Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2011.gadā

10.02.2012.

1. 2011. gadā Satversmes tiesā no fiziskām personām saņemti 488 iesniegumi. No tiem 362 atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 126 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijās. Tāpat kolēģijas izskatījušas četrus Saeimas deputātu, vienu tiesībsarga, 16 vispārējās jurisdikcijas tiesu, vienu Valsts kontroles un 41 juridisko personu iesniegto pieteikumu. Pavisam kopā izskatīšanai tiesas kolēģijās nodoti 189 pieteikumi.
2. gadā Satversmes tiesa ir ierosinājusi 21 lietu: 12 lietas ierosinātas uz konstitucionālās sūdzības pamata, četras lietas ierosinātas pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas pieteikuma, trīs lietas pēc Saeimas deputātu pieteikuma, viena lieta pēc Valsts kontroles padomes pieteikuma un viena lieta pēc Tiesībsarga pieteikuma.
3. Kopumā gadā ir izlemtas 42 lietas (spriedumu un lēmumu skaits ir mazāks, jo līdzīgas lietas ir tikušas apvienotas).
4. gadā tiesvedība izbeigta 8 lietās. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta 21.daļu Satversmes tiesas lēmumā par tiesvedības izbeigšanu sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Vairākos lēmumus par tiesvedības izbeigšanu ir ietvertas būtiskas atziņas tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājumos.
5. gadā Satversmes tiesa ir taisījusi 27 spriedumus. Spriedumos vērtēti tādi jautājumi, kas saistīti ar sociālo garantiju samazinājumu, nodokļiem un nodevām, regulējumu, kas paredz kredītiestādes pāreju citām personām, parādnieka tiesību aizsardzību civilprocesā, tiesībām iesniegt blakus sūdzības, teritorijas plānošanu.

Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad tam ir erga omnes spēks, proti, tas ir vispārsaistošs.

LĒMUMOS PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU IETVERTĀS ATZIŅAS

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 „Par Krimināllikuma 320. panta (2002. gada 25. aprīļa likuma redakcijā) otrās daļas vārdu “konfiscējot mantu” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam” ietvertās atziņas:

• Izskatot lietas, kas skar Krimināllikumā noteikto sankciju konstitucionalitāti, Satversmes tiesai jāņem vērā, ka likumdevējam sodu politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, taču Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas (5. punkts).
• Uz mantu, kas KPL noteiktajā kārtībā atzīta par noziedzīgi iegūtu, tās prettiesiskajam ieguvējam nav īpašuma tiesību, un līdz ar to šāda manta neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā (7. punkts).
• Lai secinātu, vai, piemērojot mantas konfiskācijas sodu, personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi, būtu jāizvērtē konfiskācijas soda izpildes aspekti, tostarp tas, vai likums paredz nekonfiscēt personai tādu tai likumīgi piederošā īpašuma daļu, kas nepieciešama tās pamatvajadzību apmierināšanai (12.5. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03 „Par Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 44.4. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam” ietvertās atziņas:

• Satversmes tiesas kolēģija, izskatot konstitucionālo sūdzību, vērtē tikai tās atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībā Satversmes tiesas kolēģiju lēmumi attiecas tikai uz to adresātiem, un tajos ietvertās tiesiskās atziņas var kalpot vienīgi par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura noskaidrošanai (8. punkts).
• Brīvības atņemšanas iestādē noteiktajai dienas kārtībai un uzvedības noteikumiem jābūt vērstiem uz soda izpildes režīma nodrošināšanu un soda mērķu sasniegšanu. Piemērojot normatīvos aktus, kas nosaka notiesātā tiesību un pienākumu saturu, ir jāgādā par to, lai likumdevēja noteiktie soda izpildes mērķi tiktu sasniegti (9. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-64-01 „Par Personu apliecinošu dokumentu likuma 16. panta pirmās daļas 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. panta pirmajam un otrajam teikumam” ietvertās atziņas:

