Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums Satversmes tiesas organizētajā starptautiskajā konferencē “Konstitucionālo tiesu loma globalizētajā pasaulē”
Rīgā 24.05.2018.
Konstitucionālās tiesas kā slūžas globalizētajā pasaulē.[1]
Ievads.
Konstitucionālo tiesu loma līdzsvara noturēšanā konstitucionālo un starptautisko tiesību kā globālās tiesiskās kārtības divu pamata komponenšu vidū arvien pieaug. Mana pieeja balstās prezumpcijā, ka līdz ar starptautiskās sabiedrības konsolidēšanos nostiprinās universālās jeb globālās tiesības, kas ir horizontālas, izteikti plurālas un decentralizētas pēc savas dabas. Es norādīšu uz to, ka XX gs. vidū nedaudz ‘uzlabotā’ suverenitātes koncepcija[2] ir nepietiekama vai nepilnīga, lai atbildētu uz XXI gs. izaicinājumiem mums zināmo un pieejamo juridisko koncepciju un metožu ietvaros. Nobeigumā es piedāvāšu zināmus teorētiskās atbildes elementus.
Suverenitātes paradokss.
Mūsdienu pasauli vēl arvien raksturo valsts kā galvenā sabiedrības organizēšanās forma. Valsts suverenitāte attiecībās ar citām valstīm un suverēns kā varas avots konstitucionālā līmenī vēl arvien ir dominējošās paradigmas mūsu pasaules skatījumā. Šie koncepti ir vēsturiski radušies un, jāsaka, ir rezultāts zināmai sakritībai, jo, piemēram, nacionālo un starptautisko tiesību nošķirtība vēsturiski tādā formā, kā mēs to pazīstam, varēja arī neizveidoties.[3]
Savukārt zinātnes un tehnoloģiju attīstība radījusi situācijā, kurā attālums starp kontinentiem ir kļuvis relatīvs un valstu robežas transparentas. Tas rada jaunus izaicinājumus un uzdod jaunus jautājumus saistībā ar sabiedrības organizēšanās modeļiem un tos skaidrojošām filozofijām un tiesību koncepcijām, jo mērķi paliek tie paši, proti, efektīvāk nodrošinātu mieru, drošību, labklājību, cilvēkam cieņpilnu dzīvi.
Starptautisko tiesību un starptautisko organizāciju un, jo īpaši, Eiropas Savienības projekta konsekventa attīstība un nozīmes pieaugums apstiprina to, ko vēsture vairākkārt ir pierādījusi, ka vienpusēji un sadrumstaloti risinājumi nekad nav bijuši adekvāti, lai tiktu galā ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Vienlaicīgi nedz praksē, nedz tiesību zinātnē neesam atteikušies no tādas suverenitātes izpratnes, kura nosaka, ka: “Suverēnā valstī noteiktā konstitucionālā kārtība ir augstākā juridiskā vara, pār kuru nevar būt citas augstākas juridiskās varas, kas būtu šīs konstitucionālās kārtības spēkā esības avots. Suverenitāte kā augstākā vara ir negatīva juridiska koncepcija, proti, starptautiskās tiesības kā autonoma tiesību sistēma, kura atpazīst valstis un uzliek tām pienākumus, ir jānoliedz atbilstoši šādai suverenitātes izpratnei.”[4] Proti, suverenitāte ir (a) absolūta vara pār konkrēto sabiedrību, (b) absolūta ārējā neatkarība un (c) pilnīga tiesībspēja starptautiskajās attiecībās. Ar šādu suverenitātes izpratni starptautiskās tiesības un vēl jo vairāk pārnacionālās tiesības nav iespējamas. Es to saucu par suverenitātes paradoksu jeb mītu, jo, no otras puses, valstīm tiek uzlikti starptautiskie pienākumi un šo vispārsaistošo pienākumu avots nebūt nav katras valsts suverēns. Būtībā mēs esam radījuši virkni juridisko mītu, kuru līdzāspastāvēšana ir iespējama, bet līdz zināmam brīdim.
