Pārskats par Satversmes tiesas 2007. gada judikatūru
Gunārs Kūtris
Satversmes tiesas priekšsēdētājs
Referāts nolasīts Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas konferencē (seminārā)
„Ultra vires princips konstitucionālās tiesas praksē”
Ventspilī, 2007. gada 7. septembrī
1. Laika periodā no 2006. gada 1. septembra līdz 2007. gada 1. septembrim (turpmāk – pēdējā gada laikā) no visiem Satversmes tiesā saņemtajiem apmēram 450 iesniegumiem kolēģijām ir nodoti 150 pieteikumi. No tiem 44 gadījumos kolēģija ir pieņēmusi lēmumu par lietas ierosināšanu. Pārējos gadījumos ir atteikts ierosināt lietu.
Sākumā nedaudz paanalizēšu atteikumus, jo arī šajos lēmumos veidojas tiesas judikatūra, kas svarīga iedzīvotājiem.
2. Lielā vairākumā gadījumos, kad kolēģija ir pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, pieteikumu ir iesniegušas fiziskās vai juridiskās personas (konstitucionālā sūdzība). Jāatzīst, ka raksturīgākie atteikuma iemesli ir tie paši – neprasme sniegt juridisko pamatojumu vai arī sūdzība ir par institūcijas rīcību (lēmumu), kur īstā vaina nav tiesību normā, bet tās piemērošanā.
Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad kolēģija vienu reizi ir lēmusi neierosināt lietu pēc tiesas pieteikuma. Konkrētajā gadījumā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments vērsās ar lūgumu izvērtēt normu, kuras iespējamā piemērošana bija balstīta uz abstraktu pieņēmumu un Senāta lēmumā arī nebija pamatota nepieciešamība piemērot apstrīdēto normu konkrētajā lietā.
Kolēģija savā lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu paskaidroja, ka tiesību normas pārbaude Satversmes tiesā pēc tiesas pieteikuma ir uzskatāma par konkrēto tiesību normu kontroli. Kolēģija izskaidroja, ka no Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punkta[1] izriet, ka administratīvajai tiesai ir tiesības vērsties Satversmes tiesā par tādu normu, kas būtu jāpiemēro attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, šo normu vajadzētu piemērot, tā acīmredzot būs vajadzīga lietas izšķiršanai. Tātad tiesas pieteikums Satversmes tiesā nevar būt abstrakts. Vispārējās jurisdikcijas tiesa nav tiesīga apstrīdēt jebkuru tiesību aktu, bet gan tikai tādu, kurš nepieciešams konkrētās lietas izskatīšanā.
3. Pēdējā gada laikā Satversmes tiesā ir ierosinātas četrdesmit četras (44) lietas.
3.1. Ievērojami ir pieaugusi Saeimas deputātu aktivitāte – pēc ne mazāk kā 20 deputātu pieteikuma ir ierosinātas astoņas (8) lietas (iepriekšējā gadā – tikai divas).
3.2. Četras (4) lietas ierosinātas pēc Valsts cilvēktiesību biroja (turpmāk – VCB) pieteikuma. Īpaši aktīvs VCB bija gada beigās. Tas skaidrojams ar to, ka ar 2007. gada 1. janvāri spēkā stājās Tiesībsarga likums. Lai gan Tiesībsarga birojs ir VCB tiesību un saistību pārņēmējs, ir viena būtiska izmaiņa, kas arī bija par pamatu šim pieteikumu „pieplūdumam”. Tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ja iestāde, kas izdevusi apstrīdamo aktu, nav Tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi konstatētos trūkumus. VCB, konstatējot problēmu normatīvajos aktos (neatbilstību augstāka juridiska spēka normām), varēja uzreiz vērsties tiesā. Savukārt Tiesībsarga uzdevums ir mēģināt novērst attiecīgo problēmu, sākotnēji dodot ieteikumus iestādei, kas izdevusi apstrīdamo aktu, attiecībā uz tiesību aktu grozīšanu.
Kā ierasts, galvenie jautājumi, par ko VCB ir vērsies Satversmes tiesā, ir saistīti ar sociālajām tiesībām un tiesiskā vienlīdzības principa nodrošināšanu.
Vienā no pieteikumiem VCB apstrīdēja Ārstniecības likuma normu, kas noteica, ka atsevišķos gadījumos slimnieku, kuram konstatēti psihiski traucējumi, var izmeklēt un ārstēt, proti, ierobežot viņa brīvību, pret šī slimnieka gribu, turklāt lēmumu šādos gadījumos pieņem psihiatru konsīlijs, kas nav uzskatāms par tiesu ne Satversmes, ne Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, ne arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpratnē. Šobrīd lieta tiesā ir izbeigta, jo likumdevējs normu ir izlabojis.
Pēc VCB pieteikuma Satversmes tiesa ir izskatījusi lietu par militārpersonu izdienas pensiju aprēķināšanas kārtību. Šajā gadījumā tiesa konstatēja, ka apstrīdētā norma, kas izmaina kārtību militārpersonu izdienu pensiju aprēķināšanai (atšķirībā no citu personu izdienu pensijām, militārpersonām, aprēķinot pensiju, netiek ņemtas vērā piemaksas), nenodrošina tiesiskās vienlīdzības principu (paredz atšķirīgu attieksmi bez saprātīga un objektīva pamata) un pārkāpj tiesiskās paļāvības principu. Tiesa tālāk nevērtēja, vai tiek nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu.
Sociālie jautājumi un tiesiskās vienlīdzības principa nodrošināšana ir par pamatu arī VCB pieteikumam par apdrošināšanas perioda noteikšanu. Proti, VCB apšauba normas, kas paredz, ka apdrošināšanas periodu pensiju aprēķināšanai sāk skaitīt tikai no 15 gadu vecuma, atbilstību Satversmei.
Tiesiskās vienlīdzības principa nenodrošināšana ir arī viens no iemesliem, kāpēc VCB par neatbilstošu Satversmei uzskata Satversmes tiesas likuma norma, kas paredz, ka tiesības pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā, ir tām par Satversmes tiesas tiesnesi apstiprinātajām persona, kas saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” apstiprinātas par tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Par šo jautājumu, tāpat kā par iepriekšējo, Satversmes tiesai vēl jālemj.
