Satversmes tiesas priekšsēdētājas Ineta Ziemeles uzruna Satversmes tiesas svinīgajā sēdē
Rīgā 2020. gada 10. janvārī
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, ļoti cienījamās Saeimas priekšsēdētājas biedres kundzes, augsti godātais Augstākās tiesas priekšsēdētāja kungs, ļoti cienījamā Eiropas Savienības tiesas Vispārējās tiesas tiesnese, ļoti cienījamā valsts kontrolieres kundze un augsti godātais tiesībsarga kungs, dāmas un kungi!
Tieši pirms gada Satversmes tiesa pirmoreiz atklāja savu jauno darba gadu ar svinīgo sēdi. Tajā tika uzsvērta Satversmes tiesas loma Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts attīstībā – tieši Satversmes tiesai ir suverēna dota kompetence vērtēt, vai tiesību akti atbilst Satversmei –, kā arī tika atklāta svinīgās sēdes būtība – moderniem izaicinājumiem atbilstoša dialoga veidošana starp valsts varas atzariem, vienlaikus ievērojot, ka tiesu varai ir svarīgi saglabāt savu neatkarību.
Satversmes tiesa ir viens no diviem konstitucionālajiem orgāniem, kas īsteno tiesu varu Latvijā. Satversmes tiesas uzdevums ir gādāt, lai tiesu vara tiktu saredzēta, sadzirdēta un tiktu labāk izprasta. Proti, valstij nozīmīgos brīžos parasti tiek akcentēta likumdevējvara un izpildvara, taču demokrātiski tiesisku valsti veido trīs valsts varas atzari. Tādējādi šāda svinīgā sēde ir viens no veidiem, kā Satversmes tiesa var vērst uzmanību uz tās novērotajām sabiedrības aktualitātēm un sekmēt konstitucionālo orgānu savstarpējo cieņu.
Satversmes tiesa 2019. gadā konkretizēja no varas dalīšanas principa izrietošo starpinstitucionālās lojalitātes principu, kurš demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām ir jāievēro savstarpējās attiecībās. Minētais princips prasa tādu rīcību, kas veicina visu konstitucionālo orgānu pienākumu izpildi un savstarpējo cieņu.[1] Jūsu klātbūtne šajā svinīgajā sēdē ir cieņa pret Satversmes tiesu, tās neatkarību un lomu demokrātiskā tiesiskā valstī.
Eiropas Savienības tiesiskajā telpā Satversmes tiesa nav vienīgā augstākā nacionālā tiesa, kas šādi uzrunā gan pārējos valsts varas atzarus, gan sabiedrību kopumā. Aizsākot šo tradīciju Latvijā, Satversmes tiesa ir smēlusies iedvesmu vairāku Eiropas valstu piemēros. Turklāt ir jāatzīst, ka šobrīd – tehnoloģiju laikmetā – arī tiesu varai ir nepieciešams aktīvi uzrunāt sabiedrību, lai citstarp sargātu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības un principus un stiprinātu valsts imunitāti pret iespējamu apdraudējumu, kuru varētu sekmēt tehnoloģiju attīstība. Es novēlu, lai šī tradīcija Latvijā kļūst par neatņemamu un jēgpilnu demokrātiskas tiesiskas kultūras sastāvdaļu.
Statistika
Satversmes tiesa šorīt publicēja pārskatu par savu darbu 2019. gadā. Pārskatā norādītas aktualitātes Latvijas tiesību sistēmas attīstībā un arī tas, cik atbilstoši Satversmei šo attīstību ir virzījis likumdevējs un izpildvara. Pārskatā ietverta detalizēta informācija par Satversmes tiesas 2019. gada darba kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem.
Aplūkojot Satversmes tiesas darba kvantitatīvos rādītājus, redzams, ka 2019. gadā salīdzinājumā ar 2018. gadu par aptuveni 40 procentiem ir pieaudzis ierosināto lietu skaits. Savukārt saņemto pieteikumu skaits ir palicis gandrīz nemainīgs – tiesa saņēmusi 182 pieteikumus. Ievērojami ir palielinājies pēc konstitucionālajām sūdzībām ierosināto lietu skaits – pamatojoties uz pieteikumiem, kuros personas norādījušas uz Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumu, 2019. gadā ir ierosinātas par aptuveni 70 procentiem vairāk lietu nekā pirms tam. Pieaudzis arī Satversmes tiesas izvērtēto tiesību normu skaits – 2019. gadā tas ir aptuveni par 35 procentiem lielāks nekā iepriekšējā gadā. Proti, 17 spriedumos izvērtēts 38 tiesību normu (aktu) tiesiskums un par neatbilstošām Satversmei atzītas 15 normas (akti). Savukārt 23 tiesību normas tika atzītas par atbilstošām Satversmei. Tiesvedība izbeigta trīs lietās. Savu vērtējumu tiesa paudusi uz 768 lappusēm, kas ir par 200 lappusēm vairāk nekā 2018. gadā.
