātijas apstākļos, kad pilsoņiem ir iespējams brīvi paust savus uzskatus (15.2. punkts).
Pilsoniskais pienākums novietot Latvijas valsts karogu pie dzīvojamām ēkām dod būtisku labumu visai sabiedrībai (16.4. punkts).
Apstāklis, ka par Latvijas valsts karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām Saeimas noteiktajās dienās ir paredzēts sods, maina indivīda pamattiesību ierobežojuma juridisko dabu. Proti, pastāv pamatota iespējamība, ka Latvijas valsts karogs pie dzīvojamās ēkas tiek novietots noteiktā soda dēļ, nevis atceroties Latvijas valstij nozīmīgos vēsturiskos notikumus (16.5. punkts).
Ja pastāv iespēja, ka indivīds par uzskatu nepaušanu tiek sodīts, tad šis aspekts ietekmē ne tikai indivīda faktiskās rīcības motivāciju konkrētajā situācijā, bet arī citas indivīda vārda brīvības izpausmes (16.5. punkts).
Valstiskās apziņas veidošanās sekmējama atbilstoši Satversmē noteiktajiem demokrātiskas valsts principiem. Demokrātiskas valsts iekārtas izveides un nostiprināšanas posmā izteikti imperatīva pieeja pilsonisko pienākumu noteikšanai saistībā ar valstiskās apziņas veidošanu varēja būt nepieciešama un samērīga. Tomēr nav pamatota šo procesu ilgstoša nodrošināšana ar sodu palīdzību, īpaši tad, ja tiek aizskarts indivīda vārda brīvības negatīvais aspekts (16.6. punkts).
Demokrātiskā valstī līdzās imperatīviem līdzekļiem jārada arī vispārīga rakstura priekšnoteikumi labprātīgai pilsonisko pienākumu izpildei, kas primāri balstās nevis bailēs no soda, bet gan valstiskajā apziņā un attiecīgi izpaužas indivīda rīcībā un uzvedībā (16.6. punkts).
Ja valstī pastāvošā tiesiskā kārtība nodrošina to, lai indivīds netiktu sodīts par uzskatu paušanu tiesiskā veidā vai par to nepaušanu, tad tiek nodrošināta arī optimāla tiesiskā vide indivīda pašizpausmei (16.6. punkts).
Ja likumdevējs nosaka ar vārda brīvības negatīvā aspekta ierobežojumu saistītu administratīvo sodu, tad tam šāda rīcība būtu pietiekami jāpamato (16.7. punkts).
Indivīda vārda brīvības ierobežošana, nosakot sodu, nav pamatojama ar vispārīgiem pieņēmumiem par īpašu sociālu nepieciešamību (16.7. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 “Par 2014. gada 25. septembra likuma “Grozījumi Maksātnespējas likumā” 2. panta un 2014. gada 30. oktobra likuma “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam” ietvertas šādas atziņas.

Valstij ir pienākums atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības “brīvi izvēlēties” nodarbošanos (14.1 punkts).
Tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos elements ir tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver arī tiesības turpināt šo nodarbošanos nākotnē (14.2. punkts).
Tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos tvērumā ietilpst tiesības izvēlēties vairākas nodarbošanās un tās vienlaicīgi īstenot. Ja šīs tiesības tiek ierobežotas ar mērķi nepieļaut noteiktu amatu savienošanu, tad tas ir pieļaujams tikai uz likuma pamata kādu īpaši svarīgu sabiedrības interešu aizsardzības labad, ievērojot samērīgumu (14.2. punkts).
Satversmes 106. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt prasības, kas jāizpilda, lai konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam (14.2. punkts).
Satversme neliedz likumdevējam noteikt, kuras personas Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē ir valsts amatpersonas. Tomēr likumdevējam, nosakot valsts amatpersonām saistošus ierobežojumus, aizliegumus un pienākumus, ir jāizvērtē, vai netiek nesamērīgi ierobežotas personas pamattiesības, tostarp Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības (16. punkts).