3.3. Četras (4) lietas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma. Vienā lietā izvērtēts tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums. Šajā lietā jau ir spriedums un tas ir viens no nedaudzajiem, kas skar nodokļu jautājumus. Tāpat tiesas 4 pieteikums ir bijis par pamatu spriedumam, kurā Satversmes tiesa ir vērtējusi prokuratūras vietu un statusu valsts konstitucionālajā sistēmā.
3.4. Četrdesmit trīs (43) lietas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības. Pieteikumos norādītais aizskarto tiesību loks ir plašs – vēlēšanu tiesības, tiesības uz sociālo nodrošinājumu, bērna un ģimenes tiesības, tiesības uz labvēlīgu vidi, tiesības uz nodarbošanos un tiesības pildīt valsts dienestu, tiesības uz atbilstošu darba samaksu, tiesības uz īpašumu. Daudzos pieteikumos ir norādīts uz dažādu tiesiskas valsts principu neievērošanu no likumdevēja puses. Visbiežāk pieminētais ir tiesiskās vienlīdzības princips, kas mūsu Satversmē ir Cilvēka pamattiesību nodaļā ietvertais princips.
4. Pēdējā gada laikā Satversmes tiesa ir izlēmusi 24 lietas.
4.1. Astoņās (8) lietās tiesvedība izbeigta (pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu). Lielākoties iemesls tiesvedības izbeigšanai ir apstrīdētās normas spēka zaudēšana, proti, likumdevējs ir novērsis neatbilstības. Divos gadījumos tiesvedība lietā izbeigta, jo par to pašu prasījuma priekšmetu spriedums ir jau pasludināts citā lietā.
4.1.1. Divas (2) no lietām, kas ierosinātas pēc ne mazāk kā 20 Saeimas deputātu pieteikuma, ir izbeigtas, jo likumdevējs izlaboja pieļautās nepilnības:
1) Vienā lietā (par pašvaldību tiesību ierobežošanu azartspēļu atļaušanā vai aizliegšanā) pieteikuma iesniedzējs pats atsauca pieteikumu, jo tika izdarīti grozījumi, kas novērsa apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes normām.
2) Otrā gadījumā – spēku bija zaudējuši gan apstrīdētie Ministru kabineta noteikumi, gan no Satversmes tika izslēgts pants, atbilstību kuram apstrīdēja pieteikuma iesniedzējs. Tā bija lieta „Par Ministru kabineta 2007.gada 8.janvāra noteikumu Nr.32 „Grozījumi Nacionālās drošības likumā” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 81.pantam”.
Satversmes tiesa savā lēmumā skaidroja, ka, izsverot jautājumu, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama, Satversmes tiesa visupirms ņem vērā nepieciešamību aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Satversmes tiesas likumā paredzētās iespējas izbeigt tiesvedību lietā, ja norma ir zaudējusi spēku, nodrošina Satversmes tiesas procesa ekonomiju. Ja strīds vairs nepastāv, zūd jēga tiesas procesam. Lēmumā tika izvērtēts arī tas apstāklis, ka apstrīdētais akts (par nacionālās drošības iestāžu darbības kontroli) nav aizskāris personām Satversmē noteiktās pamattiesības un pamattiesību aizsardzībai nav nepieciešama apstrīdētā akta atzīšana par spēku zaudējušu no izdošanas brīža. Turklāt tā kā no Satversmes ir izslēgts 81.pants (tas deva Valdībai tiesības Saeimas sesiju starplaikā izdot noteikumus ar likuma spēku) – nav nepieciešams veidot arī Satversmes tiesas doktrīnu šā panta interpretācijai.
4.1.2. Satversmes tiesa ar lēmumu izbeidza tiesvedību lietā par uzturēšanās atļauju neizsniegšanu. Pieteicējs (Augstākās tiesas Senāts) bija lūdzis izvērtēt tiesību normas, kuras it kā liedzot izmantot samērīguma principu obligāto administratīvo aktu izdošanas gadījumā. Lēmumā Satversmes tiesa, veicot apstrīdēto normu interpretāciju, secināja, ka apstrīdētās normas neliedz iestādei un tiesai ņemt vērā samērīguma principu, tāpēc nav pamata izvērtēt šo normu atbilstību Satversmes normām.
4.1.3. Satversmes tiesas kolēģija 2007. gada 22. martā pēc personas konstitucionālās sūdzības bija ierosinājusi lietu „Par Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2.punkta un 9.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam”[2] . Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka pieteikuma iesniedzējam, kas ir Latvijas pilsonis, bet nedzīvo Latvijā, meita, kas ir dzimusi Izraēlā, nevar tikt reģistrēta kā Latvijas pilsone, vienlaikus saglabājot Izraēlas pilsonību. Pieteikumā apstrīdēta normu, kas paredz dubultpilsonības ierobežojumu, atbilstība tiesiskās vienlīdzības principam – likuma normas pieļaujot netaisnīgu (atšķirīgu) attieksmi pret ārpus Latvijas dzīvojošiem pilsoņiem.
Lieta tika nodota tiesnesim sagatavošanai izskatīšanai. Šajā darba posmā tika konstatēts, ka viena no apstrīdētajām normām attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja meitu nemaz nav tikusi piemērota, jo pieteikuma iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bija Izraēlā (norma regulē bērna pilsonības iegūšanu, ja vecāki dzīvo Latvijā).. Savukārt otras apstrīdētās normas piemērošanas dēļ pieteikuma iesniedzēju meitai pamattiesību aizskārums ir radies tikai tāpēc, ka valsts pārvaldes iestāde un tiesas šo normu ir piemērojušas acīmredzami nepareizas, Pilsonības likuma regulējumam pretējas interpretācijas rezultātā (norma nepieļauj dubultpilsonības izveidošanos, ja personu uzņem pilsonībā, t.i., naturalizācijas kārtībā). Tādējādi pamattiesību aizskārumu bija radījusi nevis pati tiesību norma, bet gan tās piemērošana nevietā, un Satversmes tiesai nav pamata izvērtēt tās atbilstību Satversmei.