Satversmes tiesas darbības kvantitatīvie dati ir tikai viens no tās darba atspulgiem. Satversmes tiesa ir turpinājusi strādāt pie tā, lai būtu redzamāka un saprotamāka gan Latvijā, gan arī Eiropas kopējā tiesiskā telpā. Satversmes tiesas tiesneši un darbinieki ar priekšlasījumiem un ceļojošo bērnu zīmējumu konkursa izstādi ir ciemojušies Kapsēdes pamatskolā, Dagdas vidusskolā, pamatskolā “Rīdze”, Kuldīgā, Liepājā, Siguldā, Madonā, Rūjienā. Par tradīciju kļuvusi cieša sadarbība ar Vācijas Federālo Konstitucionālo tiesu, Francijas augstākajām tiesu instancēm un Valsts padomi, Slovēnijas Konstitucionālo tiesu, trīspusējā sadarbība ar Beļģijas un Čehijas konstitucionālajām tiesām. Turpinās arī trīspusējais dialogs ar Lietuvas Konstitucionālās tiesas un Igaunijas Augstākās tiesas tiesnešiem, kura iniciatore ir Satversmes tiesa. 2019. gadā nostiprinājās dialogs ar Austrijas Konstitucionālo tiesu un Armēnijas Konstitucionālo tiesu. Satversmes tiesas uzkrātā pieredze ir kļuvusi noderīga Latvijas īstenotajā Austrumu partnerības programmā, apmācot Moldovas Konstitucionālās tiesas tiesnešus un juristus. Turpinās interesants un darbietilpīgs dialogs ar abām Eiropas tiesām. Vienas vai abu Eiropas tiesu nolēmumi izvērsti analizēti 70 procentos pārskata posmā pieņemto nolēmumu. Turklāt vienā lietā saistībā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu Satversmes tiesa ir apturējusi tiesvedību un vērsusies Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Jaunā tiesas darba gada nozīmīgākais Eiropas līmeņa notikums, kas norisināsies Rīgā 20. un 21. martā, ir Satversmes tiesas un Eiropas Savienības Tiesas kopīgi rīkotā konference ar nosaukumu “EUnited in diversity: between common constitutional traditions and national identities”. Konferences mērķis ir veidot uzticamu un strukturētu dialogu starp Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Savienības dalībvalstu konstitucionālajām tiesām. Šāds dialogs ir viens no būtiskiem faktoriem Eiropas Savienības nākotnes procesos.
Satversmes tiesas judikatūras aktualitātes
Satversmes tiesa jau 24 gadus ar savu judikatūru veido arvien plašāku un vienotāku izpratni par Satversmi – tiesisko ietvaru, kurā mēs dzīvojam un attīstām sevi un savu valsti. Vienlaikus Satversmes tiesa nodrošina arī stabilitāti un paredzamību, kas valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām ir normāli, bet Latvijā vēl samērā nepierasti, jo visu laiku esam dzīvojuši nepārtrauktā pārmaiņu režīmā. Aizgājušais gads spilgti parādīja, ka arī desmit gadus vecām un pat vēl senākām tiesas atziņām ir ne tikai būtiska loma pašas tiesas darbā, bet tām ir praktiska pielietojamība lēmumu pieņemšanas procesā arī pārējiem varas atzariem. Satversmes tiesa savos spriedumos ir izveidojusi un pielieto metodoloģiju, kas iezīmē skaidru un tiesisku ceļu, kā nonākt pie tiesiskiem politikas lēmumiem. Ievērojot Satversmes un līdz ar to Satversmes tiesas lomu nepārtrauktajā mūsu sabiedrības attīstībā, viens no šīs sēdes uzdevumiem ir, atzīmējot atsevišķas pērn Satversmes tiesā skatītās lietas un tiesas konkretizētās atziņas, sniegt ievirzi būtiskām tēmām jaunajā gadā, lai turpinātu stiprināt tiesiskos procesus valstī.