Advokāti pēc savas kvalifikācijas, zināšanām un pieredzes atbilst kritērijiem, kas personai ļauj Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā iegūt tiesības veikt administratora pienākumus (19. punkts).
Advokāta neatkarība citastarp ir nepieciešama, lai kriminālprocesā nodrošinātu aizstāvamā tiesību un interešu aizstāvību un pušu procesuālo līdztiesību. Tātad advokāta neatkarība ir būtisks nosacījums tam, lai varētu tikt īstenotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu (21.2.1. punkts).
Advokāta konfidencialitātes princips izriet no Advokatūras likuma 6. panta, kas aizliedz iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus, pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Tāpat ir aizliegts kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu, pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem saskaņā ar likumu, saukt advokātus pie jebkura veida atbildības par rakstveidā vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus. Konfidencialitātes principa saturs atklāts Ētikas kodeksa 1.3. punktā. Saskaņā ar šo principu advokāts nedrīkst izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko palīdzību, pat tad, ja viņš vairs nav klienta padomdevējs un neved tā lietas. Šis pienākums attiecas arī uz advokātu palīgiem un personālu (21.2.1. punkts).
Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība ir efektīva un nodrošina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā tikai tad, ja tiek garantēta konfidencialitāte klienta lietās. Var būt tādas situācijas, kad konfidencialitātes princips liedz pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā sniegta. Šāds aizliegums attiecas arī uz valsts iestādēm, kam jārespektē advokāta neatkarība (21.2.2. punkts).
Valsts amatpersonai noteiktais pienākums deklarācijā ietvert normatīvajos tiesību aktos prasīto informāciju par noslēgtajiem uzņēmuma un pilnvarojuma līgumiem un šo līgumu pusēm, kā arī ienākumiem un to gūšanas avotu var nonākt pretrunā ar advokāta darbības konfidencialitātes principu, jo tādējādi tiktu atklāta informācija par to, ka advokāts sniedzis juridisko palīdzību konkrētai personai. Turklāt Interešu konflikta novēršanas likumā ietvertais regulējums paredz valsts institūcijām tiesības pieprasīt papildu informāciju un dokumentus saistībā ar deklarācijā ietvertajām ziņām. Līdz ar to varētu tikt pārkāpta advokāta konfidencialitāte viņa klienta lietās un nebūtu nodrošinātas personu tiesības uz taisnīgu tiesu (21.2.2. punkts).
Personai ir jābūt faktiskai iespējai pēc savas izvēles saņemt juridisko palīdzību no advokāta un savukārt advokātam ir jābūt iespējai šādus pakalpojumus piedāvāt (21.3. punkts).
Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu nav savienojams ar Advokatūras likumu, kas nosaka kārtību, kādā advokāti var reklamēt savu darbību, tādējādi nodrošinot personām iespēju saņemt juridisko palīdzību no advokāta (21.4. punkts).
Tas, ka attiecīgie pienākumi un ierobežojumi izriet no vairākām likuma normām, nenozīmē, ka apstrīdētās normas būtu atzīstamas par nesaprotamām un neskaidrām (23.3. punkts).
Izšķiršanās par to, vai administratori amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām, ir likumdevēja kompetences jautājums, un šāda pielīdzināšana pati par sevi vēl nenozīmē neatbilstību Satversmei (27.2. punkts).
Ieviešot tik nozīmīgas izmaiņas administratoru darbības uzraudzībā, likumdevējam ir jāizvērtē, vai administratoriem papildus noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi nesamērīgi neierobežo viņu pamattiesības. Grozot administratoru darbības uzraudzības regulējumu, likumdevējam jāizvēlas tādi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas nodrošinātu arī to administratoru pamattiesību aizsardzību, kuri ir advokāti (27.2.punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-05-03 “Par Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību’’ 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē (10. punkts).
Pilnvarojuma nosacījumi vispārīgi ir reglamentēti Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus – tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis, un pilnvarojumā jābūt norādītiem tā galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar likumu (12. punkts).