Tādējādi Satversmes tiesa rīcības sēdē pieņēma lēmumu par tiesvedības izbeigšanu divu iemeslu dēļ:
1) lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektajai daļai – kolēģija bija tiesīga atteikties ierosināt lietu, jo pieteikums neatbilda likumā noteiktajām prasībām – norma nebija radījusi pamattiesību aizskārumu un
2) attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja meitu nebija pamata piemērot vienu no apstrīdētajām normām, līdz ar to nav pamata izvērtēt normas atbilstību Satversmei, proti, tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.
Šis lēmums apliecina to, ka ne vienmēr, kolēģijai lemjot par lietas ierosināšanu, ir iespējams apzināt visus apstākļus un izvērtēt tos.
5. Sešpadsmit (16) lietās Satversmes tiesa taisījusi spriedumus (apstrīdēto un arī izvērtēto normu skaits ir lielāks).
5.1. Divpadsmit (12) gadījumos apstrīdētā norma ir atzīta par atbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, sešos (6) gadījumos apstrīdētā norma atcelta un atzīta par spēkā neesošu.
5.1.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas (publicēšanas) brīža neatbilstošā norma ir atzīta tikai divos (2) gadījumos no minētajiem sešiem gadījumiem. Turklāt vienā no tiem – lietā par nodokļu maksātāja tiesībām iesniegt papildus pierādījumus nodokļu administratīvajā lietā – norma atzīta par spēku zaudējušu ar atliekošu datumu, bet attiecībā uz administratīvajām lietām, kas ierosinātas līdz šā Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienai, norma atzīta par spēkā neesošu no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
5.1.2. Neatbilstošā norma atcelta no tās spēkā stāšanās brīža trijos (3) gadījumos. No tiem vienā (1) gadījumā to attiecināja tikai uz personām, kuru tiesības aizskartas:
1) Lietā par bērna invalīda kopšanas pabalsta piešķiršanu personai, kas kopj bērnu, arī tad, ja šī persona ir nodarbināta, Satversmes tiesa konstatēja, ka laika posmā no apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas tā ir ierobežojusi gan pieteikuma iesniedzēju, gan, iespējams, arī citu personu tiesības saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu. Tādējādi, lai nodrošinātu Satversmes 110. pantā noteikto tiesību īstenošanu un bērnu tiesību aizsardzību, apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu no tās spēkā stāšanās brīža.
2) Lietā par Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļas, kas paredz Lielā Baltezera applūstošo teritoriju apbūvi, atbilstību Satversmei, pieteikuma iesniedzēji bija lūguši apstrīdēto plānojuma daļu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Arī Satversmes tiesa secināja: ja šī plānojuma daļa netiktu atzīta par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tad tiktu legalizētas visas agrāk veiktās padomes darbības, kas bija pretrunā (nepareizi interpretējot) ar Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktu[3]. Lai sasniegtu minētās normas mērķi – pēc iespējas vairāk pasargāt applūstošās teritorijas no saimnieciskās darbības, apstrīdētais akts par applūstošo teritoriju apbūvi tika atzīts par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža.
3) Militārpersonu izdienas pensiju lietā pieteikuma iesniedzējs lūdza apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām ar to pieņemšanas brīdi. Ņemot vērā būtiskas valsts intereses (palielinot izmaksas bez budžeta likuma grozīšanas būtu apdraudēta Aizsardzības ministrijas funkciju veikšana), Satversmes tiesa atcēla neatbilstošo normu ar atliekošu datumu, norādot, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks normatīvā regulējuma pilnveidošanai, kā arī attiecīgu izmaiņu izdarīšanai valsts budžetā.
Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka ir jāaizsargā to atvaļināto militārpersonu tiesības, kuras neatbilstošā norma ir aizskārusi, tādējādi apstrīdētās normas attiecībā uz šīm personām Satversmes tiesa atzina par spēku zaudējušām no izdošanas brīža. Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka juridisko spēku atgūst iepriekšējās tiesību normas, kas bija grozītas ar apstrīdētajām normām.
5.1.3. Neatbilstošā norma atcelta ar atliekošu datumu piecos (5) gadījumos. Vidējais termiņš, ko Satversmes tiesa dod likumdevējam normatīvā regulējuma pilnveidošanai (apstrīdētās normas neatbilstības novēršanai), ir 5 mēneši. Spriedumā, ar kuru vairākas likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normas atzītas par neatbilstošām Satversmei, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, dažas no neatbilstošajām normām ir atzītas par spēku zaudējušām ar atliekošu datumu. Satversmes tiesa spriedumā norādījusi, ka minētās normas valsts pārvaldes iestādēm un tiesām laikā, kamēr tās vēl nav zaudējušas spēku, jāpiemēro atbilstoši Satversmes 103. pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām.
Savukārt lietā par nodokļu maksātāja iespējām iesniegt pierādījumus tiesa norādīja: ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par spēku zaudējušu, pirms likumdevējs ir pieņēmis saudzējošāku regulējumu, konkrētā leģitīmā mērķa sasniegšana varētu tikt apdraudēta. Šāds stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār nebūtu nekāda regulējuma attiecīgajā jautājumā, Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā pašreizējais. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka administratīvajām tiesām katrā konkrētā gadījumā ir iespēja izspriest lietu, piemērojot Satversmes normas tieši. Turklāt, lai nodokļu administrācijas lēmumi neradītu personām Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, kamēr apstrīdētā norma vēl ir spēkā, šajā laika posmā tā ir jāpiemēro, ievērojot citastarp arī šajā Satversmes tiesas spriedumā norādīto.
6. Izspriestajās lietās ir analizēta dažādu tiesību un principu ievērošana.
6.1. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir analizētas tikai vienā spriedumā – lietā par nodokļu maksātāja iespējām iesniegt pierādījumus[4].
Tiesības uz taisnīgu tiesa šajā spriedumā aplūkotas kā tiesības uz pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu lietas izskatīšanas procesu. Spriedumā konstatēts, ka Satversmes 92. pants paredz arī nodokļu lietu izskatīšanu tādā kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.
Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo liedz ne tikai iestādei, bet arī tiesai, pārbaudot nodokļu audita rezultātā pieņemtā VID lēmuma tiesiskumu, pieņemt pierādījumus, kuri nav iesniegti VID noteiktajā termiņā.
Noskaidrojot Satversmes 92. panta jēgu, Satversmes tiesa to aplūkoja sasaistē ar citām Satversmes normām, proti, no Satversmes 1. panta izrietošajiem taisnīguma un tiesiskuma principiem, kas prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu, un lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa un administratīvā procesa rezultāts būtu taisnīgs. Savukārt, lai lietu izskatīšanas procedūra būtu taisnīga, jāievēro prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai izskatāmajā jautājumā, tiesības uz procesuālo vienlīdzību jeb līdzvērtīgu iespēju garantijas, iespēju izteikt argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus.
Satversmes tiesa secināja, ka, liedzot tiesības iesniegt pierādījumus tiesas procesa laikā, tiek ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Nevienu spriedumu nevar uzskatīt par taisnīgu, ja konkrētajā lietā nav vērtēti visi pierādījumi. No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet valsts pienākums nodrošināt personai iespēju jebkurā procesa stadijā iesniegt pierādījumus un izteikt argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem pierādījumiem.
Apstrīdētā norma liedza nodokļu maksātājam iesniegt pierādījumus gan administratīvā akta apstrīdēšanas stadijā, gan arī nākamajā stadijā, kad tas ir pārsūdzēts tiesā. Iestāde un tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nevērtēja nevienu no tiem pierādījumiem, kurus nodokļu maksātājs iesniedza pēc VID noteiktā termiņa. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežoja tiesības uz taisnīgu tiesu, jo liedza īstenot procesuālajos likumos ietvertos lietas vispusīgas, objektīvas un taisnīgas izskatīšanas principus.
Neskatoties uz to, ka ierobežojums veicināja iedzīvotāju ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērsa izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (norma radīta sabiedrības interesēs), tomēr indivīda tiesību ierobežojums nesamērīgi ierobežoja personas tiesības. Ir iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, lai mazāk ierobežotu personas tiesības uz taisnīgu tiesu, vienlaikus nodrošinot efektīvu nodokļu administrēšanu.
6.2. Ģimenes un bērnu tiesību aizsardzības jomā šogad bijusi visai liela aktivitāte, turklāt – ne tikai no konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem. Viena no lietām bija ierosināta pēc deputātu pieteikuma, bet otra – pēc tiesas pieteikuma (vēl divas lietas ir sagatavošanā):
1) Jau 2005. gada novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, ar kuru atzina, ka ierobežojums personai, kura kopj bērnu un strādā, saņemt jebkādu bērna kopšanas pabalstu, ir neatbilstošs Satversmei. Saeima pēc šā sprieduma izdarīja grozījumus, sadalot bērna kopšanas pabalsta saņēmējus grupās pēc nodarbinātības kritērija: bērna kopšanas pabalsta apmērs personai, kura ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, ir puse no tā pabalsta apmēra, kuru saņem persona, kura nav nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Martā 20 Saeimas deputāti ar pieteikumu vērsās Satversmes tiesā un apstrīdēja minētos grozījumus, norādot, ka izraudzītie līdzekļi nesamērīgi ierobežojot ģimenes tiesības un pabalsta saņemšanas ierobežojums esot acīmredzami neelastīgs un nesamērīgi ierobežo sievietes tiesības pēcdzemdību periodā.
Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdētās normas, secināja, ka Satversmes 110. pants, kas aizsargā ģimeni, vecāku un bērnu tiesības, neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar pabalstu izmaksu pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību pirmajā dzīves gadā. Tas visupirms ir vecāku pienākums. Tomēr atbilstoši bērna interesēm valstij ir pienākums sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei, it īpaši gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi.
Likumdevējs, pildot no Satversmes izrietošo pienākumu atbalstīt ģimeni un konkretizējot Satversmē noteiktās tiesības, tostarp reglamentējot valsts sociālos pabalstus, bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Tomēr, risinot jautājumus par to, cik lielu bērna kopšanas pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems, likumdevēja rīcības brīvība ir ierobežota arī ar citām Satversmes normām un tajos ietvertajiem principiem, visupirms jau ar vienlīdzības principu.
Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir apmierināt gan bērna, gan vecāku intereses, prioritāti tomēr dodot bērna interesēm. Visi piedzimušie bērni (ciktāl tiem nav nepieciešama speciāla palīdzība vai speciāla kopšana) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. No vispārējās vienlīdzības principa izriet tas, ka bērnam būtu jāsaņem nepieciešamais aprūpes minimums neatkarīgi no tā, vai viņš aug pilnā finansiāli nodrošinātā ģimenē, kur viens vecāks strādā, bet otrs nestrādā vai strādā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai arī tādā ģimenē, kur vecāks viens pats nevar nodrošināt pienācīgu iztiku ģimenei.
Apstrīdētā norma saista pabalsta apmēru tikai ar tās personas ienākumiem, kura kopj bērnu. Tā neparedz iespēju saistīt bērna kopšanas pabalsta apmēru ar ģimenes kopējo ienākumu līmeni. Likumdevējs nav atstājis Ministru kabinetam iespēju noteikt diferencētu pabalstu gadījumos, kad ģimenes kopējie ienākumi nenodrošina bērna intereses.
Turklāt likumdevējs nav ņēmis vērā atšķirīgo situāciju, kādā atrodas jaunās māmiņas, kurām ir iespējams bērna pirmajā dzīvības gadā viņa kopšanu un barošanu ar krūti apvienot ar nodarbinātību, strādājot nepilnu darba laiku un nekaitējot bērna interesēm. Tādējādi likumdevējs ir noteicis vienādu attieksmi gan pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā pilnu darba dienu, gan arī pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā nepilnu darba dienu, un līdz ar to bez saprātīga un objektīva pamata pieļāvis vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos.
