Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums radošo industriju konferencē “Subject: Creativity”
Cēsīs 2018. gada 2. novembrī
Brīvība un zināšanas kā priekšnoteikums ideju radīšanai un sabiedrības iedvesmošanai
Mēs aptuveni stundu no iepriekšējiem runātājiem esam klausījušies stāstus par sevi. Par to, kā sevī atrast vēl nezināmo, neatklāto spēku. Es gribētu šo katra sevis meklējumu ielikt plašākā kontekstā, jo mēs veidojam sabiedrību un katrs pats arī veidojamies sabiedrībā. Un mēs esam Latvijas sabiedrība. Kāpēc tie stāsti, ko jūs dzirdējāt līdz šim brīdim, ir tik būtiski sabiedrībai un ir tik būtiski mūsu valstij?
Mana uzruna būs trīs blokos:
Pirmais bloks ietvers vispārīgākas pārdomas par iedvesmošanu;
Otrais bloks būs par ideju;
Trešais būs par cilvēku, kas rada ideju.
Pamattēze ir tāda, ka ikvienai sabiedrībai ikvienā laikmetā ir nepieciešami iedvesmotāji – personības, kas spēj iedegt. Tomēr, vēsturiski skatoties, mēs zinām, ka ir bijuši dažādi iedvesmotāji ar dažādām idejām. Un, ja mēs paskatāmies uz to, kas mums notiek apkārt globālajā laikmetā, iedvesmai nav robežu, iedvesmai robežu ir ļoti maz. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras puses, es ceru, ka robežu trūkums vienlaicīgi nenoved pie nonivelēšanas. Es domāju, ka katrai sabiedrībai ir nepieciešamas kaut kādas robežas, kurās nosargāt savu patību, jo dažādība arī ir vērtība, kas spēj radīt ietvaru iedvesmai.
Dažādība, kas nošķir vienu sabiedrību no citām sabiedrībām, ir vēsturiski veidojusies, tās ir tradīcijas, valoda. Ikvienai sabiedrībai 21. gadsimtā, kad ir tik daudz arī viltus vilkmju, ir nepieciešami savi pīlāri, kas notur un balsta konkrētās sabiedrības patību, kas uztur mūsu dažādību. Savulaik Daina Avotiņa rakstīja par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, ka tie esot viņas pīlāri.[1] Es domāju, ka arī daudzi no mums var uz viņiem balstīties, lai padomātu par zemi un debesīm, par sevi un citiem.
Sabiedrību veido un raksturo tās idejas – nācija, Latvijas tauta, valsts, taisnīgums, laime. Tās ir idejas, kas konkretizējas – konkrētā telpā un laikā. Es jau minēju, ka vēsturē cilvēki ideju dēļ ir dzīvojuši un ideju dēļ ir gājuši nāvē. Ideju kvalitāte nosaka sabiedrības kvalitāti. Ideja ir pamatā attīstībai. Mainīt sabiedrību var, tikai mainot tos, kas rada idejas.[2] Kā rodas ideju ģeneratori, kurus mums arī ir tas gods šajā konferencē redzēt un uzklausīt?
Domāšana ir sabiedrības nepieciešamība[3] – tā teica mans profesors Filips Alots (Philip Allot) no Kembridžas Universitātes. Bet viņš arī uzsvēra, ka viņa redzējuma pamatā ir tēze, ka cilvēkam, mums katram, ir dabiska vēlme pilnveidoties. Tādējādi Alots atgādināja par to, ko savulaik jau bija teicis Aristotelis. Un es ceru, ka tā tiešām ir. Es šai tēzei varētu piekrist, jo es ticu tam, ka cilvēka dabiskais stāvoklis ir brīvības. Tas, ko jūs dzirdējāt šodien un vēl arī dzirdēsiet, manuprāt, ir katra gājiens atpakaļ pie savas iekšējās brīvības. Jūs zināt, ka šis cilvēka dabiskā stāvokļa definējums nav mans. Jūs varat aiziet atpakaļ uz tālo 1948. gadu, kad pasauli bija izbradājis karš – un kas tajā brīdī notika? Vispārējā cilvēktiesību deklarācija sākās ar domu, ka cilvēks ir dzimis vienlīdzīgs savā brīvībā un tiesībās. Kas ir visbrīvākais? Visbrīvākais ir bērns, kurā mēs vislabāk redzam to dabisko vēlmi uzzināt, pilnveidoties. Un man šķiet, ka mēs visu savu dzīvi ejam atpakaļ uz sevi, uz bērnu sevī.
Brīvs cilvēks ir iedvesmas un ideju pilns. Tomēr, lai iedegtu citus, viņam ir jāpārvar dzīves laikā iegūtās iekšējās un dzīves radītās ārējās barjeras. Visi pasaules filozofi ir lauzījuši galvu par to, un arī mēs šobrīd. Kā darbojas cilvēka prāts? Kaut cik atklājot cilvēka prāta darbības mehānismu, iespējams, katram būtu vieglāk rast ideju impulsus. Filozofi ir teikuši, ka lielākā barjera ir tie priekšstati, kuri jau ir iemājojuši cilvēku prātos, proti, bērnam šo barjeru nav, dzīves gaitā mēs šīs barjeras iegūstam, un tās ir cieši saistītas ar konkrētās sabiedrības vēsturi un tagadni. Un ticiet man, ka mūsu sabiedrībai vēsturiski, līdz ar to mums katram, ir uzliktas pamatīgas barjeras. Grūtākais, lai iedegtu ar ideju, ir pārvarēt otrā cilvēkā, viņa personībā un sabiedrībā dzīvojošos aizspriedumus. Un tādas īpašības, kuras šeit jau ir pieminētas, piemēram, bailes, kas traucē iniciatīvu.
