Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesas praksē
Kaspars Balodis
Satversmes tiesas tiesnesis
Referāts nolasīts Satversmes tiesas organizētajā starptautiskajā konferencē
„Pamattiesību ierobežojumu pieļaujamība demokrātiskā valstī”
Rīgā 2015. gada 11. decembrī
I Ievads
Personu pamattiesību ierobežojumu konstitucionalitātes izvērtēšana ir Satversmes tiesas darba ikdiena. Vairums Satversmes tiesā izskatāmo lietu ir tādas, kas ierosinātas par tiesību normu neatbilstību Satversmes VIII nodaļas „Cilvēka pamattiesības” normām.
Visupirms ir svarīgi norādīt, kas saprotams ar vārdiem „pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana”. Ne visas Satversmes tiesā ierosinātās lietas tiek izlemtas pēc būtības un noslēdzas ar spriedumu par apstrīdēto normu atbilstību vai neatbilstību Satversmei. Daļa lietu tiek izbeigtas, ja pastāv kāds no Satversmes tiesas likumā minētajiem pamatiem tiesvedības izbeigšanai. Šajā ziņojumā aplūkota vienīgi personu pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes vērtēšana pēc būtības, tātad Satversmes tiesas spriedumos.
Referāts veltīts pamattiesību ierobežojumu konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģiskajiem aspektiem Satversmes tiesā. Personas pamattiesību ierobežojums nozīmē to, ka valsts ar tiesību normu ir sašaurinājusi vai pat atņēmusi personai Satversmē noteiktās tiesības. Tādi gadījumi, kuros pamattiesību aizskārums personai radies tāpēc, ka valsts, iespējams, nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu noteiktu pamattiesību garantēšanā, referātā aplūkota netiks. Tāpat netiks skarta Satversmes 91. pantā noteiktā vienlīdzības principa un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu izvērtēšanas metodoloģija, jo arī šajos gadījumos runa nav par pamattiesību ierobežojumiem to klasiskajā izpratnē.
II Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijas izveidošanās
Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju Satversmes tiesa sāka veidot 2000. gadā, izskatot lietu Nr. 2000-03-01 „Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pankta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam”[1]. Šajā lietā tika vērtēti pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, kurus likumdevējs bija noteicis VDK un PSRS izlūkdienestu štata darbiniekiem, kā arī vairāku tādu organizāciju locekļiem, kuras bija aktīvi darbojušās, tajā skaitā vardarbīgi, pret Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Jāatzīmē, ka Satversmes tiesa savu darbību uzsāka 1996. gadā, bet Satversmes VIII nodaļa „Cilvēka pamattiesības”, pateicoties kurai kļuva iespējama personu pamattiesību ierobežojumu izvērtēšana Satversmes tiesā, stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Pamattiesību ierobežošanas tiesiskuma kritērijs, kas ir minēts šās nodaļas normās, galvenokārt Satversmes 116. pantā ir tāds, ka ierobežojums var tikt noteikts likumā paredzētajos gadījumos.
Minētajā 2000. gada spriedumā Satversmes tiesa izmantoja pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes testu, kas ietvēra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijā minēto kritēriju par ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa norādīja, ka tā vērtēs, vai apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi ir:
1) noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu;
2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi;
3) nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.
Papildus tam Satversmes tiesa norādīja, ka tā izvērtēs, vai:
1) ierobežojumiem ir leģitīms mērķis;
2) ierobežojumi ir samērīgi ar leģitīmo mērķi.
Katra minētā kritērija izvērtējums šā sprieduma secinājumu daļas turpinājumā ne visur tiek precīzi nošķirts, taču spriedums lietā nr. 2000-03-01 ir zīmīgs tāpēc, ka ar to Satversmes tiesa konsekventi aizsāka veidot pamattiesību ierobežojuma izvērtējuma metodoloģiju.
Minētā metodoloģija tika pilnveidota turpmākajā Satversmes tiesas praksē. Izvērtējuma testā ar laiku vairs netika tieši minēta ierobežojuma nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā. Neraugoties uz šā jēdziena formālu izzušanu no Satversmes tiesas judikatūras, no spriedumiem joprojām ir izsecināma atbilde uz jautājumu, vai konkrētais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.
