Pamattiesību aizskārums Satversmes tiesas praksē

06.11.2009.

Aija Branta
Satversmes tiesas tiesnese

Referāts nolasīts starptautiskā konferencē “Piekļuve tiesai: konstitucionālās sūdzības iesniedzējs”

Rīgā 2009. gada 6. novembrī

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 17.pantam tiesības iesniegt pieteikumu ir personai tai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Savukārt Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

Tātad viena no Satversmes tiesas likuma prasībām konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir pamattiesību aizskāruma esamība. Konstitucionālā sūdzība ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās personas – konstitucionālās sūdzības iesniedzēja – pamattiesību aizsardzībai. Šāds mērķis konstitucionālajai sūdzībai ir noteikts jau kopš tās izveidošanas brīža.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka jēdziens “aizskar” ietverts likumā, lai norobežotu konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā jeb actio popularis. Nenoliedzami, ka konstitucionālā sūdzība kā viens no Satversmes tiesā iesniedzamajiem pieteikumu veidiem, vienlaikus nodrošina arī konstitūcijas ievērošanu kopumā, jo, ievērojot Satversmes tiesas sprieduma juridisko dabu, tiesvedības rezultāts vienmēr ietekmēs arī citu personu pamattiesības. Tomēr primāri konstitucionālā sūdzība kalpo kā līdzeklis konkrētas personas aizskarto pamattiesību aizsardzībai.

Atbilstoši Satversmes tiesas likumam persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt, ja tā uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar prettiesiska tiesību norma. Līdz ar to personai konstitucionālajā sūdzībā ir jāpauž sava subjektīvā attieksme par to, ka ir noticis pamattiesību aizskārums. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir jāpamato, kādā veidā, pēc viņa ieskata, apstrīdētā norma rada viņa pamattiesību aizskārumu. Šajā stadijā konstitucionālās sūdzības iesniedzējam aizskārums vēl nav jāpierāda, bet gan vienīgi jāpamato savs uzskats par aizskāruma esamību.

Pamattiesību aizskārumam jābūt tiešam jeb personiskam. Tādēļ konstitucionālās sūdzības iesniedzējam jāpamato arī tas, ka pamattiesību aizskārums, ko rada tiesību norma, tieši attiecas uz pašu personu. Pieteikumā ir jābūt skaidri norādītam, ka apstrīdētā tiesību norma ir tikusi piemērota attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, vai jāpamato, kā citādi esošais aizskārums izpaužas konkrēti attiecībā uz viņu.

Satversmes tiesas praksē diskusijas ir izraisījis jautājums, vai tādam privāto tiesību subjektam, kas nav fiziska persona, var rasties Satversmes 115.pantā garantēto tiesību dzīvot labvēlīgā vidē personisks aizskārums. Šis jautājums plašāk tiks aplūkots tālāk manu kolēģu referātos, tādēļ šeit tas plašāk izvērsts netiks.

Savā referātā es turpmāk analizēšu gadījumus Satversmes tiesas praksē, kādos apstrīdētā tiesību norma var radīt personas pamattiesību aizskārumu.

1. Kā pirmās izdalāmas situācijas, kurās pamattiesību aizskārums ir visvieglāk konstatējams, proti – apstrīdētā tiesību norma attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir piemērota. Šādos gadījumos pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts un esošs jeb tagadējs.

Starp jaunākajiem piemēriem Satversmes tiesas praksē var minēt 2009.gada 29.septembra spriedumu lietā, ar kuru par neatbilstošu Satversmei atzīts pastaigu liegums tiem ieslodzītajiem, kuri atrodas sodu izolatoros[1], un 2009.gada 7.oktobra spriedumu par ieslodzītajiem atļauto telefona sarunu skaita ierobežojuma neatbilstību Satversmei.[2] Abos gadījumos apstrīdētās tiesību normas attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem bija piemērotas.

Tomēr gadījumi, kuros tiesību norma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju piemērota, ir tikai viens no veidiem, kādā tiesību norma var aizskart personas pamattiesības. Satversmes tiesas likums prasa, lai apstrīdētā tiesību norma aizskartu pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, taču neprasa, lai aizskārums visos gadījumos rastos, piemērojot šo normu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju.

2. Tā Satversmes tiesa ir ierosinājusi un izspriedusi lietas, kuru pamatā ir bijis nākotnē sagaidāms aizskārums.[3] Šajos gadījumos lietas faktiskie apstākļi nav radījuši šaubas, ka tiesību norma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju tiks piemērota, tādējādi radot tam pamattiesību aizskārumu.