Piemēram, Satversmes tiesa saskārās ar manis minēto suverenitātes paradoksu 2008. gada Lisabonas līguma lietā. Šajā lietā tiesa vērtēja, vai ar Lisabonas līguma palīdzību ieviešamās jaunās ES kompetences ierobežo tautas suverenitāti, ko ietver un aizsargā Satversmes 2. panta. Tiesa secināja, ka tā nav konstatējusi tādas Lisabonas līguma normas, kas aizskartu Satversmes 2. pantā ietverto un nostiprināto tautas suverenitātes principu. Tiesa nonāca līdz šim secinājumam, jo tā bija definējusi valsts un starptautisko saistību attiecības šādi: “Starptautiskajās tiesībās, analizējot tiesiskās sekas, kas rodas valstij uzņemoties starptautiskas saistības, suverenitāte ir tikusi vērtēta kā suverēno tiesību izmantošana, nevis kā to ierobežošana. Piemēram, Pastāvīgā Starptautiskā tiesa nepiekrita viedoklim, ka jebkura tāda līguma noslēgšana, atbilstoši kuram valsts apņemas veikt noteiktu darbību vai atturēties no noteiktas darbības veikšanas, nozīmētu šīs valsts atteikšanos no savas suverenitātes.”[5] Jau šajā suverenitātes izpratnē mēs varam vērot atkāpes no suverenitātes kā neierobežotas augstākās varas koncepta. Tomēr tas nemaina faktu, ka konstitucionālās tiesas ir suverenitātes paradoksa centrā. Veidi, kā konstitucionālās tiesas risina šo situāciju, ir dažādi, bet kopumā tas ir tāds vilkpaēdīgs (vilks paēdis un kaza dzīva) risinājums.
Konstitucionālo un Eiropas tiesu attiecības.
Šāds duālisms var pastāvēt, tomēr risks pazaudēt līdzsvaru pastāv un pieaugošas konkurējošo tiesību režīmu spriedzes situācijā pieaug. Es teiktu, ka šāda līdzsvara sašūpošanās ir novērojama pašreiz, kas arī ir daļēji sekmējis, piemēram, intereses par konstitucionālās identitātes koncepciju atdzimšanu Eiropā.[6] Šo līdzsvara sašūpošanos citstarp ir izraisījusi arī Eiropas tiesu (ES Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas) dažbrīd aktīvā darbība. Vienādi vai otrādi konstitucionālās identitātes diskursa pastiprināšanās norāda uz sajūtām par iekšēju vai ārēju apdraudējumu suverēnam klasiskā šī jēdziena izpratnē. Satversmes tiesa jau 2008. gadā Lisabonas līguma lietā definēja Latvijas konstitucionālās kārtības sarkanās līnijas. Proti, tiesa teica: “Kompetenču nodošana [Eiropas Savienībai – iz] nevar sniegties tiktāl, ka tā pārkāptu uz likuma varu un pamattiesībām balstītas neatkarīgas, suverēnas un demokrātiskas republikas pamatus. Tāpat tā nevar ietekmēt pilsoņu tiesības lemt par demokrātiskai valstij būtiskiem jautājumiem.” Konstitucionālo tiesību komisija savā 2012. gada viedoklī par negrozāmo Satversmes kodolu definēja, ka tā jēga ir aizliegumā likumdevējam mainīt Latvijas konstitucionālo identitāti. Proti, Satversmes negrozāmais kodols ir Latvijas konstitucionālā identitāte.[7]
Savukārt EST Gauweiler lietā ģenerāladvokāts komentēja konstitucionālās identitātes jēdzienu kā tādu, kas radot lielas bažas, jo:
“Pirmkārt, (..), ir maz ticams, ka ir iespējams īstenot uzdevumu saglabāt šo Savienību, kāda tā pašlaik pastāv, ja tā tiek pakļauta absolūtai atrunai, kas gandrīz nav konkretizēta un praktiski ir atstāta katras dalībvalsts ziņā un ir iekļauta tā sauktajā “konstitucionālas identitātes” kategorijā, un it īpaši, ja tiek uzskatīts, ka šī “konstitucionālā identitāte” atšķiras no LES 4. panta 2. punktā paredzētās “nacionālās identitātes”. Šāda “identitātes atruna”, kuru dalībvalstu (..) kompetentās struktūras, bieži vien tiesas, nosaka un interpretē patstāvīgi, visticamāk, Savienības sistēmu noplicinātu, vismaz kvalitatīvā nozīmē. Neiedziļinoties detaļās un necenšoties veikt jebkādu vērtējumu, izskatāmās lietas [proti, Gauweiler lietas] iezīmes var būt labs piemērs tikko minētajai situācijai.”[8]
Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts ietver nosacījumu, ka “Savienība respektē … [dalībvalstu] nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām.” Daudzas cīņas izcīnītas gan doktrīnā, gan Eiropas Savienības Tiesas un dalībvalstu konstitucionālajās un augstākajās tiesās, mēģinot panākt vienošanos par to, ko nozīmē “nacionālā identitāte” un ko nozīmē tas, ka Savienība “respektē” šo identitāti.