2) Lietā par bērna invalīda kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtību[5] Satversmes tiesa konstatēja, ka ar likumu noteiktais ierobežojums saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu personai, kura kopj šo bērnu un ir nodarbināta, neatbilst Satversmei, jo valsts izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Spriedumā norādīts, ka bērna tiesību un brīvību interpretācijā ir jāvadās pēc principa, kas ir ietverts gan starptautiskajos dokumentos, gan nacionālajos normatīvajos aktos – visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām kārtām jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai. Turklāt šis princips ir saistošs arī likumdevējam. Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka valsts, cenšoties nodrošināt bērna invalīda atrašanos ģimeniskā vidē (lai saņemtu pabalstu, personai ir jāatsakās no algota darba), var aizskart kā paša bērna invalīda un viņa kopēja, tā arī citu ģimenes locekļu, tostarp citu bērnu, intereses. Tas īpaši svarīgi var būt ilgākā laika posmā.
6.3. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir ietvertas Satversmes 109. pantā. Taču sociālo tiesību jautājumi ir saistīti arī ar citām pamattiesībām. Kā jau iepriekš minēju, strīdi par bērna un ģimenes tiesību nodrošināšanu attiecas uz valsts noteiktajiem pabalstiem. Tātad arī lietās par bērnu un ģimenes tiesību aizsardzību tiek risināti sociālo tiesību jautājumi.
Sociālo tiesību īpašais raksturs atklāts vairākos Satversmes tiesas spriedumos, norādot, ka tas padara šo tiesību īstenošanu atšķirīgu, piemēram, no politisko vai pilsonisko tiesību īstenošanas. Spriedumā lietā Nr. 2006-04-01 Satversmes tiesa atsaucās uz Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 7. februāra spriedumu lietā Nr. 9/02, kurā tā ir atzinusi, ka sociālo tiesību regulējums ir pamatojams ar valsts un sabiedrības materiālajām un finansiālajām iespējām un likumdevējam, ņemot vērā šos faktorus un regulējot minētās tiesiskās attiecības, ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav neierobežota, jo šīs tiesības ir garantētas Satversmē – tās ir jāievēro un jārespektē, tās ir jānodrošina vismaz minimālajā apmērā un to īstenošanā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kas veido personas un valsts tiesisko attiecību pamatu.
6.4. Par Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu lietu ir visvairāk – gan attiecībā uz tiesību normām, kas ir saistītas ar sociālo nodrošinājumu, ģimenes un bērnu tiesībām, gan arī attiecībā uz pieeju darba tirgum, tiesībām pildīt valsts dienestu, tiesībām uz nodarbošanos un atbilstošu darba samaksu.
Spriedumā par pensijas daļas atmaksāšanas pienākumu gadījumā, ja persona ir izmantojusi likumā paredzēto iespēju lūgt pensiju piešķirt no jauna[6], ST, izvērtējot apstrīdēto normu, atzina, ka Satversmes 91. pantā noteiktais vienlīdzības princips parasti ir piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Nereti, balstoties tikai uz vienlīdzības principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības pieprasa vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi neatklāj, kādai šai attieksmei jābūt. Turklāt, vērtējot vienlīdzības principa ievērošanu, jāņem vērā tiesību nozare, ar kuru saistīta apstrīdētā norma. Apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami ietekmē tiesas īstenotās kontroles apjomu.
Tieši šajā spriedumā Satversmes tiesa uzsvēra, ka, jo mazāku rīcības brīvību Satversme piešķir likumdevējam, jo stingrāk tiesai ir jākontrolē šīs brīvības izmantošana, un otrādi: jo plašāka ir likumdevēja rīcības brīvība, jo mazāk tiesai jāiejaucas šīs brīvības izmantošanā.
6.5. Satversmes tiesas praksē saistīti ir skatītas lietas par tiesībām uz īpašumu un tiesībām uz labvēlīgu vidi.
Lai izpildītu savas funkcijas, pašvaldībām likumā noteiktajā kārtībā ir pienākums izstrādāt teritorijas plānojumu – pašvaldības saistošos noteikumus. Pašvaldību teritorijas plānojumi tiek izstrādāti, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos principus un kārtību.
Neskatoties uz to, ka atsevišķas vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma daļas pēc rakstura vairāk līdzinās nevis normatīviem aktiem, bet individuāliem, tiesību normu piemērošanas aktiem, vietējās pašvaldības teritorijas plānojums formāli ir ārējais normatīvais akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa sākšanai.
Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2006-38-03 ir norādījusi, ka privātpersonai ir iespēja vērsties pie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra ar iesniegumu, lūdzot ministru izmantot tiesības apturēt nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību. Tomēr ministra tiesības apturēt nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību uzskatāmas par specifisku tiesību aizsardzības līdzekli, kura izmantošana ir atkarīga no ministra viņam piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izdarītajiem lietderības apsvērumiem, bet ne par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē. Tādēļ šobrīd vienīgais efektīvais tiesību aizsardzības līdzeklis, ko persona var izmantot, ir pieteikuma iesniegšana Satversmes tiesā.
Apstrīdot šādu normatīvo aktu atbilstību, pieteikuma iesniedzēji parasti norāda uz īpašumtiesību vai tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizskārumu.
1) Garkalnes teritorijas plānojuma lietā Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes norma, kas paredz tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, pirmkārt, 15 publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, ar šo normu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir paceltas pamattiesību rangā. Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti, proti, privātpersona, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā par tādu publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar privātpersonas tiesības un likumīgās intereses.
Mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides (ekoloģiskās) tiesības, var sasniegt vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to Satversmes 115. pantā lietotais termins “valsts” nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības, kurām kopīgi ar valsts iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Satversmes 115. panta saturs, kā arī tiesības uz labvēlīgu vidi un atbilstošie valsts pienākumi tiek konkretizēti Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos līgumos, tostarp Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā arī nacionālajos tiesību aktos.