Pagājušā gadā taisītie nolēmumi aptver dažādas mūsu sabiedrībā pastāvošas tiesisko attiecību jomas. Tiesa pērn vērtēja tādus jautājumus kā kriminālatbildību nosakoša regulējuma skaidrību, sociālo pabalstu pieejamību, virsstundu apmaksu, azartspēļu izvietošanas aizliegumu, aizliegumu laulātam adoptēt otra laulātā bērnu, atsevišķus īpašuma tiesību aspektus. Es gribētu pievērst uzmanību diviem jautājumiem, kuri ir vienojoši visām tiesā skatītajām lietām. Proti, Satversmes tiesai 2019. gadā nācies konkretizēt cilvēka cieņas saturu Latvijā un sniegt būtiskas norādes attiecībā uz labas likumdošanas principu.
Cilvēka cieņa
Satversmes ievada ceturtā rindkopa noteic, ka Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu. Tieši cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Ikviens cilvēks ir visas valsts vērtība, un demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa.[2] Tā par cilvēka cieņu sprieda Satversmes tiesa pērn.
Ir svarīgi atzīmēt, ka Satversmes tiesa nav vienīgais konstitucionālais orgāns, kuram nācies izteikties par cilvēka cieņu. Šīs svinīgās sēdes goda viesis – Valsts prezidents Egils Levits – ir rosinājis konstitucionālos orgānus, sabiedrību un katru Latvijas iedzīvotāju uz sarunu par solidaritāti. Uzdodot jautājumu – kas šodien Latvijai visvairāk nepieciešams –, Valsts prezidents ir atbildējis: “Solidaritāte un taisnīgums. Solidaritāte ir atslēga atsvešinātības mazināšanai sabiedrībā. [..] Solidāra un taisnīga sabiedrība piedāvā ikkatram cilvēkam nodzīvot labu dzīvi. Tā stiprina piederības sajūtu savai valstij.”[3] Valsts prezidenta redzējums sasaucas ar Satversmes tiesas pausto dažādās tiesā skatītās lietās, tostarp, nodokļu lietās. Proti, 2017. gadā izskatot lietas par solidaritātes nodokļa ieviešanu, tiesa norādīja, ka atbilstoši Satversmes ievadam ikvienam ir jārūpējas ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu. Tiesa atzīmēja, ka ikviena nodokļa maksāšanas pienākuma izpilde ir solidaritātes principa izpausme. Nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Tiesa atgādināja, ka no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums īstenot taisnīgu, solidāru, efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai.[4] Tādējādi Satversmes tiesa ir konkretizējusi, kādu nodokļu politiku pieprasa Satversme, ir norādījusi uz ikviena iedzīvotāja līdzdalības lomu, veidojot solidāru sabiedrību – citstarp ar savām iespējām atbilstošiem nodokļu maksājumiem. Solidārā sabiedrībā vislabāk var tikt ievērota katra cilvēka cieņa.
Sabiedrība, valsts un tiesības balstās uz šīs sabiedrības vispāratzītām vērtībām, kuras organizēta sabiedrība parasti ietver tās pamatlikumā. Valsts varas dalīšanas princips, varas atzaru dialogs vai jau pieminētā savlaicīgā, efektīvā un solidārā nodokļu politika nav pašmērķis. Tie ir svarīgi mehānismi, lai nonāktu pie tādiem valstiskiem lēmumiem, kas sekmē brīva Latvijas cilvēka cieņas respektēšanu. Vienkārši sakot, valsts ir mehānisms šo valsti veidojošo cilvēku nepārtrauktas sevis pilnveides nodrošināšanai, lai tauta pastāvētu ilgtermiņā. Tiem, kam suverēns uzticējis atbildīgo uzdevumu īstenot valsts varu, tā jāīsteno tādējādi, lai tiktu stiprināta katra cilvēka brīvība un cieņa.