Lai pilnībā izprastu likuma būtību un mērķi, ne vienmēr ir iespējams vadīties tikai no viena likuma, bet nākas vērtēt attiecīgās jomas un dažkārt arī ar to saistīto jomu regulējumu kopumā. Likumdevēja dotais pilnvarojums nozīmē, ka izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas tiesību sistēmas ietvaros (13.3. punkts).
Ministru kabinetam, pieņemot apstrīdēto normu, bija jāņem vērā arī tās konkrētās jomas specifika, kuru likumdevējs uzdevis tam reglamentēt vairāku likumu ietvaros (13.3. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-06-01 “Par Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.⁶ panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Informācija par tiesu varas darbību ir atzīstama par informāciju sabiedrības interesēs (11.1. punkts).
Ar informāciju par tiesu varas darbību visupirms saprotama informācija par tiesu sistēmas institucionālo uzbūvi, tiesām un to kompetenci, tiesās izskatāmajām lietām, to izskatīšanas principiem un kārtību, kā arī galīgajiem nolēmumiem šajās lietās, tiesnešiem, viņu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību (11.1. punkts).
Ievērojot tiesu varas nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesu varai uzticētās funkcijas, ikvienai personai jābūt nodrošinātām tiesībām brīvi iegūt informāciju par tiesu varas darbību. Turklāt šīm tiesībām, kā arī to īstenošanas kārtībai jābūt noteiktai normatīvajos aktos (11.1. punkts).
Tiesu varas darbība nav iedomājama bez tiesnešu pašpārvaldes un citām tiesnešu veidotām institūcijām, kuru pastāvēšana ir viens no būtiskiem tiesu varas neatkarības priekšnoteikumiem. Tāpēc ar informāciju par tiesu varas darbību ir jāsaprot ne vien informācija par tiesu sistēmas uzbūvi vai tiesās izskatāmajām lietām, bet arī informācija par tiesnešu pašpārvaldes un citām tiesnešu veidotām institūcijām un to darbību. Citastarp ar informāciju par tiesu varas darbību ir saprotama arī informācija par tiesnešu disciplinārlietām (11.2. punkts).
Ikvienas personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību ietilpst Satversmes 100. panta pirmā teikuma tvērumā (11.2. punkts).
Tiesu varai jābauda sabiedrības uzticēšanās, lai tā varētu sekmīgi pildīt savus pienākumus. Tādēļ ir nepieciešams aizsargāt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai pret būtībā nepamatotiem apvainojumiem, sevišķi ņemot vērā to faktu, ka kritizētajiem tiesnešiem un vispār tiesnešiem ir saistošs konfidencialitātes pienākums, kas liedz tiem atbildēt uz šādiem apvainojumiem (16.2. punkts).
Ja sabiedrība neuzticas tiesām, tā nemeklēs tiesās risinājumu savām problēmām, līdz ar to viens no valsts varas atzariem nedarbosies (16.2. punkts).
Gadījumi, kad informācija par iespējamu tiesneša disciplinārpārkāpumu ir nonākusi plašsaziņas līdzekļu rīcībā, nerada tiesisku pamatu atcelt apstrīdētajā normā noteiktās tiesnešu neatkarības aizsardzības un tiesu varas autoritātes saglabāšanas garantijas. Proti, tas apstāklis, ka persona, kurai ir pienākums nodrošināt lēmumam par disciplinārlietas ierosināšanu vai disciplinārlietas materiāliem likumā noteikto aizsardzību, nav pienācīgā kārtā šo pienākumu izpildījusi, nedod pamatu uzskatīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei (18. punkts).