Spriedumā ir dota Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta interpretācija. Saskaņa ar to ir aizliegts celt ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas lauku apvidū. Vienlaikus šī norma aizliedz celt īpaši paredzētas aizsargbūves vai veikt teritorijas uzbēršanu ēku un būvju, tostarp īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku, celtniecībai. Līdz ar to Garkalnes novada dome, pieņemot teritorijas plānojumu, kas paredzēja Lielā Baltezera palienes uzbēršanu, lai varētu tur celt dzīvojamās un citas ēkas, balstījās uz nepareizu Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta interpretāciju, un tas neatbilst ne šai normai, ne arī Satversmei.
2) Limbažu pilsētas teritorijas plānojuma lietā pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka teritorijas plānojums pieņemts, pārkāpjot normatīvajos aktos noteiktās prasības, līdz ar to tas aizskar pieteikuma iesniedzēja tiesības uz īpašumu.
Satversmes tiesas spriedumā konstatēts, ka teritorijas plānojums var aizskart personas tiesības uz īpašumu. Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu.
6.6. Lai gan Satversmes tiesa expressis verbis ir atzinusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumu, tomēr tā līdz spriedumam lietā Nr.2007-01-01 nebija skaidri pateikusi, vai tiesības uz vecuma pensiju pašas par sevi aizsargā Satversmes 105. pants.
Spriedumā norādīts, ka sistēma, kas Latvijā izveidota atbilstoši 1995. gada Pensiju likumam, veido saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Šī sistēma rada tiesības paļauties uz to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Šī sistēma orientē personas uz aktīvu darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensiju kapitāla kontā.
Atbilstoši 1995. gada Pensiju likumam izveidotā pensiju sistēma ir “īpašumu” veidojoša. Tā balstās uz principu, ka dalībnieks izdara iemaksas noteiktos fondos, kuros šai personai veidojas noteikta daļa. Pie tam tās apmēru jebkurā brīdī var konstatēt.
Spriedumā ir atsauce uz Lietuvas Konstitucionālās tiesas spriedumu, kurā noteikts, ka: “[…] Personai, kura atbilstoši likuma nosacījumiem var saņemt vecuma pensiju un kurai šī pensija piešķirta, ir tiesības uz tās izmaksu naudā atbilstošā apmērā, proti, ir tiesības uz īpašumu”.[7] Satversmes tiesa secināja, ka tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. pantā ietvertā jēdziena “īpašums” saturā.
6.7. No Satversmes 1. panta atvasinātais varas dalīšanas princips aktuāls bijis divās lietās: viena – par prokuratūras statusu un vietu valsts konstitucionālajā sistēmā, otra – par iestādes statusa atbilstību tās veicamajām funkcijām:
1) Satversmes tiesa atzina, ka prokuratūras statuss un vieta valsts konstitucionālajā sistēmā jānosaka atbilstoši valsts varas dalīšanas principam. Nav iespējams analizēt valsts varas īstenošanas kārtību vai kādas valsts varas institūcijas statusu un kompetenci, apejot jautājumu par varas dalīšanu. Varas dalīšanas principa īstenošana ir mūsdienu valsts varas organizācijas tiesību centrālais problēmpunkts.
Analizējot prokuratūras statusu, spriedumā atzīts, ka atsevišķās publisko tiesību jomās prokurori veic specifiskas valsts pārvaldes, nevis tiesu varas funkcijas. Satversmes tiesa skaidro, ka varas dalīšanas princips nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta likumdošanā, valsts pārvaldīšanā un tiesas spriešanā. Taču valsts vara tiek dalīta ne tikai funkcionāli. Vara, kas tiek īstenota ar valsts iestāžu starpniecību, tiek sadalīta atkarībā no katras institūcijas kompetences – tā ir valsts varas institucionālā dalīšana. Turklāt valsts varas funkcionālais un institucionālais dalījums nav identisks. Ne vienmēr iestāžu kompetence pilnībā ietilpst tikai vienā no trim valsts varas atzariem. Lai nodrošinātu valsts efektīvu funkcionēšanu, kā arī triju valsts varas atzaru „līdzsvara un atsvara” sistēmas izveidošanu, tiek pieļautas atkāpes – institūcijai paralēli vienas varas funkciju īstenošanai var paredzēt kompetenci (uzdevumu) piedalīties citas varas funkciju īstenošanā. Valsts varas dalīšana institucionālā līmenī neizslēdz viena varas atzara funkciju nodošanu institūcijām, kas ietilpst citā valsts varas atzarā.
Lai gan viena un tā pati iestāde var veikt gan tiesu varas funkcijas, gan valsts pārvaldes funkcijas, ir precīzi jānodala izpildvaras un tiesu varas atbildība par pamatfunkciju izpildi.
Satversmes tiesa spriedumā secināja, ka tieši pašreizējais prokuratūras statuss – tiesu varas institūcija – vislabāk nodrošina gan prokuratūras funkciju efektīvu izpildi, gan tiesu varas neatkarību kopumā un pilnībā atbilst varas dalīšanas principam.
2) Lietā par iestādes statusa atbilstību tās veicamajām funkcijām Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 58. pants, kas noteic, ka „Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”, ir tikai viena no normām, kas nodrošina valsts varas dalīšanas principa īstenošanu. Izpildvaras funkcija ar Satversmi ir nodota Ministru kabineta kompetencē, lai gan atsevišķas izpildvaras darbības – tieši nolūkā nodrošināt varas dalīšanu – ir piešķirtas arī citām konstitucionālajām institūcijām. Konkrētajā gadījumā, analizējot Nacionālās radio un televīzijas padomes funkcijas, tika atzīts, ka tās ar likumu noteiktais neatkarīgais statuss nav pretrunā ar varas dalīšanas principu.
6.8. Satversmes 90. pantā ietverto personas tiesību zināt savas tiesības saturu Satversmes tiesa atklājusi tā saucamajā „Prokuratūras lietā”. Kā spriedumā norādīja Satversmes tiesa – šī konstitucionālā norma, kas paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem, ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šo pamattiesību nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un – nepamatota aizskāruma gadījumā – aizstāvēt taisnīgā tiesā.
Personas tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem, kā arī paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību. Tāpat arī personai ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam.