Satversmes tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība. Demokrātija un cilvēka cieņa ir savstarpēji atkarīgas un viena otru nostiprinošas vērtības. Pienācīgs, taisnīguma principam atbilstošs un uz cilvēka cieņas aizsardzību vērsts pamattiesību ierobežojuma izvērtējums nozīmē, ka ir izsvērtas un līdzsvarotas iesaistīto personu intereses, uzlūkojot katru cilvēku kā augstāko vērtību demokrātiskā tiesiskā valstī.[5] Valsts mērķis – aizsargāt cilvēka cieņu – ietver arī pienākumu nodrošināt personām vienlīdzīgas iespējas īstenot savas tiesības. Jau Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā tika noteikts: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.” Vienlīdzīgās tiesības un vienlīdzīgas iespējas kā cilvēka cieņas aspekts aplūkots vairākās pērn izskatītajās lietās.
Lietās par izglītības ieguves valodu[6] Satversmes tiesa atzina, ka no vispārējās izglītības kvalitātes ir atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un sabiedrībā. Izglītība dod iespēju cilvēkam veidoties par brīvu personību, pilnveidot sevi, kā arī gūt pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās zināšanas, prasmes un sociālās iemaņas. Valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, kurā citstarp ir iespēja apgūt valsts valodu.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka tiesības uz izglītību raksturo vismaz trejāda daba. Tostarp tās raksturo arī solidaritātes elements, kas attiecas uz noteiktām sabiedrības grupām (piemēram, personām ar īpašām vajadzībām) un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības tiesību īstenošanai. Turklāt tiesa secināja, ka tieši valsts valoda Latvijā ir demokrātisko sabiedrību vienojošs elements. Tiesa īpaši uzsvēra, ka valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana nav savstarpēji pretstatāmi mērķi. Ja persona vispārējās izglītības procesā neapgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu to brīvi lietot, šai personai sniegto izglītību nevar uzskatīt par kvalitatīvu. Indivīdam, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Tāpat tiesa akcentēja vienu no Latvija valsts mērķiem – stiprināt Eiropas Savienības valodu apguvi, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgu Latvijas iedzīvotāju piedalīšanos vienotas Eiropas nākotnes veidošanā. Citiem vārdiem, lai Latvijā dzīvotu iekšēji brīvi, radoši un uzņēmīgi cilvēki, modernas un pilnvērtīgas izglītības nodrošināšana ir šā brīža neatliekamais uzdevums.
Tiesības uz izglītību tika analizētas arī lietā par ieslodzīto tiesībām lietot personisko datoru ar īpašu doktora studijām nepieciešamo programmu.[7] Satversmes tiesa atzina, ka tiesības turpināt studijas doktora studiju programmā attiecas arī uz ieslodzītajiem, ciktāl tas ir savienojams ar soda izciešanas mērķi un ieslodzījuma režīmu. Ierobežojumiem, kas paredzēti ieslodzījuma vietās, jābūt minimāliem un samērīgiem. Tiesa arī uzsvēra, ka izglītība ir viens no sociālās rehabilitācijas galvenajiem līdzekļiem, tāpēc izglītības pieejamība ieslodzītajiem ir jo īpaši svarīga. Savukārt augstskolu profesūras lietā[8] tiesa norādīja, ka izglītības nozīme valsts un sabiedrības sociālajā attīstībā ir neatsverama un ka izglītība ir atzīta par labāko ieguldījumu, kādu vien valsts var veikt. Augstākā izglītība un zinātne ir būtiska indivīda un visas sabiedrības kultūras, ekonomikas un vides ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļa.
Citā lietā[9] Satversmes tiesa vērtēja, vai tiesiskais regulējums, kas vīriešiem paredz atšķirīgu brīvības soda izciešanas režīmu salīdzinājumā ar sievietēm, atbilst vienlīdzības principam. Tiesa vēlreiz norādīja, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Tāpēc valstij ir tiesības un dažkārt arī pienākums paredzēt īpašus pasākumus tādu personu grupu aizsardzībai, attiecībā uz kurām pastāv nevienlīdzība. Tomēr šādi pasākumi ir jāatceļ, tiklīdz sasniegtas vienādas iespējas un līdztiesīga attieksme. Tiesa aicināja likumdevēju izvērtēt, cik atbilstoša Satversmei ir Latvijā īstenotā sodu izciešanas politika.