Lietā par suņu un kaķu turēšanas noteikumiem[4]pēc konstitucionālās sūdzības iesniedzēju ieskata tiesību norma ierobežoja viņu tiesības uz īpašumu. Atbilstoši apstrīdētajai tiesību normai vairāku šķirņu suņi bija obligāti jāpakļauj kastrēšanai vai sterilizēšanai. Pretējā gadījumā šo suņu īpašniekiem draudētu soda sankciju piemērošana. Tiesību norma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem vēl nebija piemērota. Proti, tiesību normā ietverto šķirņu suņi nebija sterilizēti vai kastrēti, arī konstitucionālās sūdzības iesniedzēji nebija saukti pie atbildības par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumu. Tomēr, tā kā šādu pienākumu noteica spēkā esoša tiesību norma, Satversmes tiesas ieskatā bija acīmredzami, ka tiesību aizskārums konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem nākotnē būs neizbēgams. Līdz ar to lieta tika ierosināta un izskatīta, negaidot līdz apstrīdētā norma radīs neatgriezenisku kaitējumu.

Arī pašlaik Satversmes tiesā sagatavošanā ir lieta[5], kurā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs apstrīd tiesību normu, kas rada nākotnē sagaidāmu aizskārumu. Persona uzskata, ka Satversmei neatbilst Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma norma, kas noteic speciālās profesionālās izglītības prasības daudzdzīvokļu māju pārvaldītājiem. Minētā tiesību norma ir spēkā ar 2010.gada 1.janvāri, savukārt atbilstošas izglītības prasība uz pieteikuma iesniedzēju būs attiecināma ar 2012.gada 1.janvāri, jo viņš jau šobrīd pilda dzīvojamās mājas pārvaldītāja pienākumus.

Šajā gadījumā aizskāruma esamība nākotnē nerada šaubas, jo konstitucionālās sūdzības iesniedzējs veic uzņēmējdarbību – dzīvojamo māju pārvaldīšanu, savukārt viņa izglītība un kvalifikācija neatbilst likumā noteiktajām prasībām. Likumam stājoties spēkā, uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju attieksies prasība iegūt atbilstošu profesionālo izglītību līdz 2011.gada 31.decembrim, savukārt šāda izglītība iegūstama 2–3 gadu laikā. Tādējādi var uzskatīt, ka apstrīdētā tiesību norma, ja konstitucionālās sūdzības iesniedzējs vēlas turpināt nodarboties ar izvēlēto profesiju, uzliek viņam pienākumu veikt noteiktas darbības jau pirms tās spēkā stāšanās. Pie šādiem apstākļiem Satversmes tiesas kolēģija uzskatīja, ka nav nepieciešams gaidīt līdz apstrīdētā tiesību norma stāsies spēkā, un lietu ierosināja.

Mērķis, kādēļ Satversmes tiesā tiek ierosinātas lietas par nākotnē sagaidāmiem aizskārumiem, ir novērst aizskārumu pirms tā faktiskas iestāšanās vai vismaz iespējami agrākā stadijā. Saprātīguma princips liedz Satversmes tiesai gaidīt līdz apstrīdētā tiesību norma radīs nenovēršamu kaitējumu vai arī citādā veidā turpinās pasliktināt personas stāvokli.

3. Satversmes tiesas praksē ir izskatītas arī lietas, kurās konstitucionālās sūdzības pamatā ir bijis potenciāls jeb iespējams pamattiesību aizskārums. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka konstitucionālā sūdzība ir pieļaujama, ja pastāv pamatota iespējamība, ka apstrīdētā tiesību norma aizskars pieteikuma iesniedzēju. Līdz ar to potenciāla aizskāruma gadījumā ir tikai varbūtība, ka apstrīdētā tiesību norma tiks piemērota un konkrētajai personai pamattiesību aizskārums tiks nodarīts.

Piemēram, lietā Nr.2003-04-01[6] persona apstrīdēja Civilprocesa likuma normas, kas pieļāva lietu vešanu kasācijas instances tiesā vienīgi ar advokāta starpniecību. Satversmes tiesas kolēģija ierosināja lietu, kaut gan konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskārums vēl nebija radies. Proti, līdz pat sprieduma taisīšanas brīdim lieta vispārējās jurisdikcijas tiesā tika skatīta apelācijas instancē. Šajā gadījumā pastāvēja iespēja, ka sūdzības iesniedzējai nebūs pamats vērsties kasācijas instances tiesā un ka attiecībā uz viņu apstrīdētā tiesību norma nemaz netiks piemērota.