Satversmes tiesa, veidojot savu judikatūru arī atzina, ka samērīguma princips ir viens no tiesiskas valsts principiem, kas izriet no Satversmes 1. panta, kā arī attīstīja samērīguma pārbaudes kritērijus.[2] Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes tests, kādu Satversmes tiesa savos spriedumos lieto arī šobrīd, pirmo reizi minēts 2003. gada 20. maija spriedumā lietā Nr. 2002-21-01.[3] Šajā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka likuma normas, kas liedza 65 gadu vecumu sasniegušām personām turpināt ieņemt akadēmiskos un administratīvos amatus augstskolās un zinātniskajās institūcijās, ir pretrunā Satversmē 106. pantā noteiktajām personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Atbilstoši minētajā spriedumā norādītajam Satversmes tiesai, izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir jānoskaidro:
1) vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu;
2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) vai ierobežojums atbilst samērīguma principam jeb vai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi ar ierobežojuma leģitīmo mērķi.
III. Konstitucionalitātes testa elementi spriedumā
Lai apstrīdēto normu, kurā noteikts personas pamattiesību ierobežojums, atzītu par atbilstošu Satversmei, ir jāpārliecinās, ka ierobežojums atbilst visiem pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes testa kritērijiem. Ja Satversmes tiesa secina, ka ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma ir atzīstama par neatbilstošu Satversmei.
1. Pamattiesību ierobežojums ar likumu
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei, visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t. i.:
1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību;
2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām;
3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu.[4]
Spriedumi, kuros Satversmes tiesa secinājusi, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, ir samērā reti. Parasti tie ir gadījumi, kuros tiesību normas izdevējs ir pārkāpis likumā noteikto pilnvarojumu. Piemēram, 2014. gadā Satversmes tiesa, izvērtējot Rīgas domes saistošo noteikumu normas par administratīvā soda uzlikšanu restorānu un izklaides vietu īpašniekiem par trokšņu līmeņa pārsniegšanu, secināja, ka apstrīdētās normas ir izdotas, pārkāpjot likumā noteikto pilnvarojumu, Rīgas dome tāpēc rīkojusies ultra vires, un apstrīdētajās normās noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu.[5]
2. Leģitīmais mērķis
Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa labad.
Pamattiesību ierobežojumus ir iespējams attaisnot ar dažādiem apstākļiem, kāpēc tie ir bijuši vajadzīgi. Likumdevējam parasti ir konkrēti mērķi, kurus tas vēlas sasniegt ar tiesību normā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Tie var būt tiesībpolitiska, ekonomiska vai cita rakstura. Lai kādi būtu likumdevēja nolūki, pamattiesību ierobežojumu tas var noteikt tikai tad, ja ar to tiek sasniegts kādu no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Proti, pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tātad šīs piecas konstitucionāla ranga vērtības ir tie leģitīmie mērķi, kuru labad var notikt pamattiesību ierobežošana. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka pienākums norādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu.[6]
Kopš 2004. gada Satversmes tiesa 10 spriedumos ir atzinusi, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Piemēram, Satversmes tiesa 2009. gadā spriedumā lietā Nr. 2008-48-01, izvērtējot apstrīdētajā tiesību normā noteikto pastaigu aizliegumu ieslodzītajiem, atzina, ka pamattiesību ierobežojumam nav leģīma mērķa.[7] Proti, absolūts pastaigu aizliegums, kas nozīmē ilgstošu uzturēšanos slēgtā telpā un tādējādi apdraud personas veselību, nav uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu vērsts tiesību ierobežojums. Satversmes tiesa arī secināja, ka Saeima nav norādījusi apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi.
3. Samērīgums
Lai secinātu, vai ir pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam, Satversmes tiesa noskaidro, vai:
1) likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai nav saudzējošāku līdzekļu leģitīmā mērķa sasniegšanai;
3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša.[8]
Tātad samērīguma tests ietver sevī trīs elementus jeb kritērijus. Ja, izvērtējot apstrīdēto normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska.
