Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra uzruna, atklājot starptautisko konferenci “Konstitucionālās tiesas kompetence: robežas un paplašināšanas iespējas”
Rīgā 2013. gada 26. septembrī
Jūsu ekselences tiesu priekšsēdētāji!
Jūsu godības tiesneši!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
[1] Man ir liels gods un patiess prieks uzrunāt šo auditoriju ikgadējā Satversmes tiesas konferencē, kas:
1) kā katru otro gadu tiek organizēta sadarbībā ar Venēcijas komisiju, izmantojot tās laipno atbalstu – gan intelektuālo, gan materiālo un
2) tā pulcē Konstitucionālo tiesu, Konstitucionālo tribunālu un Konstitucionālo padomju (turpmāk vienkāršības dēļ lietošu terminu Konstitucionālās tiesas; lūdzu pārējo konstitucionālās uzraudzības institūciju pārstāvjus neņemt ļaunā) pārstāvjus – tiesu priekšsēdētājus, tiesnešus un konstitucionālo tiesību ekspertus no daudzām valstīm.
[2] Manuprāt, mūsdienās, vairs nav nepieciešams sniegt argumentus, kas apliecinātu, ka Konstitucionālām tiesām ir unikāla loma ne tikai Konstitūcijas vērtību nodrošināšanā, tiesiskuma sargāšanā un ikviena cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzībā, bet tās ietekmē arī valsts prestižu un tēlu, likumdošanas kvalitāti, sabiedrības demokrātiskās kultūras attīstību un arī izglīto sabiedrību.
Konferencēs tagad mēs vairāk runājam ne tik daudz par to, „ka”, bet gan par to „kā” Konstitucionālā tiesa ietekmē demokrātiskos procesus valstī, nodrošina un veicina tiesiskumu.
Viss minētais ātri vien kļūs tikai deklaratīvs, ja tiesa nespēs darboties efektīvi. Savukārt, lai Konstitucionālās tiesas darbība būtu efektīva, svarīgi ir garantēt patiesu tiesas neatkarību, noteikt saprātīgu tiesas kompetenci un nodrošināt reālu pieeju tiesai.
[3] Par Konstitucionālās tiesas neatkarību pēdējos gados ir runāts daudz – gan Eiropas mēroga, gan pasaules mēroga pasākumos (Dienvidāfrika, Brazīlijā, arī nākamgad septembrī Korejā).
Venēcijas komisijas eksperti (arī šis konferences dalībnieki un mūsu draugi no Armēnijas un Ungārijas) 2010. gadā izstrādāja pētījumu par pieeju Konstitucionālām tiesām (Individual Access to Constitutional Justice).
Neatraujami no šiem tematiem ir arī jautājums par saprātīgu (nepieciešamo) konstitucionālās tiesas kompetenci.
[4] Tieši tāpēc mūsu konferencē plānojām diskutēt par tēmu „Konstitucionālās tiesas kompetence: robežas un paplašināšanas iespējas”.
Izvēloties šo tēmu, nebija nekādu šaubu par tās aktualitāti ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Es ceru, ka tēmas nozīmīgums bija viens no iemesliem, kāpēc arī Venēcijas komisija, neskatoties uz daudzajām jomām, kuras tā palīdz attīstīt, labprāt piekrita sadarboties. Vēlreiz paldies par to!
[5] Es ieskicēšu tikai dažus piemērus, kas apliecina tēmas aktualitāti Latvijā un, iespējams, arī ieskicēs diskusiju virzienu:
1) pēdējos gados vairākkārt ir apspriesta nepieciešamība paplašināt Satversmes tiesas kompetenci. Mazāk ir runāts par iespējām un nepieciešamību;
2) Jau vairākus gadus, bet jo īpaši pēc ECT priekšsēdētāja Žana Pola Kostas vizītes Latvijā 2009. gadā aktuāla ir diskusija par „pilnās konstitucionālās sūdzības” ieviešanu;
3) ik pa brīdim aktuāls kļūst jautājums par Satversmes tiesas iespējamo kompetenci saistībā ar referendumiem;
4) ar Valsts prezidentu esam apsprieduši jautājumu par Satversmes tiesas iespējām izvērtēt Satversmes (Konstitūcijas) grozījumus vēl pirms to izsludināšanas pēc Prezidenta pieteikuma (a priori kontrole);
5) Tieslietu ministrijā ir izveidota darba grupa, kas vērtē iespējas ieviest impīčmenta institūtu. Saistībā ar šo notiek diskusijas par iespējām impīčmenta procedūrā iesaistīt arī Satversmes tiesu;
6) pēdējās dienās juridiskajā Kresē tika izvirzīts jautājums par Satversmes tiesu kā efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, raugoties no ECT viedokļa. Vai tas, ko vērtē Satversmes tiesa un ciktāl tiesa drīkst vērtēt, vai tas, ka tiesa pati nedrīkst atcelt nekonstitucionālus tiesību piemērotāju (arī tiesu) aktus un nedrīkst noteikt kompensāciju personai, ļauj Satversmes tiesai vērtēt kā efektīvu līdzekli. Arī šajā sakarā izskanējusi ideja par nepieciešamību saprātīgi noteikt Satversmes tiesas kompetenci, nepadarot to par nepieejamu institūciju lielās pārslodzes dēļ.