Līdzīga ir arī cita 2003.gada lieta – Nr.2003-08-01[7]. Šajā lietā persona apstrīdēja Kriminālprocesa kodeksa normu, kas noteica, ka par aizstāvi krimināllietā var būt tikai Latvijas Republikas advokāts. Savukārt konstitucionālās sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka par aizstāvi krimināllietā var būt jebkura persona, kurai ir pietiekamas zināšanas par kriminālprocesu. Arī šajā lietā Satversmes tiesa nekonstatēja esošu, tiešu un konkrētu konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskārumu.

Potenciāla pamattiesību aizskāruma gadījumi un nākotnē sagaidāma aizskāruma gadījumi atšķiras pēc to noteiktības pakāpes. Nākotnē sagaidāms pamattiesību aizskārums ir tāds aizskārums, kas noteikti tiks nodarīts tad, kad apstrīdētā tiesību norma tiks piemērota. Savukārt potenciāls aizskārums nozīmē, ka aizskārums pamattiesībām rodas, ja apstrīdētā tiesību norma tiks piemērota. Tomēr arī potenciāla aizskāruma gadījumā pastāv pamatota iespējamība, ka tiesību norma tiks piemērota. Piemēram, abās iepriekš minētajās lietās Satversmes tiesa uzskatīja, ka, apstrīdētajai tiesību normai paliekot spēkā, pastāv pietiekami liela varbūtība, ka pamattiesības tiks aizskartas.

Konstitucionālo tiesību teorijā ir izteikts viedoklis, ka konstitucionālā sūdzība, kurā saskatāms vienīgi potenciāls aizskārums, varētu būt pieļaujama tikai tad, ja persona apstrīd tādu tiesību normu, kas tās iespējamās piemērošanas gadījumā paredz viņai īpaši nelabvēlīgu seku iestāšanos apstrīdētās tiesību normas iespējamās piemērošanas gadījumā. Piemēram, gadījumā, kad tiek apstrīdētas krimināltiesiskās attiecības regulējošas tiesību normas – normas, kas paredz kriminālsodu par konkrētām darbībām.

Abas iepriekš minētās lietas norāda, ka Satversmes tiesas praksē ir skatītas lietas, kurās potenciāla aizskāruma esamība ir vērtēta plašāk. Vienlaikus jānorāda, ka potenciāla aizskāruma gadījumā saikne starp pamattiesību aizskārumu, ko rada konkrētā tiesību norma, un konstitucionālās sūdzības iesniedzēju kļūst vājāka. Līdz ar to Satversmes tiesai šādas konstitucionālās sūdzības jāvērtē ļoti uzmanīgi, lai norobežotu tās no actio popularis.

4. No potenciāla aizskāruma gadījumiem var nošķirt tās situācijas, kurās pamattiesību aizskārums rodas jau ar pašas tiesību normas esamību jeb apstākli, ka attiecībā uz konkrēto personu šī tiesību norma vispār var tikt piemērota. Šāda veida aizskārums var rasties, piemēram, ja tiesību norma personai aizliedz veikt tādas darbības, kas izriet no pamattiesībām, un paredz par to soda sankcijas.

Satversmes tiesas praksē kā piemēru šādam gadījumam var minēt lietu, kurā laikraksta redaktore vērsās pret Krimināllikuma normu, kas noteica būtisku vārda brīvības ierobežojumu.[8] Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstrīdēja Krimināllikuma normu, kas paredzēja brīvības atņemšanas sodu līdz diviem gadiem par neslavas celšanu vai goda aizskaršanu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu.

Apstrīdētā tiesību norma attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju nebija piemērota. Tāpat nevar uzskatīt, ka būtu pastāvējusi pietiekami liela varbūtība, ka, apstrīdētajai tiesību normai paliekot spēkā, tā tiktu piemērota. Tomēr apstrīdētā tiesību norma pamattiesību aizskārumu radīja jau ar savu esamību, proti, apstākli, ka persona par šādām darbībām varētu tikt saukta pie kriminālatbildības, ierobežoja konstitucionālās sūdzības iesniedzējas vārda brīvību un profesionālo darbību.

Vienlaikus jānorāda, ka šai lietai ir pievienotas viena tiesneša atsevišķās domas, kurās pausts viedoklis, ka minētā sūdzība tomēr vairāk līdzinās sūdzībai vispārības labā (actio popularis)[9].