Es gribētu arī norādīt uz to, ka brīvību un iniciatīvu veicina tas valsts ietvars, kurā mēs kā sabiedrība dzīvojam, kā arī pasaulē iedibinātā kārtība. Kā teicis V. Čērčils, nekas labāks nav izdomāts par demokrātiskas valsts ietvaru, kura centrā ir cilvēka cieņa un cilvēka brīvība kā pamata vērtība, kura ir jārespektē valsts varas dalīšanas principa ietvarā. Papildus tam nevajadzētu akadēmisko un zinātnisko brīvību sasaistīt ar valsts varu, kā arī to padarīt atkarīgu no valsts grožiem, jo tad tiks pazaudēts radošums. Domātāju elites un politiķu elites nošķiršana ir ārkārtīgi svarīga, jo tā ir domātāju elite, kurai būtu brīvi jārada idejas, ideju impulsi. Šīs idejas un to impulsi ir domāti varas elitei. Un mēs ceram, ka varas elite ieklausās idejās.
Lai persona varētu iedegt citus, ir virkne nepieciešamo īpašību, kam ir jāpiemīt šai personai. Tas ir manā dzīves pieredzē balstīts kopsavilkums, ka personai, kura spēj iedegt citus un dot nepieciešamos impulsus visai sabiedrībai, būtu nepieciešamas šādas īpašības jeb rakstura iezīmes. Protams, ka tajā ietilpst dzīves pieredze, tostarp stāvēšana kraujas malā un izrāpšanās no tās ir vērtīgās pieredzes vidū, arī ambīcija, empātija, altruisms – tam visam tur vajadzētu būt. Es pat teiktu, ka iededzējam pašam ir jābūt filozofam, jo ir jāprot saskatīt kopsakarības un mērķus. Tādējādi, lai iedēstītu ideju impulsus, ir nepieciešama gan brīva vide, gan brīvs cilvēks, un viens no šādiem brīvības sargiem ir zināšanas, patiesas zināšanas par pagātni, par tagadni – godīga saruna.
Un tad ir vēl tāda liela lieta – tiem, kas brīvā sabiedrībā ir nonākuši līdz savas brīvības nostiprināšanai un kuri tādēļ ir drosmīgi un ar savām idejām vēlas dalīties. Šīm personām ir arī liela morālā atbildība, par ko mēs pašlaik mazāk runājam, jo vēsturiski tā ir sanācis, ka domātāju elite, sevi sargājot, ir mēģinājusi nošķirties no politiskajiem un valstiskajiem procesiem. Latvijas valsts attīstībā šī morālā atbildība vēl arvien ir vāja. Arī domātāju elites un valsts attiecībās ir zināma neuzticība un atsvešināšanās. No vienas puses, kā jau minēju, nošķirtībai būtu jābūt, bet no otras puses, sabiedrības un valsts attīstība nevar iztikt bez idejām, kurām būtu jānāk no domātāju elites. Tādējādi šobrīd nepieciešams stiprināt gan domātāju eliti, gan tās radītās idejas un to ietekmi uz procesiem. Vienlaicīgi, un vēsture to rāda, domātāju elitei līdz ar to ir liela atbildība par saviem cilvēkiem. Es saprotu, ka šai tēzei varētu būt pietiekoši daudz pretinieku, un dažādos filozofijas novirzienos ir dažādas domas. Taču, manā skatījumā, morālā atbildība domāšanas elitei ir tāpēc, ka domāšana ir morāla darbība, jo domāšanas rezultātā radītās idejas ietekmē sabiedrības attīstību un maina cilvēka dzīvi – ikvienam no mums.[4] Tieši tāpēc domātāju elitei ir ļoti nepieciešams apzināties viņu morālo atbildību.
Mēs nevaram izlikties, ka domāšana ir kaut kas abstrakts vai kaut kas absolūti objektīvs. Domāšanu veido sociālā realitāte, kur mēs katrs – ideju ģenerators – nodarbojamies ar šo procesu. Tieši tādēļ tas, kas ir šodienas idejas – vai tās top šeit, vai kādos citos formātos – ir mūsu Latvijas sabiedrības rītdienas realitāte. Līdz ar to katram ideju ģeneratoram ir jāspēj saskatīt (un tas ir fascinējošs process), kā viņa ideja attīstīs sabiedrību pēc mēneša, gada, gadiem, proti, kādu virzību ar savu ideju mēs dosim mums visiem un mūsu valstij. Līdz ar to stāsts nav tikai par mums, personīgi katru, mūsu cīņu ar to, kas cilvēciski katram ir dots, un mūsu meklējumiem pēc brīvības un domu lidojuma. Stāsts ir par to, kā mēs visi dzīvojām kopā, kādā kvalitātē un kā mēs redzam savu Latviju nākamajos gados. Un tieši tāpēc es jūs aicinu, izdarot visus nepieciešamos vingrinājumus, ko esat šodien dzirdējuši, uzdrīkstēties domāt, zināt, runāt un ticēt nākotnei!
[1] Daina Avotiņa, Mani spēka pīlāri. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015, 7. lpp.
[2] Philip Allot, The Health of Nations (CUP, 2002) p. x.
[3] Philip Allott, The Health of Nations (CUP, 2002).
[4] Philip Allot, op.cit., p. 5.