Ja kādam subjektam tiktu piešķirtas tiesības katrā individuālā gadījumā apsvērt, vai informāciju par konkrēta tiesneša disciplinārlietu noteiktā apjomā tomēr darīt pieejamu sabiedrībai, tad atsevišķos gadījumos informācija par vēl neizskatītu disciplinārlietu tiktu izpausta, bet citos paliktu neizpausta. Rastos tāda situācija, ka atsevišķos gadījumos tiesnesis varētu justies ietekmēts un līdz ar to tiktu apdraudēta tiesneša neatkarība. Šāds regulējums varētu nonākt pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu, kas attiecas arī uz tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanu un tiesnešu profesionālajām attiecībām (19.1. punkts).
Disciplinārlietas ierosināšana automātiski nenozīmē, ka tiesnesis ir izdarījis disciplinārpārkāpumu un viņš tiks saukts pie disciplinārās atbildības (19.2. punkts).
Personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību, citastarp arī informāciju par tiesnešu disciplinārlietām, ir svarīgas, lai nodrošinātu sabiedrības vispārējo uzticēšanos tiesu varai, jo no minētās informācijas var iegūt ziņas arī par to, kā tiesu varas institūcijas pilda tām uzticētās funkcijas. Informācijai, kas tiek sniegta par tiesnešu disciplinārlietām, jābūt tādai, lai jebkura persona varētu pārliecināties par to, ka ikviena tiesneša rīcība, kas var tikt kvalificēta kā disciplinārpārkāpums, ir izvērtēta attiecīgi pilnvarotā institūcijā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, nodrošinot vispusīgu apstākļu pārbaudi un taisnīga lēmuma pieņemšanu (20. punkts).
Līdz galam nepārbaudīta informācija par iespējamo tiesneša pārkāpumu, kura iegūta disciplinārlietas izskatīšanas laikā, kamēr savu galīgo vērtējumu par tiesneša rīcību nav sniegušas tam pilnvarotas institūcijas, varētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti vai kompetenci skatīt tam nodotās lietas. Tādējādi arī visas tiesu varas autoritāte tiktu pakļauta apdraudējuma riskam, kas varētu izpausties arī kā nepamatotu noraidījumu pieteikšana tiesnesim konkrētā tiesvedībā. Tiesu varas autoritātes saglabāšana ir visas sabiedrības interesēs (20. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-07-03 “Par Ministru kabineta 2012. gada 15. maija noteikumu Nr. 341 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” ietvertas šādas atziņas.

Personas tiesības izmantot savu īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu, nenozīmē, ka valstij būtu pienākums subsidēt kādu komercdarbības veidu, lai nodrošinātu, ka attiecīgie komersanti gūst pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tas, cik lielu ekonomisko labumu Pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi gūt saistībā ar sabiedrisko autopārvadājumu līgumu izpildi, ir atkarīgs no noslēgto līgumu noteikumiem. Tomēr šādi apsvērumi ir vērtējami nevis kā tiesības gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no īpašuma, bet gan kā tiesības saņemt saistību izpildījumu no pasūtītāja (12.2. punkts).
Ministru kabineta rīcība, kas stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus ierobežot savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu ekonomiju, ir vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu. Ietaupītos līdzekļus iespējams izlietot citu sabiedrības vajadzību apmierināšanai, tostarp iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai (15. punkts).
Pienācīga kontrole pār sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību nenoliedzami ir līdzeklis, kas var ierobežot valsts budžeta tēriņus. Tomēr valsts iestāžu realizētā kontrole pati par sevi nevar pilnībā aizstāt to efektu, ko dod apstrīdētajā normā ietvertie stimuli pašiem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem ierobežot savu izdevumu apmēru. Tādējādi abi iepriekš minētie līdzekļi ir uzskatāmi par vienotu, uz valsts budžeta līdzekļu ekonomiju vērstu pasākumu kopumu. Tie nav savstarpēji aizstājami, jo abi kopā ir efektīvāki nekā katrs atsevišķi (18.1. punkts).
Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību pazemināšana, pārvadājumu cenu paaugstināšana vai īpašajām sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšana varētu ļaut ietaupīt valsts budžeta un sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju līdzekļus. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka iemesls, kādēļ valsts vispār iesaistās sabiedriskā transporta pakalpojumu subsidēšanā, ir nepieciešamība nodrošināt sabiedrībai pieejamus un kvalitatīvus transporta pakalpojumus (18.2. punkts).
