Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles uzruna ikgadējās tiesībsarga cilvēktiesību un labas pārvaldības konferences atklāšanas pasākumā
Rīgā 2017. gada 13. decembrī
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze, augsti godātais Tiesībsarga kungs, Tiesībsarga biroja darbinieki, Ministra kungs, dāmas un kungi, kolēģi!
Valsts esība ir pamats cilvēktiesību nodrošināšanai, tas ir priekšnoteikums cerību un sapņu īstenošanai. Valsts varas atzaru sadarbība ir viena no formām kā to panākt. Jau tika pieminēts, ka Tiesībsargam un Satversmes tiesai ir īpaša loma šajā darbā. Satversmes tiesas un Tiesībsarga savstarpējā mijiedarbība ir patiešām ļoti nozīmīga un tā varbūt arī atšķiras no tām mijiedarbībām, par kurām jau tika minēts.
Satversmes tiesas un Tiesībsarga savstarpējā mijiedarbība personas pamattiesību aizsardzības, nodrošināšanas un ievērošanas jomā galvenokārt izpaužas šādos trijos aspektos:
1) Tiesībsargam, izmantojot Satversmes tiesas likumā, un Tiesībsarga likumā noteiktās tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā;
2) Satversmes tiesai, pieaicinot Tiesībsargu jau ierosinātā lietā sniegt atzinumu kā pieaicinātai personai;
3) Satversmes tiesai, izlemjot nolēmumos jautājumus, kas ir svarīgi Tiesībsargam kā institūcijai, kā neatkarīgai institūcijai, proti, Tiesībsarga institūcijas neatkarības stiprināšanai.
Es pie šiem trijiem punktiem gribētu pakavēties, jo tā ir tāda specifiska informācija ne tikai manās domās, bet arī ļoti būtiska Latvijas kā tiesiskas demokrātiskas valsts attīstībā.
Pēc Tiesībsarga (iepriekš – Valsts cilvēktiesību biroja) pieteikumiem Satversmes tiesa kopumā ir ierosinājusi 25 lietas, pieņemti 20 spriedumi un 5 lēmumi par tiesvedības izbeigšanu lietā. Apstrīdētās normas par spēkā neesošām atzītas 11 spriedumos jeb 55 procentos gadījumu. Šīs lietas tik tiešām ir skārušas visdažādākos tiesību jautājumus, kā mēs to dzirdējām no paša Tiesībsarga. Piemēram, tas ir bijis gan akcīzes nodoklis – 2002. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. 2002-05-010306; dažādus sociālo tiesību jautājumus, piemēram, vecuma un militārpersonu izdienas pensijas, tās ir bijušas tiesības uz nodarbošanos – 2002. gada 23. decembra spriedums lietā Nr. 2002-15-01, 2002. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. 2001-11-0106, 2007. gada 9. oktobra spriedums lietā Nr. 2007-04-03, 2012. gada 1. marta lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-12-01; krimināltiesības un kriminālsodu izpildes tiesības – 2006. gada 6. februāra spriedums lietā Nr. 2005-17-01 un 2010. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2010-44-01, uzturlīdzekļi bērniem – 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. 2015-18-01 un daudzas citas lietas. Uz šo brīdi, Satversmes tiesā ir vēl trīs lietas, kuras ir sagatavotas, kas ierosinātas pēc Tiesībsarga iesniegtiem pieteikumiem.
Satversmes tiesai vairākas reizes ir bijis nepieciešams spriedumā izlemt jautājumu par Tiesībsarga iesniegta pieteikuma izskatīšanu mūsu tiesā, jo institūcija, kas bija izdevusi apstrīdētās normas – Saeima, atbildes rakstā norādīja uz to, ka Tiesībsargs neesot izmantojos visas iespējas atrisināt strīdu vēl pirms vēršanās Satversmes tiesā.