Minētais rāda, ka Satversmes tiesa turpina konkretizēt cilvēka cieņas saturu un to lietu ietvaros, kas nonāk līdz tiesai, vērtē, kā likumdevēja pieņemtie tiesisko attiecību regulējumi ir apzinājuši un izsvēruši dažādās iespējamās intereses, lai rastu pēc iespējas labāko risinājumu cilvēka cieņas aizsardzībai. Šādu labāko iespējamo risinājumu nodrošina arī labas likumdošanas principa ievērošana likumdošanas procesā.
Labas likumdošanas princips
Satversmes tiesai vairākās lietās bijis jāvērtē tas, vai Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojusies atbilstoši labas likumdošanas principam. Jau 2016. un 2017. gadā pieņemtajos spriedumos Satversmes tiesa ieskicēja labas likumdošanas principa nozīmi likumdošanā.[10] Savukārt 2019. gadā labas likumdošanas principa saturs tika tālāk konkretizēts, atklājot vairākus nozīmīgus tā aspektus.[11]
No tiesiskas valsts principa izriet noteiktas prasības attiecībā uz likumdošanas procesu. Šajā procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības – arī attiecībā uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri ir saistīti ar valsts budžetu. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā.
Saskaņā ar Satversmes ievadu valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību. Tādējādi likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Līdz ar to tiesību normu jaunradē likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi. Likumdevējam jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes.
Minētās prasības veido labas likumdošanas principa saturu. Tās ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu cilvēka pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka cilvēki izprot valsts darbības procesu un līdz ar to tiek sekmēta personu uzticēšanās valstij un tiesībām.
Labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts. Tieši šāda likumdošanas procesa īstenošana arī novestu pie tā, ka tiktu noraidīts un atspēkots tiesiskai valstij pašos pamatos neatbilstošais, bet Latvijā vēl arvien bieži paustais viedoklis, ka likumdošana tiekot pielāgota konkrētam gadījumam un atsevišķu grupu interesēm.
Nobeigums
Demokrātiska tiesiska republika ir valsts iekārta, kas vienmēr raugās, kā aizsargāt katra indivīda tiesības, nodrošinot cilvēka cieņu un brīvību, no vienas puses, un nodrošināt visas sabiedrības kopējo labumu, meklējot labāko iespējamo risinājumu, kas vērsts uz tautas un valsts ilgtspēju, no otras puses. Šādi risinājumi prasa katra atbildību un savstarpējo solidaritāti. Satversmei atbilstoša līdzsvara kontrole (uzraudzība) ir un būs Satversmes tiesas galvenais uzdevums. Tādēļ katra iedzīvotāja un valsts ilgtspējas interesēs ir nodrošināt arī tādu Satversmes tiesas darbību regulējošo tiesisko ietvaru, kas garantē patiesu Satversmes tiesas neatkarību, to, ka labākie savas paaudzes juristi tiek apstiprināti par tiesas tiesnešiem, kā arī to, lai tiesai būtu pieejami tai nepieciešamie resursi, īstenojot konstitucionālās kontroles funkciju pilnvērtīgi un atbilstoši laikmeta īpašajiem izaicinājumiem. Lai Latvija būtu tā vieta, kur tās cilvēki varētu vislabāk pilnveidoties un īstenot savas idejas, katram konstitucionālajam orgānam, tostarp Satversmes tiesai, ir strauji jāmainās uz augšu. Jāsaprot, ka Satversmē noteiktā valsts konstitucionālā iekārta nav vis pašmērķis, bet gan līdzeklis Latvijas cilvēka cieņas un brīvības nostiprināšanas un attīstības sekmēšanā.
[1] Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.3.1. punkts.
[2] Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03 11. punkts.
[3] Valsts prezidenta Egila Levita runa Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītajā svētku koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī 2019. gada 18. novembrī. Pieejams: https://www.president.lv/lv/jaunumi/zinas/valsts-prezidenta-egila-levita-runa-latvijas-republikas-proklamesanas-dienai-veltitaja-svetku-koncerta-latvijas-nacionalaja-teatri-26039
[4] Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 26. punkts.
[5] Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 20. punkts.
[6] Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa spriedums lietā Nr. 2018-12-01 un 2019. gada 13. novembra spriedums lietā Nr. 2018-22-01.
[7] Satversmes tiesas 2019. gada 24. oktobra spriedums lietā Nr. 2018-23-01.
[8] Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. 2018-15-01.
[9] Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedums lietā Nr. 2018-25-01.
[10] Piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra spriedums lietā Nr. 2016-14-01 un 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01.
[11] Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01.