Pirmais jautājums, kurā nav vienota viedokļa, ir tas, vai dalībvalstu “nacionālā identitāte” ir tas pats, kas “ konstitucionālā identitāte”. Daži autori uzskata, ka par “nacionālo identitāti” nevajadzētu uzskatīt neko tādu, kas pārsniedz “morālo pamatprincipu īstenošanu, kas pieprasa, lai daudznacionālā politiskā kopiena izrādītu cieņu to veidojošo nacionālo grupu identitātei”.[9] Tomēr vairums komentētāju uzskata, ka nošķirt “konstitucionālās” un “nacionālās” identitātes jēdzienus ir sarežģīti vai pat neiespējami. Ne Eiropas Savienības Tiesa, ne ģenerāladvokāti nav snieguši precīzu “nacionālās identitātes” definīciju, bet drīzāk aprobežojušies ar katra gadījuma atsevišķu izvērtējumu, piemēram, norādot, ka “nacionālā identitāte … ietver valsts valodas aizsardzību”[10], kā arī, ka valsts kā republikas statuss[11] ir nacionālās identitātes elements.
Nacionālajā līmenī konstitucionālo identitāti definē dažādi, kas ir saprotams, jo atšķiras konstitucionālie ietvari. Piemēram, Polijas Konstitucionālais tribunāls savā Lisabonas spriedumā atzīmēja, ka Polijas konstitucionālo identitāti skarot lēmumi, kas attiecas uz Konstitūcijas pamatprincipiem un indivīda tiesībām, tostarp sociālā taisnīguma principu, valstiskuma principu, subsidiaritātes principu, un aizliegumu deleģēt pilnvarojumu Konstitūcijas grozīšanai, utt.[12] Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa savā Lisabonas spriedumā pauda viedokli, ka tās konstitucionālo identitāti skarot lēmumi, kas attiecas uz krimināltiesību materiālajiem un procesuālajiem aspektiem, atļauju policijai un armijai pielietot spēku, fundamentāli lēmumi par fiskālajiem ieņēmumiem un tēriņiem, lēmumi, kas ietekmē dzīves apstākļus sociāli atbildīgā valstī, kā arī lēmumi, kuriem ir īpaša nozīme attiecībā uz kultūru, piemēram, lēmumi par ģimenes tiesībām, par izglītības sistēmu un reliģisko dzīvi.[13] Savukārt Francijas Konstitucionālā padome, atzīstot, ka tai nav nācies definēt konstitucionālo identitāti, sliecas domāt, ka Francijas konstitucionālā identitāte ir kas tāds, kas tai nav kopējs ne ar vienu citu valsti un kas ir īpašs tikai Francijai.[14]
Doktrīnā Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punkts ir nosaukts par “juridisku kodolieroci”,[15] tāpēc ir svarīgi, kurš kontrolē šī ieroča palaišanu.
Ciktāl ģenerāladvokāts savos secinājumos Gauweiler lietā pievēršas konstitucionālajai identitātei, redzams, ka viņš ir nobažījies par tiesību sistēmu hierarhiskām attiecībām. Proti, ja konstitucionālo identitāti atstāj konstitucionālo tiesu ekskluzīvā jurisdikcijā, tas varot graut ES tiesību sistēmas pārākumu. Ieskats konstitucionālās identitātes un ES tiesību pārākuma principa diskursā norāda uz to, ka starptautiskās–nacionālas spriedzes centrā ir tiesību sistēmu pārākuma jautājums, bet tiesību sistēmas pārākums ir arī klasiskā suverenitātes jēdziena centrālais elements. Lai virzītos uz priekšu tiesiskās un politiskās domas attīstībā globalizētajā pasaulē, ir nepieciešams atrisināt minēto dilemmu.