Piemēram, 2014. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2013-15-01 (lieta skara jautājumu par robežsargu tiesībām apvienoties arodbiedrībā) Saeima atbildes rakstā norādīja, ka Tiesībsargs tai lūdzis grozīt apstrīdēto normu, lai gan saņēmis tikai viena robežsarga sūdzību. par robežsargu tiesībām pavienoties arodbiedrībās. Taču likumā „Par arodbiedrībām” 3. panta otrajā daļā esot noteikts, ka arodbiedrība jāreģistrē, ja tajā ir apvienojušies ne mazāk par 50 biedri.
Līdz ar to Saeima neesot guvusi pārliecību tam, ka pastāv reāla nepieciešamība grozīt pašreizējo regulējumu attiecībā uz robežsargu tiesībām veidot arodbiedrības.
Satversmes tiesa minēto Saeimas argumentu šajā lietā pilnībā noraidīja un atzina:
Pirmkārt, Tiesībsarga institūtam ir būtiska nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī. Tā mērķis ir uzlabot valsts institūciju darbu un sekmēt valsts iestāžu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Tiesībsargam ir piešķirta kompetence, kas tam ļauj risināt cilvēktiesību īstenošanas problēmas tādā veidā, kas nav raksturīgs tiesai, likumdevējam vai izpildvarai.
Otrkārt, Tiesībsarga likuma 12. panta 8. punktā kā viens no Tiesībsarga darbības virzieniem ir minēts uzdevums sniegt Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus par tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Līdz ar to normatīvais regulējums Tiesībsargam dod iespēju būt par nozīmīgu, aktīvu cilvēktiesību aizsardzības institūciju. Savukārt, šajā vietā Saeimai ir pienākums izvērtēt Tiesībsarga sniegtos ieteikumus cilvēktiesību īstenošanas un nodrošināšanas jautājumos. Likumdevēja un Tiesībsarga mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai efektīvi un preventīvi labotu cilvēktiesību jomā konstatētās normatīvo tiesību aktu nepilnības.
Treškārt, Tiesībsargam likumā paredzētās pilnvaras iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu un lūgt izvērtēt tiesību normas atbilstību Satversmei nav saistītas ar kādu noteiktu personu skaitu, kurām iepriekš būtu jāvēršas pie Tiesībsarga ar sūdzību. Vēl jo vairāk – atbilstoši Tiesībsarga likuma 13. panta 6. punktam Tiesībsargam ex officio ir tiesības ierosināt pārbaudes lietu arī pēc savas iniciatīvas. Vienīgo priekšnoteikumu pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā paredz Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts un Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkts: Tiesībsargam visupirms ir jāvēršas pie institūcijas vai amatpersonas, kas izdevusi apstrīdamo aktu, un jānorāda termiņš konstatēto trūkumu novēršanai.
Ceturtkārt, tiesības vērsties institūcijā, kas izdevusi apstrīdēto aktu, vai arī iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā nav atkarīgas no to personu skaita, kuras vērsušās pie Tiesībsarga sakarā ar iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Savukārt 2010. gada 20. decembra spriedumā lietā Nr. 2010-44-01 (spriedums skāra aizturēto personu turēšanas kārtība jautājumus, viens no nedaudzajiem tiesas spriedumiem par Satversmes 95. pantu) Satversmes tiesa, konstatējot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 95. pantam ļoti lielu nozīmi, piešķīra tieši tam apstāklim, ka ar aizturēto personu turēšanas apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas vietās bija iepazinušies Tiesībsarga darbinieki un konstatējuši virkni neatbilstību cilvēktiesību normām. Līdz ar to, tam ka Tiesībsargs izbrauc uz vietām, ir nozīme Satversmes tiesas procesā.
Izmantojot apmeklējumu laikā iegūto informāciju, Tiesībsargs vērsās Saeimā ar priekšlikumu par Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkta izslēgšanu. Šis Tiesībsarga priekšlikums tika vērtēts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2009. gada 4. novembra sēdē, kurā piedalījās arī Iekšlietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvji. Komisija Tiesībsarga priekšlikumu noraidīja un kā noraidījuma pamatojumu minēja priekšlikuma neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa prasībām, proti, priekšlikumā nebija norādīts nepieciešamo finanšu līdzekļu avots.