Šeit salīdzinājumam var norādīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietas, kurās atzīts, ka homoseksuālas personas pamattiesību aizskārums rodas jau ar to vien, ka pastāv tiesību norma, kas noteic kriminālatbildību par dzimumattiecībām starp divām homoseksuālām personām.[10]

Šīs kategorijas lietās pamattiesību aizskārums atzīstams neatkarīgi no tiesību normas piemērošanas, jo pieteikuma pieņemšana tikai faktiskas tiesību normas piemērošanas un personas saukšanas pie kriminālatbildības gadījumā būtu pretrunā konstitucionālās sūdzības mērķim.

Tomēr vienlaikus rūpīgi izvērtējams, vai konkrētā tiesību norma attiecināma uz noteiktu personu. Piemēram, ja tiek apstrīdētas tiesību normas, kas attiecas uz ierobežotu personu loku, tad būtiski, lai persona piederētu šim personu lokam. Ja tiesību norma vienlīdz attiecas uz visām personām, tad konstitucionālās sūdzības iesniedzējam jāpamato sava tiesiskā interese normā noteikto aizliegumu neievērot.

6. Līdz ar to ir secināms, ka Satversmes tiesas praksē ar jēdzienu “aizskārums” tiek saprasts ne tikai tāds pamattiesību aizskārums, kas jau ir esošs, pastāvošs. Iztulkojot un piemērojot šo jēdzienu, Satversmes tiesa tajā ietvērusi arī aizskārumu, kas ir sagaidāms nākotnē, un potenciālu aizskārumu. Atsevišķos gadījumos aizskārumu var radīt arī tiesību normas esamība pati par sevi, ja pamattiesības ierobežo risks, ka šī tiesību norma varētu tikt piemērota.

Tomēr visos gadījumos, kuros Satversmes tiesa atkāpjas no prasības par nepieciešamību pieteikuma iesniedzējam norādīt uz esošu pamattiesību aizskārumu, tai jāveic rūpīgs iesniegtā pieteikuma izvērtējums, lai nošķirtu konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā.


[1] Satversmes tiesas 2009.gada 29.septembra spriedums lietā Nr.2008-48-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 74.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 111.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 2009. 30.sept., Nr.155. Sk. arī grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2008. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 558.–568.lpp.

[2] Satversmes tiesas 2009.gada 7.oktobra spriedums lietā Nr.2009-05-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta astotās daļas 4.punkta vārdu “divas” un “mēnesī” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 2009. 9.okt., Nr.161.

[3] Šāds pamattiesību aizskāruma iedalījums – nākotnē gaidāms aizskārums un potenciāls aizskārums – atrodams Anitas Rodiņas grāmatā “Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā” (Latvijas Vēstnesis, 2009), kuram minētā [šā] referāta autore pilnībā piekrīt.

[4] Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedums lietā Nr.2002-01-03 “Par Ministru kabineta 2001.gada 31.jūlija noteikumu Nr.349 “Grozījumi Ministru kabineta 1995.gada 3.oktobra noteikumos Nr.291 “Suņu un kaķu turēšanas noteikumi” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktam” // Latvijas Vēstnesis, 2002. 21.maijs, Nr.75. Sk. arī grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2002. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 15.–25.lpp.

[5] 2009.gada 19.augusta Satversmes tiesas 2.kolēģijas lēmums par lietas Nr.2009-74-01 “Par Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 13.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.un 106.pantam” ierosināšanu.

[6] Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija spriedums lietā Nr.2003-04-01 “Par Civilprocesa likuma 82.panta piektās daļas un 453.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam” //Latvijas Vēstnesis, 2003. 1.jūl., Nr.97. Sk. arī grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2003. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 38.–49.lpp.

[7] Satversmes tiesas 2003.gada 6.oktobra spriedums lietā Nr.2003-08-01 “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 96.panta otrās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 2003. 7.okt., Nr.138. Sk. arī grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2003. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 94.–111.lpp.

[8] Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr.2003-05-01 “Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam” // Latvijas Vēstnesis, 2003. 30.okt., Nr.152. Sk. arī grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2003. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 53.– 85.lpp

[9] Satversmes tiesas tiesneša Andreja Lepses atsevišķās domas lietā Nr.2003-05-01. Sk.: http://www.satv.tiesa.gov.lv vai grāmatā: Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. 2003. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 86.–93.lpp.

[10] ECHR judgment in the case of Dudgeon v. the United Kingdom (application Nr.7525/76) October 22, 1981; ECHR judgment in the case of Norris v. Ireland (application Nr.10581/83) October 26, 1988.