• Tiesības brīvi izbraukt no Latvijas sevī ietver vairākus aspektus. Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt ierobežotas, prasot iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti. Tāpat šīs tiesības nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu laiku indivīds drīkst atrasties ārpus valsts. Tās sevī ietver indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu valsti pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts viņu uzņem (9.1. punkts).
• Personas tiesību un pienākumu kopumu nosaka personas tiesiskais statuss. Savukārt valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt personu ar tās tiesiskajam statusam atbilstošiem personu apliecinošiem dokumentiem (9.2. punkts).
• Valsts pienākums ir nodrošināt tādu normatīvo regulējumu, kas personas tiesiskā statusa maiņas gadījumā dotu tai iespēju savlaicīgi un bez nesamērīgiem apgrūtinājumiem saņemt personu apliecinošu dokumentu (1. punkts).

Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 „Par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta pirmās daļas 19. punkta „c” apakšpunkta (2001. gada 22. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” ietvertās atziņas:

• Likumdevēja mērķis apstrīdētās normas regulējuma kontekstā bija nošķirt tādu tiesisko situāciju, kad persona atsavina savu nekustamo īpašumu, no situācijas, kad persona iegādājas nekustamos īpašumus ar nolūku vēlāk tos atsavināt un gūt peļņu (8.2. punkts).
• Noskaidrojot jēdziena „savs īpašums” saturu, jāņem vērā Nodokļa likumā ietvertais saimnieciskās darbības tiesiskais regulē No tā secināms, ka “savs īpašums” ir tāds īpašums, kas nav atzīstams par “preci” likuma 11. panta otrās daļas 1. punkta izpratnē, proti, kas nav tirgošanās objekts un attiecībā uz ko ir konstatējams personas nolūks lietu ilgstoši saglabāt savā īpašumā. Savukārt par ienākumiem no “sava īpašuma” pārdošanas, ņemot vērā Nodokļa likuma 11. pantā 1.1daļā ietverto fiziskās personas saimnieciskās darbības definējumu, nav atzīstami ienākumi no darbības, kas vērsta uz tirdzniecību, proti, ienākumi no tirdzniecības. Likumdevēja mērķis bija ar apstrīdēto normu atbrīvot nodokļu maksātāju no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas par sava nekustamā īpašuma pārdošanas ienākumiem, nošķirot šādus ienākumus no saimnieciskās darbības ienākumiem. Proti, minētais atbrīvojums no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas nav attiecināms uz ienākumiem no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas iegādāts ar mērķi to vēlāk pārdot (9.3. punkts).
• Nodokļa likumā ietvertais pamatprincips ir tāds, ka personai jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par visiem tās ienākumiem, ciktāl likumdevējs nav paredzējis citā Tādējādi personas atbrīvojums no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli ir izņēmums no vispārējā principa – nodokļu maksāšanas pienākuma (9.5. punkts).
• Tiesību teorijā ir atzīts, ka saskaņā ar principu singularia non sunt extenda likumā noteiktie izņēmumi nav interpretējami paplašināti un līdz ar to arī nav piemērojami pēc analoģ Šāds uzskats ir pamatots ar apsvērumu, ka izņēmuma noteikumu paplašinātas iztulkošanas gadījumā vai gadījumā, kad tie tiek piemēroti pēc analoģijas, pastāv risks izjaukt likumā ietverto kopsakaru starp “noteikumu” un “izņēmumu no noteikuma”. Citiem vārdiem, ja kāds likuma noteikums domāts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, tad minētajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz dzīves gadījumiem, kuros nav radusies šāda izņēmuma situācija. Tāpat nepieciešams izvairīties no tā, ka izņēmuma noteikuma pārāk plašas iztulkošanas vai analoģiskas piemērošanas rezultātā tiktu pilnībā grozīts likumdevēja nolūks jeb likuma mērķis. Arī šeit, līdzīgi kā jautājumā par izvēli starp analoģiju vai slēdzienu par pretējo, galvenā nozīme ierādāma attiecīgā izņēmuma noteikuma un izšķiramā (likumā tieši nenoregulētā) dzīves gadījuma tiesiskai izvērtēšanai, it īpaši ņemot vērā pamatu, uz kura likumā ietverts tieši tāds un ne citāds izņēmums no citas tiesību normas piemērošanas jomas (9.5. punkts).