Pieteicējs lietā norādīja, ka Prokuratūras likums neparedzot prokurora atlaišanas pārsūdzēšanas kārtību un tādējādi aizskarot Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības. Turklāt prokuratūras statusu regulējošās normas to neskaidrības un neparedzamības dēļ neļaujot konstatēt atbildētāju lietā un iespējamo mantisko zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.
Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam, tika analizēts, vai tās ir pietiekami skaidras. Satversmes tiesa spriedumā, atzīstot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, norādīja, ka, gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba.
6.9. Lietā par ierēdnim izvirzītās obligātās prasības – augstākā izglītība – piemērošanas kārtību pieteicējs norādīja, ka ir ierobežotas viņa tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā arī tiesības pildīt valsts dienestu.
Satversmes tiesa spriedumā atkārtoti[8] norādīja, ka Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai attiecināmas arī uz darbu valsts civildienestā, jo tas ir uzskatāms par tādu nodarbošanos, kas ir cilvēka eksistences avots un kam ir nepieciešama atbilstoša sagatavotība. Spriedumā uzsvērts, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas to spēju un kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt attiecīgā amata pienākumus.
Satversmes tiesa secināja, ka gadījumos, kad Satversmes 106. pantā noteikto tiesību īstenošana notiek valsts dienesta ietvaros, šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101. pantu, kas paredz tiesības pildīt valsts dienestu, un konstatēja, ka abu šo tiesību saprātīgu ierobežošanu pieļauj Satversmes 116. pants.
Attiecīgās Satversmes normas neliedz valstij noteikt pamatotas prasības, saskaņā ar kurām personai, izvēloties noteiktu nodarbošanos, ir jāapliecina savas spējas un kvalifikācija. Piemēram, var pieprasīt nokārtot valsts noteiktus pārbaudījumus vai iegūt izglītību valsts atzītā mācību procesā. Satversmes 101. pants nebūt neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu.
Satversmes tiesa spriedumā konstatēja, ka, vērtējot kopsakarā Satversmes 101. un 106. pantu, secināms, ka Satversmes 101. pants ir vienlaikus gan lex specialis, gan lex generalis attiecībā uz 106. pantu. No vienas puses, 101. pants paredz 106. panta ierobežojumus, piemēram, ka tikai pilsonim ir tiesības pildīt valsts dienestu. No otras puses, likumā paredzētā veidā Satversmes 101. pantam var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas atbilst Satversmes 106. pantam, proti, kas saistīti ar personas spējām un kvalifikāciju vai arī noteikti saskaņā ar Satversmes 116. pantu. Arī šajā spriedumā Satversmes tiesa izmantoja Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas pieredzi[9].
Satversmes 101. un 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma būtiskākais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, taču vienlaikus tiek aizsargāta demokrātiskā valsts iekārta. Turklāt arī pieteikuma iesniedzēja pārstāve nenoliedza, ka labas pārvaldības princips prasa, lai valstī funkcionētu godīgs, kompetents un motivēts civildienests.
Analizējot, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējam un valsts pārvaldes iestādēm, nosakot regulējumu, ir pienākums ņemt vērā reālo sabiedrības ekonomiskās attīstības, izglītības un iespēju līmeni. Regulējums nedrīkst būt vērsts vienīgi uz teorētiski pareizu modeli, tajā ir jāņem vērā arī praktiskās iespējas. Turklāt īstermiņā leģitīmie mērķi atsevišķos gadījumos var arī netikt sasniegti, tomēr šie atsevišķie gadījumi jāvērtē kopsakarā ar labumu, ko no apstrīdētajām normām kopumā gūst visa sabiedrība, it īpaši ilgtermiņā.
Vērtējot, vai tiesību normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, ko iegūst sabiedrība, ST konstatēja, ka prasība par augstākās izglītības iegūšanu gan prasa no personas papildu darbu, bet kopumā ir vērsta uz personības attīstības nodrošināšanu un nav uzskatāma par būtisku personas pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētā norma nebija vērsta uz to, lai personas, kuras Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā ieņēma ierēdņa amatu, un kurām nebija augstākās izglītības, tiktu atbrīvotas no dienesta. Gluži otrādi, likumdevējs visiem ierēdņu kandidātiem neatkarīgi no izglītības piešķīra ierēdņa statusu – personai tika dota iespēja turpināt dienestu, vienlaikus iegūstot augstāko izglītību. Turklāt Valsts civildienesta likumā ir iekļautas normas, kas stimulē ierēdni iegūt izglītību. Spriedumā Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas nav pretrunā Satversmei.
6.10. Tiesības uz atbilstošu darba samaksu ir ietvertas Satversmes 107. pantā, kas paredz, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. Satversmes tiesa šo tiesību nodrošinājumu izvērtējusi divos spriedumos – attiecībā uz pedagogu darba samaksu un attiecībā uz ieturējumiem no ieslodzīto darba samaksas.
1) Spriedumā, kurā lūgts izvērtēt, vai Satversmes 107. pantam atbilst norma, kas pedagogus iedala grupās pēc kvalifikācijas kritērija un par vienādas nozīmes darbu vienai pedagogu grupai (ar citu kvalifikāciju) paredz zemāku darba samaksu, Satversmes tiesa pārbaudīja minētā nosacījuma atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam un konstatēja, ka apstrīdētā norma ir atbilstoša Satversmei.
2) Spriedumā par ieturējumiem no ieslodzīto darba samaksas Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 107. pantam, taču neatbilst Satversmē nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principu. Spriedumā Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 107. pants neaizliedz no minimālās darba samaksas ieslodzītajiem veikt ieturējumus, kam ir konkrēts mērķis – ieslodzīto uzturēšanas izdevumu daļēja segšana.
Spriedumā atklāts Satversmes 107.pantā ietvertais jēdziens „valsts noteiktais minimums”, proti, tas ir saistīts ar mērķi noteikt tādu minimālo atalgojumu par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai. Minimālās darba samaksas noteikšanas mērķis ir nodrošināt minimālo ienākumu apjomu, ar ko persona varētu segt dzīvesvietas, pārtikas, uztura, apģērba un citus izdevumus.