Gauweiler lietā ģenerāladvokāts sekojoši noformulēja suverenitātes paradoksu Eiropas Savienības Tiesas un Vācijas Konstitucionālās tiesas dialoga kontekstā: “Tādējādi ..: pirmkārt, valsts konstitucionālā tiesa beigu beigās atzīst, ka tā ir pēdējās instances tiesa LESD 267. panta izpratnē, tādejādi norādot uz īpašām “sadarbības attiecībām” un uz vispārēju atvērtību tā sauktajai “integrācijas programmai”. Tomēr, otrkārt, valsts tiesa vēlas vērsties ES Tiesā un skaidri norāda, ka tā to dara, neatsakoties no savas galīgās atbildības spriest par integrācijas Eiropā nosacījumiem un ierobežojumiem, kas ir noteikti un izriet no tās konstitūcijas. (..) aplūkojamajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī pretruna ir visur klātesoša, tāpēc ir ļoti grūti to pilnībā izslēgt no šīs lietas analīzes.”[16] Ģenerāladvokāta pozīcijas kontekstā rodas jautājums, vai ES dalībvalsts konstitucionālajai tiesai nevajadzētu būt galīgai atbildībai par attiecīgās valsts konstitucionālo identitāti saistībā ar Eiropas integrācijas projektu?
Iespējams, ir jāuzdod jautājums, vai ir jēgpilni šādi formulēt jautājumus, jo atbilde pasaulē, kurā kārtību joprojām nosaka valstis, būs acīmredzami konfrontējoša ar pārnacionālās tiesību sistēmas prasību uz pārākumu. Ģenerāladvokāts sniedza šādu risinājumu minētajai konfrontācijai. Viedoklī turpmāk viņš atsaucas uz Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu, kura ievērošanu Latvijas tiesību sistēmā sekmē arī tādi principi kā atvērtība starptautiskajām tiesībām, kā arī tiešs Eiropas Savienības tiesību pārākuma principa akceptēts Latvijas tiesībās. Taču šie principi acīmredzot paši par sevi nerisina ikvienas tiesību sistēmas pārākuma prasību attiecībās ar citām tiesību sistēmām. Savukārt Ģenerāladvokāts piesardzīgi ievieš ES kopējas konstitucionālas kultūras jēdzienu, kas konstruēts, pamatojoties uz visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām. “Tiesa ilglaicīgi ir izmantojusi dalībvalstu “kopīgo konstitucionālo tradīciju” kategoriju, kad tā veidoja Savienības pamatā esošu vērtību sistēmu. It īpaši, pamatojoties uz šīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, Tiesa vispirms ir mēģinājusi izveidot īpašu tiesību kultūru – Savienības tiesību kultūru. Tādējādi Savienība ir kļuvusi ne tikai par tiesību kopienu, bet arī par “konstitucionālās kultūras kopienu”. Šī kopīgā konstitucionālā kultūra ir Savienības kopīgas identitātes sastāvdaļa, kas, manuprāt, izraisa tādas būtiskas sekas, ka ikvienas dalībvalsts konstitucionālā identitāte, kas tik tiešām ir konkrēta katrā atsevišķā gadījumā, nevar būt, izsakoties piesardzīgi, astronomiskā attālumā no kopīgās konstitucionālās kultūras. Gluži otrādi, labi izprastai un atvērtai attieksmei pret Savienības tiesībām vidējā termiņā un ilgtermiņā principā būtu jāveicina Savienības konstitucionālās identitātes un katras atsevišķas dalībvalsts konstitucionālās identitātes saplūšana.”[17] Jāatzīmē, ka dalībvalstu konstitucionālajai identitātei atvēlētā telpa ģenerāladvokāta viedoklī “ir tiktāl, ciktāl nepieciešams”, pieņemot, ka agri vai vēlu ES un dalībvalstu konstitucionālās identitātes saplūdīs.
Tomēr jautājums par to, kas un kā noteiks šo nepieciešamo nacionālās konstitucionālās identitātes apjomu, kā arī – kā notiks konstitucionālo identitāšu saplūšana, ir atvērts un acīmredzami strīdīgs. Ciktāl tas attiecas uz ES tiesisko iekārtu, Eiropas Savienības Tiesa to jau uzskata par sava veida konstitucionālo iekārtu, kas balstās, cita starpā, uz tādu principu kā ES tiesību pārākuma princips. Atsaucot atmiņā Tiesas teikto Kadi lietā: “Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Kopiena ir tiesību kopiena tajā ziņā, ka ne dalībvalstis, ne arī Kopienas iestādes nevar izvairīties no kontroles pār to rīcības atbilstību konstitucionālajam pamatlikumam, tas ir, EK līgumam, [..]”.[18] Tā ir tiesiskā iekārta, kura pretendē uz konstitucionalitāti, kurai savukārt ir gluži citāds leģitimācijas avots, proti, tā nav suverēnā tauta, kas savukārt ir demokrātisko valstu konstitucionālo iekārtu leģitimācijas avots.