3.1. Izraudzītā līdzekļa piemērotība leģitīmā mērķa sasniegšanai
Likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai.[9] Jautājums, vai apstrīdētā norma sasniedz savu leģitīmo mērķi, ir vērtējams kopsakarā ar apstrīdētās normas piemērošanas praksi.[10] Likumdevējs un citi tiesību normu izdevēji parasti izvēlas racionālus un lietderības ziņā adekvātus tiesiskos risinājumus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr laikposmā kopš 2005. gada Satversmes tiesa kopā 19 spriedumos ir secinājusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Piemēram, 2015. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 Satversmes tiesa vērtēja tādu likuma normu atbilstību Satversmei, kuras pieteikuma iesniedzējai liedza sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, jo šā pakalpojuma sniegšanu nebija atļauts savienot ar tiesneša amatu.[11] Šajā lietā Satversmes tiesas secināja, ka attiecībā uz tiesnesi, kuram nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa – citu personu tiesību un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzības – sasniegšanai.
3.2. Saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai
Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, Satversmes tiesa vienmēr uzsver to, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā kvalitātē.
Satversmes tiesas judikatūrā atrodams plašs atziņu klāsts par saudzējošākiem līdzekļiem.[12] Savos spriedumos Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tai nav jāuzskaita iespējamie saudzējošākie līdzekļi un tās kompetencē neietilpst optimālāko risinājumu meklēšana. Taču konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Secinot, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, Satversmes tiesai nav jāstājas likumdevēja vietā un tie detalizēti jāapraksta spriedumā. Nereti secinājumu par saudzējošāku līdzekļu esamību Satversmes tiesa izdara, pamatojoties uz lietā pieaicināto personu izteiktajiem viedokļiem.
Saudzējošāku līdzekļu esamības izvērtējums noteiktos gadījumos var būt arī atkarīgs no izskatāmās lietas rakstura. Piemēram, 2015. gadā Satversmes tiesa spriedumā lietā par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma normu atbilstību Satversmes 105. pantā noteiktajām tiesībām uz īpašumu izdarījusi šādu secinājumu: „Ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu politikas veidošanā, alternatīvu risinājumu izvēle ir atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos, kas nav izvērtējama ar konstitucionālās kontroles metodēm”.[13]
Kopumā Satversmes tiesa kopš 2005. gada 23 spriedumos ir atzinusi, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Piemēram, 2014. gada spriedumā lietā Nr. 2014-09-01 Satversmes tiesa vērtēja, vai Civilprocesa likumā noteiktais aizliegums vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību atbilst Satversmei.[14] Šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, prasības celšana vispārējās jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu neietekmē šķīrējtiesas procesu, tātad tas ir alternatīvs līdzeklis, ar ko apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.
3.3. Likumdevēja rīcības atbilstība leģitīmajam mērķim
Izvērtējot to, vai likumdevēja rīcība, nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, Satversmes tiesa pārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izvērtējot atbilstību šim samērīguma kritērijam, notiek personas un sabiedrības interešu svēršana. Šajā pēdējā samērīguma testa posmā Satversmes tiesa apsver tos argumentus, kuri akcentē sabiedrības labumu no pamattiesību ierobežojuma, kā arī izvērtē personai nodarīto zaudējumu jeb kaitējumu. Laikā kopš 2005. gada Satversmes tiesa kopā 17 spriedumos ir secinājusi ka pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
Piemēram, 2010. gadā lietā Nr. 2009-85-01 Satversmes tiesa vērtēja, vai Civilprocesa likuma norma, kas neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilst Satversmei.[15] Šajā lietā Satversmes tiesas uzdevums bija izvērtēt, vai sabiedrības ieguvums no procesuālās ekonomijas nenonāk nesamērīgā pretrunā ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzību. Satversmes tiesa secināja, ka labums, ko sabiedrība iegūst ar apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir mazāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
IV Pamattiesību ierobežojuma izvērtējums un tiesiskās paļāvības princips
Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju ietekmē tas, vai lietā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam. Šādā gadījumā Satversmes tiesa katrā konkrētajā gadījumā noskaidro, vai ir pamats pamatttiesību ierobežojumu konstitucionalitāti vērtēt kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu.
Piemēram, lietā Nr. 2014-12-01, pārbaudot Subsidētās elektronerģijas nodokļa likuma normu konstitucionalitāti, Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantam šajā lietā jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu, jo tiesiskā paļāvība varētu izrietēt no tiesību normās ietvertajām īpašuma tiesībām, proti, konstitucionālās sūdzības iesniedzēju tiesībām saņemt apsolīto mantisko labumu.[16] Personu tiesiskā paļāvība šajā lietā tika ņemta vērā, pārbaudot to, vai ir ievērots samērīguma princips.