Tāpat Satversmes tiesa atzina, ka:
Pirmkārt, Tiesībsarga likuma 12. panta 8. punktā kā viens no vairākiem Tiesībsarga uzdevumiem ir minēts uzdevums sniegt Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus par tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Ievērojot Tiesībsarga likumā noteikto, arī Saeimai ir pienākums pēc iespējas rūpīgāk izvērtēt Tiesībsarga sniegtos ieteikumus par nepieciešamību grozīt vai pieņemt jaunus tiesību aktus cilvēktiesību īstenošanas jautājumos. Likumdevēja un nacionālā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma – Tiesībsarga – mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai efektīvi izskaustu cilvēktiesību aizsardzības jomā konstatētās tiesību aktu nepilnības.
Otrkārt, nebūtu pieļaujama tāda prakse, ka Saeimas komisija pēc būtības nevērtē Tiesībsarga sagatavotos ieteikumus, aizbildinoties ar to neatbilstību Saeimas kārtības rullī likumprojektam izvirzītajām prasībām un norādot, ka tajos nav ietverts ieteikumu īstenošanai nepieciešamo finanšu līdzekļu avots. Visupirms jau pašas Saeimas pienākums ir gādāt par to, lai pastāvošā tiesiskā sistēma pilnībā atbilstu pamattiesību vai cilvēktiesību prasībām.
Satversmes tiesas judikatūrā jau laiciņu ir atpakaļ ir nostiprināta Tiesībsarga īpašā loma un Tiesībsarga plašā kompetence cilvēktiesību aizsardzībā.
Kopumā Satversmes tiesa Tiesībsargu (Valsts cilvēktiesību biroju) kā pieaicināto personu ir pieaicinājusi 181 lietas izskatīšanā (Satversmes tiesa līdz 2017. gada 1. decembrim ir pieņēmusi 291 spriedumus un 94 lēmumus par tiesvedības izbeigšanu). Tik daudzās lietās nav tikusi pieaicināta neviena cita persona vai institūcija un Tiesībsargs šajā aspektā ir “absolūts rekordists”. Ja lieta skar pamattiesības, tad Tiesībsargs pamatā vienmēr tiek lūgts izteikt savu viedokli par Satversmes tiesā izsakāmo jautājumu. Salīdzināšanai “nākamā” visbiežāk pieaicinātā institūcija ir Tieslietu ministrija, kas tikusi pieaicināta kopā 116 lietās.
Būtiska loma Tiesībsarga kā pieaicinātās personas izteiktajam viedoklim tiek piešķirta argumentācijas stiprināšanai Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļā. Proti, spriedumos bieži ir ietvertas atsauces uz Tiesībsarga izteiktajiem argumentiem. Un starp jaunākajiem piemēriem jāmin spriedums lietā Nr. 2016-14-01 par Solidaritātes nodokļi, citastarp arī Tiesībsargs bija paudis viedokli, ka apstrīdētās normas neskar Satversmes 109. pantā ietvertās pamattiesības. Satversmes tiesa šādu Tiesībsarga argumentu atzina par pamatotu un tiesvedību šajā prasījuma daļā arī izbeidza.
Satversmes tiesa visbeidzot savā praksē vairākkārt ir lēmusi par neatkarīgo iestāžu budžeta jautājumiem. Satversmes tiesa ir izteikusi ļoti svarīgas atziņas arī attiecībā par Tiesībsarga kā neatkarīgās iestādes tiesībām valsts budžeta projekta izstrādes gaitā.
No visām šīm atziņām es minēšu tikai trīs būtiskākās.
Tiesa ir atzinusi, ka Tiesībsarga birojs it tā valsts iestāde, kas nodrošina Tiesībsarga funkciju veikšanu.
Tā Satversmes tiesa 2010. gada 25. novembra spriedumā lietā Nr. 2010-06-01 tiesa atzina:
Pirmkārt, ka Tiesībsarga institūta mērķis atbilstoši Tiesībsarga likuma 1. pantam ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt valsts varas īstenošanu tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Tiesībsargs ir Tiesībsarga likumā noteiktajā kārtībā apstiprināta amatpersona, kura pilda likumā noteiktās funkcijas un uzdevumus. Savā darbībā Tiesībsargs ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Savukārt Tiesībsarga darbības nodrošināšanai saskaņā ar Tiesībsarga likuma 18. panta pirmo daļu tiek izveidots Tiesībsarga birojs.