Katra tiesa aizsargā to tiesisko iekārtu jeb sistēmu, ko tā ir pilnvarota aizsargāt un attīstīt. Jau pieminēju atsevišķās principiālas iezīmes, kas raksturo ES tiesību sistēmu un attiecīgi nosaka EST skatījumu uz savu kompetenci un sasniedzamo mērķi. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) skatās uz lietām no sava skatpunkta. Risinot jautājumu par tiesisko sistēmu mijiedarbību un līdzāspastāvēšanu, ir vērtīgi pievērsties tiem nolēmumiem, kuros ECT ir konfrontējusi valsts konstitucionālo identitāti. Taču jāpiemin Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 53. pants, kurš principā risina Konvencijas un nacionālo konstitūciju attiecību jautājumu, proti, Konvencija nosaka, ka nacionālās tiesību sistēmas var noteikt plašāku cilvēktiesību garantiju apjomu. Lietā Sejdič and Finci v. Bosnia and Herzegovina centrā bija valsts konstitucionālā iekārta, proti, Deitonas Miera līguma izveidotās Bosnijas un Hercegovinas Tautas palāta un Bosnijas un Hercegovinas prezidentūra.[19] Galvenais princips, kurš gūla konstitucionālās iekārtas izveidošanas pamatā, bija nodrošināt trim tautām (bosniešiem, horvātiem un serbiem) vienlīdzīgas iespējas ievēlēt savus pārstāvjus Tautas palātā un prezidentūrā, jo tikai tā varēja panākt kara apturēšanu. Pieteicēji bija romu un ebreju izcelsmes un varētu kandidēt vēlēšanās tikai tad, ja piederētu kādai no trim tautām. ECT uzskatīja to par diskrimināciju, pamatojoties uz 12. protokolu un 14. pantu kopsakarībā ar 1. protokola 3. pantu. Spriedums saņēma cilvēktiesību aizstāvju nedalītu atzinību. Tas vēl nav izpildīts.
Manuprāt, tiesas sarežģītā uzdevuma patiesā daba precīzi aprakstīta tiesneša Bonello atsevišķajās domās. Viņš piezīmēja: “Varētu šķist, ka abas lietas ir visvienkāršākās no visām, ar kurām Tiesa līdz šim saskārusies, taču vienlaikus tās varētu būt arī starp vismānīgākajām. .. Vienīgi tik smalki konstruēta darbība nodzēsa to elli, kas bija Bosnija un Hercegovina. Iespējams, ka arhitektūra nav perfekta, taču tā bija vienīgā, kas mudināja sāncenšus aizvietot dinamītu ar dialogu. Tagad šī Tiesa uzņēmusies to visu izjaukt. Strasbūra pateikusi bijušajām karojošajām pusēm un mieru plānojušajiem labdariem, ka viss bijis nepareizi. … Deitonas formula bijusi neatbilstoša, tāpēc tās vietā nāk Strasbūras neformula.”[20] Ir taisnība, ka Strasbūras tiesa garantē Konvencijā noteiktās indivīdu tiesības. Parasti valsts kontsitucionālās uzbūves vai tās konstitucionālās identitātes jautājums nav pretrunā indivīda cilvēktiesībām, vismaz Rietumu kultūrtelpā. Taču tā var notikt, un Strasbūras tiesai šādas situācijas ir zināmas. Cita lieta, ar citādāku iznākumu, ir, piemēram, S.A.S. v France, attiecībā uz aizliegumu sabiedriskā vietā valkāt nikabu vai burku. Šajā lietā tiesa sprieda, vai aizliegums nepārkāpa Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un atzina Francijas principa vivre ensemble konstitucionālo dabu Francijas tiesību sistēmu.[21] Ir svarīgi atzīmēt, ka gan Conseil d’État, gan Conseil Constitutionnel bija rūpīgi diskutējušas par šo aizliegumu, ko tiesa ņēma vērā un kas norāda uz cieņu pret nacionālo identitāti un debati, kas to bija vētījusi.