[6] Kā liecina Konferences programma, mums būs iespēja uzklausīt kolēģus no tām valstīm, kurās Konstitucionālo tiesu kompetencē ir kāds no minētajiem jautājumiem.
Tautā mēdz teikt: „Gudrie mācās no citu kļūdām, „ne tik gudrie”– no savējām”.
Tāpēc šodien mums būs iespēja uzklausīt gan labos, gan sliktos piemērus, mēģināt saprast, kas būtu pārņemams, bet no kā būtu jāizvairās. Vienlaikus aicinu neaizmirst, ka katra kompetence jāvērtē konkrētā juridiskā un politiskā kontekstā, kurā tā tiek īstenota.
Turklāt, lemjot par tiesas kompetences mainīšanu (ar nolūku izvairos teikt „paplašināšanu” vai „sašaurināšanu” – arī par to mums būs iespējas šajās divās dienās runāt; citu valstu pieredze liecina, ka mēdz būt arī gadījumi, kad kompetenci sašaurina), svarīgi ir saprast, kā to praktiski īstenot, kā, mainot tiesas kompetenci, nemazināt tiesas darba efektivitāti. Kā liecina atsevišķu valstu pieredze, kompetences paplašināšana Konstitucionālajai tiesai ir beigusies ar milzīgu darba apjomu un nesamērīgi gariem lietu izskatīšanas termiņiem. Savukārt sašaurināšana – ar bažām par iespējām uzraudzīt un nodrošināt tiesiskumu valstī.
Paplašinot kompetenci, jāatceras kādu mērķu vadīti mēs to darām. Būtu jāizvairās no situācijas, kad kompetence tiek noteikta tādējādi, ka tiesa kļūst par politisko strīdu risinātāju. Tomēr visām šīm diskusijām par iespējamo kompetences paplašināšanu ir arī patīkams zemteksts – tātad tiesa strādā labi, tai ir uzticība sabiedrībā un tai gribētu nodot izšķirt arī citus samezglojušos jautājumus.
[7] Tāpēc labprāt uzklausīsim kolēģu viedokļus arī par:
1) iespējām mainīt konstitucionālās tiesas kompetenci un praktiskām iespējām īstenot jaunas kompetences;
2) par termiņiem, par tiesas darbinieku iesaistīšanos konkrētu jautājumu risināšanā un par nepieciešamību mainīt tiesnešu skaitu tiesā;
3) par praktisku kompetences paplašināšanas īstenošanu un par Konstitucionālās tiesas iesaistīšanos šā jautājuma risināšanā (no vienas puses, likumdevējam būtu jāuzklausa tiesas viedoklis, jo tieši tiesa vislabāk var apzināties likumdevēja lēmuma attiecībā uz jaunu kompetenci konsekvences; no otras puses, arī likums, kas nosaka konstitucionālās tiesas kompetenci var tikt apstrīdēts konstitucionālajā tiesā, līdz ar to tiesa var nonākt pretrunīgā situācijā, sniedzot viedokli par kompetences maiņu).
[8] Analizēsim arī Satversmes tiesas teorētiskās un praktiskās iespējas mainīt kompetenci, proti, ciktāl to pieļauj pašlaik spēkā esošais Satversmes (Konstitūcijas) regulējums un Satversmes tiesas kapacitāte. Tieši tāpēc šīgada konferencē esam aicinājuši piedalīties zinātniekus, likumdevēja pārstāvjus un tiesību normu piemērotājus, proti, to institūciju pārstāvjus, kuri varētu piedalīties lemšanā par Satversmes tiesas kompetences paplašināšanu un kurus tieši varētu skart, iespējams, jaunās Satversmes tiesas kompetences.
Konstitucionālā tiesa, nodrošinot Konstitūcijas virsvadību, kalpo valstij – ietekmē procesus valstī un lielā mērā ir atbildīga par tiesiskuma nostiprināšanu. Ja šī mērķa dēļ nepieciešams mainīt tiesas kompetenci, tad tiešām ir vērts par to diskutēt.