Otrkārt, Tiesībsarga birojs ir patstāvīga valsts iestāde, kas nodrošina Tiesībsarga funkciju izpildi. Tiesībsarga birojs neietilpst Satversmes 58. pantā noteiktajā Ministru kabinetam padoto valsts pārvaldes iestāžu sistēmā. Atšķirībā no Valsts prezidenta, tiesām un Valsts kontroles Tiesībsarga statuss diemžēl nav nostiprināts Satversmē. Tomēr, praksē, likumdevējs, ievērojot Tiesībsarga neatkarību, piemēram, budžeta jomā Tiesībsarga birojam nosaka līdzīgas tiesības kā Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektajā daļā minētajām konstitucionālajām institūcijām.
Treškārt, konstitucionālo institūciju funkcionālās neatkarības tiesiskais pamats ir Satversme un normatīvie akti, kas regulē šo institūciju darbību. Tie nosaka konstitucionālo institūciju īpašo tiesisko statusu, kas jārespektē citām valsts institūcijām. Lai konstitucionālā institūcija varētu efektīvi pildīt tai uzticētās funkcijas, valsts institūcijas, tostarp likumdevējs un izpildvara, nedrīkst nepamatoti ietekmēt šīs institūcijas darbību vai izdarīt uz to politisku spiedienu. Konstitucionālo institūciju funkcionālā neatkarība ir cieši saistīta arī ar to finansiālo neatkarību. Proti, valstij jānodrošina konstitucionālās institūcijas ar finanšu līdzekļiem tādā apmērā, kas garantē šo institūciju pilnvērtīgu darbību.
Satversmes tiesa turpināja ar virkni principiālu atziņu, par kuru iedzīvināšanu būtu vēl jāpārliecinās.
No minētā es kopumā izdarīšu, dažus, secinājumus:
Pirmkārt, Satversmes tiesas procesā Tiesībsargs ir viens no būtiskākajiem un visvairāk šajā tiesvedības procesā pieaicinātajiem amicus curiae;
Otrkārt, Tiesībsarga kā pieaicinātās personas sniegtajos viedokļos ietvertie argumenti ir svarīga Satversmes tiesas nolēmumu secinājumu daļas juridiskās argumentācijas sastāvdaļa;
Treškārt, pamatojoties uz Tiesībsarga iesniegtajiem pieteikumiem, Satversmes tiesa vairumā gadījumu ir atzinusi apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei.
Ceturtkārt, Tiesībsarga pieteikumi ir skāruši un turpina skart sabiedrībā aktuālus un plaši diskutētus pamattiesību jautājumus, piemēram, fotoradaru tiesisko regulējumu spriedumā lietā Nr. 2012-15-01, uzturlīdzekļu tiesisko regulējumu spriedumā lietā Nr. 2015-18-01, trokšņu pieļaujamo lielumu autotrašu un mototrašu tuvumā lietā Nr. 2017-02-03, ārstniecības personu atalgojumu, patlaban izskatīšanā esošajā lietā Nr. 2017-15-01 un nekustamā nodokļa jautājumus Rīgā, kas ir nesen ienākusi lieta.
Piektkārt, pozitīvi ir vērtējams no valsts varas atzaru sadarbības viedokļa un attīstības viedokļa princips Tiesībsarga likuma 13. panta 8.punktā Tiesībsargam ietvertais pienākums pirms vēršanās Satversmes tiesā, sākumā vērsties pie attiecīgās institūcijas un lūgt tai pašai novērst regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmei. Tas ļauj šai sadarbības ietvarā institūcijai atkārtoti apsvērt regulējuma satversmību jau kontekstā ar Tiesībsarga izvirzītajiem argumentiem par apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmei. Jāturpina iesāktais! Īpaši svarīgas ir preventīva un savlaicīga darbība.
Es no sirds sveicu dzimšanas dienā un es vēlos turpināt mūsu sadarbību. Simtgadi sagaidīsim godam.