Kopsavilkumam, īpaši Eiropas tiesiskā telpa ir piesātināta, proti, dažādas iesaistītās puses velk suverenitāti, pārākumu un ietekmi uz visām pusēm. Mēs turpinām dzīvot valstu pasaulē, kas balstās tādā priekšstatā par valstu suverenitāti, kas šai ainavai ir novecojis. Mums ir pārnacionālās kolektīvās un kontroles institūcijas, kuras to darbības seku ziņā konfrontē ar klasiskajiem valsts suverenitāti raksturojošiem principiem, proti, leģitimāciju, hierarhiju u.tml. Kāds ir turpmākais ceļš? Šodien šo jautājumu apspriež Eiropas politiskajos forumos, un mums kā juristiem vajadzētu skaidri prognozēt dažas no šīm diskusijām un rezultātus tiesiskās domas pasaulē.
Pamatojoties uz pieredzi, es teiktu, ka pēc daudzajiem starptautisko un Eiropas tiesību attīstības gadu desmitiem ir uzkrītoši tas, cik, no vienas puses, nacionālajā līmenī maz tiek ņemts vērā starptautiskais, un, no otras puses, cik Eiropas un starptautiskajā līmenī salīdzinoši maza ir jutība pret nacionālo. Tā ir daļa no lietas būtības.
Jānorāda uz Nīla Makkormika ļoti precīzo aicinājumu, kas vēl arvien ir aktuāls šodien: “Pašreizējā situācijā jurisprudencei vai tiesību filozofijai ir svarīga viena lieta – nosargāt pret tikai vienas valsts vai [Savienības] perspektīvas pieņemšanu, pret monokulāru skatījumu uz šīm lietām. Ar suverenitātes teoriju saistītās grūtības ir tās, ka tā, šķiet, nenovēršami rāda tajā virzienā”.[22] Konstitucionālajām tiesām ir svarīgi nevis turpināt suverenitātes hierarhisko koncepciju, bet drīzāk attīstīt tās heterarhiskās un horizontālās dimensijas.[23] Vienlaikus Eiropas tiesām nevajadzētu apsteigt sociālo un politisko diskursu sabiedrībā. Tiesiskās un politiskās domas nākotnei jāvirzās prom no tiesību sistēmas pārākuma diskursa un jāievietojas globālās vai universālās tiesību sistēmas ietvarā, ko uz vienlīdzīgiem pamatiem veido nacionālās un starptautiskās tiesību sistēmas. Patiesībā tieši konstitucionālās tiesas stāv starptautiskā un nacionālā satikšanās punktā. Konstitūciju un starptautisko un Eiropas tiesību mijiedarbības un savstarpējas piemērošanas koncepcija ir konstitucionālo tiesu rokās mijiedarbībā ar Eiropas tiesām. Tomēr, ņemot vērā to, ka pašreizējā aizvien vēl uz valsti vērstu struktūru pasaule ir būvēta gadsimtu gaitā, būtu naivi domāt, ka varam aiziet viņpus tās pāris gadu desmitu laikā.
Noslēguma piezīmes
Savā referātā un savā darbā iedvesmojos no konstitucionālā plurālisma teorijas. Nobeigumā ļaujiet man atgādināt tēzi, kas pieder konstitucionālā plurālisma diskursam, “lai atzītu un rīkotos ar konkurējošām pretenzijām uz autoritāti jeb pārākumu, kas nāk no nacionālajām un pārnacionālajām konstitucionālajām vietām, ir nepieciešama savstarpējā atzīšanā un cieņā prezumēta politiskās atbildības ētika.”[24] Izšķiroša nozīme ir tam, ka tieši šīs sapratnes gaismā pēdējo 15 gadu laikā ir izveidojušās visdažādākās tiesu dialoga formas, un ir vēl vairāk jācenšas padarīt šo dialogu patiesu un visaptverošu. Kas attiecas uz Eiropas tiesām, tām vajadzētu saprast, ka principiem, kas nosaka atvērtību starptautiskajām tiesībām, tiešo piemērojamību, tiešo iedarbību, kā arī prioritāti un pārākumu, ir robežas un ka šo robežu nosaukums ir suverenitātes paradokss. Turpmākais ceļš ir jaunas diskursa koncepcijas veidošana un atkāpšanās no konkurējošu autoritāšu prasībām, pieņemot, ka visas tiesību sistēmas veido universālu tiesisko iekārtu. Tas arī prasa katras tiesas, vai tā būtu konstitucionālā vai Eiropas tiesa, lomas pilnvērtīgu atzīšanu.