Valstij ir tiesības noteikt transporta politiku, tostarp izvēloties arī prioritāri atbalstāmos transporta veidus un līdzsvarojot dažādiem transporta veidiem piešķiramo valsts atbalstu. Valstij nav pienākuma atbalstīt autopārvadājumus uz citu transporta veidu rēķina. Tādējādi nav saskatāmi alternatīvi līdzekļi, kas ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (18.3. punkts).
Valsts atbalsts sabiedriskā transporta pakalpojumiem tiek sniegts, lai nodrošinātu sabiedrībai pieejamus, kvalitatīvus un izmaksu efektīvus pakalpojumus, nevis lai atbalstītu nerentablu komercdarbību (19. punkts).

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 “Par likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam” ietvertas šādas atziņas.

No Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas bērniem ar invaliditāti nodrošina īpašu sociālo un ekonomisko aizsardzību. Sistēmas mērķis ir garantēt, lai bērnam ar invaliditāti būtu nodrošināta pieeja izglītībai, profesionālajai apmācībai, medicīniskajai aprūpei, veselības atjaunošanas pasākumiem, kā arī nodrošināt iespējami pilnīgāku šāda bērna socializāciju un veicināt viņa personības attīstību, vienlaikus mazinot stresu viņa vecākiem (13. punkts).
Likumdevējs bērniem ar invaliditāti ir paredzējis tiesības saņemt asistenta pakalpojumu un tādējādi arī iespēju nodrošināt viņu sociālo integrāciju minimālā apmērā (14.1. punkts).
Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai dzimumu. Aizliegto kritēriju katalogs atspoguļo sabiedrības izšķiršanos par to, kādas atšķirības starp tās locekļiem nav pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats. Ja atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no kritērijiem, kas ietverti aizliegto kritēriju katalogā, tās attaisnojums vai nu vispār nav iespējams, vai arī ir iespējams tikai izņēmuma gadījumā.Uz kādu no aizliegtajiem kritērijiem balstīta atšķirīga attieksme rada t.s. tiešo diskrimināciju (15. punkts).
Atsevišķos gadījumos atšķirīga attieksme var balstīties uz neitrālu kritēriju, bet faktiski skart kādu noteiktu cilvēku grupu, uz kuru šis neitrālais kritērijs tipiskā veidā attiecas, radot t.s. netiešo diskrimināciju. Netiešā diskriminācija ir konstatējama tad, kad acīm redzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda neizdevīgākā stāvoklī pēc kādas pazīmes identificējamu indivīdu grupu, ja vien šis noteikums, kritērijs vai prakse nav attaisnojami ar objektīviem faktoriem, kas neizriet no aizliegtajiem kritērijiem (15. punkts).
Satversmes 91. panta pirmais teikums attiecas arī uz neitrālu tiesisko regulējumu vai kritēriju, kas rada atšķirīgu attieksmi pret indivīdu grupu, kura identificējama pēc kādas pazīmes (15. punkts).
Valsts amatpersonas statusu raksturo īpašas uzticamības un lojalitātes attiecības ar valsti. Nosacījums par īpašu uzticamību un lojalitāti pret valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu saistītajiem ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par nesamērīgiem no vienlīdzības principa viedokļa (17.2. punkts).
Likumdevējs ir tiesīgs veidot tādu normatīvo aktu sistēmu, kas pret noteiktu grupu paredz īpašu attieksmi, ja vien tā ir pamatojama vienlīdzības principa ietvaros.Viens no veidiem, kā nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret grupu, kura kādas būtiskas pazīmes dēļ atrodas atšķirīgos apstākļos nekā pārējās grupas, ir attiecīgi diferencētu kategoriju noteikšana normatīvajos aktos (18.2. punkts).

Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2015. gadā

{title}