Dažkārt Satversmes tiesa visupirms vērtē pamattiesību ierobežojuma konstitucionālitāti un tikai pēc tam pārbauda, vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips. Šādi Satversmes tiesa rīkojusies, piemēram, 2011. gadā 22. novembra spriedumā lietā Nr. 2011-04-01, kur vērtēja, vai apstrīdētās normas, ar kurām sertificētiem maksātnespējas procesa administratoriem tiek noteiktas augstākas kvalifikācijas prasības, atbilst Satversmes 1., 91. un 106. pantam.[17] Šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās paļāvības principam.
Kopsavilkums
Latvijas Republikas Satversmes tiesa savos spriedumos jau kopš 2000. gada ir veidojusi pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtējuma metodoloģiju. Attīstot šo metodoloģiju, ir izveidots pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtējuma tests. Spriedumos, kuros Satversmes tiesa pārbauda pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei, tas tiek izmantots joprojām.
Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, Satversmes tiesa pārbauda: 1) vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums atbilst samērīguma principam. Pārbaudot atbilstību samērīguma principam, Satversmes tiesa noskaidro, vai 1) likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nav saudzējošāku līdzekļu leģitīmā mērķa sasniegšanai; 3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb vai zaudējums, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielāks par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.
Satversmes tiesas izmantotā metodoloģija ļauj pārliecinoši noskaidrot, vai apstrīdētā tiesību norma, ar kuru noteikts personas pamattiesību ierobežojums, atbilst Satversmei. Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtējuma testa konsekventa izmantošana ir viens no līdzekļiem augsta personas pamattiesību aizsardzības standarta nodrošināšanai Satversmes tiesā.
[1] Sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 „Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pankta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam” secinājumu daļas 5. punktu.
[2] Sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 „Par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 26. punkta atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam” secinājumu daļas 3.1 punktu.
[3] Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 „Par Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas un 28. panta otrās daļas teksta „vai uz laiku līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai” un likuma „Par zinātnisko darbību” 29. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106. pantam” secinājumu daļas 2. punktu.
[4] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01„Par Komerclikuma 142. panta otrās daļas un 284. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” 10.1. punktu.
[5] Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 „Par Rīgas domes 2007. gada 19. jūnija saistošo noteikumu Nr. 80 „Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā” 4.1. un 15. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam” 12.6. punkts.
[6] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 „ Par likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta otrās daļas vārdu „daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas” un pārejas noteikumu 7. punkta un likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otrās daļas pirmā teikuma un pārejas noteikumu 40. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” 12. punktu.
[7] Satversmes tiesas 2009. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-48-01 „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 74. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 111. pantam” 11. punkts.
[8] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 „Par Civilprocesa likuma 483. un 484. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” 12. punktu un 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01„Par Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punkta, 42. panta un 177. panta trešās daļas vārdu „konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam” 16. punktu.
[9] Satversmes tiesas 2011. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-02-01 „Par likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” 22. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” 15. punkts.
[10] Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam” 21.2. punkts.
[11] Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. 2015-10-01 „Par likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam”.
[12] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 „Par Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta 6. punkta vārdu „stundu ilgu” un „cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam” 17.2. punktu, 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 „Par Civilprocesa likuma 141. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 92. un 105. pantam” 16. punktu, 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 „Par 2014. gada 25. septembra likuma „Grozījumi Maksātnespējas likumā” 2. panta un 2014. gada 30. oktobra likuma „Grozījumi likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam” 27. punktu.
[13] Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 „Par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punkta, 4. panta 1. punkta un 5. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” 20. punkts.
[14] Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. 2014-09-01 „Par Civilprocesa likuma 495. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”.
[15] Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2009-85-01 „Par Civilprocesa likuma 141. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 92. un 105. pantam”.
[16] Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 „Par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punkta, 4. panta 1. punkta un 5. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam” 14.2. punkts.
[17] Satversmes tiesas 2011. gadā 22. novembra spriedums lietā Nr. 2011-04-01 „Par Maksātnespējas likuma 13. panta pirmās daļas 2. punkta, ciktāl tas attiecas uz personām, kuras savu darbību maksātnespējas procesa administratora amatā ir uzsākušas saskaņā ar likuma ”Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” 13. panta prasību par augstāko izglītību ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, un Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 7. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 106. pantam”.