[1] Šis ir referāts, kas tika nolasīts Satversmes tiesas organizētajā starptautiskajā konferencē Latvijas valsts simtgades ietvaros Rīgā, 24.-25. maijā. Konferences tēma bija: “Konstitucionālo tiesu loma globalizētajā pasaulē 21. gadsimtā”. Pateicos Satversmes tiesas Juridiskā departamenta juristiem par vērtīgām diskusijām, kā arī norādēm uz vērā ņemamiem doktrīnas un judikatūras avotiem, kas palīdzēja darbā pie šī referāta.
[2] Skat. Kelsen H. Principles of International Law (2nd edn., ed Tucker, Holt, Rhinehart & Winston, 1966) 553-558.
[3] Skat. Allot P. The Health of Nations. Society adn Law beyond the State. Cambridge: cambridge University Press, 2002, P. 58.
[4] Cohen J. L. Sovereignty in the Context of Globalization: A Constitutional Pluralist Perspective. In: Besson S., Tasioulas J. The Philosophy of International Law. Oxford: Oxford University Press, 2010, P.266.
[5] Satversmes tiesa. 07.04. 2009. Nr. 2008-35-01.
[6] Latvijas tiesību zinātnē jau ticis pieminēts tas, ka konstitucionālās identitātes koncepts Eiropā bija aktuāls nostiprinoties modernajām valstīm un to konstitucionālajām iekārtām XIX gs beigās. Skat. Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiālu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012.
[7] Turpat.
[8] Opinion of Advocate General Pedro Cruz Villallón in the case C-62/14 Peter Gauweiler, delivered on 14 January 2015, paras. 59–60. Šajā lietā Vācijas Konstitucionālā tiesa vērsās EST ar jautājumiem par Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes lēmumiem par vairākām tehniskām iezīmēm attiecībā uz Eurosistēmas tiešajiem naudas darījumiem sekundārajos valsts obligāciju tirgos.
[9] Cloots E. National Identity, Constitutional Identity, and Sovereignty in the EU. Netherlands Journal of Legal Philosophy, vol. 45 (2016), no. 2, p. 93.
[10] Judgment of 12 May 2011 of the European Court of Justice in the case C-391/09 Malgožata Runevič-Vardyn and Łukasz Paweł Wardyn, para. 86.
[11] Ibid., para. 92.
[12] Judgment of 24 November 2010 of the Constitutional Court of the Republic of Poland in the case no. K 32/09, para. 2.1.
[13] Judgment of 30 June 2009 of the Federal Constitutional Court of the Federal Republic of Germany in the case no. 2 BvE 2/08, para. 252.
[14] “Les seules normes constitutionnelles opposables à la transposition d’une directive communautaire sont les dispositions expresses de la Constitution française et propres à cette dernière”. Commentaire de la décision n° 2004-498 DC du 29 juillet 2004. Les Cahiers du Conseil constitutionnel. Cahier n° 17.
[15] Faraguna P. A Living Constitutional Identity: The Contribution of Non-Judicial Actors. Jean Monnet Working Paper, No. 10/15, p. 28 (pieejams: https://jeanmonnetprogram.org/paper/a-living-constitutional-identity-the-contribution-of-non-judicial-actors/).
[16] Opinion of Advocate General Pedro Cruz Villallón in the case C-62/14 Peter Gauweiler, delivered on 14 January 2015, para. 49.
[17] Ibid., para 61.
[18] Judgment of 3 September 2008 of the Grand Chamber of the European Court of Justice in cases C-402/05 P and C-415/05 P Kadi, para. 281.
[19] Judgment of 22 December 2009 of the Grand Chamber of the European Court of Human Rights in the case “Sejdič and Finci v. Bosnia and Herzegovina”, applications no. 27996/06 and 34836/06.
[20] “Sejdič and Finci v. Bosnia and Herzegovina”, dissenting opinion of judge Bonello.
[21] Judgment of 1 July 2014 of the Grand Chamber of the ECHR in the case “S.A.S. v France”, application no. 43835/11
[22] MacCormick N. ‘Beyond the Sovereign State’. The Modern Law Review, vol. 56 (1993), no. 1, p. 5.
[23] Cohen J. L. Sovereignty in the Context of Globalization: A Constitutional Pluralist Perspective. In: Besson S., Tasioulas J. The Philosophy of International Law. Oxford: Oxford University, 2010, p. 275.
[24] Ibid.