6.11. Tiesības streikot ietvertas Satversmes 108. pantā. Satversmes tiesa, izvērtējot Streiku likuma normu, kas noteic streika pieteikuma pārsūdzēšanas kārtību tiesā[10], norādīja, ka tiesības uz streiku ir vienas no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām, tomēr tās nav absolūtas – tās var ierobežot. Apstrīdētā norma streika uzsākšanu aizkavē ne vairāk kā par 7 dienām – šāds ierobežojums, kura mērķis ir ne tikai darba devēju interešu un tiesību aizsardzība, bet arī sabiedrības labklājības aizsardzība, uzskatāms par samērīgu.
6.12. Tiesības uz pulcēšanās brīvību ietvertas Satversmes 103. pantā. Satversmes tiesa, izvērtējot likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normas[11], atzina, ka likumā ietvertā atļauju sistēma, saskaņā ar kuru sapulces, gājiena vai piketa rīkošanai nepieciešams saņemt iepriekšēju pašvaldības atļauju, neatbilst Satversmei. Spriedumā tiesa norādīja, ka Satversmes 103. pants, kurā noteikts, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību, uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādas normas, kas ievieš paziņošanas, nevis atļauju sistēmu. Paziņošanas sistēmas mērķis ir noteikt personām, kas vēlas īstenot pulcēšanās brīvību, pienākumu iepriekš par to paziņot atbildīgajām institūcijām, lai tās varētu veikt pasākuma norises nodrošināšanai nepieciešamās darbības un aizsargāt personu drošību. Tajā pat laikā paziņošanas sistēma nenozīmē, ka institūcijām būtu liegts iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Likumdevējam ir jāparedz saprātīgs paziņošanas sistēmas mehānisms, kas sevišķos gadījumos ļauj pieteikto pasākumu aizliegt vai arī tā norisi pārtraukt.
Tiesa tāpat arī atzina par Satversmei neatbilstošu normu, kas nosaka pārsūdzības termiņu pašvaldības izsniegtajai izziņai vai motivētam atteikumam pasākuma organizēšanai. Šāds termiņš padara iluzoras Satversmē paredzētās tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Tāpat arī tiesa atzina par nesamērīgu un Satversmei neatbilstošu ierobežojumu sapulces, piketus un gājienus rīkot tuvāk par 50 metriem no normatīvajos aktos uzskaitītajām ēkām, uzskatot to par pārāk plašu aizsardzību, tādējādi nenodrošinot vārda un pulcēšanās brīvības efektivitāti.
6.13. No Satversmes 1. panta izrietošie principi prasa, lai visas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās, tiktu piemērotas tādā veidā, ka rezultāts atbilst tiesiskas valsts prasībām. Norādot uz pamattiesību aizskārumiem, pieteikuma iesniedzēji pieteikumos analizē un lūdz Satversmes tiesu izvērtēt dažādu tiesību principu, kas atvasināti no Satversmes 1. panta, neievērošanu no likumdevēja puses. Tiesa spriedumos ir izvērtējusi varas dalīšanas principa, tiesiskās paļāvības, noteiktības un pēctecības principa, likuma skaidrības un paredzamības principa u.c. tiesību principu ievērošanu.
Tāpat kā līdz šim visvairāk analizētais tiesību princips Satversmes tiesas spriedumos ir tiesiskās paļāvības princips. Piemēram, spriedumā par pensijas daļas atmaksāšanas pienākumu gadījumā, ja persona ir izmantojusi likumā paredzēto iespēju lūgt pensiju piešķirt no jauna, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības tad, kad tiesiskā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās.
Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības princips šajā lietā ir pārkāpts, Satversmes tiesa pārbaudīja, vai apstrīdētā norma jebkad ir pasliktinājusi pieteikuma iesniedzēju tiesisko stāvokli. Tā kā apstrīdētā norma pieteikuma iesniedzēju tiesisko stāvokli nebija pasliktinājusi, tā atbilst tiesiskās paļāvības principam.
Spriedumā “Prokuratūras lietā” Satversmes tiesa vērtēja likuma skaidrības un paredzamības principu kopsakarā ar Satversmes 90. pantu, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Tiesa spriedumā atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas jau vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību[12].
Noslēgumā varētu piebilst, ka kopumā Satversmes tiesas darba noslodze pēdējos gados ir saglabājusies vienādā līmenī. Jāatzīst, ka ir samazinājies atklātās tiesas sēdēs izskatīto lietu skaits – pagājušajā gadā tās bija četras (4) lietas, šogad – tikai viena. Uzreiz gan jāpiebilst, ka jau 11. septembrī ir plānota atklātā sēde, kurā tiks uzsākta lietas[13] izskatīšana par apdrošināšanas perioda noteikšanas atbilstību Satversmei. Kā arī, iespējams, gada beigās būs samērā ilgs atklātais process lietā par Latvijas – Krievijas robežlīgumu.
[1] „Tiesa, izskatot administratīvo lietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam).”
[2] Nr. 2007-07-01
[3] Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktu virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās ir aizliegts celt ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves, mazēkas lauku apvidū un šim nolūkam īpaši paredzētās aizsargbūves vai teritorijas uzbēršanu
[4] Nr. 2006-28-01 Par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam
[5] Nr. 2006-08-01
[6] Nr. 2006-04-01
[7] Chapter 2, Clause 2, Subclause 2 of the concluding part in the Judgment of Lithuanian Constitutional Court of 25 November 2002 in Case No. 41/2000, http://www.lrkt.lt/dokumentai/2002/r021125.htm
[8] Lietās Nr. 2003-12-01, Nr. 2002-21-01
[9] (Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2004. gada 13. decembra sprieduma lietā Nr. 51/01- 26/02-19/03-22/03-26/03-27/03 26. punkts, http://www.lrkt.lt/ dokumentai/2004/r041213.htm)
[10] Nr. 2006-42-01
[11] Nr. 2006-03-0106
[12] 12 (sk., piemēram: The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40).
[13] 2007-04-03 Par Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165 “Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība” 2. punkta vārdu un skaitļu “(bet ne agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo noteikumu 40. punktā norādīto gadījumu)” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 91. un 109. pantam.